Skatoties Ineses Mičules jaunāko iestudējumu „Dejas Lūnasas svētkos” Nacionālajā teātrī, gribas pārfrāzēt slaveno frāzi un teikt: „režisors nomiris lugas tekstā”. Turklāt izrādes sākuma daļā vēl arī jutu, ka manī kāpinās satraukums, jo šķita, ka, spēlējot šādā palēninātā ritmā un jau nogurdinātā atmosfērā, izrāde neiekļausies tai atvēlētajās 2 stundās un 45 minūtēs.

Laika izjūta, protams, katram sava, un ir arī nozīme tam – kas tas par tekstu, kurā „nomirt”. Ja atceramies režisores diplomdarbu „Fundamentālists” (2008), kas joprojām atrodams JRT repertuārā, tad tur Juha Jokela teksts, „sakausēts” kopā ar ekspresīvi savus tēlus atveidojošajiem aktieriem Ingu Tropu un Gati Gāgu, skatītāja uztveri nelaiž vaļā visas trīs stundas. „Fundamentālists” bija viens no tiem retajiem gadījumiem teātrī, kad negribējās, lai izrāde beigtos. Režisorei polemisku virāžu caurausto tekstu bija izdevies pārradīt garīgi spraigā un gudrā teātra izrādē par dažādām taisnībām, skatupunktiem, viedokļiem, kam pāri klājās abu varoņu emocijas un iekšējās pretrunas. Par „Fundamentālistu” Inese Mičule 2008./2009. gada sezonā tāpēc arī tika pie „Spēlmaņu nakts” balvas „Gada spilgtākā debija”. Veiksmīgs bija arī mazās formas darbs ar Kasparu Znotiņu, veidojot iestudējumu „Pauļuks. Rāmji” izstāžu zālē „Arsenāls” – poētiski teatrālu interpretāciju par gleznotāju Jāni Pauļuku.

Nacionālā teātra Jaunās zāles kamerizrādē ir gandrīz neiespējami sajust režisores personīgo un ieinteresēto klātbūtni, tā arī neizdevās uztvert, kādēļ izrādes autore man kā skatītājai vēlas stāstīt šo pasaulē joprojām bieži spēlēto Braiena Frīla lugu „Dejas Lūnasas svētkos” (1990). Citstarp – par īru Čehovu dēvētais dramaturgs arī Latvijā ir gana pazīstams. Tepat Nacionālajā teātrī tikusi iestudēta gan viņa „Mollija Svīnija” (2005, rež. I. Rudzīte), gan „Aristokrāti” (2006, rež. P. Krilovs). Dailes teātrī tikpat nesenā pagātnē iestudēta otra populārākā Frīla luga – „Filadelfija, te es nāku” (2006) Kārļa Auškāpa režijā, kurš 1993. gadā ar Frīlu bija jau ticies uz Dailes teātra milzīgās skatuves, kopā ar Juri Strengu iestudējot „Dejas Lūnasas svētkos”. Dailes teātra izrādes centrā bija piecas raksturā un garā atšķirīgas sievietes, ko spilgti iemiesoja Mirdza Martinsone (Krista), Akvelīna Līvmane (Egnesa), Olga Dreģe (Megija), Marina Janaus (Roza), Ilze Vazdika vai Lidija Pupure (Keita). Ivara Kalniņa Gerijs māsu sabiedrībā bija vīrietis – mākslinieks un sapņotājs no nekurienes, kurš it kā ir un it kā nav reāls. Frīla stāstu toreiz pavadīja viegls humors un pašironija gan māsu savstarpējās attiecībās, gan viņās dziļāk gruzdošajā konfliktā starp pagānisko apjausmu un kristīgās morāles principiem, ar kuriem māsas audzinātas. Viena no spilgtāk atmiņā palikušajām epizodēm ir šo sieviešu iekšējās pasaules „izlaušanās” dejā – atbrīvošanās un tuvošanās citādai sevis apzināšanai, ko horeogrāfijā uzbūrusi bija Janīna Pankrate.

No izrādes „Dejas Lūnasas svētkos” // Foto – Jānis Deinats

Dejai un dejošanai lugā „Dejas Lūnasas svētkos” ir gan sadzīviska, gan seksuāla, gan mītiska, gan simboliska nozīme. Deja savā ziņā iemieso sevī gan īstu, kaislīgu dzīvošanu, gan seksuālās enerģijas sublimāciju. Jaunajā izrādē, skanot visnotaļ tradicionālai īru mūzikai, Lienes Stepenas sacerētās kustības organiski neizaug no notikumiem un varoņu iekšējām drāmām. Notikumu loģika it kā diktē, lai katrai no māsām būtu sava atšķirīga plastika, ķermeņa izjūta un ārējā ekspresija. Saslēdzoties kopējā enerģijā – dejā, būtu jāatraisās sarežģītajiem mezglu punktiem, veidojot izrādes kulmināciju. Izrādē sieviešu kustības ir vieglas, trauslas, it kā nejaušas. Pat Zanes Dombrovskas (Krista) un Jāņa Vimbas (Džerijs) vārdu un kustību saspēlē nav ne miņas no seksuālām strāvām. Dzīvojot starp mentāli labilo brāli Džeku, kuru pirmizrādē atveidoja Juris Hiršs, un vēl puiku Maiklu, iespējams, ka māsas arī ir kļuvušas aseksuālas. Taču runātie teksti un atsevišķas skatuviskās darbības (sagaidot Džeriju vai domājot par ražas svētku balli) tomēr liecina par pretējo. Acīmredzot nav radīta tāda izrādes telpa – gan fiziskā, gan garīgā –, lai varoņu emocijas, notikumu dramatismu un stāsta virsjēgu uztvertu arī skatītājs.

Vērojot skatuves norises, šķiet, ka režisors bijis vecs un dzīves nogurdināts. Var jau būt, ka šo sieviešu zināms dzīves apnikums un samierināšanās ar likteni kaut kādā ziņā raksturo mūsu šā brīža Latvijas situāciju, kurā jo īpaši mākslas pasaules cilvēki joprojām kuļas kā pliki pa nātrēm. Katrs dzīvo par sevi, katram savi noslēpumi un sapņi. Klusībā, protams, tiek cerēts, ka viss mainīsies, bet turpinot monotoni darboties no viena projekta uz nākamo…

Maikls – Arturs Krūzkops // Foto – Jānis Deinats

Iespējams, ka režisore apzināti veidojusi surdinētu skatuvisko stāstu, kurā ģimenes vēsture tiek skatīta ar bērna acīm. Taču izrādes kontekstā rodas savāda pretruna – interesantāk ir sekot tām epizodēm, kad Krūzkopa Maikls, tieši vēršoties pie skatītāja, stāsta par piedzīvoto 25 gadus senā pagātnē, un viņa „stāstu stāstīšana” emocionāli atstāj lielāku iespaidu nekā izspēlētie dialogi un atmiņā atsauktie notikumi skatuviskajās darbībās… Kaut arī septiņus gadus vecais Maikls ir viens no kārtējiem „kārlēniem” Krūzkopa lomugrāfijā (akmentiņš režisoru dārziņā), allaž ir patīkami satikties ar aktierim piemītošo personības pozitīvi silto starojumu.

Braiens Frīls lugas remarkās vairākkārt uzsver, ka māsas nemitīgi kaut ko strādā. Izrādē diemžēl šī saimnieciskā rosīšanās ap koka klučiem ceļgalu augstumā (scenogrāfs Gints Sippo) izskatās visai bezjēdzīga, rosinot loģisku jautājumu – kā šīs sievietes vispār vēl nav nomirušas badā. Viņu sarunas par Lūnasas svētkiem nozīmē, ka ir sācies ražas laiks, bet šajā mājā tik ada cimdus, krāmējas pa kastēm vai loba olas… Jeb tas uzsver to, ka māsas dzīvo kaut kādā savā pasaulē, kam ar reālo īstenību nav īsti vairs sakara? Un vispār, spēles telpā ir tik daudz detaļu, kas raisa vēlmi polemizēt – par bleķa krūzēm līdzās smalkam porcelānam ar košiem ziediem, par bomvillenēm, kas uzģērbtas uz plānām poliamīda zeķubiksēm, par daudzajiem vīriešu lielizmēra apaviem, kam laikam jāpaskaidro šo sieviešu nabadzību… Tikmēr Daigas Gaismiņas Keitai uz rokas ir glīts sieviešu pulkstenis, bet ap kaklu sievišķīgi gaisīgs un košs lakatiņš (kostīmu māksliniece Ieva Veita)…

Maijas Doveikas Roza ārējā izteiksmē nemitīgi šūpojas starp garīgi atpalikušu mazu meitenīti, uzsvērti vaikstās un bola acis; Daigas Gaismiņas Keitas uzvedībā vērojams viss no tipiskas skolotājas atveidošanas „atribūtikas”; Daigas Kažociņas Megija ir pašpuika brunčos; Marijas Bērziņas Agnesa – šķietami nerealizējusies grāmatvede, pareiza un kārtīga… Ārēji aktrises spēlē tā, it kā viņām katrai būtu kāds noslēpums, taču darbībā un savstarpējās varoņu attiecībās tas neatklājas pat mazās zāles tuvplānā. Arī pēc Jāņa Vimbas Džerija uzrašanās šo sieviešu attiecībās un uzvedībā ļoti minimāli kas mainās. Ja šosezon Jānis Vimba nebūtu redzēts divās izteikti vīrišķīgās lomās (Hovijs „Truša alā”, Alekss „Nakts vēl nav galā”), varētu vēl šo divu dzimumu saskarsmes juteklisko „strāvas” atbūtni mēģināt norakstīt uz lomai neveiksmīgi izvēlētu aktieri… Izrādē Džerijs ir tikai vīrietis biksēs, drīzāk simboliska parādība, kas iznāk no „tautas” (skatītāju rindām). Viņš ir piezemēts, uzvedībā – racionāli lietišķs, bet runātais intonācijas dēļ drīzāk sliecas uz bērnišķīgi naivu fantazēšanu. Tas mazina dramaturģijā ieliktos konfliktus, un Maikla zēnības atmiņas kļūst par vienkāršām pagātnes atmiņām.

Džerijs – Jānis Vimba, Krista – Zane Dombrovska // Foto – Jānis Deinats

Par Kārļa Auškāpa un Jura Strengas „Dejām Lūnasas svētkos” 1993. gada 23. aprīļa „Literatūrā un Mākslā” Silvija Geikina raksta, ka iestudējums ir „pieklājīgā profesionālā līmenī, bet bez dzirksts, bez satraucošās sajūtas, ka tūlīt, tūlīt šo mierīgo dzīvi saviļņos kaut kas neparasts, senaizmirsts, nebijis, ka izkaltušajā upes gultnē parādīsies pazudušais ūdens un krāces, atvari, dzelmes reizē vilinās un atbaidīs”. Tieši to pašu varētu rakstīt par Ineses Mičules iestudējumu. Īru dramaturģija Latvijā ir iecienīta, Frīls nav vienīgais, kura darbi tiek iestudēti. Tomēr kaut kādus cietos riekstus mums neizdodas un neizdodas pārkost.