Lauma Mellēna-Bartkeviča 20.11.2019

Izcili aktieri, pilnas zāles, formu daudzveidība

Raksta autore – LTDS starptautisko attiecību koordinatore, viena no “Spēlmaņu nakts 2019” skates organizatorēm

 

Ik gadu novembra sākumā, Latvijas Teātra darbinieku savienības aicināti, Latvijā viesojas teātra kritiķi un praktiķi no citām valstīm. Ārvalstu ekspertu grupa skatās “Spēlmaņu nakts” balvai nominētos pagājušās sezonas iestudējumus, lai nelielās skates noslēgumā dalītos ar gūtajiem iespaidiem publiskā diskusijā. Šogad ārvalstu ekspertu vidū bija gan augstskolu mācībspēki teātra jomā, gan teātra kritiķi, gan praktiķi, jo arvien būtiskāk šķiet uzsvērt to, ka dažādas teātra profesijas neatrodas ierakumu pretējās pusēs, bet gan nodrošina dažādus skatpunktus uz vienu un to pašu nozari, savstarpēji bagātinoties un kopumā veicinot mūsdienu teātra procesu attīstību. 

Jau ierasti Latvijas teātru izrādes skatīties aicināti tuvākie Baltijas kaimiņi – lietuvieši un igauņi.  Par spīti lokālām atšķirībām Baltijas teātra telpa ir skatāma kopsakarībās vai vismaz salīdzināmās kategorijās. Lietuvu šogad pārstāvēja akadēmiskais spārns – teātra zinātniece un Viļņas Mūzikas un Drāmas akadēmijas Teātra nodaļas vadītāja Ramune Balevičiūte un Kauņas Vītauta Dižā universitātes asociētais profesors un Teātra zinātnes nodaļas vadītājs Edgars Klivis.  Savukārt no Igaunijas ārvalstu ekspertu grupā  darbojās  masu medijos aktīvi teātra kritiķi – lielākā Igaunijas dienas laikraksta “Postimees” kultūras nodaļas redaktore un teātra kritiķe Heili Sibritsa un Mēliss Oidsalu, viens no šobrīd Igaunijā asākajiem un reizē visvairāk lasītajiem kritiķiem, kurš publicē recenzijas un esejas ne tikai par teātri dažādos medijos un cita starpā vada arī radio raidījumus. Reglamentētajā darba laikā gan Oidsalu dara pavisam ko citu, proti, strādā Igaunijas Aizsardzības ministrijā, kura vēl pavisam nesen dalīja iespaidīgo ēku Tallinā ar progresīvāko igauņu teātra kompāniju “Teātris Nr. 99”.  Diemžēl Igaunijā un arī Eiropā panākumus guvušais teātris 2018. gada rudenī beidza pastāvēt pēc ilgstošas radošās krīzes un  nepatīkama roku palaišanas skandāla, kas izbeidza ne tikai attiecības starp teātra mākslinieciskajiem  vadītājiem  Tītu Ojaso un Eni-Līsu Semperi, bet arī pielika punktu kompānijas pastāvēšanai.

Līdzās baltiešiem ārvalstu ekspertu grupu šogad kuplināja Latvijā jau zināmais dramaturgs, scenārists, aktieris un režisors Dmitrijs Minčonoks no Krievijas. Minčonoks ir viens no stāvdrāmas (stand-up drama) žanra iedibinātājiem, kurš veidojis monoizrādes par Amedeo Modiljāni, Marka Šagāla un Imanuela Kanta dzīvi un daiļradi, savukārt pēc viņa lugas “Karmena. Citādi” motīviem pirms pāris gadiem Dailes teātrī lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna režijā tapa iestudējums “Karmena”. Šogad Dmitrija Minčonoka scenārijs (līdzautori Igors Dobrovoļskis un Romāns Vladkins) Krievijas un Amerikas kopražojuma spēlfilmai “Mežonīgā līga” Andrejas Bogatirjova režijā neilgi pēc Krievijas pirmizrādes oktobra beigās iekļuvis Holivudas balvas “Golden Globe” tā saucamajā “garajā sarakstā”. Sestā ārvalstu ekspertu grupas dalībniece šogad bija teātra kritiķe, Starptautiskā Teātra Institūta Horvātijas nodaļas prezidente, Horvātijas nacionālās teātra izrāžu skates veidotāja un vairāku teātra festivālu programmu atlasītāja Žeļka Turčinoviča.  

Uzaicinātajiem ekspertiem tiekoties Rīgā, nācās konstatēt, ka “acs no malas” ar pirmreizēju skatījumu uz Latvijas teātri jāmeklē tālākā perimetrā par Baltiju, Krieviju un Balkāniem, nākamgad aicinot talkā arī kolēģus no Dienvideiropas vai, piemēram, Vidusāzijas valstīm. Pat Žeļka Turčinoviča, kura sākotnēji apgalvoja, ka viņai nav nekāda priekšstata par Latvijas teātri, izrādījās ne tikai iepriekš redzējusi vairākus Alvja Hermaņa iestudējumus – Jaunā Rīgas teātra viesizrādes “Soņa” un “Klusuma skaņas”, bet arī savulaik atlasījusi Gaļinas Poļiščukas 2004. gadā Nacionālajā teātrī iestudēto “Pūt, vējiņi!” Rijekas festivālam Horvātijā.

"Spēlmaņu nakts 2019" skates noslēguma diskusija Eiropas Savienības mājā. No kreisās: moderatore Lauma Mellēna-Bartkeviča, Mēliss Oidsalu (Igaunija), Ramune Balevičiūte (Lietuva), Žeļka Turčinoviča (Horvātija), Edgars Klivis (Lietuva), Heili Sibritsa (Igaunija), Dmitrijs Minčonoks (Krievija).

No 6. līdz 10. novembrim minētie seši eksperti noskatījās kopskaitā 13 iestudējumus: “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā, Alvja Hermaņa veidoto “Vēstures izpētes komisiju” Jaunajā Rīgas teātrī, Indras Rogas “Hamletu” Valmieras Drāmas teātrī, Viestura Kairiša iestudēto “Mumu” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, komponista Jēkaba Nīmaņa projektu “Ceļojums uz Ziemeļiem” Nacionālajā teātrī, teātra trupas KVADRIFRONS un režisores Paulas Pļavnieces iestudējumu “Perturbons” Rīgas cirkā,  Kristīnes Krūzes-Hermanes izrādi “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”, Alvja Hermaņa izrādi “Linda Vista” Jaunajā Rīgas teātrī,  Valtera Sīļa iestudējumu “Pēc grāmatas motīviem” un Viestura Roziņa sajūtu izrādi “Piramīda” Dirty Deal Teatro, Intara Rešetina uzvesto Floriana Zellera “Dēlu” un Viestura Meikšāna versiju par Žana Ženē  “Kalponēm” Dailes teātrī, kā arī Lienas Šmukstes maģistra darbu teātra režijā “Grāmata – zīme”.  Jāpiebilst, ka visi eksperti neredzēja visas izrādes, jo daļa no tām notika paralēli (kā bieži vien ir arī lielāka mēroga teātra skatēs).

Oficiāli ekspertu viedokļi par redzētajām izrādēm izskanēja 11. novembrī Eiropas Savienības mājā notikušajā diskusijā “Klasika mūsdienu teātrī”. Taču vakaros pēc izrādēm notika neformālas diskusijas, kas nereti izvērtās patiesi vērtīgos simpozijos, un daļu no sarunām mēģināts restaurēt šajā materiālā. Galvenais un iepriecinošākais secinājums – rūdīti profesionāļi spēj noturēt augstu diskusijas kultūras līmeni par spīti pat radikāli pretējiem viedokļiem par to vai citu iestudējumu.

Mums Latvijā noteikti ir vērts domāt par teātra pieejamības nodrošināšanu plašākai auditorijai, parūpējoties par nepieciešamajiem tehniskajiem risinājumiem izrāžu tulkošanai svešvalodās, kā arī veicinot mūsdienu oriģināldramaturģijas tulkojumu tapšanu.

