Normunds Akots

Teātra kritiķis

Ar mīlestību nepietiek

Dž. Dž. Džilindžera regulārās vizītes Liepājā beidzamajos gados ir pārvērtušās par kaut ko līdzīgu režisoriskam pašapliecinājumam vai pat radošā potenciāla indikatoram. Nav grūti pamanīt, ka šeit Džilindžeru nenospiež amata uzliktā pienākuma nasta, nenomāc aktieru kaprīzes un zvaigžņu slimības, raizes nesagādā ieceru realizācijas mākslinieciskā kvalitāte, bet teātra labvēlīgā gaisotne nodrošina visas iespējas netraucēti nodoties tikai iestudēšanas procesam, kura rezultāts lielā mērā atspoguļo viņa režisoriskās domāšanas un varēšanas līmeni konkrētajā periodā. Anatolijs Efross to savulaik strikti formulēja vienā frāzē: “Tu esi tieši tik labs, cik laba ir tava pēdējā izrāde.” Aprīļa beigās piedzīvotā Džilindžera pirmizrāde “Mīlestības neprāts” ļauj kārtējo reizi palūkoties, ko rāda šis “Liepājas indikators”.

Žoela Pomrā lugas “Abu Koreju atkalapvienošanās” izvēle no režisora puses ir vienlaikus drosmīgs un riskants solis, jo šķietami nepretenciozo ainiņu atdzīvināšana uz skatuves nav nemaz tik vienkārša, kā iesākumā varētu domāt. Francijā šī autora lugas šodien neņemas iestudēt neviens režisors, jo visi itin labi apzinās, ka konkurēt ar paša Pomrā veidoto izrāžu autentisko un kolorīto atmosfēru nespēs. 1963. gadā Ruānā dzimušais autodidakts ir izteikti neordināra parādība franču teātrī, vienīgais, kurš slavenajā Aviņonas festivālā ir piedalījies uzreiz ar trim saviem iestudējumiem. Prasmīgi sakausējot sevī dramaturga un režisora talantus, viņš lugas rada kopā ar aktieriem pats savas trupas mēģinājumu procesā, ilgi tās slīpē un galīgo teksta variantu fiksē tikai tad, kad izrāde sāk ceļu pie skatītājiem. Lielākā daļa šo tekstu ir veidoti pēc viena principa – apkārt izvēlētajai tēmai virknējas noteikts skaits ainiņu ar rūpīgi izstrādātu iekšējo dramaturģiju. Katrs motīvs šajās it kā no dzīves norakstītajās ainiņās dramaturģiski tiek pasniegts situāciju visizdevīgāk un precīzāk raksturojošā rakursā.

Par tām divām cilvēciskajām pusītēm, kas dzīvē meklē viena otru, lai savienotos harmoniskā veselumā, mēs jau kaut ko zinām no Platona, un autora izvēlētais lugas nosaukums ir tikai veikli piemeklēta mūsdienu analoģija, kas piedāvā caurviju domas pavedienu – vēlme savienoties ir mūžīga, bet tās piepildīšana mūsdienu sabiedrībā – teju vai neiespējama. Pomrā lugas karkasu veido divdesmit sižetiski nesaistītas epizodes, kurās tiek atainotas gluži ikdienišķas, katram viegli atpazīstamas dzīves situācijas ar mazliet negaidītu gala risinājumu. Reizēm šis risinājums ir smieklīgs, reizēm skumjš un reizēm pat šķiet pilnīgi neloģisks, bet, pārvērsts skatuviskā darbībā, funkcionē kā precīzs adatas dūriens tajā lidojošo balonu krāšņajā buķetē, ko mēdzam dēvēt par mīlestību.

Kristiana Brektes veidotais skatuves iekārtojums Liepājas izrādē ir absolūti bezpersonisks. Plašais un baltais interjers bez atšķirīgu noskaņu telpiski pastiprinošiem elementiem ir labi pielāgots dažādu ainiņu izspēlei. Publikai šajā reizē nav nekādas vajadzības iedziļināties uz skatuves ņirbošo tēlu biogrāfiskajās detaļās, un tādēļ visu uzmanību var veltīt tam, kā aktieri izspēlēs un ietonēs Pomrā dialogus, lai piedabūtu mūs smaidot padomāt par jautājumiem, kurus ikdienā sev vienkārši neuzdodam.

Izrādes tematisko asi lieliski ieskicē jau pati pirmā epizode – Ineses Kučinskas spēlētā dzīves nogurdinātā sieviete sēž uz krēsla un mēģina rast iekšēju pamatojumu svarīgam dzīves lēmumam. Uz jautājumu, kāpēc viņa pēc garas un šķietami saskanīgas laulības dzīves vēlas šķirties no vīra, skan ilgi sevī nēsāta atbilde: “Jo mūsu starpā nav mīlestības.” Piedevām viņa arī atzīstas, ka nezina, kā izpaužas šī mīlestības neesamība, jo nevar aprakstīt, kā mīlestībai jāizpaužas. Skumji, bet ļoti patiesi. Protams, tāds domas pavērsiens ir retums. Kurš gan šodien būs tik drosmīgs pateikt, ka nezina, kā izpaužas mīlestība? Visticamāk, ka neviens. Katram cilvēkam būs kāds priekšstats par to, kā tas notiek vai kā tam būtu jānotiek, un izrādē bez jebkādas moralizēšanas mēs varam palūkoties gan uz šiem priekšstatiem, gan uz to savstarpējo mijiedarbību aktieriski paspilgtinātās un režisoriski ritmizētās ainiņās.

Dialogos ietvertās situācijas cita no citas atšķiras gan ar norises vietu, gan ar sarunās skarto jautājumu loku. No vienas puses, tās ir gluži ikdienišķas, apvītas ar francūžiem raksturīgu attieksmes vieglumu pret dzīves problēmām, bet no otras puses – katra saruna atduras vienā un tajā pašā punktā, kuru varētu nosaukt par cilvēkā mājojošu mīlestības nepieciešamību. Tā ir skaidri saskatāma Gata Malika Vīra dienišķajās vizītēs un pacietīgajās sarunās ar Signes Dancītes Sievu, kura jau divus atrodas klīnikā un sirgst ar atmiņas zudumu. Vai tikpat labi saklausāma komiski aizkustinošā dialogā starp Egona Dombrovska Mācītāju un Everitas Pjatas Prostitūtu, kuras apmeklējumus pēc septiņiem gadiem viņš grasās pārtraukt jaunu attiecību dēļ. Un bez pūlēm ieraugāma pat tik smieklīgā epizodē kā laulību ceremonijas izjukšana pavisam delikāta un kutelīga iemesla dēļ – izrādās, no bērnu dienām pazīstamais kaimiņu puisis un tagadējais līgavainis (Edgars Pujāts)  savulaik ir skūpstījies ar visām četrām topošās sievas māsām.

Režisora skatījums uz šo cilvēka dvēseles nepieciešamību izrādē ir jūtami novirzīts kādas Henrija Millera atjautīgas replikas virzienā – mīlestība ir spēle, nevis apdrošināšanas līgums –, turklāt uzsvaru liekot uz vārdu spēle. Iestudējuma procesā ejot cauri lugas epizodēm, Džilindžers ir licis aktieriem piemeklēt mūsdienīgus tipāžus un izmantojis viņu spēju ātri iejusties dotajos apstākļos, lai satvertu tur ielikto konfliktu būtību. Aktieri kā parasti to dara aizrautīgi, ar grima un parūku palīdzību vietām pat radot personāžus ar sev neraksturīgām un negaidītām izpausmēm. Pēc tam šie tēli, izmantojot režisora nemainīgi kopto estetizācijas manieri, ar kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas palīdzību izskaistināti un parādīti maigi komiskā izgaismojumā. Neraugoties uz to, ka vairākos aktieru veikumos šoreiz manāms zināms pagurums, ko varētu raisīt tiklab spēku izsīkums sezonas izskaņā, kā arī džilindžerisko prasību vienveidība, vairāki tēli izrādē tomēr ir ieguvuši samērā pievilcīgu dziļuma dimensiju un viens otrs epizodiskais lomas zīmējums pat spēj aizvest skatītāju krietni tālāk par režisora nospraustajām robežām. Īpaši to varētu sacīt par divām Ineses Kučinskas lomām – sievieti, kas grib šķirties, izrādes pirmajā ainā un prostitūtu pēdējā ainā, par Leona Leščinska skolotāju un Signes Dancītes māti – ainā ar laulāto pāri skolā, kā arī Anetes Berķes jokaino sievieti gaidībās – ainā sociālās un medicīniskās aprūpes centrā.

Formas ziņā paspilgtinātu iestudējumu jūtīgākais punkts parasti ir lugās ietvertā vēsts, kuru katrs izrādes veidotājs radošajā procesā cenšas pielāgot savai izpratnei vai nolūkam. Tieši šī vēsts, ja netaisa kases gabalus, lielā mērā nosaka dramatiskā materiāla izvēli un pēcāk arī izrādes vērtību. Džilindžera iestudējums gan nesniedzas līdz spilgtam formas veidojumam, taču tas pats attiecas arī uz stilistiski polarizētas spēles izmantojumu. Izmainot lugas nosaukumu no “Abu Koreju atkalapvienošanās” uz “Mīlestības neprāts”, Džilindžers autora vēstījumu pārakcentē uz materiāla komisko šķautni, un režisora “saruna” ar skatītāju secīgi ievirzās seklākā un izklaidējošākā gultnē. Atkal viens jauki pavadīts vakars teātrī ir gandrīz vai garantēts, labā aktieru kompānijā ir skaisti pačalots par mīlestību, un repertuārā glīti ierakstīts pieklājīgs iestudējums, kas, iespējams, ļaus teātrim mazdrusciņ papildināt nežēlīgi apcirpto budžetu. Vienīgi tas bezkrāsainais diedziņš, kuru režisors velk cauri cītīgi uzpucētajiem mikrosižetiņiem, nez kādēļ pamanās mums atklāt to, ka Džilindžeram pašam par mīlestību īsti nav, ko teikt, protams, ja neskaita banālo un bezgaumīgo dziesmiņu iestudējuma finālā.

Kādā izrādes epizodē pēc jautri un patīkami kopā pavadīta laika meitene pēkšņi paziņo puisim, ka viņa to vienkārši atstāj. “Par ko, kāpēc?” ne pa jokam satraucas vīrietis. “Mēs taču mīlam viens otru.” “Jā, tā tas ir, es zinu, tas ir briesmīgi, bet ar mīlestību nepietiek,” atbild meitene. No malas izklausās mazliet dīvaini, bet var būt, ka tā tas nemaz nav, tikai tajā priekšstatā, ko mēs nēsājam sevī un saucam par mīlestību, kaut kas nepārtraukti plūst un mainās, un cilvēks to vienkārši negrib atzīt? Varbūt reizēm līdzīgi notiek arī teātrī un ar “iestudēšanu vien vairs nepietiek”…?