Kāda paziņa nesen stāstīja, ka jaunam mākslas projektam pieraksta cilvēku visbiežāk redzētos sliktos sapņus. Topa pozīcijās esot arī sapnis, kurā sapņotājs atgriežas skolā un pārvar grūtības – liek eksāmenus vai izskaidrojas ar skolas laiku pāridarītājiem. Nebūtu viegli atrast kādu glancēto žurnālu, kas iztiktu bez vecāku un skolas ietekmes uz indivīda nobriešanas procesu pieminēšanu. Arī ikdienas sarunās, pieminot skolas laikus, cilvēku sejās visbiežāk iezogas nostalģijas un romantiskas smeldzes savienojums vai tieši pretēji – totāla sasprindzināšanās, nevēloties atgriezties pagātnē.

Režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis kopā ar grupu Nacionālā teātra aktieru – saviem vienaudžiem (viņiem visiem ir „ap” 30) – izmantojuši privilēģiju uz skatuves analizēt savus skolas gadus, vecos skeletus skapī un to, kurā brīdī tika novilkta robeža „pieaugušais”. Censties saprast, ko īsti nozīmē veiksmīga un panākumiem pilna dzīve. Izrādes galvenais varonis un stāstītājs ir trīsdesmitgadīgs rakstnieks, kurš, radoša apsīkuma mākts, nolemj uzrakstīt romānu par saviem klasesbiedriem. Seko gan atgriešanās atmiņās skolas laikos, gan satikšanās ar biedriem un finālā – skolas salidojums. Tas ir ceļojums ne tikai laikā un atmiņās, bet arī vēlme saprast pašam sevi.

Varētu teikt, ka šī fabula nav nekas unikāls. Stāsts – skolas salidojums vai atgriešanās dzimtajā mazpilsētā, kur varonis satiekas ar saviem skolas laiku pāridarītājiem un pirmajām, neaizmirstamajām mīlestībām, – ticis ekspluatēts bezgalīgi, sākot no neskaitāmām Holivudas komēdijām līdz latviešu teātrim (piemēram, pirms pāris gadiem Valmieras teātrī iestudētais „Mākoņains, iespējams skaidrosies”). Visbiežāk šo stāstu galvenais varonis ir skolas gadu lūzeris, kurš par spīti to laiku traumām tagad ir kļuvis veiksmīgs, skaists, gudrs un visos veidos pārspējis skolas laikā „krutākos” klasesbiedrus. Citos klišejiskos stāstos satiekas dzīves traģisma un nelaimju mocīti cilvēki, kas saprot, ka dzīve nav tāda, kā domājuši, paši ir guvuši smagas mācības, kuras nu samiernieciski un rezignēti pieņem un izlīgst ar visiem.

Taču V. Sīlis un J. Balodis vairījušies atražot šos stereotipus, tā vietā, kā jau abu kopdarbiem raksturīgs, asprātīgi un ironiski stāstot par šodienas trīsdesmitgadnieku paaudzi. „Pieaugušo” galvenais varonis Artura Krūzkopa Andžejs nepieder iepriekš minētajiem tipiem, skolas laikos klasē bijis kaut kur pa vidu – un arī tagad ir gan kaut ko sasniedzis, gan piedzīvojis pirmās vilšanās, saprotot, ka ne viss bijis tā, kā sapņots un cerēts 18 gadu vecumā. Savas dzīves izvērtēšanu viņš sāk ar ārēji vienkāršāko risinājumu – dodoties satikt savus klasesbiedrus un mēģinot saprast, kas ar tiem noticis laikā kopš vidusskolas beigšanas, lai tad salīdzinātu, kurš ticis tālāk, un iezīmētu savu atrašanās vietu šajā nogrieznī.

Aleksandra – Inga Misāne-Grasberga, Astra – Līga Zeļģe, Dace – Liene Gāliņa // Foto – Gunārs Janaitis

Izrāde veidota no veikli savirknētām epizodēm – sarunām ar skolasbiedriem, kurus rakstnieks satiek gan smalkā Londonas restorānā, gan dzimtajās Cēsīs, Rīgā un Norvēģijas nekurienē. Paralēli tam vijas atmiņas no skolas laikiem, kas ļauj salīdzināt ne tikai varoņus un to paveikto, bet arī pamudina skatītāju uz refleksijām par paša vidusskolas gadiem. Galu galā, atskatoties no 12 gadu vai vēl lielāka attāluma, pārdzīvojumi lielākoties visiem bijuši universāli – cīņa ar saviem kompleksiem, sapņi par „lielo dzīvi”, pirmās ballītes un skūpsti, iepazīšanās ar alkoholu vai ko stiprāku.

Katras epizodes centrā ir viens no varoņiem, kas rakstniekam stāsta savu dzīvesstāstu, un dažiem aktieriem tas izdevies jo īpaši veiksmīgi. Piemēram, Kārlim Krūmiņam, kura tēlotais varonis jau skolas laikos ir aizrautīgs ornitologs un nolemj dzīvi veltīt zinātnei. Taču, satikts pēc 12 gadiem, zinātņu doktors un trīs bērnu tēvs nav ieradies aprunāties ar klasesbiedru, bet, tērpies lētā uzvalkā, mēģina pārdot kādu enerģētisko brīnumdzērienu. Izmisums, nolemtība, centieni izstumt no savas šī brīža dzīves domas par zinātni K. Krūmiņa tēlojumā ir satriecoši reālistiski. Pamatīgu komisma devu savam varonim Norčam, skolas gadu lūzerim, nesekmīgajam, kas nācis no nelabvēlīgas ģimenes, piešķīris Jānis Vimba. Ja mēra naudas un „amerikāņu sapņa” izteiksmē, tad viņš ir ticis vistālāk. Virknes acīmredzami šaubīgu darījumu rezultātā kļuvis par bankas īpašnieku un var atļauties visu, ko var nopirkt, taču viņā joprojām ir kaut kas no skolas gados salīkušu muguru staigājošā iebiedētā puikas. Bijušais lūzeris no lūzera sevī nevar aizbēgt pavisam.

Izrādes scenogrāfs Uģis Bērziņš skatuves laukumā izveidojis nosacītu klases telpu – pāris solu rindas, kas nepieciešamības gadījumā pārtop restorānā, kafejnīcā vai birojā. Viens no vienojošajiem elementiem ir dzēriens, ko izrādes varoņi malko gan skolas laikā, gan tagad, atkal kopā sanākot. Tiek dzerta vodka, smalks vīns, lēts šampanietis, enerģijas dzēriens, tēja no termosa vai biroja kafija. Tādējādi dzērieni kļūst par simbolu arī izrādes varoņu statusam un materiālajam stāvoklim. Piemēram, beznosaukuma „rozā šampanieti” izvēlas uz Rīgu no Cēsīm ar stopiem atbraukusī Līgas Zeļģes Astra, kuru nomoka naudas grūtības un neveiksmīga laulība.

Tāpat kā citi V. Sīļa un J. Baloža kopdarbi, arī „Pieaugušie” piebārstīti ar mūsdienu kultūrcitātiem un aktualitātēm, padarot izrādi konkrētu un šodienai piesaistītu. Tā ar Norču galvenais varonis satiekas pasaulslavenā britu pavāra Hestona Blūmentāla restorānā, par kura attālajām radniecības saitēm ar Latviju pirms kāda laika vēstīja mediji. Andžeja dzimtā skola atrodas Cēsīs, vietā, kas šobrīd (par spīti virknei vasaras kultūras pasākumu) ir iedzīvotāju pamesta. Tai skaitā izrādē tiek piesaukta nesen dažam labam cēsiniekam satraukumu radījusi ziņa, ka mazpilsētā uz dzīvi apmetās ķīnieši. Izrādē jo īpaši izgaismojas tās radītāju spēja padarīt komiskas uz traģisma sliekšņa balansējošas situācijas, kā tas ir ar virtuālajā spēļu pasaulē pazudušu varoni.

Pārdomas par to, kas tad īsti ir bijis un nav bijis, ko vērts atcerēties no skolas laikiem, vairo viens no varoņiem – Kaspara Aniņa Jānis. Viņš Vācijā bijis veiksmīgs finanšu analītiķis, kurš vētrainas ballītes laikā nokritis no balkona, guvis smagas traumas un zaudējis atmiņu. Tagad, dzīvodams mammas dzīvoklītī Cēsīs, viņš, lūkodamies vecos albumos, mēģina atcerēties ne tikai savu skolasbiedru sejas un vārdus, bet arī uzrakstījis uz lapiņas jautājumus par sevi. Taču ir skaidrs, ka katram, kurš atbildēs uz viņa jautājumu „kāds es biju skolā”, būs pavisam cits viedoklis.

Centrā: Agnese – Madara Botmane, Jānis – Kaspars Aniņš // Foto – Gunārs Janaitis

Arī stāsts, kas tiek stāstīts, ir tikai Andžeja versija par notikumiem, bet katram no varoņiem tā būs citādāka. Tai skaitā viņa pirmajai mīlestībai – Madaras Botmanes atveidotajai Agnesei, kura Andžeja interpretācijā pametusi tolaik bez liekiem līdzekļiem Rīgā dzīvojošo studentu no Cēsīm kāda krāšņas automašīnas īpašnieka dēļ. Notikumu pavērsieni, kas seko, varoņiem satiekoties jau skolas salidojumā Cēsīs, liek uzdot jautājumu, vai vispār kas no stāstīta ir noticis un nav vien rakstnieka fantāzija.

Secinājums izrādes finālā, no vienas puses, ir banāls, bet vienlaikus – arī atvieglojošs. Skolas dienu traumas un atmiņas ar mums būs vienmēr, taču šodiena ir tas, kas ir. Saites ar pagātni ir mūsu galvās, bet dzīve katru aizvedusi citā virzienā. Ne tikai virzienā, bet arī ātrumā, un to mēs izvēlamies paši, jeb, kā saka viena no izrādes varonēm, „ja gribi ilgāk dzīvot, dzīvo pēc iespējas garlaicīgāk”. Mēs esam tādi, kādi esam, un, to atzīstot, dzīve kļūst vienkāršāka. Tā notiek arī ar izrādes galveno varoni, viņš finālā sāk rakstīt jaunu grāmatu.