Viens no aktuāliem jautājumiem šī gada skatē bija allaž teātru repertuārā klātesošās klasikas mūsdienu interpretācijas, salīdzinot radošo pieeju klasikai. Tāpat daudz tika diskutēts par spēles stilu un izmaiņām režisoru rokrakstos. Mazu valstu iezīmēšana Eiropas vai pasaules teātra kultūrkartē ir darbietilpīgs un ilgstošs process visiem nozarē iesaistītajiem, tomēr ir vērts pacensties, lai līdzās Alvim Hermanim, kura vārdu un radošo rokrakstu Eiropā pazīst gan teātra, gan operas žanrā, plašākā apritē rezonētu arī citi latviešu teātra profesionāļu vārdi.

Skats no NT izrādes "Pūt, vējiņi!" (rež. E. Seņkovs) // Foto - Kristaps Kalns

Edgars Klivis: Lietuvā šobrīd, manuprāt, var runāt par trim galvenajām pieejām klasikai. Pirmā saistās ar starptautiski labi pazīstamu lietuviešu režisoru – Eimunta Ņekrošus, Rima Tumina un Gintara Varna veikumu, kuru uzmanības centrā ir cieņpilnas attiecības starp autoru un interpretu, proti, režisors cenšas pagātnes meistardarbu parādīt mūsdienu skatītajiem, izceļot savā laikmetā būtisko, bet radikāli nemainot struktūras. Otrā saistās ar jaunākās paaudzes režisoriem-huligāniem un respekta pret jebkāda veida autoritāti trūkumu. Piemēram, Artūrs Areima burtiski “iznīcina” klasiku uz skatuves, tā paplašinot savu uzdrīkstēšanās horizontu un ar dažādiem panākumiem nodarbojoties ar mākslinieciskiem eksperimentiem. Trešā pieeja savukārt ir dekonstrukcija, kas ļauj pakāpeniski nonākt līdz klasikas kodolam, “atmaskojot” tajā ietvertos mehānismus un ideoloģiju, pārskatot tos un projicējot aktualitātē. Manuprāt, šī ir visproduktīvākā pieeja klasikai, taču vismaz Lietuvā tā tiek izmantota pārāk maz. Piemēram, Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi!” rāda, ka režisors tiecas izvēlēties pirmo no manis nosauktajām pieejām – cieņpilnus, lai arī sarežģītus autora un režisora attiecību līkločus, netiecoties uzsvērt savu personību, bet meklējot, ko šis nacionālās klasikas darbs var vēstīt mūsdienu skatītājam. Man personīgi iestudējums izraisīja pretrunīgas izjūtas. Man ir zināma skepse pret masu veidotiem ornamentiem, kuros izšķīst visu līmeņu individualitāte, kā arī pret šādi manifestētiem nacionālisma izpaudumiem mūsdienās, taču formas ziņā tas bija dinamisks un netradicionāls Raiņa lasījums. Interesantu klasikas (Tomasa Bernharda romāna “Noriets” – L. M. B.) interpretāciju piedāvāja Valters Sīlis izrādē “Pēc grāmatas motīviem”.

Savukārt Alvja Hermaņa “Vēstures izpētes komisija” piedāvā jaunu pieeju svarīgai tēmai, izvairoties no ciešanu glorificēšanas un tā vietā izvēloties krietnu devu humora un fikcijas, kas stimulē atgriešanos pie kritiskās domāšanas. Atsevišķi gribu pieminēt arī Viestura Meikšāna “Kalpones” – mūsdienās iestudēt absurdu ir ļoti grūti, Lietuvā praktiski neviens ar to nenodarbojas, bet Meikšāns šķiet atradis ceļu, kas ne tikai apmierina viņu pašu, bet arī skatītājus.

Skats no JRT izrādes "Vēstures izpētes komisija" (rež. A. Hermanis) // Foto - Jānis Deinats

Žeļka Turčinoviča: “Šī skate man atklāja, cik Latvijas teātris ir daudzveidīgs – no jaunas režijas valodas meklējumiem līdz absolūti komercializētiem produktiem plašam teātra kā izklaides preces patēriņam. Interesanti, ka šie kontrasti viskrasāk atklājas pat viena režisora dažādos iestudējumos – Alvja Hermaņa kopā ar aktieriem radītajā izrādē “Vēstures izpētes komisija” un Treisija Letsa lugas “Linda Vista” iestudējumā.  “Vēstures izpētes komisijā” Hermanis faktiski paplašina klasikas jēdzienu, saistīdams to ar mantojuma konceptu. Padomju mantojums plašā nozīmē ir atstājis ļoti paliekošu nospiedumu nācijas kolektīvajā atmiņā un domāšanā, bet komiskā izcelšana kalpo kā terapeitisks paņēmiens šī mantojuma sijāšanā. Interesantākais ir dokumentālā teātra un absolūtas fikcijas sinerģija. Savukārt “Linda Vista”, kuru noskatīties mudināja agrākā pieredze ar Hermaņa izrādēm, pārsteidza nesagatavotu, jo no režisora absolūti negaidīju tik komerciālu, masai domātu izrādi ar nospiedošu “runājošo galvu” īpatsvaru. Tomēr arī šī pieredze bija ļoti veselīga, jo tā man kā skašu un konkursu programmu veidotājai atgādināja veco labo patiesību, ka ne vienmēr pazīstami un pat lieli vārdi garantē mākslinieciski augstvērtīgu iestudējumu. Savukārt lielāko pārsteigumu man sagādāja izrāde “Dēls” Intara Rešetina režijā. Protams, Floriana Zellera lugas problemātika ir ļoti aktuāla mūsdienu sabiedrībā, taču runa nav tikai par materiālu. Šis iestudējums ir paraugs izcilu aktieru un laba režisora sadarbībai, kur ar aktiermeistarību un minimālismu režijas valodā tiek panākts maksimāls līdzpārdzīvojums.

Heili Sibritsa: “Man ļoti sen nebija iznācis skatīties Latvijas teātri, taču pagājušā gada decembrī Tallinas teātra festivāls notika Alvja Hermaņa zīmē, uzreiz pēc “Dienasgrāmatas” igauņu tulkojuma iznākšanas piedāvājot viņa izrāžu retrospekciju. Tas mani ārkārtīgi iedvesmoja atbraukt uz Rīgu, lai palūkotos, kas vēl šobrīd ir aktuāls uz Latvijas skatuvēm. Mani sajūsmina dažādība un tas, cik daudz jūsu teātrī ir spēcīgu personību – dažādu paaudžu režisori, brīnišķīgi aktieri, lielas tēmas un radoši meklējumi. Taču lielākos komplimentus pelna aktieri. Latvijā ir vienkārši izcili visu paaudžu aktieri. Droši vien nevienu nepārsteigs, ja teikšu, ka esmu burtiski iemīlējusies Gunas Zariņas tēlojumā. Pat tad, ja “Vēstures izpētes komisijā” vietumis garlaikoja pārspīlēti akcentētais komisms, aktieru darbi ir vienkārši fantastiski. Savukārt brauciens uz Valmieras Drāmas teātrī tapušo Indras Rogas iestudējumu “Hamlets” atklāja, ka izcili aktieri nav tikai galvaspilsētas fenomens – Mārtiņa Meiera Hamletu atcerēšos, šķiet, nākamos desmit gadus, un šo hrestomātisko lomu ir tiešām jānospēlē īpaši, lai kaut ko tādu varētu apgalvot. Savukārt izrāde “Dēls” Dailes teātrī apstiprināja to, ka arī bez tulkojuma, bet ar izcilu aktiermeistarību iespējams noturēt skatītāja uzmanību un patiesi aizraut.

Skats no VDT izrādes "Hamlets" (rež. I. Roga) // Publicitātes foto

Dmitrijs Minčonoks: “Skatoties izrādi “Pūt, vējiņi!”, atcerējos, ka ar šo lugu saistās viena no manām pirmajām pieredzēm teātrī apmēram piecu vai sešu gadu vecumā, kas, iespējams, neapzināti noteikusi manu profesijas izvēli. Bērnībā dzīvoju Vitebskā, kur šo Raiņa lugu (Vitebskas Drāmas teātrī, 1965 – L. M. B.) iestudēja Oļģerts Kroders, un vecāki mani ņēma līdzi uz teātri. Mani saviļņoja arī Gunāra Pieša filma – tas ir sava laika kino meistardarbs un izcila Raiņa interpretācija. Elmāra Seņkova iestudējums mani mazliet samulsināja – bez šaubām, forma ir novatoriska, skatuves telpas risinājums veidots ar operas vērienu, tomēr dejotāju “koris” kā kopuma, kopības simbols man nez kāpēc atsauca atmiņā 1. maija demonstrācijas un attiecīgo ideoloģisko fonu. Es saprotu, ka runa ir par nacionālās pašapziņas kultivēšanu, kas ir ļoti svarīga, taču izrādi apmeklēja daudz jauniešu, kas pēc tam kaislīgi aplaudēja un sauca “bravo!”, un tas manī raisīja visai ambivalentas sajūtas. No vienas puses – lieliski, uz viņiem iedarbojas Rainis un latviešu Dziesmu svētki kā patriotisma pote! No otras – tā taču ir manipulēšana ar masām, izmantojot ļoti vienkāršu shēmu, kāda bija raksturīga dažādu lielvaru propagandai…

Mana izrāžu izrāde šajā skatē ir Viestura Kairiša “Mumu” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Pirms vairākiem gadiem skatījos “Uguni un nakti” Nacionālajā teātrī, un toreiz apbrīnoju, kā Kairišs strādā ar Raini, kā ierauga šī darba laikmetīgumu. Bet “Mumu” burtiski satriec dvēseli, liek raudāt un atklāj no jauna it kā šķietami klasisko Turgeņeva stāstu, kuru visi, vismaz Krievijā, esam mācījušies skolā. Un tas, protams, nav par sunīti. Tas ir par vergu katrā no mums, par verdzību kā dvēseles stāvokli pat ne konkrētos sociālvēsturiskos apstākļos, ko varētu vainot, bet par izvēlēm, kuras izdara vai neizdara katrs no mums. Vēl viena izrāde, ko es noteikti gribu atzīmēt, ir Lienas Šmukstes “Grāmata – zīme”, kas, cik saprotu, ir tikai pirmie, bet ļoti pārliecinoši soļi režijā, turklāt izvēloties sarežģītu ceļu – sajūtu teātri, pie kura, iespējams, tradicionālā publika vēl nav pieradusi. Kā profesionālim man savukārt bija interesanti piedzīvot gan “Grāmatu – zīmi”, gan Viestura Roziņu “Piramīdu”, atklājot jaunas lietas arī savā uztverē, jo teātri izjūtu kā bioloģisku nepieciešamību, nevis kultūras produktu.

Skats no MČRKT izrādes "Mumu" (rež. V. Kairišs) // Foto - Inese Kalniņa

Mēliss Oidsalu: “Reizēm kritizējam izrādes, kas, mūsuprāt, neatbilst kaut kādiem mākslas kritērijiem, reāliem vai izdomātiem. Taču teātris var arī nebūt māksla. Igaunijā, piemēram, teātrim ir ļoti daudz funkciju. Pirmkārt, tas ir tautas kultūras nesējs, kā, piemēram, jūsu “Pūt, vējiņi!” gadījumā. Otrkārt, tā ir sava veida žurnālistika, kas skar sabiedrībā aktuālos procesus, tos projicējot teātra valodā, bet bez jebkādas atbildības uzņemšanās no autoru puses. Trešā izplatītākā funkcija ir dažāda veida “lasīšanas” pieredze, kas vairāk attiecas uz klasikas interpretācijām, – par to man Rīgā visvairāk lika aizdomāties Valtera Sīļa meistarīgi veidotā izrāde “Pēc grāmatas motīviem”, kā arī mazliet citādā rakursā – Kristīnes Krūzes-Hermanes iestudējums “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”. Ceturtā funkcija ir personību kults, kad publika nāk skatīties uz zvaigznēm vai kāda ļoti slavena režisora izrādēm, piektā – izklaidējošā funkcija. Droši vien ir vēl kāda, varbūt pat tikai Latvijas teātrim raksturīga. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja Alvja Hermaņa “Vēstures izpētes komisija”, un ne jau tādēļ, ka tā bija, iespējams, garākā izrāde, kādu līdz šim esmu redzējis. Mani pozitīvā nozīmē šokēja viņa pieeja ļoti sensitīvai tēmai un visas aktieru komandas bezkompromisu atdevīgums, nepārtraukti atrodoties uz skatuves. Nebiju gaidījis, ka vairāk nekā piecas stundas garu izrādi, turklāt tikai ar kopsavilkumu, bez tulkojuma, būs tik viegli skatīties.”

Ramune Balevičiūte: “Mani ļoti uzrunāja Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī. Aizdomājos par to, ka Lietuvā Dziesmu svētki nav tik nozīmīgi, kā tas ir Latvijā, vismaz tāds ir mans iespaids. Režisoram ir izdevies izveidot tiltu starp klasiku un mūsdienām, veidojot reizē arhetipisku un laikmetīgu stāstu ar pietiekamu devu pašironijas, kuru man izdevās sajust tieši tajās mizanscēnās, kur nepārprotami tiek norādīts uz Dziesmu svētkiem kā mūsdienu dzīves sastāvdaļu, nevis simbolu. Otrs, ko secināju pēc redzētajiem iestudējumiem, ir tas, ka Latvijā līdzās pastāv gan stabilas teātra tradīcijas, kas joprojām tiek turētas godā, gan jaunā meklējumi. Piemēram, tāds ir Nacionālā teātra projekts “Ceļojums uz Ziemeļiem” un KVADRIFRONA izrādes, tāpat prieks, ka mūsu Karolīna Žernīte ar savām meistarklasēm iedvesmojusi sajūtu teātra kā žanra ienākšanu Latvijas teātrī (sadarbojoties ar Lienu Šmuksti izrādes “Grāmata – zīme” veidošanā  – L. M. B.). Sev atklāju arī jaunu autoru – Florianu Zelleru un viņa lugu “Dēls”, kas man šķiet ļoti aktuāla. Brīnos, ka Lietuvā atšķirībā no Latvijas un Igaunijas vēl nav iestudēta neviena viņa luga. Tā ir informācija, ar kuru vēlos dalīties ar kolēģiem Lietuvā, aicinot tulkot un iestudēt šo autoru.”

Skats no DT izrādes "Dēls" (rež. I. Rešetins) // Publicitātes foto

2020. gada 4.-9. novembrī Latvijā notiks Baltijas Drāmas forums, kas ik gadu kādā no Baltijas valstī pulcē teātra kritiķus un praktiķus un kura ietvaros tradicionāli notiek konference un diskusijas par aktuālajiem procesiem teātra pasaulē un Baltijas jaunāko oriģināldramaturģiju. 2020. gadā Baltijas Drāmas forums tiek organizēts sadarbībā ar Dailes teātri, kas nākamgad atzīmēs savu simtgadi, un Latvijas Kultūras akadēmijas ikgadējo starptautisko zinātnisko konferenci “Kultūras krustpunkti”, un tas iekļausies plašākā kultūras forumā “Teātris kultūras krustpunktos”. Foruma ietvaros paralēli ikgadējai “Spēlmaņu nakts” balvai nominēto izrāžu skatei plānots organizēt plašāku Latvijas teātra skati ar vairākām alternatīvām programmām, kurās varētu iekļaut arī citādi nacionāla līmeņa skatei grūti kvalificējamos jauno režisoru darbus.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Viesturs Roziņš 20.11.2019

    Informācijai raksta autorei - Karolīna Žernīte sadarbojās arī ar "Piramīdas" komandu un arī mēģinājumu procesā vadīja meistarklasi.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt