Rita Rotkale 14.11.2019

Daži vārdi par Spēlmaņa meklēšanu

Skats no izrādes "Meklējot Spēlmani" // Foto – Jānis Deinats

Komentāra autore  teātra pētniece

 

Šis rudens Latvijas teātru pasaulē iezīmējies ar spilgtu jauniestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī režisora Gata Šmita iestudēto izrādi Meklējot Spēlmani”, par kuru lasāmas daudzas recenzijas [1], par kuru diskutē sociālajos tīklos, par kuru domām dalās skatītāji. Sastopami gan analītiski, gan vairāk emocijās balstīti vērtējumi, kas ir tikai dabiski. Bet, ja tiek minēti fakti, tiem jābūt drošiem. Tomēr dažreiz ar tiem noiet pavisam greizi. Tā 11. novembrī Latvijas Radio 1 raidījumā Pēcpudiena”  [2] ar saviem iespaidiem par minēto izrādi dalījās žurnāliste Anda Buševica, un viņas sacītajā dažas atklāsmes bija pārsteidzošas. Citēju mazu fragmentu: Režisoram Gatim Šmitam šis jau ir otrais veltījums Lāčplēša ielas bijušajam baptistu draudžu namam, kurā celtniecības darbu dēļ pagaidām vēl nevar atgriezties Jaunā Rīgas teātra trupa. Ēkā, kurā savulaik mita arī Jaunatnes teātris, kas savukārt 1971. gadā iedzīvināja leģendāro Pētera Pētersona izrādi Spēlē, Spēlmani!” ar Aleksandra Čaka dzeju.”

Lai orientētos šajā faktu jūklī, nepieciešams komentārs. Runa ir par diviem Lāčplēša ielas namiem.

Lāčplēša ielas 37. numurā Latvijas brīvvalsts laikā bija atradies baptistu dievnams, savukārt padomju laikā tur tika iemitināts Jaunatnes teātris. Tieši šajā vietā 1972. gadā sākās Pētera Pētersona iestudētās Aleksandra Čaka dzejas izrādes triumfālais skatuves mūžs. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas māju atguva tās likumīgie īpašnieki, kur tie saimnieko joprojām.

Ēku Lāčplēša (toreiz - Romanova) ielā 25 1902. gadā uzcēla Rīgas Latviešu Amatnieku palīdzības biedrība. Tajā dažādos laikos darbojušies vairāki teātri: Jaunais Latviešu teātris (1902-1905), Jaunais Rīgas teātris (1908-1915), ko visbiežāk pieminam kā vairāku Raiņa lugu pirmiestudētāju un kurā savas profesionāla aktiera gaitas uzsāka Eduards Smiļgis, savukārt no 1920. gada 19. novembra te aizsākās Smiļģa dibinātā Dailes teātra mūžs. 1977. gada rudenī Dailes teātris pārcēlās uz jauno teātra ēku Brīvības (toreiz vēl Ļeņina) ielā 75, tomēr dažas izrādes vēl kādu laiku spēlēja vecajā vietā. Savukārt 1979. gadā uz turieni pārcēlās Jaunatnes teātra latviešu trupa. Jauniegūtajās telpās “Spēlē, Spēlmani!” nekad nav ticis izrādīts. Visbeidzot pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas 1992. gadā te aizsākās Jaunā Rīgas teātra mākslas ceļš. Kā te lai nepiekrīt Eduarda Smiļģa savulaik teiktajam: “Šis ir nams, ap kuru allaž pulcējušies nemiera gari!”

Bet galu galā – kurai skatuvei un kuram namam tad savu izrādi veltījis Gatis Šmits – tam, kurā tapa “Spēlmanis”, vai tam, kurā savus sapņus īstenoja Smiļģis? Kaut, protams, tas arī īstenībā nav svarīgi, jo ne jau par namiem ir stāsts. Svarīgi gan ir respektēt faktus.

Dailes teātra skatītāju zāle un skatuve Romanova (tagad Lāčplēša) ielā 25, pirms ugunsgrēka 1931. gada 3. oktobrī. Fotogrāfs nezināms, [1920. gadu beigas]. Foto: Rakstniecības, teātra un mūzikas krātuve, RTMM 239158.


[1] Ieraksts noklausāms šeit, 11.11.2019 plkst. 16:39 raidījuma "Pēcpusdiena" ierakstā (no 05:47)

[2] Līdz šim publicētās recenzijas par JRT izrādi "Meklējot Spēlmani":

Silvijas Radzobes recenzija Kroders.lv, 04.11.2019
Edītes Tišheizeres recenzija žurnālā "IR", 06.11.2019 (recenzijas pilnā versija atrodama JRT  mājsaslapā)
Ilzes Kļaviņas recenzija LA pielikumā "Kultūrzīmes", 7.11.2019
Līgas Ulbertes recenzija "KDi", 09.11.2019
Valdas Čakares recenzija "Satori.lv", 13.11.2019

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • :) 14.11.2019

    Atklāti sakot, man nemaz neradās jautājums, kuram namam veltīta šī izrāde, jo tas bija skaidrs jau pirms izrādes.

  • IB 14.11.2019

    Jau Silvija Radzobe savā recenzijā norāda, ka "rodas iespaids, ka darba gaitā sākotnējā iecere ievērojami transformējusies, aizplūstot citā virzienā." Lieliski, pret to nebūtu, ko iebilst, tikai nekādi nav saprotams, kādēļ vispār vajadzēja piesaukt leģendāro Jaunatnes teātra izrādi, arī bez tās pieminēšanas būtu interesanti sekot viena teātra (tiesa gan - Dailes ne Jaunatnes) dzīvei daudzu gadu garumā. Bet izrādes fināla teksts par spēlmani, kas atgriežas mājās (domāta Lāčplēša iela 25), nesaslēdzas loģikā ar vēsturisko patiesību. Tur nu Rotkales kundzei pilnīga taisnība. Neveiklā, sižetiski nepamatotā un nevajadzīgā abu ēku samiksēšana vedina domāt, ka režisoram ir bijusi nepārvarama tieksme šo Jaunatnes teātra izrādi mākslīgi pieskaitīt Smiļģa mājas mantotāja (JRT) jau tā leģendām apvītajai pagātnei. Tajā pat laikā pāris Jaunatnes teātrim veltītās epizodes (Buratino) liek par šo teātri domāt kā par sliktu drāmas pašdarbības pulciņu, kas arī neatbilst patiesībai. Un - ne vārda par Šapiro, kura paspārnē Pētersons iestudēja "Spēlmani", kad tika gāzts no Dailes teātra galvenā režisora troņa...

  • :) 14.11.2019

    Manuprāt, stāsts bija par pašu Spēlmaņa garu (precīzāk Šmita intervijā la.lv) jeb spēles rituāla maģiju, teātra brīnumu, pētot, no kā tas rodas, neatkarīgi no konkrētiem namiem vai teātriem.

  • IB 14.11.2019

    Ne jau visi lasa režisoru intervijas. Ko līdz visi gudrie teorētiskie pamatojumi, ja doma neatnāk no skatuves!

    Izrādei jābūt pašpietiekamai tajā nozīmē, ka to jāspēj adekvāti uztvert skatītājiem bez īpašām priekšzināšanām un papildus informācijas.

  • :) 14.11.2019

    Jā un nē - kaut kādas priekšzināšanas, papildu informācija, asociācijas u.tml. mums katram ir, no tā neizbēgsi. Subjektīvi nevarēju nedomāt par paralēlēm starp bijušo un esošo Dailes teātri pēdējo notikumu kontekstā, kas savādāk varbūt pat prātā nebūtu ienācis un noteikti arī iespaids par izrādi būtu cits.

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt