Pēc izrādes „Plikie un pusplikie” beigām ilgi nepārgāja šķērma neērtības sajūta. Ilgi nespēju atrast tēlainu salīdzinājumu tam, ko biju piedzīvojusi Dailes teātra Mazajā zālē, un tad prātā ienāca goda plāksne, kāda nu jau piemirstajos „kolhozu laikos”, t.i., iepriekšējā sabiedriskajā formācijā, rotāja apdzīvotu vietu centrus, visbiežāk – ciema padomes vai kolektīvās saimniecības valdes tuvumā. Vienā otrā vietā šīs plāksnes pārdzīvoja pašus kolhozus, un kā novecojuši putnu biedēkļi vēl daudzus gadus pēc neatkarības pasludināšanas garāmgājējiem pretī raudzījās pabalējuši kādreizējo pirmrindnieku parādes portreti, kuru stūrus aizrautīgi plivināja vējš. Nu, lūk, kaut gan Dailes teātrī sienas rotā glīti un profesionāli darināti aktieru portreti, Mazajā zālē uz skatuves redzam šādu blāvu, apdriskātu goda plāksni.

Izrāde „Plikie un pusplikie”, tāpat kā tās pirmā daļa “Pirmā grēka līcis”, tiek postulēta kā iespēja skatītājiem tikties ar iecienītiem, mīlētiem un sen lielās, nozīmīgās lomās neredzētiem aktieriem. Pirmais mēģinājums visumā bija veiksmīgs, un “Pirmā grēka līcis” pavisam nesen piedzīvoja jau 100. izrādi. Pieredzējušo aktieru ansamblis prozas meistara Ērika Hānberga monologus, kas bija sadiegti kopā nepretenciozā, viegli rotaļīgā un neviltoti sirsnīgā priekšnesumā, runāja kā savus dzīvesstāstus. Ar humoru un mīlestību pret atveidotajiem varoņiem, ar smeldzi par nepiepildīto un ar gaišu vitalitāti. Kaut arī dramaturģijas apšaubāmās „šuves” režisora Kārļa Auškāpa izkārtojumā tika aizklātas ar sadzīves dziesmu dziedāšanu un pat publikas uzcienāšanu ar autora iecienīto kokteili “Vanaga acs”, tieši cilvēciskais siltums un cienījamo gadu vitalitāte nodrošināja izrādes panākumus. Turklāt, nenoliegsim, šādas cilvēciskās sapratnes pildītas optimistiskas līnijas parādīšanās Dailes teātra repertuārā bija sen gaidīta un nepieciešama.

Tiktāl it kā viss būtu kārtībā. Izrādes izpārdotas, pensionētie aktieri, skatītāju apmīļoti, raujas vaiga sviedros. Varētu šķist, ka plusu šim darbam ir vairāk nekā mīnusu. Tāpēc teātrī rodas doma iestudēt izrādes turpinājumu.

No Dailes teātra izrādes „Plikie un pusplikie” // Foto – Gunārs Janaitis

Īpaši nevēloties izvērst tēmu par “turpinājumu” vai otrās daļas iestudējumu riskanto pieredzi, pietiks, ja atgādināšu paša Kārļa Auškāpa piedzīvojumus ar divām “Šveika” daļām visai nesenā pagātnē, kad turpinājums ne tuvu neaizsniedza pirmās daļas māksliniecisko līmeni un rezonansi skatītājos. Ja nu vēl Ēriks Hānbergs, iedvesmots no „Pirmā grēka līča” panākumiem, būtu saņēmies tapt par dramaturgu un sarakstīt lugu pats pēc savu varoņu dzīves motīviem…

Izrāde “Plikie un pusplikie”, kam izmantoti citas Hānberga stāstu grāmatiņas fragmenti, ne brīdi nepārliecina, kāpēc šis turpinājums teātrim bija vajadzīgs. Diezin vai aktieru nodarbinātība šoreiz arī varētu būt vērā ņemams iemesls, jo, piemēram, Ilze Vazdika, Olga Dreģe, Lidija Pupure un Juris Strenga beidzamā laikā tēlo nopietnas lomas nopietnos iestudējumos. Varbūt tomēr bija vērts vēl žirgtajiem aktieru spēkiem pameklēt kaut ko no dramaturģijas darbiem. Citādi iznāk, ka skatītāji tiek aicināti apjūsmot to pašu veco goda plāksni, nevis uzzināt ko jaunu par cilvēka dzīvi vai priecāties par iemīļoto aktieru jaunatklātām radošajām iespējām.

Programmā skaidri un nepārprotami minēts, ka tas ir Kārļa Auškāpa dramatizējums, kaut gan pirms pirmizrādes reklāmā visai bieži bija vēstīts par „Hānberga lugu”. Lai nu kā, bet no prozas fragmentiem sameistarot dramatisku izrādi šoreiz ir bijis pavisam neatrisināms uzdevums. Izvēlētais it kā televīzijas sarunu šova ietvars būtu labi piemērots kādam trupas iekšējam sarīkojumam, kāpostniekam, piemēram. Taču divdaļīgai izrādei, uz ko jāpērk biļete, tā kā par maz. Turklāt abām raidījuma vadītājām, ko atveido Akvelīna Līvmane un Mirdza Martinsone, izrādes otrajā pusē darbības un pat tekstuālās iespējas ir pavisam apsīkušas. Un nelīdz arī „retro dueta” – Aijas Dzērves un Sarmītes Rubules – iesaistīšana. No mīlīgās padziedāšanas pa vidu kolēģu monologiem uz skatuves nekāda darbības nojausma nerodas.

TV vokālais duets – Sarmīte Rubule un Aija Dzērve // Foto – Gunārs Janaitis

Arī ar tekstu iemiesošanu dzīvu, saprotamu cilvēku raksturos aktieriem izdevies ar ļoti atšķirīgiem rezultātiem. Nu nav iespējams noticēt Aivara Siliņa stāstam, kas pēc satura un temperamenta nekādi nesaskan ar aktiera ārējo un iekšējo būtību! Nevaru pieņemt Ilzes Vazdikas atveidotās Šarlotes bālasinību, bet pavisam kaitinoša ir Olgas Dreģes forsētā centība par katru cenu spilgtu un atmiņā paliekošu padarīt savu varoni – godu rīkotāju Spulgu. Pa skaudram cilvēcības mirklim saņemam no Lidijas Pupures Trīnes monologa un Jura Strengas stāstījuma smeldzīgā apakštoņa. Tas arī viss.

Šai izrādē ir joki, par kuriem nenāk smiekli, ir daži, par kuriem iespējams pasmieties. Katrā ziņā mākslinieciskās gaumes un pašcieņas līmenis šai „turpinājumā” krietni atpaliek no pirmās daļas. Taču, ja izrādes veidotāju vienīgais mērķis ir bijis uz Hānberga un „veco” aktieru āķa pievilināt publiku, tas ir vienkārši nožēlojami. Mums atvēlēto laiku un skatuves mākslas spēkus var taču izmantot arī daudz ekonomiskāk un ietekmīgāk.