Silvija Radzobe

IN MEMORIAM. Teātra kritiķe un zinātniece

Kāpēc dzirkstele nepārlēca?

Lai arī spānis Migels de Unamuno (1864-1936) ir autors deviņiem dzeju krājumiem, trīs lugām un vairāk nekā desmit prozas darbiem, viņš starptautiski galvenokārt pazīstams kā eksistenciālisma ievirzes filozofs. Latviju ar de Unamuno jau 20. gadsimta 30. gados iepazīstina Konstantīns Raudive, pārtulkojot viņa romānu Migla un vienu no trim plašākajiem filozofiskajiem apcerējumiem Dzīves traģiskās jūtas. Indra Roga savam iestudējumam Nacionālajā teātrī izmantojusi Edvīna Raupa jauno, labskanīgo tulkojumu, kas veikts 2007. gadā, kad Migla Latvijā tiek publicēta otru reizi. Kā filozofs de Unamuno nerada kādu jaunu oriģinālu sistēmu, viņa sacerējumus drīzāk var uzlūkot kā esejiskus prātojumus par kultūras arhetipiem, jaunradi, cilvēka pozīciju pretrunīgā pasaulē. (Ar de Unamuno var aizrauties tie, kam patīk Zentas Mauriņas esejas.) Piemēram, filozofiskajā etīdē Dons Kihots mūsdienu Eiropas traģikomēdijā autors izvirza jēdzienu kihotisms, ar ko apzīmē ideālistu-garīgo dumpinieku, kurš nerēķinās ar cūku loģiku un pašsaglabāšanās instinktu, bet seko savu kaislību diktētiem mērķiem, pat ja nākas iet bojā. Arī Miglā ik pa laikam rakstnieks iestarpina līdzīgas, ar sižetu maz saistītas esejiskas pārdomas.

1914. gadā, kad romāns top, tā struktūra modernisma literatūrā nav pirmreizīga, bet tomēr visai oriģināla – de Unamuno piedāvā sekot rakstnieka un viņa radītā tēla attiecībām, risinot tēmu par izdomas/fantāzijas un realitātes sakariem. Pirms viņa par to jau rakstījuši dramaturgi Aleksandrs Bloks (Balagāniņā) un Augusts Šniclers (Balagānā). Pēc viņa – Luidži Pirandello (Seši tēli meklē autoru un citās lugās). Var pieminēt arī Aleksandra Čaka poēmu Spēlē, Spēlmani! (1944), ko konģeniāli 1971. gadā Jaunatnes teātrī iestudē Pēteris Pētersons. De Unamuno romāna vājā vieta, no šīsdienas pieredzes lūkojoties, ir eksperimentālās situācijas statiskums, jo starp rakstnieku un viņa iztēles augli Augusto Peresu neveidojas nekāds attiecību dinamisms vai dramatisms, izņemot faktu, ka finālā, kad sižets izsmelts, autors nolemj savu varoni nāvei, ļaudams tam pamocīties minējumos, cik lielā mērā tas ir izdomāts, cik – reāls. Šniclera, Bloka, Čaka varoņi turpretī saceļas un aiziet pilnīgi citos, savu radītāju neparedzētos ceļos. Augusto ir simtprocentīgi paklausīgs, apliecinot ne tikai personības, bet arī mākslas totālu determināciju.

Izrādē režisore apvienojusi divus tēlus – de Unamuno, kurš romānā par sevi runā es formā un kurš ir Autors, un Augusto draugu Viktoru Goti, kurš arī ir rakstnieks. Tādējādi rasta iespēja Tēlam ar Autoru kontaktēties biežāk, lai dalītos savos pārdzīvojumos, nekā tas ir romānā, kur Tēls un Autors satiekas tikai finālā. Avanscēnā, drusku zem skatuves līmeņa Mārtiņš Vilkārsis ierīkojis Gundara Grasberga varoņa guļamistabu, no kurienes tas dažkārt vēro skatuvē notiekošo. Šī istaba, atrodoties starp skatuvi un zāli, pretendē būt realitāte, vismaz ir tai vistuvākā telpa, kas savieno dzīvi ar izdomu. Dažkārt te, meklējot padomu, gultā izmisis iemetas arī Augusto, tātad vismaz tais brīžos arī viņš ir īsts. Pārējie personāži kustas pa skatuvi – rakstnieka fantāzijas telpu, kas no īstenības šķirta ar priekškaru.

Viktors Goti – Gundars Grasbergs, Margarita – Inga Misāne-Grasberga, dons Augusto – Mārtiņš Brūveris // Foto – Kristaps Kalns

Gundara Grasberga Viktors Goti ir bezpersoniski laipns, viegli zobgalīgs; prologā viņš vēršas pie zāles, prātojot, piemēram, par to, ar ko iezīmīga viņa izdomātā prozas forma romīns iepretī tradicionālajam romānam. Par galveno un vienīgo intereses objektu tādējādi kļūst Augusto ne gluži ikdienišķais raksturs, bet varbūt vēl vairāk – autora neparastā intonācija, kādā viņš stāsta par šo tēlu – tā ir prātnieciskuma caurausta viegla zobgalība, kas tulkojumā labi atveidota. Šķiet, ka, radot Augusto karikatūrisko tēlu, de Unamuno par prototipu izmantojis kādas toreiz aktuālas spāņu kultūras vai sadzīves parādības, kuras mums šodien vairs nav zināmas. Tādēļ nākas samierināties ar šī rakstura vispārcilvēciskajām potencēm, kuras nav īpaši apjomīgas, bet tomēr ir. Augusto apgalvo, ka mīl jauno klavierskolotāju Euhēniju, cenšas viņu apprecēt, bet tas neizdodas. Ne tikai tādēļ, ka kaprīzā meitene mīl citu, bet galvenokārt tādēļ, ka pats precinieks vairāk dzīvo iedomu pasaulē, ne realitātē. Viņš daudz komfortablāk jūtas, par meiteni sapņojot vai sarunājoties par viņu ar savu suni Orfeju, nekā atrodoties tai blakus, kad nemitīgi sarkst un bālē. Lasot romānu, sākotnēji līdzīgs raksturs šķiet labi pazīstams, kaut vai no Ivana Gončarova (titulvaronis Oblomovā), Rūdolfa Blaumaņa (Skroderdienu Aleksis) un Nikolaja Gogoļa (Precību Podkoļosins) darbiem, kas veltīti neizlēmīgajiem vīriešiem, kuri jūt nepārvaramas bailes no sievietēm un attiecībās ar pretējo dzimumu nekad nav spējīgi uzņemties iniciatīvu. Taču, kad Augusto ierodas vizītē, lai lūgtu palīdzību, pie erudīta Paparrigopolusa, kurš zinātniski pēta sievietes, lai gan nevienu no tām nav pazinis, romānā ielaužas jau groteski, pat sardoniski toņi, vedinot uz domām, ka autors primāri portretē nevis neveiksmīgu mīlnieku, bet smieklīgi neauglīgu teoretizētāju, kurš, protams, vienmēr būs bezpalīdzīgs daudzveidīgās dzīves realitātes priekšā, kas tam gluži sveša.

Režisore principiāli mainījusi romāna struktūru: tajā dīvains jeb ārpus normas ir Augusto, pārējie – normāli, precīzāk, ikdienišķi; izrādē – dīvaini un ārpus normas ir citi, normāls – Augusto, ko atveido Mārtiņš Brūveris.

Euhēnijas tēvocis – Egils Melbārdis, Euhēnijas tante – Maija Doveika, kanārijputniņš Pičins – Jurģis Spulenieks // Foto – Kristaps Kalns

Migla Nacionālajā teātrī neapšaubāmi ir četru grimētāju – Ivandas Šmites, Aigas Židovas, Ditas Ulmanes, Ligitas Puišeles – un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones lielā diena. Ar izplūkātām parūkām, sejas uzlīmēm, piesietiem vēderiem, biezu smiņķa kārtu, karnevāliskiem tērpiem grupa jauno un vidējās paaudzes aktieru tik veiksmīgi vecināti, ka nudien tos pazīt var tikai pēc balsīm, kaut arī tās nedabiski pārveidotas. Ingas Misānes Margarita, Maijas Doveikas Euhēnijas tante, Egila Melbārža Euhēnijas tēvocis, Līgas Zeļģes donja Sinfo, Aināra Ančevska Paparrigopoluss, Mārtiņa Egliena Domingo, Ivara Kļavinska dons Elonio tādējādi pārvērsti par groteskām, gados ļoti vecām būtnēm, dažiem sejas maskas ir tīši kroplīgas. Šāda personāžus deformējoša stilizācija, kas pati par sevi veikta meistarīgi, neizriet no de Unamuno romāna, kas, protams, nav obligāti. Šāds stils, kur, iespējams, kopā ir dzīvie ar neapglabātiem vai augšāmceltiem mirušajiem, drīzāk atbilstu Latīņamerikas prozai, 18. gadsimta gotiskajiem angļu romāniem vai dažām Strindberga lugām (kaut vai Spoku sonātei).

Minētie personāži, kam vēl jāpieskaita Ditas Lūriņas Liduvina, kuras seja un augums gan pasaudzēti, kustas mehāniskām kustībām vai statiski stāv, iegrimuši sevī, sarunājoties skaļi smejas, ātri vai tīši lēni runā tekstu. (Ainu starplaikos tēli kāpelē pa abstraktas metāliskas konstrukcijas kāpnēm un tiltiņiem skatuves centrālajā daļā, dažkārt apsēžoties un sastingstot.) Šī dīvaiņu kompānija, kura rūpīgi sarežisēta, drīzāk atgādina uzvilktas lelles, ne dzīvus cilvēkus. Varētu būt labs fons, lai izspēlētu mūžveco un allaž aktuālo tēmu par dzīva cilvēka vientulību iedomātā vai reālā marionešu sabiedrībā, kur dzīvnieki ir cilvēciskotāki nekā paši radības kroņi – Uldis Siliņš suni Orfeju un Jurģis Spulenieks kanārijputniņu Pičinu atveido pantomīmas tehnikā. Svarīgi gan būtu dot vismaz mājienu, vai šis nedzīvās un kroplās pasaules tēls ir realitāte, ko veido Gunāra Grasberga Autora ne līdz galam uzrakstītie tēli, vai arī tas ir Augusto iekaisušo smadzeņu subjektīvais redzējums. Taču šādu norāžu nav.

Liduvina – Dita Lūriņa // Foto – Kristaps Kalns

Indru Rogu mākslā saista dīvainais, zem normalitātes virskārtas slēptais (visbiežāk tas atšifrējas kā marionetiskums, kā dzīvība, kas sen mirusi, bet tikai izliekas dzīva), viņa neatlaidīgi tiecas izstrādāt stilu, kas to vislabāk atklātu. Un vienreiz tas režisorei arī teicami izdevās – kad viņa Valmieras teātrī iestudēja Mihaila Bulgakova Zojas dzīvokli. Taču divi citi mēģinājumi šai virzienā – Jaroslava Ivaškeviča Ideāls zaglis un Oskara Vailda Sieviete, kura nav uzmanības vērta –, manuprāt, par veiksmi nekļuva, vairāk paliekot pretenciozas stilizācijas līmenī. Migla diemžēl vairāk atgādina Zagli un Sievieti nekā Zoju. Kāpēc? Valmierā režisore, ar horeogrāfijas un muzikālās partitūras palīdzību izstrādājot mērķtiecīgu temporitmu, līdzīgi diriģentei valdīja un vadīja straujo un mainīgo ainu straumi. Miglā katra cēliena beigās formāli piekarināta Ingas Raudingas sacerēta deja – visi nostājas rindā un lēkā, kājas mētādami, skanot dārdošai mūzikai. Tas par personāžiem neko jaunu vai citu neatklāj. Rodas neērta sajūta, ka ar fizisku dinamiskumu un ritmisko mūziku teātris pūlas izvilināt aplausus no skatītājiem, kuri cēlienu laikā nogarlaikojušies, klausoties enerģētiski atslābušos dialogus.

Zoja aizrāva arī tādēļ, ka galvenās lomas, kas nes sižetu, bija traktētas neviennozīmīgi, suģestēja ar noslēpumainību, dziļumu. Mārtiņa Brūvera Augusto turpretī ir visai plakans un viennozīmīgs tēls – drusku sakāpināts, bet ar mēru, drusku patētisks, bet normas robežās. Tā kā viņš pārstāv dzīvo jeb normālo cilvēku pasauli, zudusi ironiskā intonācija, ar kādu viņu tēlo de Unamuno. Līdz ar to zudusi arī tā arhetipiskā jēga, kas rodama spāņu autora romānā. Bet cita – filozofiskas vai psiholoģiskas dabas – nav atrasta. Agnesei Cīrulei, kura tēlo Euhēniju un tāpat kā viņas veiksmīgais pielūdzējs – Kaspara Dumbura Maurisio – nav pakļauta marionetizācijai, gan arī ir tikai viena intonācija – gražīgi kaprīza – un ierobežots pozu skaits. Viņa, tērpta negližē, lielākoties sēž profilā pret zāli, mētājot vienu kāju pār otru. Euhēnijas un Augusto dialogi, kas aizņem lielu izrādes laiku, ir vienīgi vārdu – ne jūtu vai domu, vienalga, slēptu vai atklātu – apmaiņa. Bet teātrī klausīties ar mērķi un jēgu neapgrūtinātu vārdu straumes ir neizturami garlaicīgi. K. Dumburs Maurisio lomā arī vienīgi runā, bet – vismaz straujāk un dinamiskāk. Ja mērķis nebija pierādīt vienīgi to, ka sievietes ir maitas, kas gūst baudu, spīdzinot vīriešus, tad izrādes situācija tomēr uzdod vairākus gluži elementārus jautājumus. Piemēram. Vai Euhēnija ir Maurisio mīļotā vai mīļākā. Vai Augusto varbūt tiecas pēc savai neapjaustai seksuālai identitātei neadekvāta mērķa. Vai Euhēnija vispār mīl kādu.

Dons Augusto – Mārtiņš Brūveris, Euhēnija – Agnese Cīrule // Foto – Kristaps Kalns

Finālā zem metāliskās konstrukcija kāpnēm novietotā taisnstūraina stikla kaste pildās ar miglai līdzīgiem dūmiem, kurā pazūd personāži. Visdrīzāk aiziet nāvē – uz to vedina arī visdrīzāk neparedzētās asociācijas ar gāzes kameru. Vai – atgriežas Autora fantāzijā.

Atbildēt uz jautājumu, ko Indra Roga gribēja pateikt, iestudējot Miglu, es nevaru. Varbūt tie bija formāla rakstura eksperimentāli uzdevumi, ko režisore risināja, radot marionetiskos dīvaiņus? Ja viņai bija kādas idejas, ko viņa vēlējās paust, tad dzirkstele starp skatuvi un zāli nepārlēca un šāds nolūks netapa skaidrs. Vai māksliniece nespēja par savām iecerēm pārliecināt aktierus, vai varbūt šīs idejas bija aktuālas tikai viņai, un publika tāpēc nespēja pieslēgties. Varbūt režisorei tas izklausīsies aizskaroši, bet, neredzot mērķi, kā vārdā aktieri ir padarīti vizuāli nepievilcīgi, pat atbaidoši, vienīgās jūtas, kas rodas, ir žēlums pret aktieriem.