Vēsma Lēvalde 20.12.2019

Spēles ar realitāti

Foto no Latvijas Nacionālā teātra arhīva

Tikšanās ar Elmārus Seņkovu notiek Liepājas teātrī nedēļu pirms iestudējuma “Šekspīrs” pirmizrādes, kuras plakāti ar asiņainu režisora seju jau labu laiku uzjunda liepājnieku interesi. Saruna aizrauj tik ļoti, ka tā jau vairs nav intervija. Drīzāk – diskusija par mūsdienu teātri, paaudžu atšķirībām un mākslu digitālajā laikmetā.  Viņš noteikti ir labs pedagogs, jo sarunājoties nezaudē pacietību, nereaģē asi pat tad, ja tiek provocēts. Liekas, Elmārs visam piekrīt, tomēr tā ir tikai tolerance pret sarunu biedru, jo tūlīt seko argumenti, kas izteikto domu pavērš citā virzienā.

 

Šekspīra darbu kompilācija uz skatuves nav nekas jauns, lai minam kaut vai Londonas Criterion teātra iestudējumu, kur visas 37 Šekspīra lugas bija saspiestas pusotru stundu garā iestudējumā, vai arī Ivo van Hoves Kara karaļus ( Kings of War)…

Jā, ja nemaldos, arī Varļikovskim [1] bija kas līdzīgs.

Vai iecere dzima no šiem piemēriem?

Nē, absolūti nē. Acīmredzami, tā bija tāda pamata, vienkārši iepazīšanās ar Šekspīru pašu, bija iemesls pārlasīt visas lugas, bija iemesls vēlreiz domāt par šo autoru. Tas ir tāds obligātais kurss man pašam priekš sevis, tā es arī to izrādi uztveru. Pretenciozi tas [kompilācija] varbūt skan no ārpuses, bet patiesībā tā man ir iepazīšanās ar Šekspīru – tīri sižetiskā ziņā, žanrā, apskatoties kā uz trilleri - uz šīm slepkavībām, uz šiem varoņiem, kas patiesībā ir antivaroņi un kurus visi grib spēlēt – gan Ričardu, gan Jago, gan lēdiju Makbetu. Antivaroņi, ko aktieri grib spēlēt. Es domāju – super! Nu, nospēlējiet! Bet nospēlējiet šā varoņa kodolu.

Nenoliedzami, visiem Šekspīra antivaroņiem var atrast kopīgo, lai vai kāds ir tā dzimums, tāpat visām šīm traģēdijām var atrast kopsaucēju, un tas acīmredzot arī rosinājis veidot kompilācijas skatuvei. Uzzinot, ka Inese Kučinska spēlēs Ričardu, uzreiz atcerējos – tas nav nekas jauns, jo pirms dažiem gadiem Pētera Šteina [2] izrādē Ričardu spēlēja Madelēna Kripa [3]. Pēc tam atausa – nē taču, Šteinam bija Ričards II, bet Inese spēlēs Ričardu III. Un tomēr – sieviete. Vai tas būtu tāpēc, ka šajā antivaronī dominē sievišķas īpašības?

Arī. Tas ir proporcionāli – vīrietis, kam apkārt ir vīrišķīgas, stipras sievietes, līdz ar to Ričards izskatās pēc vāja vīrieša. Tas ir tīri kompozicionāli.

Pārfrāzējot Šekspīru pašu – ak vājība, tavs vārds ir sieviete… Liepājas teātra skatītāju konferencē jūs teicāt, ka esat balstījies tīri uz tekstu un ka jūs pirmkārt interesēja sižetiskās līnijas. Uzreiz rodas jautājums – vienalga, kā to saliek kompozicionāli, tomēr  vai tas būs fragmentēts stāstījums ar vairākiem vēstījumiem, vai arī visas sižeta līnijas būs savītas vienā stāstā un kopīgā vēstījumā?

Ričards ir stāsta rāmis. Tas patiesībā ir nežēlīgas pasaules modelis, kurā viņš mēģina dzīvot. Pa vidu ir noziegumi – lēdijas Makbetas un citu. Mēs neizspēlējam, ko viņi noziegušies, vienkārši parādām vienu fragmentu, kurā atspoguļojas, kā sieviete pierunā vīrieti slepkavot.

Principā tā ir pasaule, kas provocē noziegumus?

Tieši tā.

Ļoti šekspīriski, es teiktu. Nezinot vēl, kas iznāks no šā iestudējuma, balstoties tikai uz koncepciju, vai drīkstu uzdot arī provokatīvu jautājumu?

Droši.

Ja paskatāmies jūsu radošajā biogrāfijā, tad esat viens no režisoriem, kuri centušies reabilitēt traģēdijas žanru mūsdienu teātrī un kam, jāatzīst, tas ir izdevies. No šāda skatpunkta var šķist – Nacionālajā teātrī iestudēta monumentāla, monolīta Raiņa traģēdija – Pūt, vējiņi!, citējot kritiku – katarsi raisošā mērogā. Liepājā – kā pats teicāt skatītāju konferencē – Šekspīra laika teātris, izklaide prastai publikai, kas pieraduši ar alus kausu rokās reaģēt uz notiekošo līdzīgi, kā mūsdienās uztver dzelteno presi.  Vai tas nav mazliet tendenciozi?

Kādā ziņā?

Nacionālais teātris – nopietni, vērienīgi, provincē – izklaide prastai publikai…

Nekādā gadījumā! To es gribētu apgāzt! Protams, var teikt – Nacionālajā Seņkovs taisa nopietni, te viņš dauzās. Jā, Pūt, vējiņi! Ir vērienīgs, mērogā jaudīgs izrādes gabals. Patiesībā nav tā, ka es gribētu personificēties kā šīs izrādes režisors, jo tas ir trīs ļoti spēcīgu komponentu savienojums. Tā ir Imanta Kalniņa mūzika, Dziesmusvētki kā kultūras mantojums, ko izmanto Monikas Pormales ģeniālā scenogrāfija, un tas ir Rainis. Šīs vienības ir saliktas pareizā balansā, bet režijas tur ir salīdzinoši maz. Režija ir savienojumā.

Kā bijāt teicis intervijā pirms iestudējuma – mērķis ir pacelt stāstu ideju līmenī.

Tas ir precīzi uzlikts Rainis. Būtībā jau Nacionālajā teātrī  - tas ir vairāk konjunktūras darbs, bet tas, ka tu meklē, eksperimentē, dauzies – tas vairāk notiek citos teātros. Piemēram, arī Māte Kurāža jeb Māte Drosme, ko taisījām Klaipēdas teātrī – tas ir vājprātīgs gabals, domājām, ka mūs izdzīs no teātra, bet mēs dabūjām Zelta krustu! [4] Šādu izrādi es Latvijā nekad neuztaisītu!

Skats no izrādes "Māte Drosme" Klaipēdas Drāmas teātrī (2018) // Publicitātes foto

Latvijā jau nav tādas teātra ēkas, kur skatītāju zāle griežas, mainot fokusu uz darbību, kur iespējama mizanscēna virs skatītāju galvām. Izrāde nenoliedzami bija spēle ar ēku.

Nu jā, bet man tā izrāde rada daudz lielāku režisorisku gandarījumu – ja man dod māksliniecisko brīvību, bez sevis cenzēšanas. Pūt, vējiņi! bija sezonas atklāšanas darbs simtgadē. Mana iecere bija savādāka, bet es sapratu – tā būtu, iespējams, radošāka, taču ne ejošāka. Attiecīgi domājām par to, kāds varētu būt šis vērienīgais darbs. Un tu nevari īsti eksperimentēt ar Dziesmusvētkiem, jo tas tomēr ir kanons. Radošuma tur ir mazāk nekā precīzi salikti lieli, spēcīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kuri darbojas par labu tam, lai mēs sasniegtu traģēdiju, katarsi. Patiesībā tas ir ļoti veikli rēķināts darbs.

Taču es sliecos nepiekrist, ka tur ir mazāk radošuma. Pasniegšanas veids un satura ietilpība – man liekas, tas ir ļoti, ļoti radoši.

Jā, jā, protams. Bet – noņemiet Imanta Kalniņa mūziku vai kori – aktieri to neiznesīs.

Sižetam, protams, tur ir otrā plāna nozīme.

Saprotiet, par ko es runāju – es nezinu, kāds būs Šekspīrs. Varbūt galu galā šī izrāde būs pilnīga izgāšanās vai šis darbs būs ļoti provokatīvs, un cilvēki ies ārā un teiks – kāpēc mums to rāda?! Mēs nevaram paredzēt, vai tas būs izklaidējoši. Žanrs it kā ir izklaidējošs, bet mēs nevaram paredzēt, vai cilvēki būs gatavi skatīties šo formu.

Jūs iepriekš minējāt par līdzību ar Tarantino.

Gluži Tarantino stils tas nebūs, tas tāds sajūtu līmenis, kurā gribējās sākt domāt. Faktiski tas būs totāls viduslaiku teātris. Ar mūsdienu izteiksmes līdzekļiem. Tas nozīmē – ja galina, tad galina, ja dur, tad dur. Patiesībā tas, ko mēs parasti redzam ekrānos, bet šoreiz to izpildīsim caur humoru, vieglumu.

Vai tas nozīmē, ka izrādē izmantosiet kinematogrāfijas principus?

Nē, tas būs totāls teātris. Ļoti atklāts spēles teātris, ļoti nosacīts teātris.

Ja iestudējumā nav kinematogrāfisku paņēmienu, man šķiet, ka akcents vienmēr tiek pārnests uz aktieriem. Ar Liepājas teātra aktieriem strādājat pirmo reizi. Vai aktieriskā jauda jūs apmierina?

Īstenībā – jā. Tieši jauda mani apmierina! Mēs gan daudz strādājam pie konkrētības. Ar to gan, īstenībā, jāstrādā ļoti daudz, piemēram, lai viņi veidotu konkrētu dialogu.

Jā, man arī šķiet, ka liepājniekiem ir liela pieredze inscenējumu līmenī, taču bijis ārkārtīgi maz režisoru, kuri strādā ar viņiem aktieriski.

To es īstenībā ļoti izjūtu.

Skats no izrādes "Šekspīrs" Liepājas teātrī (2019) // Foto - Justīne Grinberga

Manuprāt, tā ir problēma, par kuru šobrīd uzliesmojusi diskusija pēc Alvja Hermaņa publiskās vēstules par nepieciešamību teātrī būt mākslinieciskajam vadītājam. Savukārt katrs režisors laikam sapņo par savu teātri. Dailes teātra bijušais galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers sarunā ar kritiķiem [5] stāsta par jauna teātra ieceri Dailes teātra telpās, kuru vadīs Elmārs Seņkovs. Vai tā tiešām būs?

Tā ir tikai ideja, par kuru bijusi viena saruna. Es jautāju, vai viņš man var iedot Mazo zāli, ja es nāku ar saviem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka būtu teātris teātrī, es – mākslinieciskais vadītājs, nākot iekšā ar savu trupu. Viņš šo iespēju bija ļoti nopietni izsvēris un pat piekrita, ka es divu gadu laikā varētu strādāt pie šāda modeļa. Pēc tam tas, protams, varētu pāraugt citā formā, bet sākums būtu šāds. Un tad pēc divām nedēļām aktieri parakstīja vēstuli [panākot Džilindžera atcelšanu no amata]. Līdz ar to šī ideja, jāsaka, vairs nav eksistējoša. Es nezinu, kas būs tālāk ar Dailes teātra nākotni.

Par nākamo māksliniecisko vadītāju baumas ir visādas.

Protams, tas ir ļoti grūts darbs, ļoti atbildīgs darbs kļūt par māksliniecisko vadītāju Dailes teātrī. Ne visiem tas ir pa spēkam, un es arī neizjūtu vēlmi tur būt un darboties. Ja man tāda būtu, es ietu un darītu. Es neredzu pagaidām tam jēgu, neredzu sevi… Ziedot savu radošo laiku administratīvam darbam.

Bet ideja par savu teātri?

Protams, es arī Kultūras ministrijā esmu teicis – iedodiet man vienkārši melno kasti [6] un es būšu mākslinieciskais vadītājs lieliskai trupai. Bet es nevaru iznīcināt teātri, ieiet un pateikt – Liepājā vai Dailē tagad būs mans teātris, es atlaižu visus un sāku no jauna. Tu nevari noplicināt to, kas tur jau ir izveidots.

Taču domubiedru modeļi teātra vēsturē ir, un tas nav bijis atkarīgs no vietas, bet gan no tā, vai ir personība, ap kuru domubiedriem pulcēties.

Personība veidojas domubiedru grupā. Grupu veido personības – viens grupu neveido. Tev palīdz, tevi veido cilvēki, ar kuriem tu strādā. Līdzīgi domājoši. Un Jaunais Rīgas teātris to ir ļoti labi pierādījis. Taču pie šīs sistēmas tas ir diezgan diskutabli. Un Alvja Hermaņa vēstule arī ir diezgan diskutabla. [7]

Jā, tur ir lietas, kam jāpiekrīt, un ir lietas, kas šķiet diskutablas.

Ir viegli pateikt kaut ko par jauniem māksliniekiem, kam jāiznāk no pagrabiem. Un man šoreiz ir jāaizstāv sevi – tas ir aizvainojoši, jo mēs neesam pagrabos! Mēs jau sešus, septiņus gadus strādājam valsts teātros. Nav korekti tā teikt par saviem kolēģiem.

Alvim Hermanim ar politkorektumu ir mazliet problēmas. Diez vai tas bija domāts aizvainojoši.

Varbūt, bet tā tas izklausās. Taču vēstule bija vērtīga.

Jums ir arī pedagoga diploms. Latvijas Kultūras akadēmijas studentu diplomdarbu jūsu režijā ir interesanti, taču, šķiet, es tiešām redzu pedagoga pieeju. Sapnis vasaras naktī, atceros, bija ļoti precīzi pārdomāts iestudējums, lai studenti varētu parādīt visas apgūtās amata prasmes un iemaņas, mazāk tur bija režisora ambīcijas. Vai pedagoga zināšanas palīdz vai tomēr traucē?

Pedagoga zināšanas profesionālajā darbā palīdz reizēm kaut kādās situācijās. To es arī izjūtu, strādājot pie jebkuras izrādes, ja ir jāpalīdz aktierim, tu vari šos instrumentus izmantot. Protams, profesionālā teātrī nevajadzētu nodarboties ar pedagoģiju, jo galu galā tu strādā profesionālā teātrī, kur tev ir jārealizē sava režisora iecere. Pedagoģija ir lieta, kas iemāca arī būt empātiskam.

Tieši to es domāju – vai nav dažkārt par daudz empātijas?

Jā, tas dažkārt traucē. Pedagoģija atņem ļoti daudz tavas dzīves enerģijas. Tā ir profesija, kura traucē radošumam, jo tu būtībā atgriezies pie ābeces. Teātra ābece ir tas, kas jāiemāca studentam. Tas traucē pašam, jo ir grūti pārkāpt robežas, tāpēc ka iestājas pašcenzūra – tā teātrī nedara. Un tu it kā stāsti studentam vienu, bet pats dari citu. Students saka – jūs man mācāt, ka tas nav pareizi, bet pats darāt pilnīgi pretēji! Un man tad gribas pateikt – jā, tev ir jāmācās, kad sapratīsi ābeci, varēsi darīt pretēji.

Lai pārkāptu likumus…

…Ir jāzina likumi. Un šinī brīdī man ir grūti aizmirst tos likumus, un tas traucē.  Likumi ierobežo.

Skats no LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas un Dramatiskā teātra režijas mākslas bakalaura programmas studentu diplomdarba izrādes "Sapnis vasaras naktī" Nacionālajā teātrī (2016) // Foto - Kristaps Kalns

Vai savulaik Liepājas Universitāte jūs neaicināja strādāt ar Liepājas teātra aktieru kursu?

Tur bija ļoti sarežģīta situācija, jo viņi vēlējās sadarboties ar Latvijas Kultūras akadēmiju, bet akadēmija nevēlējās. Līdz ar to es kā LKA darbinieks nevarēju to darīt.

Jā, man patiesībā ir ļoti, ļoti žēl, ka šī sadarbība neizdevās. Jo, manuprāt, nebūtu jāgudro ritenis no jauna, ja kāds jau to gluži labi ir izgudrojis.

Bet varbūt tas atkal ir ļoti labi.

Iespējams, Klaipēdas kursam tā bija savā ziņā priekšrocība, jo viņi bija prom arī no Latvijas klišejām, no vienas skolas galu galā. Vai domājat vēl kādreiz atgriezties Liepājā?

/smejas/ Jā, ja mani vēl pēc šīs izrādes kāds aicinās, tad noteikti. Otrā ierašanās jau būtu savādāka, jo es jau zinātu teātri, aktierus. Varbūt tāpēc arī tas pirmais darbs ir tāds – iepazīšanās ar teātri, iepazīšanās ar aktieriem. Teiksim – tāds pirmais kurss. Tālāk – lai arī kāda būtu iecere, es jau zinātu konkrētāk, ko piedāvāt.

Nav jau tā, ka ar visu bija jāiepazīstas – ar Rasu [Bugavičuti-Pēci] jūs sadarbojaties jau ļoti sen.

Nu jā – bet aktieri tomēr ir kas cits. Kādi ir tie tavi instrumenti, kā ar viņiem darboties, ko viņi saprot, ko nesaprot. Klaipēdas kurss – tā tomēr ir atšķirīga teātra valoda, domāšanas veids. Tas man prasīja laiku – saprast, kā strādāt.

Rezultāts jebkurā gadījumā intriģē! Atgriežoties pie Mātes Drosmes Klaipēdas teātrī – tur galveno – mātes lomu spēlēja vīrietis, lielisks lietuviešu aktieris un aktiermākslas pedagogs Darjus Meškausks. Arī Šekspīrā ir dzimumu maiņa. Kur slēpjas šīs spēles vilinājums?

Tas atbruņo skatītāju, atbruņo teātri, noņem kaut kādu lieko pretenciozitāti. Nav stāsts par dzimumiem, bet par spēlēšanos. Ja mēs to noņemam, uzreiz atnāk, par ko tēma – ko mēs spēlējam. Jebkurš var nospēlēt Hamletu, ja viņš zina, kāda ir tēma.

Noņemam pierasto formu, lai varētu ielūkoties dziļāk saturā?

Jā, nomainot formu ir – ak tā? Es to pieņemu, bet es vairs nesekoju psiholoģiskumam, jo mēs skaidri saprotam, ka vīrietis nevar nospēlēt sievieti, un to arī nevajag darīt.

Nevajag reālpsiholoģiski?

Jā.

Kāda, jūsuprāt, ir nākotnes teātra vīzija? Digitālais laikmets izdara savas korekcijas, aug paaudze, kurai ir atšķirīga uztvere. Turklāt laikmets pieprasa tik daudz horizontāla līmeņa zināšanu, ka nevienam vairs nav laika un vēlēšanās meklēt kādas dziļākas kopsakarības. Arī mākslā nereti vēstījuma bērnišķīgais primitīvisms kontrastē ar tehnoloģisko sarežģītību. Kā šajā situācijā reaģē teātris – vai tas var kaut ko mainīt, vai – gluži otrādi – iet līdzi globālām tendencēm?

Teātris uz pasaules fona ir salīdzinoši maza vienība, arī māksla kopumā. Protams, mēs nevaram ignorēt to, kas notiek, vai iet pret plūsmu. Tieši tas pats, kas pedagoģijā – mēs nevaram cīnīties ar tehnoloģijām, mums tās jāizmanto par labu, ir muļķīgi cīnīties pret jauno pasauli.

Protams, tā ir realitāte.

Un tā realitāte ir jāapspēlē.

Skats no izrādes "Šekspīrs" Liepājas teātrī (2019) // Foto - Justīne Grinberga

Jaunās paaudzes uztvere mainās. Jautājums – vai, piemērojoties šai uztverei, mēs varam saglabāt mākslā kādu dziļāku saturu, nozīmīgas vērtības.

Jā, protams! Ir tikai citi izteiksmes līdzekļi, mainās forma un saturs, bet cilvēciskās tēmas nemainās.  Tas, ka mainās saturs un nāk klāt telefoni, nemaina problēmas. Dziļums nepazudīs. Mums liekas, ka viss, kas saistās ar plastmasu un tehnoloģijām, ir sekls. Tā nav. Paaudzes… Jā, mēs noliedzam to, ko skatās mūsu bērni. Bet viņi tā ir uzauguši, tu nedrīksti noliegt to, ko viņš patērē, jo sabiedrība liek to patērēt. Ir jāiemāca tikai divas lietas – kritiskā domāšana un radošums. Ja šo divu lietu nebūs, viņš paliks seklumā. Tās ir lietas, ko iemācīt ir visgrūtāk – atšķirt labu no slikta vai, pareizāk sakot, kvalitatīvu saturu no nekvalitatīva. Ja šīs divas lietas spēs atšķirt, viņš nekad pasaulē nepazudīs. Ja nespēj – paliek primitīvajā līmenī. Un radošums ir tāda lieta, kas nākotnē maksās visdārgāk. Jo to nevar iemācīties jūtūbā. Māksla ir nesaprotama, to nevienam nav izdevies definēt.

Oļģerts Kroders reiz teica – ideāla māksla ir tā, kad saturs kļūst par formu un forma par saturu. Taču ideāls nav sasniedzams, jo kaut kas pabeigts jau vairs nav māksla.

Piekrītu.

Šāda ievirze liek sarunai likt punktu, atstājot bez nobeiguma, jo – beigts ir beigts, taču mēs vēlamies dzīvu tekstu. 

 

 

Intervijas saīsinātā versija publicēta laikrakstā "Kurzemes Vārds" (29.11.2019)

 


[1] Poļu režisors Kšištofs Varļikovskis.
[2] Vācu teātra un kino režisors.
[3] Itāļu kino, TV un teātra aktrise, P. Šteina dzīvesbiedre.
[4] Lietuvas teātru gada balva Zelta Skatuves krusts.
[5] Teātra Vēstnesis, 2019/III.
[6] Melnā kaste – vienkārša, taču transformējama telpa teātrim.
[7] Teātris nav Rimčiks. JRT mājaslapa.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt