Kroders.lv 23.11.2019

Par sapņiem, sāpēm, izaicinājumiem

“Spēlmaņu nakts” ir Latvijas teātra gada kulminācija. Tā ir virsotne, pēc kuras tiekties un kurā mēģināt uzkāpt. Virsotne, no kuras raugoties skatam paveras aizvadītā teātra sezona visā tās daudzveidībā. Ik gadu neizbēgami notiek diskusijas par “Spēlmaņu nakts” balvas prestižu, žūrijas objektivitāti vai subjektivitāti, līdzās ir gan vilšanās, gan prieks.

Gaidot “Spēlmaņu nakts” ceremoniju Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, Kroders.lv ik gadu aicina balvai nominētos māksliniekus dalīties savā priekā un pārdomās. Šogad piedāvājam ekspresintervijas ar individuālajiem nominantiem kategorijās, kas vienmēr raisījušas vislielāko uzmanību – “Gada režisors”, “Gada aktieris” un “Gada aktrise” (abos plānos), “Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks” un autori kategorijā “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”, kas šogad oriģināldramaturģijas bagātīgās ražas dēļ tika izziņoti atsevišķi no pārējiem nominantiem.

Visiem aptaujātajiem nominantiem uzdevām vienu jautājumu: “Ar ko ir īpašs darbs/-i, par ko esat nominēts/-a “Spēlmaņu nakts” balvai?” Atbildes, ko saņēmām, ir tikpat dažādas kā pati aizvadītā sezona.

Ieva Rodiņa, Kroders.lv redaktore

 

 

Nominācija “Gada režisors”

Alvis Hermanis“Vēstures izpētes komisija” (Jaunais Rīgas teātris): Šī man ir pati svarīgākā izrāde, ko līdz šim esmu iestudējis Latvijā. Te ir redzams neatšķaidīts koncentrāts visam tam, ko mēs šajā teātrī (JRT) kopā ar aktieriem esam atklājuši, radījuši un attīstījuši 20 gadu garumā. Gan metodes, gan satura ziņā. Gan aktieriski, gan dramaturģiski, gan estētiski. Un vispirms – cilvēciski. Plus – šī izrāde no mūsu puses ir visgodīgākais vēstījums teātra formā par mūsu latviešu tautu un mums pašiem. Godīgāk vairs nebūs. Bez sentimentāla patosa un bez meliem. 

Viesturs Kairišs“MUMU” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris), “Klīstošais Holandietis” (Latvijas Nacionālā opera un balets): Režisoram katra izrāde ir sevišķa. Līdz ar to es labāk runāšu par izrādi, par ko neesmu nominēts, – par “Baltiešu gredzenu” (Nacionālajā teātrī – red.). Tieši šis iestudējums man kā režisoram devis visvairāk. Sevis izaicinājums, darbs ar aktieriem, īpašu emocionālo stīgu meklējumi. Nodarbības ar sabiedrības priekšstatiem par savu vēsturi. Meklējumi scēniskajā un leļļu jomā. Radošie zaudējumi un skumjas. Vienubrīd likās, ka tā arī ir mana pēdējā izrāde un vairs ar teātri nenodarbošos. Taču sapņi par melno caurumu (melno kasti), par kosmosu, kas jāpiepilda ar savu fantāziju, izrādījās stiprāki par mirkļa pārdomām. Ar to man arī dārgi pagājušās sezonas iestudējumi – tie atkal no jauna man liek sevi izaicināt un atjaunoties, meklēt un radīt teātra izplatījumā jaunus radību laukus. Šī nebeidzamā demiurģija arī ir teātra būtība. Vienmēr nāve un atjaunošanās, gals un sākums. Šķiet – kad tas varētu beigties un izlaist tevi ārā no šī mūžīgā loka? Bet vai tad ir iespējams samierināties ar paveikto?

Intars Rešetins “Dēls” (Dailes teātris), “Patiesība” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris): Kas attiecas uz Zellera lugu “Dēls”, jāsaka, ka šis ir personiskākais manis veidotais režijas darbs, un esmu patiesi aizkustināts, ka maza kamerzāles izrāde skatītājos spēj ievibrēt stīgas, kas atbalsojas ilgi, dziļi un plaši. Tas motivē meklēt turpinājumu. Esmu laimīgs strādāt tādā komandā un ar tāda līmeņa aktieriem! Zellera “Patiesība” bija labs treniņš sevi izsist no sadzīves teātra aprisēm. Jauna “skola”, jauna pieredze. Režijas jūra ir dziļa un liela, un ceļojums ir tikai sācies.

