Rūta Holendere 01.04.2020

Pirmais pavasaris pilsētā

29.03.2020

Letīcija Mizerable pavasari gaidīja ar patīkamu satraukumu. Galvenokārt tāpēc, ka tas sākās jau janvārī un jaunā dzīvesvietā. Katru reizi noejot gar pāragri sapumpurojušiem krūmiem, viņa nespēja atcerēties: “Pag, ziema jau bija, vai tikai būs?” Izrādījās pārsteigums – ne viens, ne otrs. Šogad tās nebūs vispār.

Otrs pārsteigums – ka pārāk ātri un viegli varēja pierast pie neaizsalušā parka dīķa. Pat makšķernieki lieki neapraudāja nenotikušo gadalaiku. Nerodot pat ledus plēksni, uz kuras pakāpties, tie turpina zvejot ierastajām metodēm, pietaupot zemledus adrenalīnu nākamajam gadam. Varbūt.

Trešais pārsteigums tika importēts, neilgi pirms ieradās astronomiskais pavasaris. Abu parādību skriešanās arī kļuva par vienīgo gada olimpisko rekordu. Izrādījās, ka ir dzīve arī tad, kad pasaule apstājusies. Pāris nedēļās lielpilsēta iztukšojās, atstājot uz soliņiem bezpajumtnieku konsīliju. Šie nomadi brālīgi tukšoja dezinfekcijas līdzekli, vēroja un apsprieda pajumtnieku stratēģiju izdzīvošanai.

“Hallo!? Dievs svētī vīrusu!” no piegādes busiņa izkāpis šoferis kliedza klausulē trotuāra vidū, jauno māmiņu ielenkumā. “Pērk kā nekad! Nevienu gadu šitā nav bijis! Ņem visu!” viņš turpināja līksmot.

Letīcija apstūma jauno paaudzi apkārt pozitīvajai blokādei un virzījās uz parku, kur bērni tagad rāpjas kokos un ar netīru mietu rokā skraida pa zāli. Tie, kuri nav atraujami no telefona un sēž istabā, ir kļuvuši par krīzes laika paraugbērniem. Tos, kuri pieskrien par tuvu slēgtajiem rotaļu laukumiem, steigšus aizrauj prom – lai tikai nepadomā, ka ģimene ir likumpārkāpēji, vīrusneticīgie.

Mājas strazdu zaļspīdīgie mazuļi un miskastes vārnas kalpo kā vietējais zoodārzs pilsētā nonīkušajiem. Sirma makšķerniece parka apstādījumos ar kociņu kašņā ārā sliekas. Pavasaris notiek.

Mizerables kundze pēkšņi apstājās. Viņa skatījās uz tik pierastu ainu, ka būtu jau pagājusi garām, ja tikai pēkšņi apziņā nebūtu izsprādzis loģiskais pavediens: krāšņi uzposies kungs izmeklē provīziju tuvākajā atkritumu urnā – maizītes gabaliņš iepakojumā, kuru varbūt apgramstījis inficēts cilvēks, – bezpajumtnieki uz soliņa – vai ir zināms, ka viņi nesēž arī uz Letīcijas soliņa? – izdalījumu nekontrolējamības likums uz metāla sēdekļa – vīruss pielīp Letīcijas dibena paliktnim – tas pārceļo uz viņas gumijas cimdiem – neuzmanīgi novilkts cimds (jo Mizerabļi zināmi kā talantīgi neveikls klans), un vīruss paliek uz pirksta – mats pie lūpas – vīruss no pirksta tiek ieberzts nāsī. Pēkšņi Letīcija redzēja nāvekli visur. Vīruss plivinājās arī uz pirmo tauriņu spārniem.

Viņa apcirtās un joņoja mājās, pāri tukšām brauktuvēm, pāri nepaceltām naudas monētām gan ar “laimi”, gan ar “naudu” uz augšu, solot, ka šoreiz patiešām piepildīsies. Viņa aizbarikādēja durvis un aizlīmēja logus. Vakaram iestājoties, Letīcija klausījās, kā augšējā stāva kaimiņiene raud. Dāma baiļu dēļ beidzot bija spiesta pati nogriezt savus nagus. Viņa bija aizmirsusi, kā to darīt. Iedvesmu rodot vīna pudelē, diemžēl tika ieņemts par daudz, un manikīrs kļuva par gaudu drāmu vairākos cēlienos. Letīcija mierināja sevi un visus tuvākos – ja varēja iztikt bez ziemas, izdzīvos arī bez pavasara.

Pandēmijas dienasgrāmata” dokumentē to, kā mūsu sabiedrība jūtas situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt