Alkās pēc beznosacījuma mīlestības cilvēks bieži vien pieķeras dzīvniekam vairāk nekā līdzcilvēkam. Arī ap dzīvnieku patversmēm, kas, stingri ņemot, ir cilvēku sugas bezatbildības pieminekļi, veidojas zināms kults, un reizēm šķiet, ka kucēna vai kaķēna liktenis dažu labu interesē vairāk nekā glābējsilītē pamests mazulis.

Attiecībās ar dzīvnieku vienmēr ir kāds noslēpums, jo dzīvnieks gan pats kontaktējas ar cilvēku, gan reaģē, bet cilvēks tikai domā, ka saprot šo darbību nozīmi. Un, lai kā gribētos ticēt, ka mēs, divkājanie, esam gudrākie un foršākie, diez vai tā ir.

Mārča Lāča jaunākā izrāde Dirty Deal Teatro, kuras pamatā ir Jāņa Joņeva un Anetes Konstes teksti, nosaukta ironiski – jo “zvērīgā mīla”, lietojot īpašības vārdu, apzīmē jūtu mežonību un intensitāti, dodot arī mājienu par mīlestības objektu – tātad zvēru pasauli. Atstājot bešā kaķmīļus, autori pievērsušies cūkām, jūrascūkām, suņiem, gliemežiem, iguānām un čūskām. Turklāt stāstos aprakstītās situācijas nebūt nav par “mīlu” zoofiliskā nozīmē un pat ne par dzīvnieku dievināšanu, bet drīzāk par cilvēka saskarsmi ar nepazīstamas pasaules sūtņiem dzīvnieku izskatā, kas noved pie paradoksāliem rezultātiem.

Dzīvnieku atveidošana dramatiskajā teātrī visbiežāk notiek bērniem domātajās izrādēs, kur tie lielākoties ir personificēti, runā, dzied un uzvedas lielākoties atbilstoši cilvēku loģikai, labākajā gadījumā atdarinot raksturīgas kustības vai darbības (kas tas par suni, kas kaut reizi nepacels kāju). Taču ir arī atšķirīgi darbi – varu minēt rūpīgu un niansētu Santas Didžus darbu Kaštankas lomā tāda paša nosaukuma izrādē šosezon Latvijas Leļļu teātrī Dmitrija Petrenko režijā, kurā nav teksta. Dzīvnieku etīdes māca arī topošajiem aktieriem. Šopavasar Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa studenti rādīja izrādi “Zvēru stāsti” Mihaila Gruzdova režijā, kurā caur dzīvnieku tēliem izspēlēja situācijas cilvēku dzīvē. Nesenā pagātnē izcilu dzīvnieka atveidojumu pieaugušajiem domātā izrādē (tiesa, groteskā formā un saturā) sniedza Ivars Krasts, atveidojot kāmi Mārča Lāča iestudējumā “Rīga. Urbānie mīti” Jaunajā Rīgas teātrī. Suņa nogalināšana kā izejas punkts parādās pusaudžu auditorijai domātajā Valtera Sīļa izrādē “Savādais atgadījums ar suni naktī” Latvijas Nacionālajā teātrī. Taču tieši tāda tipa izrāde kā “Zvērīgā mīla”, kas koncentrējas uz cilvēka un dzīvnieka mijiedarbības noslēpumiem, piedāvājot dažādus skatpunktus, liekas gan, līdz šim Latvijas teātra vidē nav redzēta.

Kristiana Brektes lakoniskajā telpas iekārtojumā centrālā vieta ir laikam taču dzīvnieku nagu apskādētam dīvānam, virs kura neona burtiem reizi pa reizei iegailas izrādes nosaukums. Spēles laukuma grīdu klāj paklājs ar leoparda rakstu. Trīs aktieri – Marija Linarte, Klāvs Mellis un (atkal jau!) Ivars Krasts – tērpti ikdienišķā mūsdienu apģērbā, bet dažās ainās tiek izmantotas parūkas. Aktieri vai nu ir vēstītāji, vai atveido dzīvniekus, kas ir pieminēti stāstos – un retos gadījumos tie arī runā. Iestudējuma sākums maldinoši liek domāt, ka stāsti saistīsies ar to vēstītāju seksuālajām deviācijām, tomēr drīz vien šīs pikantērijas tiek aizmirstas un tālākajā izrādes gaitā motīvs par sadomazo fantāzijām dzīvnieku lomās netiek aktualizēts.

Epizodes ir ļoti atšķirīgas – dažas ir izcilas, dažas līdz galam neīstenotas, un viena ļoti neveikla. Stāsti acīmredzot atlasīti pēc principa, lai tie būtu iespējami atšķirīgi satura un vēstījuma intonācijas ziņā, spektrā no groteskas līdz nopietnībai. Taču lielā mērā tieši teksta kvalitāte ietekmē arī konkrētās epizodes realizāciju.

Par izrādes virsotnēm gribas nosaukt trīs ainas. Pirmkārt, tas ir stāsts par zīlēšanu ar iguānas palīdzību, dodot tai izvēlēties starp divām olām. Ivara Krasta mazliet apsēstais hipijs saskata savā aukstasiņu mājdzīvniekā dievišķa orākula iezīmes, iepriekš izdomādams, ko nozīmēs, ja iguāna pakamps to olu, kas pa kreisi, vai to, kas pa labi. Marija Linarte iguānas Asmodeja lomu izpilda spoži, jo spēj atveidot zem dzīvnieka šķietamās apātijas slēpto plēsīgumu, zibenīgi satverot guvumu mutē, tikmēr uz paklāja krājas olu atliekas, bet telpā izplatās vārītu olu specifiskais aromāts. Nesaprātīgais puisis domā tikai par to, kā no dzīvnieka “spējām” gūt labumu, bet neievēro, ka iguāna tiek pārbarota. Otrā aina, kuras realizācija sajūsmina, ir stāsts par sievieti, kas irstošas mīlestības glābšanas nolūkā savā mājoklī audzē gliemežus. Marijas Linartes varones nopietnība rada komisku pretstatu Meļļa un Krasta bezbēdīgajiem salātlapu rijējiem gliemežiem. Savukārt par izrādes emocionālo kulmināciju, aizvirzot to aizkustinošas drāmas virzienā, kļūst pēdējais stāsts par atraitņa un viņa suņa Plākstera attiecībām un suņa nāvi. Šī epizode pierāda, ka, precīzi atveidojot dzīvnieka uzvedību, iespējams radīt aizkustinošu, komisku un tomēr skumju tēlu, kā to izdara Ivars Krasts.

Tomēr, tiecoties pēc daudzveidības, izrādē iekļautas arī epizodes, kas nav pietiekami izstrādātas, un vienu no tām – ainu ar čūsku dresētāju – būtu vēlams uzlabot, kamēr iestudējums ir repertuārā (kur tas noteikti turēsies pietiekami ilgi). Pārlasot tekstu, nevar nepamanīt, ka šis pavisam īsais stāstiņš ir samērā “pliks”, tam trūkst aizraujošu detaļu tieši par dresētāja un pitona attiecībām, uzsvaru liekot uz darbības kriminālo fonu. Savādi, ka ar šo ainu īsti nav tikusi galā horeogrāfe Katrīna Albuže, jo priekšnesums, ko publikai rāda Ivara Krasta dresētājs ar Marijas Linartes čūsku, ir neveikls, bet ne smieklīgi neveikls.

Pārstrādāšanai pakļaut būtu vērts arī literāri intriģējošo epizodi par sunīša nāvi uz ešafota Lielās franču revolūcijas laikā. Ivara Krasta monologam piešķirta spokaina nokrāsa, viņš atveido kaut ko līdzīgu atdzimušam groteskam rēgam, pārējiem diviem aktieriem atliek tikai atainot bailes no šī ērma. Taču stāsts, kas saturiski ļoti atšķiras no pārējiem, faktiski ir nopietns un pat aizkustinošs. Ivara Krasta radītais tēls toties ir gandrīz ķēmīgs, radot disonansi ar ainas vēstījumu.

Toties eleganti ironisks attiecībā pret māņticīgiem cilvēkiem ir stāsts par indiāni, kas dodas kalnos meklēt sev aizstāvi no dzīvnieku valsts, un tā vietā, lai par to kļūtu kāds plēsīgs zvērs, indiānis dabū slinku jūrascūku apburošā Klāva Meļļa izpildījumā.

Izrādes laikā saglabājot rotaļīgi ironisko intonāciju, tās veidotāji beigās izvēlas nopietnu un aizkustinošu punktu, reflektējot ne tikai par dzīvnieku nāvi, bet arī cilvēku reakciju uz to. Skatītājiem tiek rādīta fotogrāfiju sērija, kurā redzami dzīvnieku kapsētā “Citi medību lauki” uzstādītie kapu pieminekļi mājdzīvniekiem. Tā ir samērā izkāpināta pieķeršanās izpausme, patiešām “zvērīga mīla,” un tās realizācija dzīvē brīžiem ir pat groteska, tomēr izrādes finālā demonstrētā šo pieminekļu bilžu galerija izskan teju himniski un nenoliedzami smeldzīgi.

Mārcis Lācis ar domubiedriem ir veiksmīgi sava ceļa gājēji, ko 2016./2017. gada sezonā pierādīja arī izrāde “Neiekostais elkonis” Ģertrūdes ielas teātrī. Viņa idejām joprojām visatsaucīgākie ir nevalstiskie teātri (izņēmums ir Jaunais Rīgas teātris ar jau minēto izrādi “Rīga. Urbānie mīti” 2016. gadā), taču arī valsts teātriem būtu lietderīgi novērtēt šī režisora atšķirīgo krāsu Latvijas mūsdienu teātra spektrā. Mijiedarbība varētu būt auglīga.