Agnese Linka 28.03.2020

Plāns “B”

Publicitātes foto

“Viņš varētu kaut kriminālkodeksu lasīt, un tāpat būtu bauda klausīties”, “Tas ir labāk par Netfliksu!” – tamlīdzīgi jūsmīgas atsauksmes sociālajos tīklos rindojās pēc tam, kad 15. martā projektā “JRT lasa grāmatas mājās” kā pirmais savu izvēli – Džovanni Bokačo “Dekameronu” – skatītājiem un klausītājiem lasīt priekšā internetā uzsāka Gundars Āboliņš. Viņš gan noliedz savu īpašo lomu šajā iniciatīvā un nepiekrīt to dēvēt par sociāli aktīvu rīcību. Aktiera talanta un personības mērogs, protams, garus pieteikuma ievadvārdus neprasa. Sazvanīts Garciema mājā, viņš uzsver, ka teju nekad nepiekrīt intervijām telefoniski, taču, kad solos runāto ierakstīt un veikt precīzu atšifrējumu, nevis pārstāstu, sarunai piekrīt. Šobrīd saziņa ar ārpasauli nebūt nav pārtrūkusi, tā esot pat vēl intensīvāka, Āboliņš atzīst, un apcerīgi noteic – gan atdzims arī ciemos iešana.

Kā jūs vispār jūtaties šajā situācijā?

Tā kā esmu prom no pilsētas kņadas, ciematiņā pie jūras, man te ir mierīgi. Cilvēki, protams, staigā, sestdienās un svētdienās pat vairāk nekā parasti, es pa gabalu noskatos, kā viņi aiziet uz jūru un nāk atpakaļ. Pamatā dzīvojos pa māju, nekur tālāk neeju, vienīgi reizi divās dienās līdz veikaliņam nopirkt svaigu pienu un maizi.

Kas šobrīd palīdz uzturēt možu garu? Ja tas izdodas.

Pirmkārt, ir kaimiņu un draugu atbalsts, un arī tas, ka esam uzsākuši šo jauno darba formu – lasījumus internetā. Nāk ļoti liela un plaša atbalss, reakcija no cilvēkiem. Sūta paldies, iesaka vēl citas grāmatas, piedāvā naudu. (Smejas.) Nedaudz, bet, jā, prasa, kur ieskaitīt, jo viņi grib maksāt. Saku, ka naudu mēs šoreiz neņemsim principā, tas ir mūsu paldies skatītājiem par uzticību, ka viņi līdz šim mūs ir skatījušies un klausījušies. To daru ar prieku un tādā veidā piespiežu sevi kādu grāmatu lasīt sistemātiski, arī no tā esmu ieguvējs.

Kāds bija šīs ieceres aizsākums, un kāpēc tieši “Dekamerons”? Tas šobrīd, izrādās, ir ļoti modē – arī jaunie kolēģi publiski lasa to pašu.

Tā ir viena liela sakritība, ideja laikam bija kaut kur gaisā. Līdzīgi kā ar sievietēm, kad viņas paliek stāvoklī, – reizēm gadās, ka nevar īsti pateikt, kurā dienā un kurā mirklī tas notika… Atceros, ar Alvi Hermani sēdējām vienā no mēģinājumiem, bija pauzīte un sākām runāt, kā tagad būs. Tas laikam bija pašā marta sākumā, varbūt februāra beigās. Pasaulē epidēmija, pandēmija un panikodēmija jau izplatījās, un mēs domājām, ko darīsim, ja tas atnāks līdz mums. Un tad Alvis man uzticēja, ka viņam prātā, vēl bez konkrētām aprisēm, ir plāns “B” – kaut kas jādara internetā, jo tā būs saite, kas nepārtrūks tik ātri. Man šī doma aizķērās, un sāku prātot, ko tad internetā varētu darīt? Raidīt vecās izrādes, tas ir viens, to ļoti daudzi tagad dara – izvētī, izplata savus video fondus. Bet man likās, ka visa šī situācija sāk stipri atgādināt mēra epidēmiju, un, kad biju jau sagatavojies un pat uztaisījis “Dekameorna” lasījuma provi, izrādījās, ka šī ideja ienākusi prātā ne tikai man, bet arī jaunajiem kolēģiem no “KVADRIFRONA”. Iznāca, ka startējām gandrīz vienā laikā. Es nodomāju – jā, tā laikam būs pareizā izvēle, tāpēc paliku pie tās grāmatas. Formāts ir labs, ir dalījums novelēs un dienās, un tu vari tā pa drusciņai, pa drusciņai lasīt. Šodien (saruna notiek 25.03.20. – A. L.) mēs sākam arī muzicēt kopā ar Kasparu Zemīti. Vienu reizi ierakstījām, kad viņš bija atbraucis pie manis, tomēr sapratām, ka tā braukāt laikam nevar, tas tagad nav īsti pareizi un droši. Tāpēc darīsim to attālināti, liksim lasījumus kopā ar mūziku. Grāmatā jau arī viņi no rīta un vakarā dzied un dejo, un mielojas ar vīnu un saldumiem. Saldumus es nelietoju, bet vīnu gan atļaujos vakarā iedzert – dažas glāzītes asins sastāva uzlabošanai. (Smejas.)

Mēģinu pietuvoties tam dzīves noskaņojumam un skatpunktam, kas ir jaunajiem cilvēkiem “Dekameronā”. Viņi ir jauni, visiem ap divdesmit, vēl nav dzīves grūtību norūdīti un apskrambāti, bet ir kaut kāda intuīcija, kas viņiem liek rīkoties. Interesantākais ir nevis situācijas atbilstība epidēmijai, bet tas, cik daudz šodien aktuālu lietu ir tajās novelēs, pašā noveļu saturā! Paralēli mans kolēģis Vilis Daudziņš izvēlējās l atviešu tautas pasakas no profesora Pētera Šmita krājuma. Es cenšos paklausīties visu kolēģu lasījumus, arī Viļa pasakas, un tās pēc savas struktūras, tēlu sistēmas un morāles ir ļoti līdzīgas “Dekamerona” novelēm. Neizslēdzu, ka kāds ir to lasījis, piemēram, vācu tulkojumā, pēc tam pārstāstījis citiem latviešu vīzē. Tur ir braukšana pa jūru un laupīšana, macītāju jeb mūku divkosība, liekulība, kas tiek izsmieta. Vilim Daudziņam ir latviešu “Dekamerons”. Man šķiet, ka viņš beigās audzēs bārdu tāpat kā es. (Smejas.)

Jā, redzēju “Panorāmas” sižetā, ka jūs solījāt audzēt bārdu tik ilgi, kamēr pēdējās vīrusa paliekas nebūs pametušas Latviju.

Es atsaucos uz savu kolēģi Edgaru Liepiņu, kurš reiz rīkojās līdzīgā veidā (22.03.20. LTV1 ziņu sižetā G. Āboliņš piemin – Edgars Liepiņš savulaik audzējis bārdu tik ilgi, līdz Latviju pametis pēdējais Padomju armijas karavīrs – A. L.).

Vai piekrītat, ka šo grāmatu lasīšanas iniciatīvu dēvē par sociāli aktīvu rīcību?

Man īsti nepatīk vārds “socializēšanās”, tāpat “sociāli aktīva rīcība”, tāds birokrātiski sauss. Tā drīzāk ir cilvēciska saskarsme. Cilvēkiem to vajag, redzu pēc reakcijas – cik daudzi klausās un kur klausās. (Pirmajam G. Āboliņa “Dekamerona” lasījumam Vimeo vietnē šobrīd ir vairāk nekā 32 tūkstoši skatījumu – A. L.) Auditorija ir no Austrālijas līdz Sanfrancisko, ietverot Ņujorku, Mihneni, Izraēlu un citas vietas, pat nezinu visus tos punktus, būtu interesanti šo informāciju apkopot. Cilvēkiem tas ir vajadzīgs, un, ja jūti, ka ir vajadzīgs, dari. Es kaut kā ātri to sajutu un tāpēc startēju pirmais, tagad jau citi arī pievienojušies. Labs piemērs ir lipīgs.

Cik ilgam laikam lasāmā pietiks?

Spriežot pēc tā, kas man tiek ieteikts, pietiks līdz pensijai.

Bet “Dekamerona”?

“Dekameronu” tagad esmu sagatavojis jau drusku uz priekšu. Ja ierakstītu katru dienu tikai pa vienai novelei, vajadzētu apmēram trijus ar pusi mēnešus. 

Šobrīd gan nezinām, cik ilgi esošā situācija ievilksies.

Tam nav nekādas nozīmes, esmu sācis un darīšu visu, lai to pabeigtu. Neba nu nāks administratīvs lēmums, ka man jābeidz lasīt. Interesanti, cik daudz šodienīgu, atpazīstamu detaļu ir šajās novelēs. Pats triviālākais – par to roku mazgāšanu, kas mums visiem jau ausīs džinkst. Klausieties, un jūs redzēsiet!

Atceroties jūsu spoži nospēlēto Oblomova lomu – tas bija cilvēks, kas savu dzīvi vadīja ļoti rāmi. Var vilkt zināmas paralēles ar to, kāda tagad piespiedu kārtā izvēršas mūsu ikdiena.

Te gan es gribētu jums drusku nepiekrist. Fiziski rāmi, varbūt pat pirmajā mirklī liktos – slinki, bet iekšēji, dvēseliski Oblomovs dzīvoja ārkārtīgi intensīvi, savu sapņu, domu, tēlu, fantāziju pasaulē. Tas, ko viņš savā iztēlē būvēja un darīja, protams, praksē nerealizējās.

Vai tā nav šodienīga situācija?

(Nopūšas, pauze) Nu, ir, jā. Viens otrs jau bija ielicis Feisbukā bildīti ar Oļegu Tabakovu Oblomova lomā. To grāmatu arī tagad varētu izlasīt, ir gan vecais tulkojums, gan tas, ko es pirms gada pabeidzu. Tik daudz ko varētu vēl lasīt. Man bija doma, ka nākamo vajadzētu ņemt “Šveiku”, ja reiz tagad dzīvojam kara apstākļos. Šī ir kara situācija, kaut gan oficiāli nav tā nosaukta. Man šķiet, bioloģiskā kara ģenerālmēģinājums vai kaut kas tamlīdzīgs, ļoti tuvu izrādei. Tā nav vienkārši infekcija, un es to nesaku tāpēc, ka būtu virusologs un salīdzinātu šo ar gripas vīrusu, bet redzu cilvēku reakciju, rīcību un lēmumus. Nav jābūt virusologam, lai saprastu, kas notiek. Tā ka “Šveikam” arī varbūt pienāks kārta.

G. Āboliņš – Oblomovs JRT izrādē "Oblomovs" (2011, rež. A. Hermanis) // Foto – Gints Mālderis

Kas vēl ir tai ieteikumu sarakstā, ko jums patiktu lasīt publiski?

Man nav patenta vienīgajam kaut ko gribēt, kolēģi arī izvēlas lieliskas grāmatas. Daudzi grib dzirdēt “Trīs vīrus laivā”. No sākuma tikšu galā ar šo grāmatu un tad skatīšos, kā būs. Ir tāda lieta, laikam tuva Oblomova būtībai – cilvēki ļoti labprāt aizlido savā iztēlē, fantāzijā un atmiņās. Piemēram, man interesants šķiet no bērnības, jaunības un arī no mammas bibliotēkas saglabājies bērnu grāmatu plaukts, tur ir Žils Verns, Arturs Lielais, Darels, tās ir tādas grāmatas! Tās lasījām jaunībā, tagad, jau pieaugušiem, mums, protams, nav laika pie tām atgriezties… Bet lasījumu forma, izrādās, ir dzīvotspējīga. Mums nav daudz klausāmgrāmatu, tie pāris diski ir noklausīti un nodrillēti, bet Rietumeiropā, kur esmu dzīvojis un strādājis, tās ir ļoti populāras. Arī tāds teātra žanrs kā lugu lasījumi. Pirms neilga laika Rīgas Latviešu biedrībā noturējām Vikotra Hausmaņa organizētos Mārtiņa Zīverta lugu lasījumus. Tad vēl nekāda epidēmija nebija sākusies un bija ļoti labi apmeklēts pasākums, ne tikai no veciem ļaudīm, kas vēl atceras Zīvertu, bija arī daudz jaunu un vidējās paaudzes cilvēku. Šis žanrs – teatrāls lasījums – nav vienkārši grāmatas lasīšana, tā ir lasīšana lomās, ar zināmu darbību, tekstam apakšā ir darbība un notikums. Bieži vien jau arī izrādē ir tikai teksts, darbības nav vai arī tās ir ļoti maz. Tad nu šāds lasījums nepaģēr mizanscēnas, dekorācijas, kostīmus un visu pārējo, bet ar dažiem interesantiem, maziem akcentiem var radīt vakaru, kurā šī izrāde veidojas skatītāju galvās. Tā ir ļoti laba saite, kas veidojas starp informācijas avotu un to, kas rodas skatītāja iztēlē.

Šīs Zīverta lugas (“Kāds, kura nav” un “Meli meklē meli” – A. L.) arī vēsta par cilvēkiem kara apstākļos.

Jā, būtībā tās abas ir līdzīgas – veidojas trijstūris, jo viens ir pazudis un tad uzrodas. Tādas Zīvertam ir vairākas. Pēc kara nometnēs sevišķi daudz aktieru nebija, viens, otrs, tad kādu trešo, kuram iemaņas vai spējas jūtamas, paaicināja klāt… Tāpēc tā posma lugās ir trīs vai četri tēli, atšķirībā no “Minhauzena precībām” vai “Āksta”, kas ir cita laika dramaturģija. Interesanti, kā šādā formātā izklausītos Gunārs Priede. Ir, kur rakties, jo lasījums – ne tikai internetā, bet arī dzīvā veidā – ir interesants, vēl apgūstams lauciņš.

Var gadīties, ka tā ir teātra forma, kas būs jāpraktizē aizvien vairāk.

Lasījums normālos apstākļos ir dzīvā kontaktā, kad nav jāievēro karantīna vai izsargāšanās prasības. Bet interneta variantā… Mēs jau redzam, ka sociālajos tīklos aizvien vairāk parādās visādi humoristiski skeči, situāciju apspēles, cilvēki izmanto iespējas muzicēt, atrodoties katrs savā vietā... Tehnoloģijas ļauj to apkopot, sinhronizēt, var pat dziedāt sešbalsīgi. Var vingrot, dejot, trenēties ar gumijām un galvu ūdenī – peldēšana ūdensbļodā. Uz balkona var dejot un dziedāt. Lai rastos spiediens, ir vajadzīgs pretspiediens. Kamēr visi ir paēduši, mierīgi un visiem ir ērti, nekāds spiediens no iekšas nerodas. Bet, kad nāk spiediens no ārpuses, tad – tā ir Ņūtona mehānika, un to neviens nav atcēlis – rodas tikpat liels pretspiediens no iekšpuses.

Jūs pieminējāt šobrīd izplatīto tendenci, ka teātri atver savus videoarhīvus un padara tos pieejamus internetā. Vai šādi izrādi var tvert pilnvērtīgi vai daļēji?

Noteikti nē. Varbūt mazliet parupjš salīdzinājums, bet tas ir kā sekss ar pieciem prezervatīviem, kā teica mūsu mākslinieciskais vadītājs. Var to darīt, bet ir divas mākslas, kuras, es uzskatu, paģēr tiešu fizisku klātesamību – tas ir teātris, un tā ir pavārmāksla. Internetā nevar paskatīties un paēst, arī teātris internetā ir konservs. Skatīties var, bet izrādes ir tik dažādos laikos ierakstītas, ka atbilst dažādām sava laika prasībām un specifikai, un, ja skatītājs nav sagatavots, tad viņam rodas ļoti greizs iespaids. Ieraksts vienmēr ir arī video režisora vai operatora interpretācija, tu pats vairs nevadi savu uzmanību, tu tiec vadīts ar TV režisora skatu. Mums ir daudz ne tik labu piemēru, kā izrādes ir ierakstītas, un ir pat pāris tādu, kuras, manuprāt, nevienam nevajadzētu rādīt, lai nesabojātu atmiņas, kas par tām ir saglabājušās. 

Cik ilgi aktieris var izturēt nespēlēdams? 11. martā, dienu pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, “Pusnakts šova septiņos ar Jāni Skuteli” ierakstā Artūrs Skrastiņš joko – ja aizliegs masu pasākumus un slēgs teātrus, mēs taču vienalga spēlēsim izrādes!

Lai rastos tas fenomens, ko sauc par teātri, ir vajadzīgi divi lielumi – aktieris un skatītājs. Var iztikt bez režisora, scenogrāfa, kostīmu un gaismu mākslinieka, horeogrāfa, bet aktieris un skatītājs ir vajadzīgs. Kā toreiz, tirgus laukumā, kad noklāja to paklājiņu un radās teātris. Es varu trenēties, ja man ir kaut viens skatītājs, lai tas ir ģimenes loceklis vai kaimiņš. Internetā to droši vien nevar, tur var darīt teātrim radniecīgas lietas – var lasīt, veidot video sižetus, bet tas nav teātris.

Teātris ir līdzpārdzīvojums, emocionāls saviļņojums, pārsteigums klātesot. Pārējais ir videoieraksts. Teātris ierakstā nav baudāms.

 

Var skatīties informatīvos nolūkos, var daudz ko redzēt un uzzināt, bet zūd kas būtisks, šī dzīvā saite tev nav iespējama. Tāpat kā pavārmāksla – var skatīties visus tos raidījumus, bet vai tāpēc kļūsi paēdis? Pēc Pavlova refleksa siekalas sariešas mutē, bet baudījis to neesi, kaut gan acīm ir interesanti, viss tur čurkst un pārlejas, birst un samaisās... Lai spēlētu teātri, ir vajadzīgs laiks sevi akumulēt. Strādājot mēs sevi ļoti tērējam, knapi knapi paspējam sev baterijas drusciņ uzlādēt, un atkal jāiet. Tagad ir laiks, kad šīs baterijas var lēnām uzlādēt, un, lēnām lādējot, akumulators uzlādējas labāk un ilgāk kalpo. Ar saraustītu lādēšanu akumulatoru var ļoti ātri nokaut.

Bet cik garš jums bijis ilgākais posms, kad neesat bijis uz skatuves?

Nezinu. (Garāka pauze) Skatīties dzīvi, to akumulēt, no tās kaut ko veidot, lasīt, klausīties – tas jau arī ir aktiera darbs. Vērot dzīvi. Uz skatuves, izrādē ir tikai rezultāts, aisberga redzamā daļa. Tagad mēs varam parūpēties par aisberga neredzamo daļu, izpētīt to, kas ir nokavēts. Šobrīd vērot, kā norit dzīve, ir ārkārtīgi interesanti. Mana mūža laikā šāds karastāvoklis Latvijā nav bijis, ne 1991. gadā, ne tad, kad nomira Brežņevs un piecas dienas “Gulbju ezeru” vien raidīja. Tas ir jāuztver nopietni, ne tikai uzliekot masku, bet arī saprotot, kas un kāpēc notiek. Mēģinot saprast, jo tieši jau neviens ar karoti mutē tev to patiesību neieliks. Nevienā rindiņā patiesību neviens neuzrakstīs, tā vienmēr būs starp rindiņām. Tāpat kā tad, ja gribi noteikt savu atrašanās vietu pēc GPS, tev vajag trīs dažādu satelītu signālus. Tāpēc ir jāskatās un jālasa, un jāklausās arī tā informācija, kas tiek atzīta par šausmīgi sliktu. Jo arī tā ir informācija, un arī no tās var kaut ko izlobīt un mēģināt saprast, kas notiek.

A. Keišs – Ostaps Benders, G. Āboliņš – Vorobjaņinovs JRT izrādē "Divpadsmit krēsli" (2014, rež. A. Hermanis)  // Foto – Jānis Deinats

Man kā paaudzi jaunākam un naivam cilvēkam šķiet, ka, atšķirībā no gulbju ezera laikiem, mums ir plašākas iespējas sekot ziņu un jaunumu klāstam.

Jums ir iespējas sekot ļoti lielai, masīvai informācijas plūsmai, bet varbūt jums ir mazāka pieredze atšķirt graudus no pelavām jeb melus no patiesības?

Iespējams. Jūs cītīgi sekojat līdzi un vērtējat visu informācijas plūsmu?

Es cenšos. Sākot ar augsti kvalificētiem zinātniekiem, beidzot ar sazvērestības teorijām. No galēji labējiem līdz pavisam kreisiem un pat uz cilvēku emocijām balstītiem uzskatiem, jo emocijas jau nav nekas slikts, emocijas ir ļoti svarīgas. Kad cilvēks kaut ko grib pateikt, viņš to jebkurā gadījumā dara emocionāli, ne tikai racionāli. Viss ir jāņem vērā, lai saprastu, kas notiek. Protams, arī tie ir minējumi, jo mūsu rīcībā jau nav sevišķi daudz kvalificētas informācijas, kāda ir mūsu likumdevējiem vai specdienestiem. Domāju, ka tas ir arī taktiski pareizi – visiem visu zināmu nedarīt. Tāpēc jāiztiek ar to, kas ir pieejams, un jāmēģina it kā salikt puzli, kur divu trešdaļu figūriņu trūkst.

Runājot par informācijas apmaiņu un procesiem teātrī, varbūt arī jums kaut kādā veidā norit tagad aktuālais attālinātais darbs, videokonferences vai kas tamlīdzīgs?

Nē, videokonferences gan mums nenotiek. (Smejas.) Mums ir WhatsApp grupas, kurās ir apvienoti tie kolēģi, kas strādā pie vienas izrādes iestudējuma, un ir e-pasta saziņa. Varam sazvanīties jebkurā laikā, bet ko gan lai mēs videokonferencē darītu… Pagaidām esam pievērsušies projektam “Jaunais Rīgas teātris lasa grāmatas mājās”, kur man pievienojušies Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka un Andris Keišs, un zinu, ka gatavojas vēl vismaz trīs kolēģi. Zinu, ka jaunie kolēģi arī gatavo kādu pārsteigumu, bet tas arī man pašam būs pārsteigums. Katrā ziņā mēs mobilizējamies uz šo saskarsmes veidu ar skatītājiem, ar visiem cilvēkiem, kurus interesē, ko mēs domājam, ko darām. Mēģinām izdomāt, ko vēl izspiest no šīs ierobežotās situācijas. Alvim Hermanim ir laba intuīcija, viņš ļoti labi paredz notikumu attīstību – ne velti divas nedēļas pirms ārkārtas stāvokļa paziņošanas mēs par to sākām domāt. Tagad lēnām jāsāk gatavoties pēckara periodam, ko darīsim pēc tam.

Un – ko darīsiet?

Nezinu, mēs domājam. Arī tas ir mūsu darbs.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Beata Surgofte Burdāja 28.03.2020

    Vienkārši SIRSNĪGS PALDIES!❤

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt