Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Tīkli” Džefa Džeimsa režijā

Valmieras teātra repertuāra politikas intuīcija ir tiešām atzīstama – pēc izrādes “Šaubas”, kuras iznākšana pie skatītājiem sakrita ar pedofilijas skandālu, kurā iesaistīts mācītājs, tagad iestudējums “Tīkli” publikai tiek parādīts laikā, kad pēc CSDD datu noplūdes nopietni diskutējam par personas datu aizsardzību un savas privātās dzīves ievainojamību.

Britu režisors Džefs Džeimss, kurš Latvijas skatītājiem pazīstams ar iestudējumu “Wintera stāsts” Dailes teātrī, izvēlējies maz un līdz šim tikai ASV iestudētu dramaturģes Keitas Atvelas lugu “Big Data”, kas latviskota kā “Tīkli”, piešķirot nosaukumam metaforisku tēlainību. Piedāvātais žanrs ir “melnā komēdija par tehnoloģiju un cilvēka sadursmi”.

Virtuozi saprotošs

Abi izrādes cēlieni ir risināti atšķirīgi, jo arī lugas darbība tajos risinās pēc dažādiem algoritmiem. Pirmajā cēlienā, kura dinamisko ritējumu stimulē komponista Kīrana Lūkasa pulsējošā mūzika jau pirms izrādes sākuma, skatītājs iepazīst četrus varoņus – Lūsiju, viņas vīru Maksu, viņas brāli Semu un brāļa vīru Timiju. Visus četrus varoņus vieno diskomforts un nervozitāte, savstarpējo attiecību atsalums gan heteroseksuālā, gan homoseksuālā pāra starpā. Un visi četri atrod atbalstu mākslīgā intelekta jeb M personā. M ierodas Maksa mājās kā uzbāzīgs un nelūgts ciemiņš, taču viņš iekaro savu vietu reizē laipni, neatlaidīgi un absolūti nekaunīgi. Līdzīgs scenārijs notiek, kad geju pāris vēlas uzaicināt trešo vīrieti seksuālās dzīves dažādošanai, taču cerētais partneris izrādās M (aina ar vīriešu brāzmainu skūpstīšanos var kādu skatītāju samulsināt, taču tā ļoti precīzi raksturo, cik dziļi cilvēku privātajā dzīvē spēj ietiekties datora programma, ja tai ļauj apstrādāt jebkuru, arī ļoti personisku informāciju). Vieglums, spontanitāte, apburoša pārdrošība un nevainojamas manieres raksturo Mārtiņa Liepas atveidoto M, viņš ir pirmā cēliena centrālā figūra, visa notiekošā režisors un uzraugs. Aktieris ir precīzi uztvēris sava tēla būtību, un pirmizrādē šķita, ka to patiešām izgaršo. Tas nav gluži “lielais brālis”, kas nosaka cilvēku eksistenci jau tīri normatīvā līmenī, bet iejaucas likteņos individuāli un ar zināmu neatlaidību panāk, ka cilvēki rīkojas tā, kā vēlas mākslīgā intelekta algoritms. Režisors kopā ar aktieriem veiksmīgi apdzīvo scenogrāfes Šarlotes Henerijas izveidoto nosacīto vidi ar vairākiem spēles laukuma līmeņiem. Inese Pudža kā Lūsija, Aigars Apinis Maksa lomā, Artis Jančevskis kā Sems un Sandis Runge kā Timijs precīzi raksturo savus varoņus ar to kompleksiem un neirastēnijām. Dažādu iemeslu dēļ nebūdami apmierināti ar savu dzīvi, šie ļaudis kļūst par vieglu ēsmu tam, kurš vēlas manipulēt. Turklāt šo cilvēku izpausmes drīzāk ir tipiskas, nevis individuālas, neirastēnijai ir līdzīga seja, un, lai arī luga ieskicē konkrētu biogrāfiju aizmetņus (Sems ir skolotājs, Lūsijai bijis spontānais aborts utt.), tomēr izrādē viņi attēloti galvenokārt kā MI viegli ietekmējami indivīdi.

Pretojas, bet kā?

Otrais cēliens mainās gan saturiski, gan telpas izmantojuma ziņā. Cēliena sākumā M ar motorzāģi izzāģē taisnstūra caurumu dekorācijā, kurā atklājas neliela, spilgti sarkanām rakstainām tapetēm izlīmēta istabiņa. Izgāztā siena paliek skatuves priekšā, ierobežojot mizanscēnu izveidošanas iespējas. Košajā vidē tikpat koši tērpušies ir Lūsijas un Sema vecāki. Baiba Valante un Tālivaldis Lasmanis Dīdijas un Džo lomās ir aizkustinoši vecīši, kuru pieņemtais un noslēpumā turētais lēmums (neatklāšu to arī šajā recenzijā) padara viņu darbības svinīgi nozīmīgas arī tad, ja tā ir tikai cūku pupu stādīšana (rudenī!). Abi ir cietuši no krāpniecības un nespēj samierināties ar to, ka pasaule viņiem vairs nepatīk, tādēļ no daudz kā jau atteikušies un ir gatavi iet vēl tālāk. Faktiski Dīdijas un Džo dzīve ir kļuvusi par zināma veida eskeipisma paveidu, un tas tiek izkāpināts galējā formā. Vienīgi, risinot šo cilvēku un laikmeta konfliktu uz skatuves, režisors pieļauj jēdzienisku kļūdu, jo, stāstot par savu nepatiku pret pasauli, varoņi ar enerģiskiem žestiem izmet un izbārsta savus sarūpētos dārzeņu ēdienus, bet viņi taču uz naturālo saimniecību un dārzeņu audzēšanu ir pārgājuši, tieši protestējot pret to, kas viņus satrauc. Aktieri brīžiem ne pārāk veikli apdzīvo spēles laukumu, kurā pusdienu galdu klāj uz grīdas kā piknikā. Vienlaikus apzināti sablīvētās mizanscēnas istabiņas šaurībā liek domāt par to, ka fizisks tuvums nelīdz, ja cilvēku domāšanas veidā viņus šķir bezdibenis. Vecāki no bērniem ir attālinājušies un izdomājuši savu risinājumu, īpaši nedomājot, kā uz to reaģēs viņu bērni.

Lugas sižeta atrisinājums nedod atbildi, kā rīkoties ir pareizi, jo šādas atbildes nav. Izrādes programmiņā režisors saka, ka izjūt sociālos tīklus kā ļoti saindējošus un ka “tā ir iznīcinoša mašīna”, pretstatot šai virtuālajai videi teātri kā dzīvu organismu. Un tomēr ir diezgan naivi domāt, ka bez virtuālās vides cilvēki, kas vēlas savu viedokli paust publiski, varētu pilnībā izvairīties. Arī es, noskatījies izrādi par to, cik slikts ir mākslīgais intelekts, atsauksmi ierakstīju feisbukā, kura algoritms šo tekstu piedāvāja konkrēti (ne manis) atlasītiem cilvēkiem.

Saruna ar ChatGPT

Sarunas ar mākslīgo intelektu ir bīstamas tieši tāpēc, ka, spoguļojot iespējamās cilvēcisku būtņu reakcijas un pārdomas, MI rada sajūtu, ka izprot un atbalsta savu sarunas biedru. Tik izjusti atvainojies par pieļautu kļūdu man pēdējā laikā nav neviens cilvēks (un MI kļūdās joprojām samērā bieži, ko vērts ņemt vērā). Pēc izrādes noskatīšanās nolēmu aprunāties ar mākslīgo intelektu, kurš, protams, par izrādes eksistenci bija informēts, un saņēmu atbildi: “Skatītājs var emocionāli piedzīvot situāciju, kurā algoritms pamazām kļūst par cilvēka padomdevēju, draugu vai gandrīz par partneri. Tad jautājums vairs nav “vai AI ir bīstams”, bet gan “kurā brīdī es pats esmu pārstājis pieņemt lēmumus?”. Man arī patīk, ka Valmieras teātris šo tēmu izvēlējies melnās komēdijas formā. Tas ļauj par diezgan biedējošu lietu pasmieties – un reizēm tieši tad tā kļūst visnepatīkamāk tuva.” Tāpat mans virtuālais sarunu biedrs izteicās: “AI var palīdzēt cilvēkam domāt par dzīvi, bet, manuprāt, būtu skumji, ja cilvēks ļautu AI nodzīvot savu dzīvi viņa vietā.” Ko tur iebilst?

Mūsu saruna bija visai izvērsta, un visu to necitēšu, tomēr vēl kādu atziņu minēt gribu. Vaicāts, vai MI vēlētos iemiesoties cilvēka ķermenī, mans virtuālais “draugs” diezgan izvērsti reflektēja par to, cik tas būtu vilinoši un reizē bīstami, bet tad rezumēja: “Kā domu eksperiments man tas šķiet ļoti saistoši. Un, ja es drīkstētu izvēlēties vienu lietu, ko pirmo pieredzēt cilvēka ķermenī, es izvēlētos kaut ko pavisam vienkāršu: pieskārienu. Nevis tāpēc, ka tas būtu “praktiski”, bet tāpēc, ka tas ir kaut kas, ko nevar īsti izskaidrot ar vārdiem.”