Valters Sīlis – “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (Liepājas teātris), “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” (Latvijas Nacionālais teātris), “Pēc grāmatas motīviem” (Dirty Deal Teatro): “Liepāja - Latvijas galvaspilsēta” ir īpaša ar to, ka pēc liela laika sprīža bija iespēja strādāt Liepājas teātrī, un tā bija ļoti radoša un iedvesmojoša sadarbība. Liepājas teātris un Nacionālais teātris man deva iespēju radoši piedzīvot Latvijas simtgades gadu, pētīt un atklāt daudz man nezināma par 1918. un 1919. gadu. “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” bija tehniski sarežģīts uzdevums, kurā aktieriem nācās dot ne tos patīkamākos uzdevumus, bet visam teātra kolektīvam bija skaidrs, kāpēc mēs šo nebūt ne vieglo darbu darām. Un es jutu, ka esmu nokļuvis ļoti neticamā situācijā, jo man simtgades gadā Nacionālajā teātrī bija iespēja strādāt pie valsts dibināšanas rekonstrukcijas. Mans darbs nodrošināja man īstu svētku sajūtu. “Pēc grāmatas motīviem” bija darbs daudz šaurākā lokā, kur visi kopā devāmies ne to drošāko ceļu. Bet tas bija ļoti interesants process, kurā katru dienu ik pa solītim mēs padarījām kādu no epizodēm labāku. Šos trīs darbus vieno daudz labu atmiņu par šo izrāžu veidošanu, un tas man ir ļoti svarīgi, jo tā paiet liela daļa mana laika – mēģinājumos.

Elmārs Seņkovs – “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris): Tā bija lieliska satikšanās un sadarbība ar Moniku Pormali, kuru ļoti cienu. Tā bija lieliska satikšanās ar dejotājiem no deju kolektīva “Teiksma” un “Līgo”. Mīlestības darbā veidota skatuves kustība ar Jāni Purviņu un Agati Bankavu. Neskaitāmi vakari pavadīti ar kursabiedru Tomu Auniņu. Daudz diskusiju ar manu kolēģi, režisoru un izrādes asistentu Tomu Treini. Daudz mēģinājumu ar lieliskiem Nacionālā teātra aktieriem. Daudz palīdzības, ko saņēmu no Ojāra Rubeņa. Un daudz bezmiega nakšu. Daudz izpīpētu cigarešu. Izdzertas kafijas un kolas.

Viesturs Roziņš “Kliedzēji” (Daugavpils teātris), “Piramīda” (Dirty Deal Teatro), “Salātlapiņa” (Latvijas Leļļu teātris): Lai cik tas paradoksāli neizklausītos – neatkarīgi no tā, ka Daugavpils ir ļoti multikulturāla pilsēta un radošo komandu pārstāv pat četras dažādas tautības, tieši izrādē “Kliedzēji” esmu visvairāk gandarījis savu latvisko identitāti.

“Piramīdā” skatītāju, vai, pareizāk, dalībnieku rindās vērojami arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, un tas ļoti priecē, turklāt neviena izrādes atsauksme nespēj konkurēt ar to, ka jaunietis pienāk klāt un pasaka “paldies”, jo iestudējums devis iedrošinājumu izvēlēties nākotnes ceļu un noticēt sev.

Līdz šim man bijis kauns atklāt, ka bērnībā man labāk patika spēlēties ar lellēm nekā mašīnām. Izrādē “Salātlapiņa” kopīgi ar radošo komandu un aktieriem bija iespēja atkal atgriezties bērnībā un arī salauzt priekšstatus, kas ir meiteņu un kas – puišu pasaka. Mums radošajā komandā radās apzīmējums “domāt pasacīgi”, un fantāzijas lidojumam nav dzimuma rāmju.

Nominācija “Gada aktrise”

Lauma Balode – Zenta Mauriņa izrādē “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”: Šī ir mana pirmā biogrāfiskā loma, kuras radīšanai veltīju deviņus mēnešus un 10 dienas. Tā atnāca negaidīti, attīstījās un izauga par necerētu veiksmes stāstu – atnesot man pirmo individuālo nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai. Esmu bezgala pateicīga ikvienam, kurš palīdzējis tapt gan izrādei, gan lomai. Tie ir mani 10 gadi karjerā, esmu pateicīga visiem režisoriem, kuri ar mani ir strādājuši, bet jo īpaši Ingai Tropai, kuras izrāde “Baltā grāmata”, kas tapa 2013. gadā un ir nospēlēta jau vairāk nekā 160 reizes, arī bija nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Paldies arī Viesturam Roziņam, kura izrāde “Piramīda”, kas jau ir nospēlēta vairāk kā 60 reizes, arī ir saņēmusi nomināciju šogad. Abas šīs izrādes ir izaudzinājušas jaunu teātra paaudzi. Esmu ļoti pateicīga visiem skatītājiem un īpaši šiem bērniem, kas arī mani ir veidojuši. Īpašu paldies gribu teikt filmu “Bille” (rež. Ināra Kolmane – red.), “Konvertīti” (rež. Kārlis Lesiņš – red.) un “Dzeņa pieskāriens” (rež. Signe Birkova – red.) režisoriem, kuru filmās esmu piedalījusies epizodiskās lomās un kuri saņēmuši balvas vai nominācijas kinobalvai “Lielais Kristaps”. Tāpat gribu teikt paldies visiem kolēģiem, ar ko esmu kopā strādājusi, un ar tiem, kas mani iedvesmojuši, visiem saviem Skolotājiem. Īpašs paldies arī režisorei Kristīnei Krūzei par drosmi ar mani strādāt un manai personīgās izaugsmes trenerei – Īrisai Celmai.

Zane Dombrovska – Aleksandra Beļcova izrādē “Meistars un Aleksandra” (“Kultūrmarka”): Šis darbs ir īpašs ar to, ka arvien vairāk cilvēku uzzina par brīnišķīgu gleznotāju Aleksandu Beļcovu un viņas dzīvi, kas bijusi ļoti piesātināta ar dažādiem dzīves izaicinājumiem un notikumiem, un arvien iedvesmo nezaudēt savus ideālus un ticību sev.

Rēzija Kalniņa – Marķīze de Merteija izrādē “Bīstamie sakari”, Kundze izrādē “Kalpones”, Eleonora izrādē “Lauva ziemā” (Dailes teātris): Vai un cik tēli, kurus interpretējam savā apziņā, zemapziņā un virsapziņā, ir un vai tie ir daļa no mums? Vai tas, ko mēs interpretējam caur tēlu, ir mūsu vai kāda cita redzējums? Vai Eleonora ir “mana” vai Aleksandra Morfova? Vai Kundze ir “mana” vai Viestura (Meikšāna – red.)? Vai Merteija ir “mana” vai Jana (Villema van den Bosa – red.)? “Iemiesojums”…  vai “emocijas”, kuras izjūt tēli ir manas, vai režisora projekcija caur mani? Šķiet, ka mēs, AKTIERI, līdzīgi kā orķestranti mēģinām notvert to Tonalitāti, Nervu, Interpretāciju, kas ir konkrētas personas – režisora uztvere un “prizmistiski” – skatījums uz katru no iestudējuma tēliem. Eleonora – tā ir Morfova Eleonora, kuru es centos “noķert”, tāpat Meikšāna “Kundze” un Jana “Merteija”. Ja spēju kaut cik nojaust, uzminēt, piepildīt, censties “ielīst” režisoru iztēlē, tad jebkas, kas IR, ir viņu radīts caur mani. Man šķiet, būtu interesantāk uzdot šiem trim režisoriem jautājumu par viņu Eleonoru, Kundzi un Marķīzi de Merteiju, jo esmu tikai instruments – čells vai vijole, fagots vai flauta,  bungas vai timpāni. Viņi (režisori) mani ieskandina un spēlē ar savu lociņu vai vālīti, es ieskanos tā, kā mani spēlē… vai kā ar mani Spēlējas… vai kopā ar mani rada Tēla Simfoniju… Šo lomu režisori katrs ar mani ir spēlējies, muzicējis un radījis atšķirīgas kompozīcijas, bet esmu pateicīga, ka viņi izvēlējās savai “simfonijai” mani... Paldies viņiem par to!

Inese Kučinska – Bernarda Alba izrādē Bernardas Albas nams (Liepājas teātris): Luga ir viena no dramaturģijas pērlēm. Bernardas loma ir ikoniska, piekļūt tai bija liels izaicinājums un piepildījums vienlaicīgi. Paldies Viesturam Meikšānam par šo iespēju! Loma tapa manas mammītes aiziešanas brīdī – un visas episkās domas un jūtas, kas plosīja manu prātu un sirdi, saaudās ar Albas tēlu. Tur ir bailes, naids, vara, nāve, bet pāri visam tomēr mīlestība. Jā, Bernardas gadījumā kropla, bet mīlestība. Man svarīgi bija nospēlēt ne tikai to, kas uzrakstīts, bet arī to, kas nav uzrakstīts.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Solanža izrādē “Kalpones”, Abigaila Viljamsa izrādē “Salemas raganas”, Lulū izrādē “Lulū” (Dailes teātris): Iepriekšējā sezona man bijusi bagāta un piepildīta ar lielām lomām. Tāpēc īpašs prieks un gandarījums, ka šī kvantitāte pāraugusi kvalitātē un esmu nominēta par vairākām lomām. Katra no tām ir īpaša ar savu spēku un enerģētiku. Man profesijā vienmēr ir bijis ļoti svarīgi spēt mainīties. Un visas šīs lomas man ir devušas lielisku iespēju to darīt, turklāt lielā amplitūdā. Ar to arī ir īpašas visas šīs lomas. Liels paldies Lulū, Abigailai un Solanžai par iespēju katru vakaru būt citai.

Ieva Segliņa – Klēra izrādē “Kalpones” (Dailes teātris): Izrāde “Kalpones” man ir un vienmēr būs ļoti nozīmīgs atskaites punkts manā aktrises ceļā. Atklājot pilnīgi jaunu brīvības un drosmes pakāpi gan mēģinājumos, gan spēlējot izrādes. Iestudējums, kura iestudēšanas procesā sajutu to, kādēļ ir vērts būt šajā profesijā. Ļoti spēcīgas komandas sajūtu, kopā ar cilvēkiem, kuri runā vienā valodā un saprotas no pusvārda. Pateicoties režisoram Viesturam Meikšānam, šī izrāde tapa ļoti harmoniskā, vieglā, radošā un humora pilnā gaisotnē. Īpaši ir gaidīt šo izrādi, īpaši ir apzināties, ka visiem iesaistītajiem cilvēkiem tā ir vienlīdz svarīga, un īpaši ir būt uz skatuves kopā ar partnerēm, ar kurām ir savstarpēja saspēle un sapratne kosmiskos augstumos. 

Nominācija “Gada aktieris”

Rolands Beķeris – Normans izrādē "Ģērbējs" (Liepājas teātris): Šis darbs man ir īpašs ar to, ka tas ir par mani un tiem cilvēkiem, kas strādā teātrī – galdniekiem, gaismotājiem, rekvizitoriem, skatuves meistariem un daudziem citiem, kuri paliek slavas ēnā. Tā ir izrāde par kalpošanu teātrim.

Egons Dombrovskis – Roberto Zuko izrādē "Roberto Zuko" (Liepājas teātris): Roberto Zuko man bija un joprojām ir aizraujošs, sarežģīts un interesants ceļojums ar Lauru Grozu-Ķiberi, Mārtiņu Vilkārsi un Arti Dzērvi performances nezināmajā pasaulē.

Andris Keišs – Vīlers izrādē "Linda Vista" (Jaunais Rīgas teātris)

Ģirts Ķesteris – Pjērs izrādē “Dēls” (Dailes teātris): Pirmkārt, veiksmes stāsts. Otrkārt, vīrietis-tēvs, vīrietis-vīrs, vīrietis-mīļākais, realizējies vīrietis, amplitūdā no triumfa līdz sabrukumam. Treškārt, izcils aktieru ansamblis. Ceturtkārt, ambiciozs, talantīgs un hiperempātisks režisors.

Kaspars Znotiņš – lomas izrādē “Vēstures izpētes komisija” (Jaunais Rīgas teātris): Man darbs pie lomām izrādē “Vēstures izpētes komisija”, var teikt, nebija īpašs. Tāpat kā daudzas citas mūsu teātra izrādes, šis darbs tapa bez lugas, bez gataviem dialogiem. Tas izrādei ļāva rasties radošā spriedzē, nervus kutinošā neziņā, šaubās par rezultātu un priekā par atradumiem. Šīs izjūtas tad arī piepilda manus tēlus uz skatuves, mani tēli aizņemas šo radīšanas enerģiju un tādejādi ir cieši saistīti ar veidu, kā tapa izrāde. Īpašs ir gala rezultāta apjoms. Kaut gan, ticiet man – lielākā daļa materiāla, ko savācām vai radījām, palika ārpus izrādes. Pietiktu vēl divām tikpat garām izrādēm.

Mārtiņš Meiers – Hamlets izrādē “Hamlets” (Valmieras Drāmas teātris): Kad Stellai Adlerei kāds students teica: “Es esmu kā Hamlets”, viņa atteikusi: "Nē, tu neesi kā Hamlets. Hamletam piederēja Dānija, un tev zem gultas nav podiņš, kurā čurāt!"

Kad Pāvils I Romanovs apsēdās savā vietā, lai skatītos “Hamletu”, lomas atveidotājs atteicās spēlēt, jo: “Zālē sēž īstais Hamlets!”

Kad pirms vairāk nekā gada kopā ar Indru Rogu sākām skatīt tekstus, mani muskuļi bija auksti un katrs vārds vai rinda lika stundām, pat dienām ilgi viļāt ideju no vienas smadzeņu krokas uz citu. Te bezgalīgas skaidrojuma iespējas un asiņainas zinātnieku cīņas par autoritatīvāko viedokli, te atkal, viens vienīgs vārds, kas paģēr veselu dienu – “Princis”. Ir bezgala aizraujoši domāt par šo darbu, bezgala aizraujoši iemiesot Hamletu. Kādēļ? Jo, tas, uzdrīkstos teikt, man prasa pilnīgu dvēseles pārvērtēšanu. Neviens nav tik ass, lai noķertu Hamleta enigmātisko dabu (šķiet pat autors nespēja viņu savaldīt, un paldies dievam), bet asināt savu, šī laika un, kas galvenais, savas paaudzes dabu – lūk, to sarunā ar bijušajiem un nākamajiem Hamletiem, var un vajag. Tā, lai krakšķ, lai lūst un brūk, un sāp.

Cilvēcīgi un profesionāli ieguvumi, ietērpti vārdos, kļūst sentimentāli – es to nepieļaušu! Tik atzīšos, ka ar vārdu salikumu “domāt hamletiskāk” es personīgu izaicinājumu dēļ īsteni saskāros tikai pirms gada – tā man bija tukša skaņa, iespējams ietērpta kaut kādā teorētiskā papīrītī. Lūk, šodien es stāvu šeit un redzu niknus patriarhus kultivējam sevi nīstošu Rietumu kultūru; lūk, šodien es stāvu šeit un sastingstu kā traks, jo skaidri, asi redzu gaismu, kas staro no vārdiem: “Ja Rietumu kultūrai lemts izdzīvot šī laika nepatiku pret sevi, tad tikai domājot “hamletiskāk”.”

Nominācija “Gada aktrise otrā plāna lomā”

Marija Bērziņa – Vija izrādē “Aka”, Gundega izrādē “Cīrulīši” (Latvijas Nacionālais teātris): Abas manas varones, kaut ārkārtīgi atšķirīgas, darbojas man tik mīļajā traģikomēdijas žanrā. Īpaši ir tas, ka latviešu dramaturģijā nav nemaz tik daudz sieviešu, kuras nevis tikai cieš, bet arī cīnās par savu dzīvi. Tās ir milzīgas ilgas pēc mīlestības. Gundegas varonei praktiski nav humora izjūtas pret sevi, savukārt Vijai pašironijas ir pārpārēm. Viņas abas ir brīnišķīgas.

Jeļena Sigova – Dorota izrādē “Jūras vējš” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris)

Ilze Pukinska – Anna izrādē “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris)

Lolita Cauka – Lolita Cauka izrādē “Pūt, vējiņi!" (Latvijas Nacionālais teātris): Orta man ir ĪPAŠA.  Absolūts jaunatklājējas prieks... Mēģinājumu laikā mani priekšstati par Ortu izmainījās par 180 grādiem...

Guna Zariņa – lomas izrādē “Vēstures izpētes komisija” (Jaunais Rīgas teātris)

Vita Vārpiņa – Anna izrādē “Dēls” (Dailes teātris): Anna F. Zellera lugā “Dēls” ir loma, ko sākumā nemaz negribēju, pat mēģināju pārliecināt režisoru Intaru Rešetinu, ka man to spēlēt nevajag. Šī Anna sevī ievilka pamazām un kļuva ļoti personiska. Viņa visu izrādes laiku ir kā šūpolēs starp mīlestību un naidu, cerību un izmisumu, piedošanu un aizvainojumu... Un es mēģinu šūpoties arvien augstāk, tikai kritiens lejup kļūst vēl dziļāks.

Nominācija “Gada aktieris otrā plāna lomā”

Vilis Daudziņš – Karls izrādē “Latviešu laupītāji”, Boss Finlijs izrādē “Jaunības putns ar saldo balsi”, lomas izrādē “Vēstures izpētes komisija” (Jaunais Rīgas teātris)

Mārcis Maņjakovs – Elmārs izrādē “Cīrulīši” (Latvijas Nacionālais teātris): Pirmkārt, šis darbs ir svarīgs, jo tā ir latviešu dramaturģija un viena no izcilākajām Harija Gulbja lugām. Lai nospēlētu šo lomu, ir svarīgas profesionālās prasmes, ko mēs mācāmies daudzu gadu garumā. Loma ietver visplašāko izpausmju spektru – no dramatiskām emocijām līdz pat humoram.

Mārtiņš Kalita – lomas izrādē  “Liepāja – Latvijas  galvaspilsēta” (Liepājas teātris): Izrādē “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” man ir vairākas lomas, bet man visīpašākā (un droši vien par to man ir arī nominācija) ir Sīmanis – reiz dzīvojošs reāls cilvēks. Viņa stāsts ir ļoti emocionāls, lai gan viņš pats par to nejūtinās. Sīmanis ir 106 gadus vecs ostas sargs, kurš, neskatoties uz visu, kam izgājis cauri, dara to, kas jādara, cik ilgi vien iespējams. Jūtu, ka man ar šo vīru ir izveidojies īpašs kontakts. Jo man tiešām liekas, ka pats Sīmanis ir ar mani uz skatuves katrā izrādē un devis man atļauju pēc ilgiem gadiem atkal pastāstīt cilvēkiem par sevi. Un, protams, darbs ir īpašs arī ar to, ka šī ir mana pirmā nominācija teātrī.

Pēteris LiepiņšHenks izrādē “Alvas sieviete” (Dailes teātris): Izrāde "Alvas sieviete" ir ļoti vienkāršs darbs, kurā nav aiz kā aizslēpties. Tas prasa plašas emocionālās gradācijas – ir ko spēlēt, ir ko dzīvot. Paldies Rēzijai Kalniņai par to, ka saskatīja manī šo jūtīgo noti. Reizēm no kādas lomas ir bail, taču šajā izrādē baiļu nav. Ar Lilitu Ozoliņu esam labi sastrādājušies, un emocijas izrādē vienkārši atnāk.

Lauris Dzelzītis – Ričards izrādē “Lauva ziemā” (Dailes teātris): Vispār šajā iestudējumā nebiju paredzēts, bet ar kolēģi Artūru pieteicāmies spēlēt tabureti un bērzu. Taču Aleksandra Morfova izrādes tapšanas periodā lomu kārtis mainās neparedzamā algoritmā. Tā gadās.

Nominācija “Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks”

Anna Nele Āboliņa – lomas izrādē “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”, Paula Daniela izrādē “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris), Helēna izrādē “Jūras vējš” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris): Visas šīs lomas man ir īpašas, jo sapratu, ka man aizvien vēl ir daudz, ko mācīties.

Kārlis Arnolds Avots – Mārtins Īdens izrādē “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris): Mārtins bija manas otrās teātra sezonas noslēdzošais darbs. Šajos divos gados biju alcis atrast savu vietu mākslā un centies iederēties dažādos kolektīvos. Cilvēki jūtas laimīgi, ja ir vienisprātis; un pietiek redzēt, kā viņi mainās, ja viņu vidū kāds nav pa prātam. Tas, kas visus cilvēkus vieno, ir bailes vai sapnis, ideja par kaut ko. Aizvērt acis mēs tiešām mākam visi, bet iet pretī – kļūdīties, sakost zobus, upurēt, samierināties, turpināt... Nereti radošums tiek apspiests ar kolektīvām normām, bet es ticu, ka patiesi radošs cilvēks agri vai vēlu izspārda nosacījumus. Nav vienkārši to izdarīt – saņemt nosodījumu, no tevis atsakās, tevi apšauba. Būt vienam pašam. Nebaidīties tādam būt un neskumt. Priecājos, ka man pēc izrādes uzraksta skatītājs un izstāsta, piemēram, ka viņš reiz mainījis skolu vai darba vidi un juties tāpat kā Mārtins. Turklāt šī ir vienīgā izrāde, kur visu sezonu var uzņemt D vitamīnu. Par mūžīgu vasaru!

Jēkabs Reinis – Uldis izrādē “Pūt, vējiņi!” (Latvijas Nacionālais teātris): Šī ir mana pirmā lielā loma Latvijas Nacionālajā teātrī. Vēl jāmin, ka šis darbs ir tik tuvs latviešu dvēselei, ka ļoti izjūtu šīs trauslās vibrācijas, ko Rainis ir ieaudis šajā lugā.

Ance Kukule – režija izrādei “Klitaimnestra”: Izrāde “Klitaimnestra” man īpaša tieši tās radīšanas procesa dēļ. Tas bija profesionāli vērtīgs, meklējumiem, novērojumiem un atziņām bagāts posms lieliskā komandā. Tieši komandas saliedētība, ieinteresētība un atdevīgums mūs aizveda pie tāda rezultāta.

Agris Krapivņickis – Ruduks izrādē “Kliedzēji” (Daugavpils teātris): Šī ir mana pati pirmā pilnasinīgā loma kādā no Latvijas teātriem. Domāju, pašu pirmo neaizmirsti nekad! Viss, kas ir reiz bijis pirmais, atmiņās tiek noglabāts kādā īpašā dārgā plauktiņā.

Elīna Hanzena – Ofēlija izrādē “Hamlets” (Valmieras Drāmas teātris): Kad uzzināju, ka būšu Ofēlija, es tiešā vārda nozīmē biju starā. Tas tomēr ir Šekspīrs, un vēl “Hamlets”! Viena no sieviešu sapņu lomām. Izrāde būvēta tā, ka man katru reizi ir iespēja to darīt citādāk, bet vēstījums atnāks vienmēr. Man ir iespēja pārbaudīt brīvību, spējas un uzdrīkstēšanos. Pareizībai NĒ! Es šajā izrādē baudu katru mirkli, kad esmu uz skatuves.

Klāvs Mellis – režija izrādēm “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris), “Himna”, (KVADRIFRONS): Pirmkārt, abas šīs izrādes man īpašas ar to, ka tie patiešām ir burtiski pirmie divi iestudējumi, kuros esmu darbojies kā režisors. “Himna” bija KVADRIFRONA pirmais patstāvības eksperiments, kura laikā vēlreiz pārliecinājos, cik forši ir mani draugi, un sapratu, cik jauki un vienlaikus grūti ir darboties tādā mazā kompānijā, kurā visi dara visu. Nu jau mūsu kompānija ir kļuvusi lielāka. “Mārtins Īdens” savukārt bija īpašs ar to, ka šajā darbā man patiešām bija jāpilda tikai režisora pienākumi. Kas, protams, ir tīri patīkami, tomēr arī diezgan mulsinoši, jo es joprojām tā īsti līdz galam sev nespēju nodefinēt, kādi tieši tie režisora pienākumi ir. No vienas puses, es ļoti labi saprotu, ka režisoram ir jāvirza un jāpārrauga radošais process. No otras puses – tas, ko man patiešām negribētos, ir bezjēdzīgi apgrūtināt citus cilvēkus ar kaut kādām savām ambīcijām. Tad nu šīs divas izrādes man palīdzēja sākt meklēt zelta vidusceļu.

Toms VeličkoNikolā izrādē “Dēls” (Dailes teātris): Šī loma īpaša ar to, ka daudz uzzināju par sevi. Materiāla atšķetināšana bija lielā mērā arī sevis paša izzināšana. Jaunu emociju atklāšana un savas iekšējās pasaules kontrolēšana. Manu (Nikolā) domu zirnekļtīklu nebūtu iespējams uzzīmēt uz “Arēna Rīga” sienas. Tā vienkārši ir par mazu.

Nominācija “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”

Rasa Bugavičute-Pēce – “Liepāja-Latvijas galvaspilsēta” (Liepājas teātris), “Zenta Mauriņa” (“Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”): Abi darbi ir īpaši ar to, ka tie ir par pavisam reāliem pirms simt gadiem Latvijā mitušiem cilvēkiem – par viņu sapņiem, sāpēm, ideāliem, kuru fonā tapa mūsu valsts. Tas bija neiedomājami traks laiks! Un vēl interesanti – abām lugām ir saturisks saskarsmes punkts. Jānis Akuraters 1918./19.gadā dzīvoja Liepājā un viņu ķēra tīfs, kas tobrīd plosījās pilsētā. Un tad nu Zenta Mauriņa viņam no Grobiņas uz Liepāju sūtīja svaigas olas, gabalu sviesta un atveseļošanās vēlējumus, kā arī savu pirmo Akuratera dzejoļu tulkojumu... Viņš izveseļojās, un Zenta Mauriņa viņā labu laiku bija samīlējusies. Tā!

Artūrs Dīcis – “Randiņš ar 50 gramiem balzāma” (“Viņi melo labāk”) (“Pannas” teātris): Ģirts Ķesteris un Aldis Siliņš – divi brīnišķīgi aktieri un kolēģi - pienāca pie manis un teica: uzraksti mums kaut ko. Es uzrakstīju. Viņi kopā ar (Juri – red.) Rijnieku uztaisīja. Visi izbaudīja procesu. Jebkurš neliels dzīves nogrieznis ar lielu baudas procentu tajā ir vērtība.

Justīne Kļava – “Mārtins Īdens” (Valmieras Drāmas teātris): Darbs “Mārtins Īdens” ir ļoti īpašs ar to, ka, ņemot par pamatu simt gadus vecu literāru darbu, dramaturģiskajā materiālā ir izdevies izstāstīt stāstu par mūsdienu jaunieti, kas visiem spēkiem vēlas būt piederīgs hipsteru kopienai. Kaut kādā mērā šis darbs atrodas dialogā gan ar Džeku Londonu un viņa literārajām vērtībām, gan arī ar mūsdienu divdesmitgadnieku paaudzi šeit un tagad. Iespēja veidot dramaturģiju no divām šķietami nesavienojamām lietām bija ļoti liels izaicinājums un ļoti liels prieks.

Valters Sīlis – “Pēc grāmatas motīviem” (Dirty Deal Teatro): “Pēc grāmatas motīviem” bija iespēja realizēt darbu, kas ilgu laiku vienkārši bija doma, ka es tādu lugu un izrādi gribētu radīt. Man ir gribējies radīt kāda literārā materiāla adaptāciju ļoti brīvā formā, kad tiktu radīta jauna dramaturģija, iedvesmojoties no kāda materiāla, bet ilgu laiku man nebija konkrētas idejas, lai šo vēlmi varētu piepildīt. Tomasa Bernharda teksts bija tik iedarbīgs, ka deva man iespēju sākt domāt jaunu stāstu, kas sabalsotos ar viņa romāna tēmām. 

Kārlis Krūmiņš – “Rīgas pilsētas Otrais teātris” (“Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”) (Latvijas Nacionālais teātris): Tas ir līdz šim apjomīgākais darbs, ko esmu uzrakstījis. Luga ir vēsturiska notikuma un zinātniskās fantastikas sintēze. Tās ietvaros galvenais varonis izšķīst četrās dažādās savas personības variācijās. Katra no tām dzīvo savu dzīvi un audiāli ir pieejama skatītājam gandrīz visu izrādes laiku. Praktiski tas nozīmē, ka darba apjoms iznāca četras reizes lielāks, nekā ierasts šādam izrādes garumam.

* Kroders.lv "Spēlmaņu nakts" ekspresjautājums tika uzdots visiem konkrēto kategoriju nominantiem, aptaujā iekļautas visas saņemtās atbildes.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt