Kroders.lv 27.02.2020

4 jautājumi viesrežisoram: Sergejs Zemļanskis

Foto – Ginta Garūta

Horeogrāfs un režisors  Sergejs Zemļanskis (Сергей Землянскийabsolvējis Čeļabinskas Valsts kultūras un mākslas akadēmiju (2002), apmeklējis meistarklases pie atzītiem Eiropas un Amerikas horeogrāfiem. Bijis dejotājs teātrī Provinciālās dejas. Kā horeogrāfs-asistents darbojies I. Stravinska operas-baleta “Lakstīgala” iestudējumā (Permas operas un baleta teātris), kas ticis nominēts Krievijas Nacionālajai teātra balvai “Zelta maska”. No 2006. līdz 2014. gadam kā aktieris un horeogrāfs sadarbojies ar teātra studiju SounDrama Maskavā. 2012. gadā veidojis iestudējumu “Mātes druva” (Č. Aitmatovs), kas ir pirmais Sergeja Zemļanska darbs plastiskās drāmas stilā, par kura aizsācēju viņš tiek uzskatīts.

Kopumā veidojis režiju un horeogrāfiju vairāk nekā divdesmit lugām dramatiskajos teātros, tostarp režisora iestudēto izrāžu vidū ir N. Gogoļa “Revidents” (Maskavas Jermolovas teātris, 2016), A. Kamī “Kaligula” (Maskavas Guberņas teātrī, 2016), B. Šova “Žanna D’arka” (Maskavas Puškina teātrī, 2015), M. Ļermontova “Dēmons” (Maskavas Jermolovas teātris, 2014), A. Dimā “Kamēliju dāma” (Maskavas Puškina teātris, 2013), V. Šekspīra Makbets” (Izraēlas teātris Gešer”, 2018) un “Romeo un Džuljeta” (Nācijas teātrī Maskavā, 2009), Ž. Rasina “Fedra” (Maskavas Puškina teātris, 2009) u. c.

Latvijā pazīstams ar iestudējumiem Liepājas teātrī – Raiņa lugas “Indulis un Ārija” interpretāciju, par ko Zemļanskis saņēmis Spēlmaņu nakts 2015 nomināciju kategorijā Gada lielās formas izrāde, kā arī ar uzvedumu “Precības” (N. Gogolis), kas triumfējis Spēlmaņu naktī 2017, uzvarot nominācijās Gada izrāde, Gada režisors un Gada kustību mākslinieks. Iestudējums saņēmis arī Spēlmaņu nakts Grand Prix balvu.

Video no Izraēlas teātrī "Gešer" tapušās V. Šekspīra lugas versijas bez vārdiem "Makbets", 2018

 

Latvijas Nacionālajā operā un baletā tapušais uzvedums  “Trīs draugi” nav Jūsu pirmais darbs Latvijā. Tomēr baleta mākslinieki un aktieri – tās ir dažādas profesijas. Ar kuriem jums kā plastiskās drāmas režisoram ir vieglāk strādāt ?

Jā, man ir bijuši divi iestudējumi Liepājā un nesen – pirmizrāde Rīgā. Es nevaru teikt, ka ar vieniem ir vieglāk, ar otriem – grūtāk. Tie ir divi absolūti dažādi iestudējamie materiāli. Vieglāk strādāt vai grūtāk – tas vienmēr atkarīgs no katra konkrētā mākslinieka, nevis no tā, vai darbs ir baleta vai teātra trupā. Tā vai citādi – tas ir ceļš, pieredze… Katrā ziņā – interesanti.  Ar ko atšķiras profesijas?  Taču ar visu! Ja dramatiskā teātra aktieriem kustība ir, kā lai saka, ne gluži raksturīgs stāsta veids, tad baleta māksliniekiem ne gluži raksturīgi ir veidot stāstu, izdzīvojot un pārdzīvojot burtiski katru žestu, katru kustību. No šā viedokļa arī varbūt bija kādas nosacītas grūtības. Baleta māksliniekam, protams, vispirms svarīga tehnika, izpildījuma meistarība, kamēr aktieriem ir svarīgi no personāža un notikuma viedokļa saprast kustību, saprast, kāpēc viņi ir uz skatuves un dara to, ko dara. Man šķita interesanti radīt tādu kā sintēzi, tāpēc Aivaram Leimanim piedāvāju ideju iestudēt “Trīs draugus”.  Gribēju uzzināt, vai baleta mākslinieki spēj tikpat nopietni un skrupulozi izdzīvot un pārdzīvot notikumus, kuros iesaistīts personāžs. Man pašam šķiet, ka izdevās. Bet tas, vai bija viegli vai grūti – tas nevienu neinteresē. Interesē process un rezultāts.

Remarka romāns “Trīs draugi” – tas ir darbs, kurā netrūkst baiļu, alkohola, mīlestības, netaisnības, un tajā pašā laikā – neremdināmas vēlmes izdzīvot par katru cenu. Tas ir gluži pretēji tam, ko redzam mūsdienās. Tomēr skatītāju atsauksmes ir ļoti pozitīvas. Kā jūs domājat, kas jūsu iestudējumā pievelk publiku?

Jā, protams, kaut kādā ziņā romāns ir pretrunā ar mūsdienām. Ļoti ceru, ka mēs nekad neko tādu neredzēsim un nepiedzīvosim tos apstākļus, kādos nonāk romāna varoņi.  Jau pats iestudējuma veids – balets – atšķiras no romāna, jo nav iespējams tos pilnībā salāgot, pārnest visu uz skatuves. Mēs centāmies aizskart būtiskus momentus, atklāt nianses, emocionālo noskaņu, kas aizkustina skatītāju. Un publika ir gatava atsaukties šīm emocijām. Iespējams, viņus uzrunā skatuves patiesība, vēstījuma godīgums, tēlu īstums. Draudzība, skaista mīlestība – tās ir nozīmīgas tēmas, kas ik palaikam uzvirmo pasaules literatūrā. Varbūt šodien mūsu dzīvē tieši tā pietrūkst? Nezinu…

Pie baleta iestudējuma jūs strādājāt ar jau ierastu komandu – Pāvelu Akimkinu un Maksimu Obrezkovu. Vai tas ir tāpēc, ka esat domubiedri, ilgi strādājat kopā un citus variantus nemaz neizskatāt? Kāda bija sadarbība ar diriģentiem un citiem radošās komandas cilvēkiem LNOB?

Jā, es pie baleta iestudējuma strādāju ar savu komandu – tas ir komponists Paša Akimkins, mākslinieks Maksims Obrezkovs, gaismu mākslinieks Aleksandrs Sivajevs, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. Te bija arī mans asistents, horeogrāfs un draugs Dmitrijs Gaitjukevičs, kurš man ļoti palīdzēja. Ar savu komandu es, protams, nestrādāju pirmo gadu, tas jau ir zināms uzticības un paļaušanās līmenis. Mēs esam tāda kā ķēde, kur viens posms stiprina citus iestudējuma procesā, un ir grūti iedomāties, kā eksistēt citam bez cita. Tas arī ir komandas darba pamatprincips. Bez šaubām, es pavadu lielāko daļu laika ar māksliniekiem mēģinājumu zālē, citi radošās komandas biedri pievienojas vēlāk, taču zinu, ka mehānisms strādā nevainojami, un tas ir svarīgi. Kas attiecas uz komandu Latvijā, manuprāt, sadarbība izdevās ļoti profesionāla, mani tiešām priecēja, kā viss attīstījās, veidojās. Ja radās kādi jautājumi, tie tika atrisināti sarunās. Esmu ļoti apmierināts.

Kādi ir jūsu tuvākie plāni? Vai ir interese iestudēt vēl kaut ko Latvijā?

Marta vidū mums gaidāma pirmizrāde Minskas Jankas Kupala Nacionālajā teātrī par izcilā mākslinieka Marka Šagāla un viņa sievas Bellas dzīvi. Marta beigās sāksim darbu Dienvidkorejā – izrāde pēc Puškina poēmas “Jevgeņijs Oņegins”. Man ir arī plāni darbam Latvijā – ar Herbertu Laukšteinu esam vienojušies par vēl vienu iestudējumu Liepājas teātrī. Ja viss noritēs kā plānots, tad 2020./2021. gada sezonu Liepājas teātris atklās ar izradi bez vārdiem, tikai autors un nosaukums vēl ir noslēpums.

 

Interviju no krievu valodas tulkojusi Vēsma Lēvalde

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt