Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos” Elmāra Seņkova režijā

Trīs virzieni

Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” skatuves biogrāfija ir tik gara, ka plašajā iestudējumu klāstā bez grūtībām iespējams ieraudzīt trīs virzienus (tie gan mēdz būt aktuāli attiecībā uz jebkuru klasikas darbu). Pirmkārt, uzticīgu sekošanu lugas burtam, ar skatuves darbībām ilustrējot tekstu; otrkārt, mēģinājumus tradīciju, kuras stūrakmens ir Aleksandra Būmaņa mūzika, kuplejas un uzsprāgusī krāsns, atsvaidzināt ar inovācijām tēlu interpretācijā; treškārt, centienus saprast, kā, kāpēc un kādās situācijās cilvēki tieši šodien, te un tagad varētu izrunāt vārdus, ko saka Blaumaņa varoņi. Elmāra Seņkova “Skroderdienas” Valmierā pieder trešajai grupai, kura ir vismazskaitlīgākā.

Droši vien nav gaumīgi pārstāstīt sižetu lugai, kuru daudzi vecākās paaudzes skatītāji zina no galvas, tomēr atļaujos vēlreiz atgādināt – “Skroderdienu” stāsts ir par mirkli pirms iniciācijas jeb laulību rituāla, kas trim pāriem mainīs turpmāko dzīvi. Jāņu un kāzu svinēšanas priekšvakarā Silmaču sētas pasaule kļūst haotiska, drudžainas steigas pārņemta, nekas tajā nenotiek tā, kā iecerēts. Atraitne Antonija uzmīļotā Alekša vietā dabū savu pirmo brūtgānu – skroderi Dūdaru, Elīnas zaudējuma sāpes pārvēršas priekā par Alekša atgriešanos, bet Zāra piedzīvo Ābrama cietās sirds atmaigšanu komplektā ar dēlam doto atļauju precēt nabaga šneiderieni, nevis turīgo Rozalindi Faitelson.

“Finierīgie” Silmači

Blaumanis lugu raksturo kā sadzīves skatus trīs cēlienos, Seņkovs žanru formulē poētiski – nomaldījušās sirdis trīs daļās. Taču poēzijai un siržu maldu ceļiem nepārprotami ir laikmetīgs piesitiens. Scenogrāfa Reiņa Suhanova redzējumā Silmaču sēta izskatās tāda “finierīga”. No gaišām koka plāksnēm veidots jumts un zem tā – kaut kas līdzīgs pārbīdāmām bāra letēm vai virtuves darba virsmām, uz kurām Ābrams var izklāt pārdodamos audumus, Antonija var servēt viesim cienastu, skroderi – novietot šujmašīnas, bet Elīna, ciešanās sagumusi, aiz tās var paslēpties no ziņkārīgām acīm. Funkcionāli un nozīmes ziņā scenogrāfija ir pat ļoti atbilstīga, bet vizuāli šķiet tik abstrakti stilizēta, ka atstāj bezpersonisku iespaidu. Kaut gan – vai tāda savā ziņā nav gandrīz visa 21.gadsimta unificētā publiskā telpa?

Vizuālu pievilcību koka konstrukcija iegūst pirtiņas skatā, kad jumts noslīd uz leju līdz pat skatuves grīdai un virs tā no skursteņa sāk kūpēt dūmi. Bet pa īstam scenogrāfija atdzīvojas Jāņu vakarā, kad aiz spoži caurspīdīgā plastikāta priekškara, kas vairākās epizodēs atdala skatītāju zāli no skatuves, sāk mirgot gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa jāņugunis – tālumā vibrējoši punktiņi un stari, kuri laužas skatītāju zālē, liekot priekškaram noslēpumaini vizmot. Arī jāņabērni ar ragainām govju galvu mulāžām vienlīdz atgādina Ieviņas ganāmpulku un mītiskas būtnes, kuras atceļojušas uz Silmaču sētu no aizlaikiem.

Analogs uzvedībai digitālajā vidē

Silmaču realitāte atgādina “Trīnes grēkus”, ko Elmārs Seņkovs pirms deviņiem gadiem iestudēja Nacionālajā teātrī. Atgādina, bet tikai mazliet – izrādes virskārtā. Arī te uz skatuves ir kultūru kaleidoskops, arī te darbības personām raksturīga ekscentriska uzvedība. Bet – atšķirībā no “Trīnes”, kur bija grūti saprast, kādi iekšēji impulsi to, proti, uzvedību, izraisījuši, “Skroderdienās” cilvēku rīcības un runas motivācija šķiet nolasāma bez piepūles. Tāpat kā saimes ļaužu kolektīvais raksturojums.

Silmaču sētā redzam sabiedrību, kura dzīvo pēc modernās tehnoloģizētās pasaules likumiem. Atšķirīgu kultūru, sociālā statusa, fizisko un garīgo spēju cilvēki izvēlas (ir spiesti?) savus privātos pārdzīvojumus ienest publiskajā telpā. Tālab aktieru eksistences veids ir caur un cauri teatrāls, ja ar teatralitāti saprotam apziņu, ka uz tevi skatās. Katru situāciju, katru izpausmi, katru savstarpējo attiecību posmu aktieri ne tikai izdzīvo, bet arī fiksē tādā kā tablo, iznākot avanscēnā un frontāli pavēršoties pret skatītājiem. Dažkārt arī paskaidrojot vai komentējot savu rīcību.

Šāds uzsvērti brehtisks spēles stils lielākā vai mazākā mērā sastopams vairākās pēdējā laika izrādēs, un tā, apskatniecesprāt, nav nejaušība. Šķiet, ka uzsvērtā izrādīšanās ir analogs cilvēku uzvedībai digitālajā vidē, kur nemitīgi tiek atstātas vizuālas liecības par katru indivīda dzīves mirkli. Manis nav, ja neviens uz mani neskatās. Dzīvei un laimei nav nekādas vērtības, ja to neredz citi. Cilvēka eksistence pārceļas uz virtuālo telpu, kurā Silmaču ļaudis vienā gabalā pūlas radīt vēlamās dzīves ilūziju.

Globalizācijas nospiedumi

Izrādes veidotāji atteikušies no tāda svarīga, ar lugu nesaraujami cieši saistīta “Skroderdienu” raksturlieluma kā Aleksandra Būmaņa mūzika. Tradicionāli dziedamās kuplejas aktieri lielākoties deklamē vai rečitē. Tomēr mūzikas Silmaču sētā netrūkst. Komponista Edgara Mākena piedāvājumā līdzās fragmentāram Būmaņa tēmu ieskicējumam saklausāmas globalizācijas atskaņas – gan tautas dziesmu motīvi, gan kaut kas no pasaules mūzikas – tādi kā afrikāņu ritmi un klezmera intonācijas. Izrādes skaņu ainavu kuplina pieci pūtēji – Kristians Kalva, Kaspars Šmits, Artūrs Šults, Mārcis Kūlis un Vairis Nartišs. Dzīvā mūzika ir atmosfēriska, un pūšaminstrumentu skaņa asociējas ar lauku vidi, zaļumballēm un varbūt arī ar kaut ko aizejošu, nostalģiju raisošu.

Globalizācijas nospiedumi šķiet samanāmi arī Elīnas Gediņas iestudētajā kustību partitūrā. No latviešu tautas dejām raksturīgajiem satvērieniem un polkas soļiem Silmaču ļaužu kāju ielocīšanas pasākumos nav ne vēsts, tie drīzāk atgādina katra dejotāja individuālu ļaušanos savam iekšējam ritmam. Šim kolektīvajam kustību viļņojumam piemīt brīvības garša, tāda kā bezbēdība un vēlēšanās aizmirsties, lai vismaz uz brīdi tiktu vaļā no nepieciešamības sastingt reprezentatīvā selfija bildē.

Iekļaujoša sabiedrība

Dažādas pakāpes sociālajā hierarhijā, dažādas vecuma grupas un etniskās kopības atrodamas jau Blaumaņa lugā. Elmārs Seņkovs tām pievieno arī atšķirīgu intelektuālo spēju cilvēkus. Pirtiņas skatā, kas ar savu lēno ritmu un Rudzīšu ģimenes cukursaldo idilli mēdz sagādāt galvassāpes iestudētājiem, režisors ir skaidri zinājis, ko darīt, lai aina trāpītu sociāli visaktīvāk apspriesto problēmu epicentrā. Klintas Reinholdes Auce un Arta Jančevska Pičuks nepārprotami ir cilvēki ar īpašām vajadzībām – ar palēninātu uztveri, dīvainu plastiku, Auce arī ar apgrūtinātām runas spējām, kuru atveidojumā aktrisei ne viscaur izdodas izvairīties no pārspīlējuma. Savukārt Arta Jančevska bremzētais Pičuks ir jūtīgs un smalks aktiera darbs, savērpts no sapņiem par dēla nākotni, sakņots naivā ticībā, ka viss būs tāpat kā citiem. Aktiera fiziskā eksistence spoguļo biklu centību būt pieņemtam un atbilst sabiedrībā akceptētajiem uzvedības standartiem.

Emocionāli iedarbīga un saturiski nozīmīga ir epizode, kurā Antonija ar mazo Toniju nāk uz pirtiņu raudzībās. Anna Nele Āboliņa kā ar smalku tamboradatu uztamborē Antonijas izjūtu rakstu. Uzmet paviršu skatienu mazulim, iedod Aucei ciemakukuli un pagriežas pret skatītāju zāli, gluži kā ieliekot Instagram fotogrāfiju ar parakstu “Silmaču saimniece apciemo grūtdieņus”. Mazā Tonija – Helēna Ekharte – arī ir droša un labi audzināta meitene tāpat kā māmiņa – prot pateikt paldies un pašūpot mazo. Apvaicājusies, vai Aucei kā nevajag, Antonija ar meitu izpildīta pienākuma apziņā taisās pēc iespējas ātrāk projām.

Pirtiņas skats valmieriešu iestudējumā liek domāt par to, ka iekļaujošas sabiedrības veidošana varbūt ir skaists, taču ideālistisks projekts. Tas nav brīvs no liekulības (ko var saukt arī par politkorektumu) un izlikšanās, ka visās dzīves situācijās visi esam līdzvērtīgi. Nevar nedomāt arī par to, ka funkcionāli traucētā Rudzīšu pāra sapņi par dēla nākotni ir zīme izrādes veidotāju šaubām, vai Latvijas nākotne būs konkurētspējīga. 

Sievietes kārto lietas 

Antonija ar savu iekavēto dzīvotprieku pat ļoti piestāv Annas Neles Āboliņas temperamentam. Spilgta, starojoša tumšmate, kura apzinās savu pievilcību un to, ka viņai pienākas būt laimīgai un informēt par savu laimi visu pasauli. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, smalkjūtīgi atsaucoties gan izrādes vēstījumam, gan tēlotāju individualitātei, Antoniju ietērpusi gaišās drānās, no kurām pati krāšņākā ir baltā kāzu kleita, kas izceļ valkātājas siluetu – krūtis uz priekšu, dibens atpakaļ. Antonija ir jutekliska un vitāla, kamēr iecerētais Aleksis tikai ar piepūli cenšas turēt līdzi. Sandis Runge – stalts, vīrišķīgi pievilcīgs un… ļengans kā pārdurts balons – mīlestībā ar abām sievietēm gribētu būt pa labam, jo nekādi nespēj uzņemties atbildību par savu izvēli. Silmačos sievietes ir tās, kuras kārto lietas. Vīrieši tikai piespēlē. Arī augumā raženais, izskatīgais Riharda Jakovela Dūdars liekas kā tāds putna bērns, no zariņa paņemams.  

Par to, ka iniciatīva pieder sievietēm, liecina arī Elīnas tēla traktējums. Vispār jau daudzkārt redzētajām Elīnām ar maigu balsi, garu bizi pār muguru un sērīgi nolaistām acīm kā aizšautai stirnai nav ne vainas. Gerdas Embures Elīna no šī etalona atšķiras. Viņai ir paskarbs balss tembrs, asas, izlēmīgas kustības un mati šā tā saverkšķīti vārnu ligzdai līdzīgā sakārtojumā. Embures Elīna ir temperamentīga – gatava uzšvirkstēt aizvainojumā, nevis, klusu ciešot, rīt asaras. Tik saprotama ir viņas ļaušanās Jāņu nakts atmodinātajai miesiskajai vilkmei, zinot, ka skauj Aleksi pēdējo reizi. Pēc tam lai viss jūk un brūk, lai nāk kaut vai ūdens plūdi.

Nekāda dievgosniņa nav arī Ievas Esteres Barkānes Zāra. Viscaur melnajā pieguļošajā apģērbā viņa izskatās tieva kā Ābrama pieminētā “sūname adatine” un uzvedas eksaltēti kā antīkās traģēdijas varone – taisni izslējusies vai sabrukusi uzsvērti dekoratīvā pozā, viņa laiž vaļā balsi, kas līdzinās sirdi plosošām ērģelēm. Īpaši efektīga ir Zāras skūpstīšanās tehnika. Apkampusies ar Rūda Bīviņa pusaudzīgo un panaivo Joski, viņa, ievelkot gaisu, lai skūpsts būtu ilgāks, tā kā iekrācas, tā kā ierēcas līdzīgi tuksneša tīģerienei. Un Kārļa Freimaņa aizdomu pilnajam īgņam Ābramam Barkānes Zāra it nemaz necenšas izdabāt – runā ar viņu strupi, kā rādamās.

Vecie un jaunie

Hrestomātiskā veceņu trijotne arī ir ieguvusi mūsdienīgas iezīmes. Elīnas Vānes Tomulīša savu tautas dziednieces un apgaismotājas misiju veic ar nesatricināmu mieru un pašapziņu. Skopi žesti – neies jau tērēt spēkus un intelektuālos resursus pa tukšo. Bet, ja nu publikai kaut kas nav saprotams, tieši Tomuļmāte būs tā, kura iznāks avanscēnā un paskaidros nesaprotamos vārdus vai izteikumus, piemēram, kāpēc rijas bedrē nevar slīcināties. Nevar tāpēc, ka tur nav ūdens. Māras Mennikas Bebene, kūkumā sametusies, šaudīgu skatu lūkojas uz visām pusēm un sēc ne ta nodzertā, ne ta nopīpētā balsī. Bet Ievas Puķes Pindacīša, ātra un rosīga, organizē apšaubāmus tirdznieciskus darījumus pamīšus ar tenku izplatīšanu, līdz Aigara Apiņa lempīgais plikpauris, ūsainam poļu panam līdzīgais Pindaks kulisēs savu sociāli aktīvo dzīvesbiedri noslāna, apstiprinot, ka vardarbība ģimenē pagaidām vēl nav izskausts netikums.

Jauniešu ģenerācija, kas saskaņā ar lugas tekstu Jāņos ieplānojusi iztukšot alus krūzi, izrādē pie alus neturas, bet ierauj no šņabja pudeles, un kas zina, kādu cigāru Kārļa Dzintara Zahovska Rūdis kompānijā ar Kristapa Kristera Ozola Kārlēnu iecerējis iemēģināt pusdienlaikā. Diāna Krista Stafecka Ieviņas lomā spīdzina akordeonu un ir gatava ļauties gan alkohola varai, gan Jāņu nakts noslēpumu izzināšanai. Rūdim acīmredzami jaunkundzes neinteresē, viņš drīzāk izrāda noslieci pieglausties pie sava meistara Dūdara vestes, kad tas uzsāk audzināšanas stundu. Bet Kārlēns ar spridzīgām acīm un “jūs nemaz nezināt, kas man aiz ādas” izteiksmi sejā, žoķeni uz acīm uzvilcis, labprāt ļaujas gan kārdinājumam pakaitināt publiku, gan arī pamatinstinkta vilinājumam, kopā ar Ieviņu uz vēdera šļūkājot pa slapju plastikāta grīdas klājumu vai aiz koka letes iedziļinoties dzimumu anatomiskajās atšķirībās.

Digitālā laime

Valmieriešu izrāde beidzas tā, kā uzrakstījis Blaumanis – ar trim pāriem, kuri dzers kāzas. Bet brūtes un brūtgāni fināla ainā neizskatās diez ko priecīgi. Var jau būt, ka viņiem izdevies beidzot atrast ceļabiedru visam mūžam, bet tikpat ļoti var būt, ka precību kandidāti sagājuši kopā, lai sanāktu smuka Instagram bilde ar trim laimīgiem pāriem. Visiem Silmaču ļaudīm ir savas cerības un ilgošanās, visi grib būt mīlēti un laimīgi. Domājams – arī reālajā dzīvē, nevis tikai virtuālajā telpā.