Edīte Tišheizere 28.01.2020

“Kopā” man šķiet svarīgākais vārds

Foto no personīgā arhīva

Tu nupat biji režisors Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonijai “NN nakts 2020”. Tur bija ļoti interesanti dažādu mākslu kritiķu izteikumi, nebija tikai par teātra kritiku. Vai tiešām nebija nekā, kas būtu rakstīts par teātra kritiķiem?

Par “NN nakti” – tas man bija personisks darbs. Jo cik bieži kritiķi runā ar citiem kritiķiem, dzird, ko citi kritiķi saka? Man, piemēram, ļoti patīk mākslas kritikas, esmu daudz lasījis un ietekmējies. Bet Latvijā es pats zinu tikai teātra kritiku. Un tas mani samulsināja. Teātra kritika ir visskaļākā, visaktīvākā, visredzamākā. Tas bija apzināts solis, jo teātra kritika tāpat iekļaujas kopējā mākslas kritikā. Mēs jau tāpat šo apbalvošanu veicām teātra valodā. Mēs esam teātrī, jūs redzat aktierus, ir scenogrāfija, teātris jau ir šeit. Un man tā šķiet, ka citām mākslas disciplīnām ir cits noskaņojums nekā teātra kritikai kopumā. Cits sarunas veids.

Sakrita tā, ka atradu šos rakstus, kur kritiķi savā starpā strīdējās par kritiku. Tie bija periodikā publicēti raksti, jo tas tieši ir kritikas pamats, pamatmaize. Kritiķi strīdējās… Tas bija pirms pāris gadiem, kad žurnālos The New Yorker un The Guardian izraisījās četru piecu kritiķu sadursme. Un katrs rakstīja ļoti argumentēti. Un es sapratu, ka vislielākajā zelta vērtē ir pati vajadzība argumentēt. Man bija liela bauda to lasīt. Jo viņi asprātīgi strīdējās par savu profesiju, un bija skaidrs, ka kritiķi paši sevi tomēr uztver cienījami. Viņi ciena savu esamību, darbu, kuru praktiķi teātra vidē, protams, vienmēr uztver pavirši. Nē, nu, ne pavirši, bet kā uzbrukumu vai kā kaut kādu klauvējienu no ārpuses, kad kāds laužas iekšā un izjauc ballīti. Viņi rakstīja par to, ka kritiķa profesija ir daļa no mākslas. Un punkts. Man pašam tā bija tāda kā atklāsme. Un ka profesionāla kritika ir lieta, kuru vienkārši vajag uzturēt tāpēc, ka šobrīd ir tik daudz iespēju publiski paust savu viedokli, ļoti daudz viedokļu.

Ļoti daudz.

Un es būtu priecīgs, ja varētu sekot vienai vai divām, trim balsīm, personībām, kuru viedokli par konkrēto jomu es cienu. Jo es nogurstu no informācijas. Bet kritika tiešām palīdz, kritiķi dara to melno izskaidrošanas darbu. Fokusē skatienu.

Agrāk kritiķi ir bijuši arī praktiķi, Vailds rakstīja kritikas, arī mākslinieki ir paši rakstījuši kritikas. Tas bija – nu, es uzrakstīju par tevi, tu uzraksti par mani. Tā ir izaugusi līdz atsevišķai disciplīnai, kas jau prasa pilnu atdevi. Un tas, ka šo profesiju nevis neciena, bet ka tā it kā pazūd tajā informācijas jūklī… Man bija ļoti svarīgi, es teikšu naivi, gan vienkārši celt pašapziņu profesijai, gan apliecināt kritiķu tiesības izteikties, gan savu vajadzību viņos klausīties.

Kas bija tās fantastiskās izstādes idejas autors?

Es gribēju, lai ir mākslas darbi. Kritiķu portretu radīšana uz vietas. Pormale to definēja kā izstāžu zāli. Kad uzzinājām nominantus, tad Krišjānis Elviks mēnesi meklēja, kā katru iztulkot. Ņujorkā atjaunoja MoMa muzeju, un redzēju tādu video, kā nes iekšā mākslas darbus, ar kādu rūpību to dara, ar slotiņām slauka. Cimdos. Un kāpēc mēs pret kritiķi nevaram izturēties tāpat – kā pret mākslas darbu? Sākumā tur bija dziesma “Mīli, mīli mani, saki, ka tu mīli mani”, un to tikpat daudz saka mākslas darbs kritiķim, kā kritiķis mākslas darbam. Mīli mani, esi pret mani godīgs. Tās ir abpusējas attiecības. Un vēl viena tēma ir, ka mākslu vajag aiztikt. Vajag aizskart, vajag grozīt, mīcīt. Man bija viens citāts, ko tur neieliku, bet kas man ļoti patīk: man nevajag mākslu, kas trīc kā apses lapa, dodiet man mākslu, kas izdzīvo pēc āmura sitiena.

Tie reperu puiši patiešām improvizēja?

Jā. Es viņiem biju pateicis tēmu, bet viņi improvizēja uz vietas. Viņi šobrīd skaitās Latvijā labākie, es patiešām nevarētu tā rīmēt. Viens ir sadomāt kaut kādas lietas, otrs…

acumirklī radīt sevī to mākslas darbu vai kļūt par mediju. Ļaut vārdiem plūst sev cauri.

Un kritiķis arī lielā mērā strādā ar vārdiem, nevis tulko mākslu, bet mēģina mākslu kaut kā saprast caur, ar vārdiem. Piefiksēt vārdos. Negribu teikt – spēle ar vārdiem, bet ka tas ir darbs ar valodu, jā.

Esmu lasījis, ka ārzemēs pēc izrādes uzraksta kritiku un režisors ar cirvi aiziet un sadauza savu scenogrāfiju, teātra vidē reakcijas ir visādas. Bet, cik pats esmu saskāries ar kritiku par savu darbu, manu attieksmi pret profesiju tas nemaina nevienā brīdī. Nevienā brīdī. Tas var mainīt citas lietas – manu karjeras virzienu, vai arī es pēc kritikām esmu pārvērtējis lomas zīmējumu, bet tas nekādā veidā nevar izsist manu, fatāli skan, skatu uz šo mākslas veidu…

Cik ļoti Čehovs ir bijis kritizēts ar pirmo “Kaijas” iestudējumu, Stravinskis ar savu “Svētpavasaru” sākumā vispār iznīcināts vai Blaumanis ar savām “Skroderdienām”! Nu, tad ko? Tanī brīdī Blaumanim tās “Skroderdienas” varbūt arī nebija mākslas fakts. Bet ilgtermiņā – tā luga dzīvo un iegūst citu kontekstu. Nu, tā brīža kontekstā tas nestrādāja. Un to tad arī vajag ņemt vērā – ka tas ir tajā brīdī.

Nebija stulba ne kritika, ne Blaumanis, vienkārši tajā brīdī…

Jā. Stravinska “Svētpavasara” pirmizrādē jau pat nebija ārdīšanās par mūziku, Ņižinskis bija uztaisījis vājprātīgo dejošanu, kas tanī brīdī bija pilnīgi ārpus saprotamā. Esmu noskatījies to Ņižinska rituālo dejošanu – ne tas ir attīstījis kādu savādāku dejas kustību, neko. Bet mūzika dzīvo.

Tādā kompleksā mākslā kā teātris cilvēks jau var reaģēt uz kaut ko pavisam neiedomājamu. Citreiz kādam nepatīk, ka ventilators sīc vai ka ir smaka, vai ka aktieris ir piedzēries, vai ka scenogrāfija ir briesmīga. Ir ļoti daudz lietu, kurām jāsakrīt. Un arī kaut vai tas – cik ļoti es skatoties spēju uztvert visu, kas tur ir. Kritiķi jau arī palīdz lasītājiem ieraudzīt pasauli caur savu atklājumu, atklāj pasauli kaut kādā ziņā. Un ne vienmēr jādod tas, ko grib. Viena kritiķe rakstīja: ja bērnībā žurnālos publicētu tikai to, ko grib mana labākā draudzene…Vienmēr tas ir neērti. Kritiķim ir jābūt neērtam, tā tas ir. Un māksla arī ir ļoti neērta, tai ir jābūt ļoti neērtai.

Mārtiņš Meiers - Mikus izrādē "Pazudušais dēls" (VDT, 2017, "Spēlmaņu nakts" nominācija kategorijā "Gada aktieris otrā plāna lomā") // Foto - Matīss Markovskis

Cik daudz vispār tu redzi Latvijas teātrus? Aizņemtam aktierim tas ir diezgan būtisks jautājums.

Sekoju līdzi visam, kas notiek. Par tām izrādēm, ko man neizdodas redzēt, noskatos visus sižetus. Vairumu man noteikti nesanāk redzēt, bet, tikko ir iespēja, eju un skatos. Hermaņa pēdējās izrādes visas esmu redzējis. Liepājā gan tagad neesmu bijis. Bet līdzi es sekoju, un mani interesē.

Tu jau gandrīz 14 gadus (no 2007. gada) strādā Valmieras teātrī. Kā īsti ir ar uzticību vienam teātrim? Vai tas šodien vēl ir aktuāli?

Tā sistēma jau tagad tiek ļoti izaicināta. Tā ir lieta, kas laikam iegājusies no tā, ka agrāk tie nelaimīgie aktieri turējās kopā, klejoja riņķī barā, kratījās ratos. Un tas nāk arī no krievu skolas: ir viens meistars, ap kuru visi pulcējas, un viņam ir klāt teātris. Katram teātrim ir bezmaz sava reliģija, pārliecība un virziens. Tagad, šķiet, ir pamainījušās iespējas. Latvijā laikam Hermaņa teātris vienīgais šobrīd ir, tā sakot, “zem vienas vīzijas”.

Nav tik traki, ir arī Daugavpilī.

Jā, faktiski arī Daugavpilī. Visos pārējos tomēr ir tāds direktoru vai, teiksim, komerciālu cerību piepildīts skats uz nākotni.

Te mēs nonākam pie jautājuma par mākslinieciskā vadītāja nepieciešamību.

Teātra vai jebkuras sistēmas mehānisms visu laiku ir jāizaicina, un tas patērē ļoti daudz spēka. Un, ja nav vienas centrālās personas, kurai sistēma pakļaujas, piemēram, viens režisors, kurš ar savu vīziju spēj iegrozīt to sev vajadzīgā virzienā, tad tā sistēma pati par sevi neko radošu nedos… Vispār teātra sistēma kā tāda nav radoša, tas ir mehānisms. Un radošie negrib ķēpāties, tērēt savu enerģiju ļoti pragmatiskām, tehniskām lietām. Lai gan, neesot teātrī, vēl vairāk jānoņemas ar praktiskām lietām, sākot ar to, ka pašam jābūvē skatuve un jādara visādas blakus lietas. Drīzāk es domāju, ka tas mehānisms baida. Elmārs Seņkovs pilnīgi atrāvās no Nacionālā teātra un izveidoja savu – mani tas mulsina. Ir taču teātris, ir ēka, telpas, gaismas, iespējas un viss mehānisms apkārt, tā pavirši skatoties, visam vajadzētu strādāt uz to cilvēku, kurš grib būt teātrī. Bet tas, ka tagad raujas prom no teātra, nozīmē, ka situācija ir mainījusies un mainījušās cilvēku prasības pret teātra sistēmu.

Kādā ziņā?

(Meklē vārdus.) Tā ir ļoti robusta pati par sevi. Nezin kāpēc Latvijā, kur gandrīz nav tūkstoš vietu zāles, baidās veikt riskantus soļus. Mākslinieki visu laiku grib veikt riskantus soļus, bet mehānisms tam ļoti pretojas. Tāpēc, ka tā ir nauda, kapitālisms. Un arī aktieris kaut kādā veidā grib just, ka viņam ir iespēja kaut kur virzīties. Ja ir mākslinieciskais vadītājs, tad viņš kaut kādā veidā… viņam ir idejiskais mērķis, vīzija, kas teātrī veido atmosfēru. Mākslinieks un direktors – tās ir divas dažādas lietas.

Tā, protams, ir iegremdēšanās mūsu abu kopējā pagātnē, bet vai var teikt, ka Kroders bija līderis Valmierā? Es domāju, ka ne. Un viņš pēc tā arī netiecās. Bet tikai tad, kad viņš aizgāja, pēkšņi izrādījās, cik lielā mērā viņš vienojis Valmieras teātri.

Tā ir vārdā nenosakāma atmosfēra, ko rada cilvēks, vienkārši esot. Kāpēc cilvēki riņķo ap vieniem cilvēkiem vairāk un ap citiem mazāk? Kaut kādas enerģijas.

Laikam lielāka gravitācija.

Jā! (Smejas.)

Vai tu mums joprojām redzi tādus teātra līderus?

Jā. Bet tie ir režisori. Jautājums, vai viņu idejām, kā saka, ļauj izaugt līdz tam mērogam, kad viņus var saukt par idejiskiem līderiem. Neviens jau, manuprāt, nesāk kā tāds vunderkinds. Lai noformulētos, vajag būt iekšā teātrī. Jo var darīt brīnumus vis kaut kur ārpusēs, mazos šķūnīšos, bet definēties kā režisors var tieši tad, ja esi teātrī. Piemēram, ļoti interesants man liekas žests ar Viesturu Kairišu kā iespējamo Dailes teātra māksliniecisko līderi. Tas ir skaļi teikts, bet tik lielā ēkā kā Dailes teātris – tur varētu būt ļoti mazs štats un pārējais tiek piemeklēts konkrētai izrādei. Lai gan zinu, ka tas ir pret tradīciju. Štata aktieri notrulinās, nogurst, vienā brīdī var ieslēgties tāds ieslodzītā princips. Ja kādu laiku nav gandarījuma par profesiju, tad tas iestājas, un tur neko nevar darīt. Un ir tādi, kas mirdzošām acīm stāv ārā un grib, un viņiem ne pa kam nedod. Atlases uz izrādēm štata teātros – man šķiet, tāda sistēma būtu ļoti interesanta.

Bet vai tu pats nejustos apjucis, pēkšņi nonācis uz tādas skatuves? Uz Dailes lielās skatuves?

Mēs esam tur bijuši vairākas reizes, tai skatuvei ir ļoti laba atmosfēra. Absolūti. Tādā ziņā man nav ne baiļu, ne muļķīgo aizdomu par šo zāli. Tā prasa ansambli. Tā individuāli spīdēt var arī mazākās vietās.

Mārtiņš Meiers - Hamlets izrādē "Hamlets" (2019, "Spēlmaņu nakts 2019" balva kategorijā "Gada aktieris") // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Kāpēc, tavuprāt, tomēr ir šī sistēma, kad katrs teātris Kultūras akadēmijā uzņem savu aktierkursu? Tu pats tagad strādā ar Valmieras teātra kursu.

Nav jau neatkarīgu pedagogu. Rietumos vairāk audzina aktierus, kuriem vajadzētu būt spējīgiem eksistēt jebkur. Kas ir labāk, es, protams, nezinu. Mani interesē nevis izglītot aktierus konkrētam teātrim, bet gan tas, kā cilvēkam, kurš grib kļūt par aktieri, parādīt to instrumentus, kas viņā pašā ir iekšā. Nekoncentrēties uz ievešanu savā reliģijā, pret kuru jauns cilvēks, protams, sāks dumpoties jebkurā gadījumā. Tas ir neiespējami, ka jauns cilvēks nesadumpojas pret savu tēvu, tas vienmēr notiek. Kāpēc ievest jaunu cilvēku uzreiz iekšā savā kārtībā, ja mēs zinām, ka teātris visu laiku mainās? Nevis mēģināt uztaustīt, kas unikāls ir viņā pašā, varbūt pilnīgi cita forma, nekā tagad mēs savā teātrī esam paraduši strādāt. Jo tomēr tas ir diezgan izolēts klimats – štata teātris. Un tas ir liels mīnuss – tāda mikroflora (smejas).

Savā veidā varu saprast, ka ņem savu kursu, jo tā ir kā jauna enerģija, kad ienāk jauns kurss teātrī. Bet tas ir slimi! Kāpēc? Tāpēc, ka pēkšņi ienāk vesela paaudze, bet vesela cita paaudze ir jāmet projām. Tā tomēr ir cīņa ar sekām: kad nav visu laiku meklēti aktieri. Jo aktieri jau, mēs zinām, no Akadēmijas nāk ļoti daudz, visu laiku. Bet tā ir, es nezinu, neuzticība vai bailes uzrunāt kādu aktieri… Gribas uzreiz redzēt, ka viņš ir atvēries un talantīgs. Tu četrus gadus vari vērot viņu sava teātra kursā. Bet uz aktieriem, kas nav nevienam teātrim, skatās tikai diplomdarbos. Tad tu redzi to, kā nu tanī dienā gāja. Kāds tev var būt iespaids? Talantu var tikai atmodināt, manuprāt, tas nav tā – “o, viņš ir talantīgs, mēs viņu ņemam”! Tas ir absurdi, talantu var modināt, un modināt teātra vidē.

Man bieži jādomā, cik, neteiksim traģisks, bet dramatisks ir aktiera stāvoklis. Režisors, kad viņš ir izstrādājis rūdu vienā teātrī, vienkārši var iet tālāk. Viesturs Meikšāns Valmierā uztaisīja savu, manuprāt, labāko izrādi “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” un aizgāja tālāk. Kur aktieris ņem pamatu, lai ietu tālāk? Jo arī tu taču kādā brīdī esi izstrādājis kāda režisora rūdu!

Aktieris vispār ir ļoti lokāla parādība. Mūziķi var startēt starptautiski, tramplīns nav viegls, bet ceļš ir skaidrs. Aktieris ir ļoti lokāla lieta, savam laikam un savai vietai. Savai paaudzei un faktiski tieši šim brīdim. Tas ir jāapzinās. Tad, kad mēs ar Viesturu taisījām izrādes, ar lielu kaifu metāmies iekšā kaut vai tajos pašos “Straumēnos”, tanī brīdī tā bija tā aktuālā teātra valoda, kas bija parauta vaļā. Tas bija ļoti aizraujoši, bet vai mēs zinājām, ka tas ir augstākais punkts? To jau nekad nevar zināt, kurš punkts izrādās augstākais un kurš izrādās pēdējais. Visas radošās sadarbības beidzas, un tas nav nekas, uz kā vajag tā dikti sēdēt. Saprotu, kāpēc var sēdēt, bet teātris ir brīža, mirkļa lieta, ko nav iespējams atkārtot. Tāpēc, ja sadarbība sevi izsmēlusi, to nevajag vilkt garumā.

Kā tu varētu definēt – kas vispār ir aktiera talants? Tagad, kad tu strādā ar studentiem, vai redzi to skaidrāk?

Vispirmām kārtām: tu skaties uz aktieri – viņam ir stāja un viņš zina, ka ne tikai kontrolē situāciju, bet ir klātesošs šajā brīdī. Manuprāt, tā ir viena no brīnišķīgākajām talanta pazīmēm. Klātesamība. Un tā nav viegla lieta – šī prasme būt ārkārtīgi koncentrētam un atbrīvotam vienlaikus.

Tā ir no Dieva?

Nē. To var kopt. Bet nav instrumentu, kas tev to izkops. Katrs atrod savu veidu. Talants ir, kad vairs neredz amatu.

Tu pats to apzinies?

Profesiju? Amata lietas?

Jā.

Profesijas, amata instrumentus es apzinos, varbūt pat neizmantoju tos visus, noteikti neizmantoju visas iespējas, kādas var būt. Bet es skaidri esmu piefiksējis dažus brīžus savā dzīvē, kas vairs nevis neatceros, bet nepievēršu uzmanību tam, kādas amata prasmes izmantoju. Tad tas jau ir kaut kas vairāk.

Ko tu māci saviem studentiem? Kā viņi attīstās?

Viņi ļoti mainās… Tas, kurš šobrīd ir visvairāk nofokusējies un sevi artikulējis kaut kādā uzdevumā vai formā, mainās no pusgada uz pusgadu. Vienu pusgadu ir vieni uz viļņa, pēc tam citi. Tas ir ļoti labi! Tāda strukturēta augšupeja, man šķiet, eksistē tikai hitlerjūgendam (smejas). Tāpēc, ka teātris un aktiera profesija ir ļoti specifiska. Tai nav nekāda sakara ar iepriekšējo pieredzi, lielākajai daļai iepriekšējā pieredzē nav bijis pat nekādas izpratnes, un to es varu teikt arī pats pēc sevis. Ir talants, teiksim, talanta pazīmes, un tās var tikai sākt kopt. Ar cerību, ka tās uzplauks. Man patīk, ka viņi, apgūstot amata prasmes, sāk veidot skatījumu uz pasauli. Tas ir kā paņemt glāzes un saliet vairākus ķīmiskus elementus, un tad katrā glāzē izveidosies savādāks virpulis vai kombinācija. Kad viņu garīgā domāšana izkļūst ārpus ikdienas, un kā tas artikulējas un izpaužas. Man tas ir interesanti, kad redzu, kā aktierim veidojas viņa personība, netiek veidots robots, štancēts, ka aktierim jābūt tādam un tādam, – bet es redzu, kā attīstās personība ar tieši tādu dzīves skatu un arī iebildumiem. Man vislabāk patīk, kad jauns aktieris sāk redzēt savu, nevis manu taisnību. Un iebilst. Jautā.

Elīna Hanzena - Elvīra Haklova, Mārtiņš Meiers - Jevdokimovs izrādē "104 lappuses par mīlestību" (VDT, 2018, rež. G. Surkovs) // Foto - Gatis Priednieks-Melnacis

Kas tagad aktierim ir jāmāk, bet ko vēl nemācīja pat tev, kurš beidzis 2007. gadā? Kā tev pašam tagad pietrūkst?

Acīmredzami tā ir prakse jau kursa laikā. Tādā, nu, nežēlīgā līmenī – jau otrā kursa studentus ieliek skatītāju zālē ar eksāmenu, kuru pirms desmit gadiem rādītu nelielai grupiņai cilvēku. Un es nezinu, vai es to nožēloju, vienkārši es zinu, ka es otrajā kursā tam nebūtu bijis gatavs.

Bet tevi nostādītu tādā situācijā un…

…un es vienkārši to darītu, jā. Tad, kad iestājos aktieros, biju ļoti fokusēts tieši uz profesiju. Tagad apkārt ir ļoti daudz kārdinājumu ārpus šīs profesijas. Lai tiktu kādā izrādē, der burzīties ar tiem slavenajiem, var tikt slavens arī vienkārši tikai tāpēc, ka esi internetā. Visādi kairinājumi, ļoti uzkrītoši, ļoti vilinoši, ar kuriem tagad jāmāk tikt galā, neiekrist. Tas, kas tiešām ir vērtīgi, ir reālas iespējas redzēt pasaules teātri. Tas nebija. Nu, kaut vai – tikai bišķiņ pameklē, un tu vari dabūt noskatīties jebkuru pasaules teātra izrādi, kaut arī ierakstā. Agrāk veikalos esmu lapu pa lapai kopējis Grotovska grāmatas. Tas tagad ir pluss un arī ļoti liels mīnuss, tāpēc, ka tas iedod paviršību. Tev var atsūtīt simt labākās izrādes, un tu viņas vari nekad arī nenoskatīties. Viņas tur stāv. Bet tagad, ja ir mazliet vairāk, kā saka, indigo bērna domāšanas, vari pats izcīnīt savu izglītību tādā veidā, kādā gribi.

Respektīvi, aktieris ne vien drīkst, ne vien spēj, bet ir spiests būt patstāvīgāks?

Jā. Jauniem cilvēkiem līdz ar to, ka viņi drīkst apšaubīt autoritātes, nāk klāt tas, ka viņiem jābūt patstāvīgiem. Es jaunajā paaudzē arī apskaužu to, ka viņi spēj dalīt uzmanību. Pat zinu tādus, kas paralēli mācās citās skolās, iziet citus kursus. Es vienkārši nekad nebūtu iedomājies, man prātā neienāktu to darīt, tāpēc ka man fokuss uz šo profesiju ir nedalīti vecmodīgs (pasmej).

Paklau, šis ir jautājums, kas mani moka jau pasen. Vai aktieris vispār var būt aktieris, ja viņam nav lomas aizsega? Vai loma nav aktiera būtības imanenta daļa? Prasu to tādēļ, ka pirms pāris gadiem Cīrihē Gundega Laiviņa teica – noteikti aizej uz Benija Klāsena izrādi “Esi sveicināta, bezjēdzība!”, un tur es pirmo reizi sastapos ar to, ka aktieris, viņš… saproti, viņam vispār nebija lomas aizsega. Viņš ļoti apzināti ar mums sadarbojas, bet vienlaikus viņš it kā ir tikai pats Benijs Klāsens.

Esmu diezgan pārliecināts, ka viņš tanī brīdī… Tas, ka tu neveido tēlu, tā ir viena lieta. Bet ir kas cits. Tu noteikti apzinies, ko tu dari, un tā jau ir aktiera meistarība. Jo bez prasmes saprast, kāda ir atmosfēra zālē, tu vienkārši nevari būt, skatītāji pieceltos un otrajā minūtē izietu ārā. Tas ir tas, par ko es iepriekš runāju, – ka tu nejūti profesiju. Nejūti viņa prasmi darboties ar profesiju. Es vienkārši zinu pēc prakses – nu, jūs tagad uznāksiet uz skatuves kā aktieri. Es uzeju uz skatuves un skatos, tur sēž cilvēki, skatās uz mani… Es zinu, kas man jāizdara, es zinu, ko darīšu. Un, tikko es zinu, ko darīšu, tas jau ir acting. Es jau esmu aktieris. Jebkurā gadījumā es apzinos. Stāvot uz skatuves, tu nekādā gadījumā nevari būt tādā amokā un vājprātā, ka neapzinies, ka uz tevi skatās cilvēki. 

Protams. Bet no otras puses – vai viņš nenodarbojas ar to, kam latviešu valodā īsti nav vārda, vai viņš nav nevis aktieris, bet performers? Jo, teiksim, Marina Abramoviča – viņa tieši tāpat apzinās, ko darīs, un līdz ar to viņa jau ir aktiermākslā iekšā. Vienlaikus tur nav nekāda tēla, un ir it kā visīstenākā īstenība. Sarkana zvaigzne uz vēdera, kas asiņo. Šausmīgi skaisti.

Nu, ar to performanci (“Tomasa lūpas” – E. T.) – cik saprotu, tā daudz vairāk nekā teātris ir saistīta ar tiešu skatītāja reakciju uz to, ko tu dari. Tiešu, burtiski fizisku reakciju. Abramovičai uz galda bija nolikti priekšmeti, un kurš gribēja, varēja nākt iegriezt, iebakstīt ar durkli, un viņa skatījās uz to sabiedrības reakciju. Un kaut kādā ziņā tas savijas kopā ar aktiera profesiju. Tā var būt aktiera profesija, bet vai tas ir teātris… Tikko tu stāsti stāstu, tas ir teātris. Ja tikai impresijas, tā var būt performance. Nu, Hermans Ničs (Hermann Nitsch), kurš 70. gados to dara… Tur cūkas skraida pa lauku, traktori bīda smiltis, viens džeks piesists krustā, cilvēki viņam lej virsū asinis, apjukuši staigā apkārt… Tā ir impresija. Tā neko neizstāsta, tu stāstu veido pats savā galvā no tā, ko redzi. Pat uz Polloka gleznu skatoties, tu no krāsu strīpām veido savus stāstus, neatkarīgi no tā, vai tas stāsts tur ir vai nav. Un performancē kaut kāda ķeršana ārpus zināmās kārtības sfēras… Performance meklē kaut ko, kas ir ārpus zināmā. To dara arī teātris, bet performance to dara brutālāk. Tu izdari kaut kādas konkrētas lietas, un tas stāsts ir kaut kur pa vidu un nemaz nav izstāstīts.

Bet tas jau ļoti bieži ir arī teātrī. Nu, teiksim, Meikšāna “Egoistos”. Stāsts jau būtībā notiek manā galvā.

Jā. Bet tā jau arī tomēr mazliet bija performance, tas bija no performances piegājiena – ar fizisku skatītāju aiztikšanu, ar fiziskiem impulsiem. Tas bija kaut kas sajūgts kopā.

Nu jau mēs laikam galīgi esam auzās! (Abi smejas.) Aktierim tagad tas ir jāmāk?

Jā. Tā ir ļoti specifiska niša – performance. Bet zināt to – tas, manuprāt, palīdz. Nu, kaut vai tā pati Valtera Sīļa “Mārupīte” – tā jau arī bija performance. Tās visas iziešanas ārpus teātra ar kaut kādām personīgu sajūtu radīšanām skatītājā, tas ir kaut kas no performances. Un tas prasa citu pieeju, nevis tēla veidošanu. Man Valmieras vasaras festivālā bija bērnu izrāde (“UNWANTED”, 2019 – E. T.), braucot ar autobusu cauri pilsētai. Un tas ir tēls, bet situācija ir daudz mainīgāka, nekā ieejot zālē, melnajā kubā. Tu nevari izdomāt – šeit es reaģēšu tā, kā saka, katrā kabatā ir pa kādai reakcijai. Un es domāju, ka tajā gadījumā, par ko tu stāsti, tēls ir ļoti nokasīts nost. Ir nokasīts līdz plānai, plānai kārtiņai.

Skats no izrādes "UNWANTED" (Valmieras vasaras teātra festivāls 2019) // Publicitātes foto

Jā, varbūt šajā gadījumā tas ir Benija Klāsena tēls, ko viņš spēlē. Pat ne spēlē, bet ļauj skatīties.

Nu, piemēram, kaut vai, redzot Vili Daudziņu “Vectēvā”, es tāpat redzu arī Vili Daudziņu. Neviens skatītājs jau nav vājprātīgais, kurš domā, ka mēs te redzam tiešām citu cilvēku. Šinī gadījumā tas ir jautājums, cik ļoti tu savu personību un to stāstu, ko tu stāsti, līdzsvaro. Jo tāpat viņš jau stāstīja kādu stāstu.

Tur bija arī daudz klusēšanas. Mēs sēdējām un kopā klusējām.

Tā tas ir – mums jāklusē kopā. Bet es nevaru klusēt vispār, nu, saproti, ja man jāklusē uz skatuves, tad labāk man to darīt godīgi. “Kopā” man šķiet viens no vissvarīgākajiem vārdiem. Ir daudz teātra valodas meklējumu tieši par to, ka cilvēki atnāk un mēs kopā kaut ko piedzīvojam. Jo ceturtā siena – tas vienkārši ir izdomājums, lai nervozi aktieri spētu nofokusēties. Vienmēr ir bijis tas “kopā”… Tā tas ir.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Andris Siksnis 28.01.2020

    Vai Ņežinskis ir tas pats, kas Ņižinskis? :)

  • Ilona 28.01.2020

    Man patika par 4 sienu. Un kā skatītāja esmu bijusi izrādēs, kur to var just (arī paši aktieri ir to pēc tam atzinuši). Jūtos lieka, it kā noraudzītos uz kaut ko tādu kas man nebūtu jāredz, it kā būtu nokļuvusi vietā un laikā, kur man nebūtu jāatrodas. Man arī gribas to "kopā" sajūtu.

  • E. D. 30.01.2020

    Izcils,rosinošs teksts. Paldies M.M. un E.T.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt