Recenzijas

20. februāris 2014 / komentāri 0

Vai kults?

2014. gadu Dailes teātris iesāka ar vairākiem jauniestudējumiem, starp kuriem arī ļoti gaidītā Lietuvā kulta titulu ieguvusī izrāde „Izraidītie”, ko 2011. gadā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī iestudējis populārais, kaimiņvalstī vadošais režisors Oskars Koršunovs. Lugas autors Marjus Ivaškevičs ir viens no veiksmīgākajiem mūsdienu lietuviešu dramaturgiem, kuram sevišķi nozīmīga ir nacionalitātes jautājuma risināšana, kas ietverta arī „Izraidīto” tematikā.

Režisors norāda, ka galvenā tēma ir realitāte sabiedrībā, proti, lugā apskatītie notikumi ir balstīti dzīves stāstu patiesumā – izceļojošo lietuviešu reālajos likteņos. Dailes teātra versija, protams, lokalizēta un izrādes anotācijā nodēvēta par latviešu (nevis lietuviešu) emigranta hroniku trīs cēlienos. Pielāgojoties mūsu sabiedrībai un nacionālajam garam, arī ietvertie kodi ir mainīti, piemēram, vieglākais drošākais veids, kā aizkustināt latviešu skatītāja sirdi, ir nodungot kaut pāris rindiņas no „Es karā aiziedams”, „Pūt, vējiņi!” vai citām sentimentāla rakstura latviešiem piederošām melodijām.

Uzreiz pēc neatkarības iegūšanas Baltijas valstīs sākās nopietns emigrācijas vilnis, kad pakāpeniski pāris gadu laikā labākas dzīves meklējumos savu dzimteni pameta tūkstošiem cilvēku. Liela daļa no viņiem peļņā devās uz Apvienoto Karalisti, kā tas ir arī izrādē – desmit atjaunotās Latvijas pilsoņi savij savus likteņus brīdī, kad iesēžas autobusā, lai dotos uz Londonu jeb apsolīto paradīzes karaļvalsti. Gluži kā joprojām, kāds emigrants savus sapņus piepilda un beidzot gūst materiālu stabilitāti, cits piedzīvo skaudras vilšanās un ciešanas. Emigrācija – tā tiešā mērā skar teju katru latviešu ģimeni, izbraukuši vai reiz to piedzīvojuši un tagad atgriezušies ir mūsu tuvākie, draugi, paziņas, vēstīts izrādes afišā. Pateicībā jāatzīst, ka man šādā ziņā veicies, jo ar emigrācijas procesu saskārušies vien daži paziņas un viņu stāsti, pretēji galvenajiem lugas varoņiem, ir veiksmīgi. Dzīves ceļa pavērsieni, protams, lielā mērā ir atkarīgi no katra paša personības, intelekta līmeņa un līdzšinējās pieredzes. Izrādes censoņi ir dažādi, viens svešumā bauda augļus, cits pat neaptver, ka ābele nes auglīgu ražu, ja to pacietīgi kopj, bet viņus visus vieno izejas punkts – ne pārāk intelektuāla prāta dotības, leksika, naivums, pieredzes neatbilstība vienai no attīstītākajām pasaules metropolēm un saviļņojošas ekspektācijas. Būsim atklāti, lielākā daļa emigrantu gan deviņdesmitajos, gan tagad nav tie paši kulturālākie sabiedrības intelektuāļi. Vēlreiz, negribot nevienu aizskart – lielākā daļa, nevis visa aizbraucēju masa, jo katram izceļošanas iemesli taču ir dažādi, zināms. Šeit stāstīts par tiem, kas brauc vieglā peļņā un bez ambīcijām vai – atsevišķu tēlu gadījumā, piemēram, Danas – ar ambīcijām, turklāt augstām, taču, saskaroties ar lielpilsētas spozmi un mirdzošām uguntiņām (pareizāk sakot, maldugunīm), ambīcijas zūd. Tā vietā paliek tikai trulās prāta spējas un nespēja aptvert notiekošā virzību uz iznīcību. Starp citu, tieši Danas tēls aktrises Elīnas Dzelmes atveidojumā ir vissaistošākais, bet par to vēlāk.

Dana – Elīna Dzelme // Foto – Jānis Deinats

Pēc pirmizrādes uzreiz steidzu lasīt pirmās atsauksmes, kas parādījušās interneta vidē. Pati jutos domu pārņemta, izdzīvojusi spēcīgu pārdzīvojumu (un pārdzīvojuma radīšana – tas ir pirmais dramaturģijas bauslis), satraukta, uzvilkta un pat mazliet dusmīga par atsevišķiem viedokļiem, proti, ka visa lielā epopeja ar krievu lamuvārdu izmantošanu, kas izrādē patiesi skan piesātinātā, biezā slānī, lūk, ir mākslinieciski nepamatots pašmērķis un aprobētu paņēmienu izmantojums, par ko degradētā publika spēj uzjautrināties nepagurusi – tā var spriest pēc Liānas Langas izteikumiem vietnē Twitter, kura gan zāli nekavējoties esot pametusi pēc pirmā cēliena (šķiet, nākamajos cēlienos nevienu citu tukšu sēdvietu nemanīju). Manuprāt, kā trīsstāvīgie lamuvārdi, tā arī absolūti viss šajā izrādē ir pamatots, vismaz režisora darbs pavisam noteikti ir noslīpēts līdz pašiem pamatu pamatiem.

Gribētos jau domāt, ka mūsdienu realitāte ir daudz saudzīgāka par izrādē tēloto laiku, jo kā nekā mūsdienas, attīstība, nebeidzamas iespējas un drošība, galu galā Eiropa – tā taču ir Rietumu miermīlīgā pasaule. Centīšos tomēr nebūt naiva un apgalvot, ka šodien, iespējams, „izraidīto” likteņi būtu vēl skaudrāki. Katrā ziņā uzlabojies nav nekas – ne vienu reizi vien ziņās lasām par kārtējām noslepkavotajām latviešu meitenēm tieši Anglijā, par asiņainām traģēdijām Lielbritānijas latviešu ģimenēs, par izvarošanām, fiktīvām laulībām, parādu jūgiem, runājam par „huļi bļoda netīra” un tamlīdzīgu latviešu sabiedrības slāņu dzīves ainām, par tādu sabiedrības slāņu, kas arī ir tie īstie „izraidītie”. Mazizglītotā sabiedrības daļa bieži vien gluži vienkārši nemāk dzīvot droši. Jāatceras, ka šodien Lielbritānija ir viena no multikulturālākajām sabiedrībām, tur ciešā sadurā ir ne tikai visas iespējamās rases, bet arī reliģijas, un reliģija, kā runā un kam piekrītu arī es, ir visspēcīgākais destrukcijas lādiņš. Izrādē Rietumu-Austrumu un šajās opozīcijās valdošo spēku tēma apspēlēta humoristiskā veidā, caur kopējai stilistikai raksturīgām frāzēm dialogā starp galveno varoni Benu Ivanovu (Dainis Grūbe) un komiskāko izrādes tēlu pakistānieti Azimu (Daiņa Gaideļa izcilā izpildījumā), kā arī vēlāk, kad Bens skaidro Rietumu-Austrumu attiecības Vandalam (Lauris Dzelzītis), proti, ka jebkas, kas ir Rietumos, ir konfliktā ar to, kas ir Austrumos, piemēram, „ja Kristus to flīzi pielīmē, tad Čingishans viņu nohujarī nost”. Humora izrādē ir ļoti daudz, joki stulbi, taču smieklīgi, jo patiesi, galvenokārt pateicoties aktieru profesionālajai un pārliecinošajai spēlei. Bet komisms nebūt šajā izrādē nav vadošais, tas ir tikai efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību izstāstīt patiesos vadmotīvus, smeldzīgos stāstus un dzīves realitāti, turklāt, kā skaidro psiholoģijā, nereti smiekli ir aizsargforma, kad patiesībā cilvēku māc bailes, šaubas un stress. Atsaucoties uz šādu skaidrojumu, humors izrādē precīzi pamato dziļās tēmas – pašidentitātes meklējumu nozīmi. Režisors neticami viegli ir savienojis pretstatus, traģisko pasniedzis komiski, un, lai gan procentuāli mazāk, tomēr – tēlotas arī galēji nopietnas ainas.

Azims – Dainis Gaidelis, Bens – Dainis Grūbe // Foto – Jānis Deinats

Empātiskiem cilvēkiem, tādiem kā man, šo izrādi skatīties nav viegli. Jo īpaši spēcīgi šī robeža starp „varu skatīties un vairs nespēju izturēt emocionālo spriedzi” atklājas aptuveni otrā cēliena vidū, kad Dana ir nogrimusi savā viszemākajā dzīves punktā, bet īsi vēl pirms tam dzied „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme”. Un tieši šis bija ne tikai pats klusākais brīdis visā izrādē (šķita, ka skatītāju zālē vispār neviena nav), bet arī pats pārdzīvojumu raisošākais, jo dzirdamas bija tikai un vienīgi rītas asaras zālē man visapkārt. Tālāk visa aina ar Danas un Bena savstarpējām attiecībām, katra paša individualitāti un traģisko nolemtību tikai turpināja karsēt jau tā nokaitēto gaisu. Elīnas Dzelmes atveidotā Dana, šķiet, visvairāk cieš no ilgām pēc dzimtenes, šīs ilgas ir tiešas un vietām ļoti dramatiski atklātas, kas beigu beigās tēlu noved līdz garīgai iznīcībai. Taču, neskatoties ne uz ko, Danai ir augstas izdzīvošanas spējas, jo, lai gan vairākkārt skarbi atraidīta, viņa negrasās padoties. Elīnas Dzelmes skatuves partnera Daiņa Grūbes Bens brīdī, kad Danai visvairāk nepieciešams atbalsts, ir vēss, kā rezultātā skatītājos raisās arvien augoša līdzjūtība Danai. Nereti manāma Bena mehāniska darbošanās uz skatuves, kas sākumā, šķiet, nav saskaņā ar tēla neapskaužamo dzīves situāciju, taču galvenokārt tieši stīvums, augstais pašlepnums un jūtu neizrādīšana šī varoņa likteni veido destruktīvu. Pārliecinoši spēlē arī Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns (Edijs), Juris Žagars (Bens), Dainis Gaidelis un arī epizodisku lomu tēlotāji kā Artis Robežnieks (viens no brāļiem latgaliešiem un Oļģerts) un Aldis Siliņš (Sauļus). Laura Dzelzīša atveidotais Vandals ir tipiski nervozs izsitējs, kurš pirmajā cēlienā nepārtraukti un agresīvi meklē kašķi. Vandala tēlā daudz rupjā un līdz ar to it kā komiskā, taču, neskatoties uz savu agresīvo dabu, viņa liktenis svešumā šķiet izvērties mierīgs un emocionāli diezgan harmonisks. Piemēram, aina ar krēslu, kurā Vandals svētlaimē atguļas, jo vairs nav jāguļ uz kailas zemes; ir savs kaktiņš, darbs, kas nes zināmu peļņu Saulkrastu jaunceltnei dzimtenē – sapnis; viņam, šķiet, pietiek ar to, kas ir, un ka nav jādzenas pēc tā, kas nav lemts. Nevar nepieminēt arī Dzelzīša artistisko transformāciju sunī, kas raisīja vispārēju sajūsmu publikā. Savukārt Ginta Andžāna atveidotais Edijs sākumā šķiet ļoti humoristisks tēls (lielā mērā tas tā arī ir, un aktierim tas lieliski piestāv un sanāk) taču vēlāk šis tēls arvien progresē ceļā uz savu statusu, līdz beigās izsaka nopietnu un vienu no izrādes tēmas atslēgas frāzēm: „Varbūt nomiršu, esot kā sunim, bet vismaz būšu dzīvojis kā cilvēks, nevis suns”.

Bens – Dainis Grūbe, Edijs – Gints Andžāns  // Foto – Jānis Deinats

Nobriedušais, pieredzi guvušais Bens Jura Žagara izpildījumā, sēžot ratiņkrēslā, pārliecina ar grimasēm un balsi. Spēcīga ir otrā cēliena noslēguma aina, kurā jaunais D. Grūbes Bens kopā ar Vandalu dodas lēkt lejā no Temzas tilta, lai izpeldētos. Kad abi slīkst, pūlis (visi pārējie aktieri) viņus ceļ uz augšu, veidojot krustus (krustā sistā Jēzus Kristus motīvs izmantots vairākkārt, taču tas nepārsteidz, jo bieži redzēts jau iepriekš teātrī); horizontālais scenogrāfijas stienis reizē ar krustu veido arī ūdens virsmu, virs kuras turas abi slīkstošie. Šajā brīdī mans skatiens lielākoties pievērsts neaktīvajai, bet spēcīgai priekšplāna darbībai, proti, J. Žagara atveidotajam Benam, kura seja ir izgaismota (apkārt tumsa), bet grimases vēstī par tuvēju traģēdiju. Līdzīgi Žagara mīmika par tuvējiem notikumiem un to raksturu vēstīja visā izrādē. Ievas Segliņas atveidotajā Olgas tēlā novēroju nepietiekami izstrādātu krievu valodas akcentu, kas brīžiem pat ļoti kaitināja. Daudziem skatītājiem, iespējams, šokējošs varētu šķist Olgas apgānīšanas skats, taču mani tas, līdzīgi kā ar Jēzu Kristu krustā, nepārsteidza, jo bija paredzams. Artūra Dīča (brits Harijs) tēlojumā brīžiem pietrūka pārliecības plastikā un horeogrāfiskās meistarības. Taču, par plastiku kopumā runājot, ļoti baudāms ir brīdis, kurā Bens rokās nes stāvošu Danu kā graciozu statuju, nevainojami noturot līdzsvaru. Turpretī skats ar A. Dīci Kristus lomā ir režisoriski iespaidīgs, – puskails Kristus (zīmīgi, ka atveido A. Dīcis, jo viņa spēlētais Harijs konfrontē ar Benu) pie fonā attēlota krusta ar alus skārdeni rokās, un identiski sinhrona mizanscēna priekšplānā, kuru izpilda Edijs (nav skaidrs, kāpēc tieši Edijs, iespējams, tālab, ka tieši šis tēls piedzīvo visveiksmīgāko emigrēšanu uz karaļvalsti – tiešā nozīmē, jo iekļūst karaliskās ģimenes vidē).

Kopvērtējumā izrāde ir pat ļoti veiksmīga, jo rada spēcīgu pārdzīvojumu. Izmantots plašs tēmu slāņojums un ārkārtīgi dažādi izteiksmes līdzekļi. Pārdomāta scenogrāfija (Gintars Makarevičs), mūzika (dzīvais izpildījums – grupa „Ryga”), skatītāju iesaiste, gaismas (Eugenijs Sabaļausks), pūļa kopskati un horeogrāfija (Vesta Grabštaite), tērpi (Agne Jagelavičute), ēnu teātra motīvs. Video efekti, piemēram, īpaši trāpīgi nostrādā brīdī, kad Danu pie bāra ieejas apčurā briti un viņa četrrāpus lien prom no skatuves, fonā redzams video ar lēni krītošiem baltiem ziediem, kas sākumā, šķiet, simbolizē Danas bojāeju. Uz to norāda arī īsi pirms tam izteiktie Bena vārdi, ka viņš viņu vairs nekad netika redzējis (mulsuma moments, jo abi taču vēlāk atkal satiekas, kad Dana tērpusies parandžā). Izmantots arī iespaids uz skatītāja maņām (Vandals cep olas, un zālē jūtama smarža), pūļa sastinguma efekts (pašā sākumā), kustību palēninājuma efekts, mūzikla estētika, komiksa motīvs (uzraksti uz planšetēm autobusa ainā izrādes sākumā), atkārtojuma figūras, kas sniedz simbolisku nozīmi (piemēram, frāzes „pacel”, „krist ceļos”, kas bieži atskan), visas telpas brīvs izmantojums (kulišu zonā izvietotais Vandala miteklis, skriešana skatītāju zālē), simbolu izmantojums (krusts, zārks, H. Bosha glezna u.c.), aktiera spēle ar iedomātu partneri (Vitas Vārpiņas atveidotās Lizas saruna ar savu skatītājam neredzamo bērnu izrādes noslēgumā), absolūts ķermeņa kailums, simboliska rakstura dziesmas sasaistē ar mūsdienu tematiku, kodu izmantošana (bez dziesmām arī vārda došana sunim – Žagars vai Džilis; Danas suni sauc Vāvere – vāvere kā simbols sievišķajam, kas tiešā sasaistē ar Danas tēlu), kompakts resursu izmantojums (piemēram, atkritumu konteiners pārtop par kuģi, vien pieliekot uzrakstu „kuģis”, spainis kļūst par bāru, autobuss vēlāk kalpo par dīvānu, lete ir bārs un iela, turklāt arī daži aktieri spēlē vairākas lomas katrs), maskas izmantošana (L. Dzelzīša varonis pārtop par suni), kā arī pāri visam – stāsts stāstā, jo visus piecu stundu laikā tēlotos piecpadsmit gadus ilgušos notikumus izstāsta jeb atceras vecākais Bens, kurš, lai gan savu emigrācijas laiku bieži vien atminas ar prieku, jo bija taču piedzīvoti arī ļoti patīkami brīži, galu galā paliek nelaimīgs, vientuļš invalīds.

No izrādes „Izraidītie” // Foto – Jānis Deinats

Vai „Izraidītie” arī Latvijā kļūs par kultu? Domāju, ka jā, jo tai netrūkst nekā no ejošas izrādes. Izrāde raisa nopietnas pārdomas par reāli esošiem stāstiem sabiedrībā, par īstiem dzīviem cilvēkiem, kas nereti atrodas mums blakus. Pateicoties nacionālās identitātes jautājumam, kas tik ļoti patīk latviešu sabiedrībai, izrādi gaida panākumi, vismaz pirmizrādē vērotā publikas reakcija to apliecina pavisam noteikti.

 

* LU HZF Literatūrzinātnes BSP 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi