Jurate Silakaktiņa 08.04.2020

“Šis viss” jeb kā atturēties no drāmas

18. marts

Pandēmija un Panika, lieliski karantīnā ieņemto bērnu vārdi. Why not? Ja jau reiz dzima arī Dazdrapermas un Staļinas. Manas pandēmijas panikas redzamākā blakne ir izmisīga vēlme pēc informācijas. Meklēju to pat tādās vietās, kuras vēsā prātā pilnīgi noteikti uzskatītu par neuzticamām. Man vienmēr ir paticis rakties dažādās teorijās un faktos. Pirmo reizi šī vēlme kļuvusi gandrīz vai par apsēstību. Ir cerība, ka viss notiekošais nav īstenība.

Šodien vēl šis tas notika pirmo reizi. Pirmo reizi mūžā pieļāvu domu, ka mēs ar Gundaru varētu izmantot valsts atbalstu, ja radošajiem tāds būtu pieejams. Visi projekti ir apstājušies, teātris ir aizslēgts, un izskatās, ka tuvākajā laikā atslēga būs nolauzta. Kad piedzima meitas, es, īpaši nekavēdamās, pēc dzemdībām metos atpakaļ uz teātri un kino. Pat rāvos atpakaļ.  Jo mīlu to, ko daru, un ar prieku pelnu iztiku tā. Māmiņu algas man nav bijis (un tāda nebija arī tētiņam). Ne jau tāpēc, ka nemaksāju nodokļus. Vienkārši man slinkums ar to birokrātiju krāmēties, besī rakstīt iesniegumus, un galu galā – gan jau kādam citam vajag vairāk, man pašai visa ir gana. Nezinu, kāda izskatās apmaksāta “slimības lapa”. Un paldies Dievam. Līdz šim, lai cik maz naudas nebūtu, ne mirkli nebiju apsvērusi domu prasīt atbalstu. Vienmēr ir bijusi pārliecība, ka es, gudra, jauna un stipra, pati par sevi spēšu parūpēties. Un nu redzu, ka Puntulis sola domāt par pašnodarbināto situācijas risinājumu, un man ir asaras acīs. Kas ar mani notiek? Tik iluzora izrādījusies mana pašpietiekamās neatkarības sajūta.

Un vēl šodien pirmo reizi mūžā sarunājos ar kotletēm. Pēkšņi nedrošās finansiālās situācijas dēļ man būtiska ir kļuvusi ēst gatavošana. Parasti mūs baroja Dailes bufete, un es ar lielāko prieku kaitināju savus saimnieciskos draugus, vai katrā ballītē (apmēram pēc otrās glāzes) deklarējot, ka “es gatavot nemāku, bet māku nopelnīt un nopirkt to, ko pagatavo citi”. Turklāt es taču esmu māksliniece! Šodien gan tikai kotlešu māksliniece. Zīmēt negribu, rakstīt negribu. Tik vien, cik viņām, kotletēm, pateicu: “Nu, ciešāk, meitenes, ciešāk! Lai visām vietas pietiek!” Un viņas saspiedās ciešāk, pilna panna. Izdevās lieliskas.

***

Šodien dzīvošu citādāk. Nekādu sociālo tīklu, nekādu ziņu! Spīd saule, iesim pastaigāties. Uz mežu. Visi. Obligāti. Meitas īd, bet saprot, ka ar šādu māti labāk nediskutēt. Abas iet maksimāli atstatus no mums ar vīru, bet es dzirdu, ka viņas tīri labi pavada laiku, apspriezdamas RuPaul’s Drag Race. Mātes pienākums izpildīts – bērni ir skābeklī, prom no vīrusa un laimīgi. Metam līkumu katram no četriem cilvēkiem, kurus sastopam mežā. Mežs mierīgi smaržo, dzenis kaļ, un suns cenšas mūs iepriecināt, ķerstot čiekurus. Mūsu no patversmes ņemtais suns, Mārdža, ir pamatīga tele ar plušķainu kažoku un permanentu ciema plānprātiņa sejas izteiksmi. Viņa ir mūždien gatava draudzēties, iepriecināt, skriet, lēkt un izvārtīties kādā kakā. Sunene ir mans homeopātiskais antidepresants, perfekti uzlabo garastāvokli.

Biķernieku trase gan šodien tukša. Dīvaini – vēl aizvakar tur spietoja skaistas ģimenes ar velosipēdiem, saskaņotās ķiverēs. Ķīnā šī piespiedu izolēšanās esot izraisījusi šķiršanās vilni. Redzēs, cik ilgi mums pietiks spēka “izbaudīt vienam otra klātbūtni”, it īpaši tām ģimenēm, kas ikdienā satiekas tikai vakaros un viens otru tā īsti nemaz nepazīst. Meitas protestē – neesot ko ēst. Iešu uz “Rimi”. Esam vienojušies, ka iepirksimies reizi četrās dienās. Iepriekšējo reizi uz veikalu gāja Gundars, nu iešu es. Viņš stāvēs ar suni ārā un palīdzēs nest iepirkumus uz mājām, jo degvielu tērēt negribam un ar mašīnu nebrauksim. Rūdīšos. Bail, bet iešu. Soli atkāpjos, lai palaistu ārā pa durvīm sievieti ar bērnu, kura uz mani dīvaini noskatās. Nu, piedodiet – es sociāli distancējos, nekā personīga. Veikals nav pārpildīts, bet cilvēki iepērkas. Klīst, nekur nesteidzas. Sadusmojos un kļūstu vēl nervozāka, ieraugot kādu īpaši nesteidzīgu pāri. Pajauna sieviete ar vecu kungu, kurš knapi velk kājas. Izskatās, ka meita atvedusi tētiņu pastaigā, un viņš šo pastaigu (iespējams, pēdējo savā mūžā) grib veikt tieši “Rimi”. “Tēti, vai testamentu parakstīji?“ Grrr...

Pārnākusi mājās, rokas mazgāju divas minūtes un aizmigu tā, it kā visu dienu būtu grāvjus rakusi. Varbūt es spēšu visu šo karantīnu vienkārši nogulēt? Mani tracina tas, ka es šajā situācijā neko nevaru iesākt. Tāpēc es nekad neskatos savas pirmizrādes – tur viss jau norit bez manis un es vairs neko nevaru ietekmēt.

Gribu strādāt. Teātris gan šobrīd atcēlis Māra Čaklā jubilejas koncertu, bet tā scenāriju uzrakstīt man neviens neliedz.

“Cilvēki,
Taupiet maigumu!
Sargājiet, tupiet kā vilku mātes
Pie savām alām.
Taupiet,
Jo jāpietiek ir līdz galam.”
 

Dzeja nomierina. Āmen. Lai man tikai kāds atkal pamēģina teikt – ja kultūra nepelna, tad tā nav īpaši vajadzīga. Šobrīd visi tveras pie kultūras: vecās izrādes rullē, “Dekameronu” no plaukta velk ārā, dalās ar mūziku un mīļākajām filmām. Gundars nolēmis šo piespiedu teātra atvaļinājumu veltīt ģitārai. Tās skaņas no blakus istabas ir fantastiskas. Visi ir mājās, paēduši, un ir miers.

Deviņos vakarā – draugu videozvans. Visi tik priecīgi cits citu ieraudzīt, it kā simts gadu nebūtu tikušies. Draudzene Vācijā priecājas, cik vācieši apzinīgi ievēro karantīnu, atšķirībā no latviešiem. Draudzene Teikā stāsta, kā gatavojas mācīt savus skolēnus no mājām un cik interesanti būs izdomāt pareizākās metodes. Viņa izklausās patiešām aizrāvusies. Draugs no Kauguriem liek mums aplaudēt ārstiem, jo tieši 21:00 to darot visā Latvijā. Patiešām – dzirdu, ka arī kaimiņos kāds aplaudē. Līdz Itālijas kopdziedāšanai uz balkoniem vēl nevelkam, bet zināma kopības sajūta un vēlme vienam otru iepriecināt ir acīmredzama. Tad apbrīnojam draudzenes bēbi, piedāvājam aizsūtīt cits citam “apmaiņas programmā” tos savus ģimenes locekļus, kuri jau paspējuši uzkrist uz nerviem, un solāmies drīz atkal sazvanīties.

Pēc šīs sarunas ir cita, kurā atlaižu no darba divus no četriem sava mikrouzņēmuma darbiniekiem (pārējie divi esam mēs ar Gundaru). Abiem bez šī mikrodarba ir arī pamatdarbi, tātad bada nāve viņiem nedraud. Kopā smejamies par to, kā jūnijā es lūgšos viņus nākt atpakaļ. Šobrīd pasākumu nav, filmēšanu nav, Gundaram palikusi tikai reklāmu un filmu ierunāšana. Izdzīvošanai gan ar to nepietiks. Aizsūtu sms tantei, ka, ņemot vērā viņas riska grupu, labāk lai uz veikalu neiet, bet lai obligāti dod ziņu, ja varam kā palīdzēt ar iepirkumiem. Saņemu atbildi: “Paldies, ka VISMAZ TAGAD pamani manu vecumu. Es pati varu uz veikalu aiziet.” Zvanu otrai tantei: “Ja vajag ko aizvest, dodiet ziņu, mums tomēr ir mašīna.” Atbilde (viegli nicinošā tonī): “Vispār jau mums pašiem ģimenē arī ir mašīna...” Apsmejos, jo izskatās, ka žēlsirdīgais samarietis šovakar no manis nesanāks.

Līdz ar to 2020. gada 19. marts ir galā.

20. marts

Jaunā pasaules kārtība, te nu tu esi! Beidzot esam vienoti, jo mums visiem ir viena problēma. Visiem ir viena tēma, par ko runāt, un visiem kopīga cerība, ka būs labāk, nekā ir. Atceros vecāsmammas stāstus par to, kā 1944. gada rudenī, kad dzima mamma, vācieši esot atkāpušies no Rīgas un slimnīcas palātā esot sašauts logs. Viņa stāstīja arī par vectēvu, kurš esot atmīnējis Brīvības ielas mājas pagrabā saliktos spridzekļus. Vectēvu es neesmu satikusi, viņš man ir tāds kā pasaku varonis. Tāpat kā pēc pasakām izklausījās karš, bads un citas nelaimes. Bet šobrīd arī mēs piedzīvojam notikumus, par kuriem nākamās paaudze stāstīs savus stāstus. Cerams, ka viņi stāstīs par to, ka daba attīrījās, ka cilvēki kļuva prātīgāki un harmoniskāki.

Manas cerības kļūt harmoniskākai nekavējoties sabruka, kad datorā atvēru ziņas. Nedēļas nogalē mīnus desmit grādi?! Tagad, martā? Kurš atļāva? Es protestēju! Biju plānojusi sēdēt dārzā un prātot par to, kā jāstāda kartupeļi. Vai ir iespējams Rīgas dārzā izaudzēt pietiekami daudz kartupeļu, lai mēs nenomirtu badā? Jāizdomā, kā dzīt prom strazdus, lai neļautu tiem (kā katru gadu) apēst visus ķiršus. Beidzot esmu īsti saimnieciska saimniece! Un mums taču ir vecāsmammas stādītās upenes un jāņogas! Tik vien, cik līdz vasarai jāizvelk. Dusmas pāriet. Ja ir daudz mazu problēmiņu, arī lielā vairs nešķiet tik nepārvarama.

Šodien daži kolēģi saņēmuši zvanus no LIC, ka bijuši kontaktā ar Covid-19 slimnieku. Pirmais saslimušais teātrī! Visi čati karsti – baumas, baumas un baumas. Kurš? Kāpēc? Cik ilgi? Šerloks Holmss kaktā drudžaini pīpē. Paldies Dievam, bez agresijas. Diezgan pamatīgs mulsums. Kolēģi sūdzas par pretrunīgu informāciju no LIC un ģimenes ārstiem par to, ko nu iesākt. Izskatās, ka kopīgo vadlīniju viņiem īsti nav. Viss notiek te un tagad. Ceru, ka kāds apzina visus riska grupā esošos kolēģus, kuriem vajadzīga palīdzība, piemēram, ar pārtikas piegādi. Informācija no teātra vadības ir skaidra un konkrēta – visi, kas bijuši teātrī nedēļu pirms 14. marta, lai tup pašizolācijā (bet ne karantīnā), un miers.

Tā arī darām. Pareizāk sakot, mājās tupu es – Gundaram jauns portugāļu seriāls jāierunā. Lai ļaudis sēž pie TV, skatās, kā portugāļi skaisti cieš un mīl, un neiet uz lielveikaliem. Ierakstu studijas ir izolētas, savstarpējā saskarsme minimāla, pat mikrofoni tiekot dezinficēti pēc katra runātāja. Jūtu, ka šobrīd man ļoti nepieciešama vismaz virtuāla cilvēku klātbūtne, tāpēc ļoti intensīvi komunicēju ar kolēģiem un draugiem, lai gan pirms “šī visa” nemaz tā neilgojos pēc biedrošanās. Cik labi, ka mums ir līdzīga humora izjūta.

Pamanīju, ka, runājot par problēmu, vairs nelietoju vārdu vīruss, bet gan “šis viss”. Jo vīruss ir tikai katalizators.

Un izskatās, ka rīt beigsies tualetes papīrs.

21. marts

Pamodos sešos no rīta ar galvassāpēm. Sāp kā parasti, kad esmu neveiksmīgi pagriezusi spilvenu un samocījusi kaklu. Tomēr drošības pēc izmērīju temperatūru. 36,5. Tātad miers. Gundars vēl guļ. Lasīšu ziņas.

“Viena sabiedrība varbūt prasa tādu vairāk autoritāru pieeju, bet latvieši ir ārkārtīgi disciplinēti un inteliģenti (lai gan iespējams, ka viens otrs šādu pieeju vēlētos). Mēs paši ļoti labi saprotam, ko tie mediķi mums saka. Mums nav sešas reizes jāsaka, un mēs varbūt ievērojam to, ko citās valstīs nevarētu piespiest ievērot ar pātagu. Respektīvi, nevar piespiest ar likumu panākt to, lai cilvēki tik saprātīgi uzvedas.” Kariņš ziņās uzlabo garastāvokli. Nezinu, vai viņš ir labs vai slikts politiķis, bet viņa inteliģence nenoliedzami ir simpātiska.

Šīs dienas plāns:

  1. Aizbraukt uz jūru un kārtīgi izstaigāties.
  2. Pameklēt internetā mikrofonu, lai Gundars varētu ierīkot ierakstu studiju (manā skapī) un pilnīgas karantīnas gadījumā strādāt no mājām.
  3. Nopirkt skaistu bloknotu un sākt veidot ģimenes bibliotēkas katalogu.

 

Jūra ir turpat, kur bijusi. Paldies draugiem, kuri zina klusu vietiņu, bez cilvēkiem. Ar mums kopā ir viegli atpazīstams Dailes aktieris, un visa Latvija tagad taču zina, ka tā zaraza ir tieši mūsu teātrī. Ar dakšām vēl nevienam nav uzbrukts, bet dažiem kolēģiem jau zvanījušas satrauktas bērnu klasesbiedru mammas. Baumo, ka kāds aktieris kā īpaši bīstams pat esot izdzīts no veikala. Cienījamā dzeltenā prese, mēs paši nezinām, kurš un kādā veidā ir saslimis, varat droši pārstāt zvanīties! Pašizolācija un karantīna joprojām ir divas dažādas lietas. Dabā iet drīkst, nedrīkst iet uz publiskām vietām. Ja draugi ir saslimuši, arī mēs esam inficēti, jo pēdējo desmit gadu laikā mēs esam tikušies katru dienu. Strādājam vienā darbavietā, kungi dzied aktieru ansamblī “ILGA”, un mums ir regulāras kopīgas ballītes un ceļojumi vasaras atvaļinājumā. No citiem cilvēkiem parasti izvairāmies un turpinām to darīt arī tagad.

28. marts

Lieliska nodarbe izrādījās sakārtot un pierakstīt visas mūsu grāmatas – mantotās, pirktās un dāvinātās. Tas prasīja piecas dienas. Harmoniska darba piepildītas dienas. Nu mums ir skaisti grāmatu plaukti, bez gadsimtu putekļiem, bet ar unikālu grāmatu uzglabāšanas sistēmu. Dažu grāmatu vietu plauktos noteica simpātijas pret konkrētiem autoriem, citu – autora tautība vai arī uzvārdu alfabētiskā secība. Pa kreisi no mana darbagalda ir pārpildīts Raiņa plaukts, zem viņa draudzīgi sānus saspieduši Blaumanis un Brigadere. (Blaumanis, pirmo reizi ieraugot Brigaderi, esot teicis: “Nu nemaz nav zemē metama!” Lai tad nu abi tusē trešajā plauktā no augšas.) Zem viņiem dzīvo Skalbe un Poruks, bet pašā apakšā, grīdas līmenī – Upītis, Lācis, Rutku tēvs un citi līdzīgie. Viņi paši zina, par ko. Man šķiet, tas ir tikai godīgi, ka Aspazija mums stāv tieši virs Raiņa. Vienā pusē Aspazijai dzīvos Ezeriņš, otrā – Jaunsudrabiņš, bet tālāk dainas, viss par folkloru un latvisko dzīvesziņu. Zem dainām ir seši plaukti ar vēstures grāmatām, tās visas ir Gundara. Mauriņa un Raudive – mīļi blakus. Anšlavs Eglītis izpleties ar veseliem četriem dažādu gadu “Līgavu mednieku“ izdevumiem vien. Turpat vieta arī Čakam un Virzam. Padomju laika latviešu rakstnieki – zem klasiķiem. Jaunāko laiku latviešu rakstnieki ar visu XX gadsimta romānu sēriju lai iet pie loga, uz platajām palodzēm. Šekspīra kopotie raksti blakus Dostojevskim, viņiem abiem būtu, par ko papļāpāt. Krievu literatūra un literatūra krievu valodā – pie darbnīcas durvīm pa labi; skandināvi, igauņi, lietuvieši un trimdā izdotā latviešu literatūra – pa kreisi. Mākslas grāmatas un kostīmu vēsture – tieši pie darba galda. Grāmatas angļu valodā – kāpņu telpā. Franču, vācu, itāļu, spāņu, čehu, poļu un angļu proza pirmā stāva garajā gaitenī; tupat arī arhitektūra, arheoloģija un fotogrāfija. Dzeja no A līdz Zālītei, Ziedonim un Ziemeļniekam stāv vecākās meitas istabā. Tāpat viņa labprāt paņēma pie sevis visus amerikāņus, austrumniekus un pašiedvesmas grāmatas. Bērnu un pusaudžu literatūra – pie jaunākās meitas. Pirms pandēmijas izolācijas pat nenojautām, kādas pērles slēpušās mūsu plauktos. Lautenbahs-Jūsmiņš un Paula Jēger-Freimane lieliski izklaidē. Atsevišķa tēma ir autoru ieraksti, veltīti dažādiem maniem radiniekiem. Nezināju, ka omīte un viņas māsa draudzējušās ar Čaku un Jaunsudrabiņu. Cik jauki!

29. marts

Vīrs iztīrīja skursteni. Tagad jāiztīra māja no šīs tīrīšanas. Un es nemaz nedusmojos.

Esmu pārkāpusi savu principu neskatīties teātri video ierakstos. Paldies Jaunā teātra institūtam, kas publisko saites ar interesantām teātra izrādēm. Noskatījāmies arī JRT “Revidentu”. Varu novērtēt profesionālās “fiškas”, bet tā tomēr nav izrāde. Tāds kā nofilmēts ugunskurs – bilde ir, bet siltuma nav.

Gaidu, kad parādīsies vēlme sevi izglītot, pastiprināti sportot un “augt uz augšu”. Baidos, ka tā arī nesagaidīšu. Šobrīd varu tikai pārlasīt “Pastariņa dienasgrāmatu”. Nespēju uztvert jaunas lietas, zināmais nomierina. Piefiksēju, ka vairs nezinu, kas par dienu – svētdiena vai trešdiena. Daudz runāju, bet bieži pārtrūkst doma – tāda sajūta, ka galva pilna ar informāciju, grūti koncentrēties. Laikam jau tik ļoti esmu fokusējusies uz nākotnē nepieciešamo izdzīvošanas scenāriju radīšanu, ka visu citu informāciju smadzenes uzskata par nebūtisku. Varbūt iešu strādāt uz “Rimi”, varbūt Gundars būs iemācījies spēlēt ģitāru un varēs vadīt bēres. “Jurate, tūlīt izbeidz dramatizēt!” Patiesībā daļu vainas par šo trauksmi jāuzņemas draugam, kurš strādā NMPD, jo viņš nepārtraukti mums, draugiem, draud, ka tūlīt, tūlīt... lai tik kaltējot sausiņus. Pats dzīvo milzīgā spriedzē. Es saprotu, cienu un apbrīnoju viņu, bet šobrīd… Nē, paldies, un arlabunakti!

30. marts

Gatavojamies rītdienai! Šodien jāpieņem ļoti svarīgs lēmums – kur likt krēslu, lai būtu labs fons. Jo rīt būs pirmais mēģinājums! Man taču ir sakārtots grāmatu plaukts, tātad paliksim pie klišejām. Dainis un Lauris pieslēgsies caur Skype; sāksim mēģināt Artūra Dīča lugu “Blokmājas dons Kihots”, kurai pirmizrāde bija paredzēta 30. maijā. Domājot par topošo iestudējumu, mums bija plāns izrādes reklāmas kampaņā izmantot dažādas sazvērestības teorijas. Gribējām radīt lugas galvenajam varonim pašam savu sociālo tīklu profilu. Tur viņš dalītos ar savām un svešām sazvērestības teorijām, jo uz tām ir balstīta būtiska stāsta daļa. Kad radās šī ideja, es pat nenojautu, cik lielu ļaunumu tās var nodarīt. Skaidrs, ka pamatā tās ir bailes no neziņas. Bailes, ka pasaulei nav nekāda “lielā plāna” un ka lietas bieži vien notiek tīri nejauši. Mūsu lugas galvenajam varonim šīs teorijas palīdz izdzīvot, taču fināls ir... kā jau traģēdijai pienākas.

Snieg! Ārā patiešām snieg. Lielas, slapjas sniega pārslas, bet gaiss smaržo pēc pavasara. Izskatās, ka apšņurkušais dzīvžogs uzziedējis ar baltiem, trekniem ziediem. Negaidīti iepriecinošs sniegs, kura rīt vairs nebūs. Ikvakara pastaigā ar suni satiekam pāris cilvēkus, kuri ap mums met tikpat lielu loku, cik mēs ap viņiem.

31. marts

Darba diena! Modinātājs uz 8:00. Gundars filmē sveicienu Dailes skatītājiem. To publicēs teātra mājaslapā, lai cilvēki zina, ka esam sākuši mēģinājumus un lai pašiem arī ir sajūta, ka “viss notiek”. Lai arī pakausī visu laiku – vai pēc diviem, trim, četriem mēnešiem izolācijā kādu vēl interesēs teātris? Vai cilvēkiem vēl būs nauda, ko tērēt par biļetēm? Atbilžu uz šiem jautājumiem nav.

Ar nelielu tehnisku kavēšanos Grūbe, Subatnieks, Dīcis un Silakaktiņš ir online, un sākas mēģinājums. Pieklājīgi aizveru durvis, jo kostīmu mākslinieces klātbūtne šobrīd nav nepieciešama. Un metos dezinficēt virtuvi. Tā nu ir nodarbe, kuru varu atkārtot divreiz dienā, un tik un tā viss būs netīrs. Sunene obligāti pārbaudīs, kas atrodas uz plīts. Šo darbošanos nodod suņa spalvas uz baltās plīts malas. Vienam no kaķiem ir hobijs ielīst apkures telpā, pabradāt pa sodrējiem un tad lepni nopēdot visas horizontālās virsmas. Audzinu kaķi un paralēli paskaidroju jaunākajai meitai skolas darbu. (Ir pat interesanti – jāuzraksta tautiskā romantisma un jūgendstila līdzības.) Uzklausu vecākās meitas kategorisko viedokli, ka mūsdienās Skype lieto tikai pensionāri, un tad pulkstenis rāda, ka jau klāt mēģinājuma beigas. Kungi vienojušies pārstrādāt lugu – darbība norisināsies šeit un tagad, pandēmijas vai “pēcpandēmijas” laikā. Pirmizrādes datumu nezinām, tāpēc viņi strādās, reaģējot uz aktualitātēm. Gundars informē vadību par procesu un vienojas, ka parīt mēģinājumam Skype pievienosies psihoterapeite Gunta Andžāne, kura palīdzēja ar varoņu psiholoģijas analīzi, kad iestudējām “Pielūdzēju Nr. 1”. Tāpat kā Pegija, arī šoreiz mūsu galvenais varonis ir citādais, savādais, nevēlamais. “Atšķirīgie” ir Gundara tēma, bet arī es, lasot lugu, jutu līdzi galvenajam varonim. Interesanti, kā būs ar skatītājiem, kuri skatīsies pēc “šī visa”. Protams, ka arī uztvere būs mainījusies. Šobrīd man ir ļoti interesanti domāt par šo darbu. “Kihotisms” kā ambivalents jēdziens (ideālisms un radikālisms). Ja Mefistofelim Faustā: “Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes”, tad donam Kihotam ir otrādi – labu vienmēr grib, bet bieži ļaunu atnes. Kā izbijušais karavīrs Servantess 1605. gadā (tātad faktiski vienā laikā ar Šekspīra Hamletu) tik veiksmīgi uzrakstīja darbu, kuru katra nākamā paaudze turpina pārrakstīt, man ir noslēpums.

Bet draudzene man iedos tējas sēni. Ceru, ka mācēšu to nenogalināt. Stiprināsim imunitāti, dzerot to brīnumu, un skatīsimies, kas mūs sagaida rītdien.

1. aprīlis

Saņēmu atteikumu lūgumam par dīkstāves pabalstu. Pam-pa-ram-pam-pamm... Esmu valdes loceklis savā mikrouzņēmumā, bet valdes locekļiem nekas nepienākas. Interesanti, kā tas uzņēmums būtu varējis pastāvēt bez valdes locekļa? Man bija tieši tāda pati alga, un es tieši tāpat kā mani darbinieki maksāju nodokļus, kuriem savukārt pabalsts pienākas. Vēl ir iespēja pieteikties pašnodarbinātā atbalstam, bet to nevarot saņemt, ja AKKA/LAA ieskaita autorprocentus. Šodien no sava mīļā Dailes teātra saņēmu 3 eiro un 61 centu. Tie nu būs mani aprīļa ienākumi. Pārbaudīsim, kā nu man veiksies ar radīšanu. Varbūt tā ir taisnība, ka īsts mākslinieks ir tikai tas, kurš dzīvo badā. Varbūt beidzot kļūšu ģeniāla. Vai arī jāiet strādāt pie zemniekiem. Daži kolēģi brīvmākslinieki jau pulcē brigādi. Varu iedomāties, cik tas būs radošs process. Gan jau visu iemācīšos! Vienu vasaru skolas laikā dārzniecībā “Rīga” lasīju rabarberus. Tagad tajā laukā ir veikals “Ikea”. Labi, ceru, ka visi likumi ir izstrādes procesā un šis vēl mainīsies. Pagaidīsim.

2. aprīlis

Otrais mēģinājums. Konsultante psihoterapeite Gunta Andžāne uzslavē visus iesaistītos par superaktuālu lugu un eleganti uzzīmē mūsu varoņu psiholoģiskos portretus. Kā jau tas mēdz būt izrāžu iestudēšanas procesā, daudz uzzinu un saprotu arī par sevi.

Pēc mēģinājuma ar draudzeni riņķojam pa tukšu Biķernieku trasi un runājam, runājam, runājam. Ik pa brīdim aizmirstam, par ko runājām, un palīdzam viena otrai atrast pazudušo domu. Draudzene strādā skolā un pārmet sev, ka nav paredzējusi, ka būs ģimenes, kuras nepieteiksies skolas dotajiem tālmācības datoriem. Jo viņiem ir kauns. Kauns atzīt, ka nav līdzekļu. Mūsu sabiedrība ir būvēta uz to, ka cilvēks ir tik vērtīgs, cik vērtīgu lietu viņš var atļauties nopirkt. Tagad ļoti daudziem cilvēkiem ir ellīgi grūti. Pirms pāris mēnešiem es saņēmu lielāku honorāru un piedāvāju meitām aiziet iepirkties. Iespējams, ka tā vēlējos kompensēt savas garās darba stundas, kas viņām jādzīvo bez manis. Piedāvāju viņām sevi iepriecināt – nopirkt kādu jaunu drēbju gabalu. Meitas atteicās. Jo viņām viss esot, un drēbes viņas pērk tikai second hand veikalos. Protams, ka arī tā ir mode – jaunais minimālisms. Bet, ja, pateicoties šai pandēmijai, cilvēkiem pazudīs vajadzība apliecināt sevi ar pirkumiem? Tās būtu neticamas sabiedrības domāšanas izmaiņas. Vai es esmu naiva?

3. aprīlis

Pandēmijas blaknes. Ziņās dzirdu, ka pieaugusi vardarbība ģimenēs, un vēl pat neviens nerunā par depresiju un pašnāvībām. Diez, kad mēs ar Gundaru sāksim strīdēties, jo būsim noguruši būt kopā? Katru dienu saku paldies saviem fantastiskajiem senčiem, ka man ir māja un daudz vietas, kur pabūt vienam. Sociālās distancēšanās lielākā problēma izrādījusies piespiedu tuvība.

Esmu oficiāli atļāvusi sev dusmoties par to, ka neko nevaru kontrolēt. Piemēram, savas emocijas. Arī šī dienasgrāmata ir mēģinājums apzināt, piefiksēt un izveidot kaut ko kontrolējamu. Sapratu, ka arī es esmu no tiem cilvēkiem, kuri izdomā ļaunāko nākotnes scenāriju, lai arī labais ir tieši tikpat reāls. Nebeidzu priecāties, ka man ir stabils draugu loks, to es šobrīd patiešām novērtēju. Mums ir sava tērzētava, kur cenšamies viens otru pārspēt muļķībā. Šī čata ietvaros ir tapušas trīs lugas un vismaz viens kinoscenārijs. Šobrīd čats ir lielisks palīgs, lai kopīgi mācītu īstos bērnus un palīdzētu viņiem pildīt uzdoto. Tikko ar cieņu vēroju, kā draudzenes zibenīgi atrisināja piektās klases matemātikas uzdevumu par decimāldaļām. Pagājušajā nedēļā es ar prieku urbos internetā un savā superbibliotēkā, meklējot draugu bērnam interesantus faktus par Vizmu Belševicu. Meitām ar mācībām vajadzēja palīdzēt tikai  pirmajās klasītēs, nu jau gadiem viņas pašas lieliski tiek galā bez mums. Tagad, kad sēžu mājās un mācīšanās notiek tepat, man deguna galā, ar interesi vēroju, kā skolās ievieš kompetenču izglītību. Meitai bija mājasdarbs ģeogrāfijā un vienlaicīgi mājturībā – jāapraksta kādas valsts sociāli ekonomiskais/ģeopolitiskais stāvoklis un jāatrod trīs šīs valsts tradicionālo ēdienu receptes. Finālā jāizdara secinājumi par to, kas veicinājis šādu recepšu rašanos. Man bija interesanti, izskatījās, ka meitai arī.

Mums Mežciemā viss ir labi.

4. aprīlis

Šīs dienas galvenā aktivitāte – izbrauciens ar velosipēdiem. Aplūkojām, kas notiek bijušajā dārzniecības “Rīga” teritorijā. Ja kāds mani uz turieni aizvestu ar aizsietām acīm un tad liktu atminēt, kur esmu, baidos, ka es neuzminētu. Jauni ceļi, visādas noliktavas un loģistikas centri. Blakus sunienes mīļotajai peldvietai top jauns lielveikals. Man ir skumji, bet tās jau ir manas problēmas.

Vakarā aizbraucām satikt V. Izbraucām cauri pilsētai. (Jā, mēs joprojām sakām: “Aizbrauksim uz pilsētu! ” Mežciems nav pilsēta.) Rīga ir tukša, sajūtos kā tūrists, kurš kāri vēro nezināmu metropoli. Nekādi rokasspiedieni, nekādi apkampieni. 2 m distance un 4 km pastaiga pa meža stigu. Apmaināmies ar izdzīvošanas stratēģijām un jaunākajām klačām. V. Gundaram iztulkos vienu lugu, kurai tāpat nav paredzama pirmizrādes datuma. Kaut kur lasīju, ka vajadzība pēc savas cilts mums saglabājusies no alu cilvēkiem, jo bez sava bara tolaik bija neiespējami izdzīvot. Mana cilts jeb mani draugi ir vareni.

6. aprīlis

MSNBC ziņās noskatījos sižetu par to, kā pasargāt sevi no vīrusa. Žurnāliste rādīja, kādās proporcijās jāsajauc balinātājs ar citām sastāvdaļām, lai dezinficētu māju. 18. martā man šī pati recepte izklausījās ļoti komiska un es apšaubīju drauga veselo saprātu, kurš mēģināja šo recepti realizēt dzīvē. Neticamais kļuvis par ikdienišķo. Pārlasot savus pirmos ierakstus, es sev šķietu nesimpātiski neirotiska un augstprātīga. Vairs nav panisku baiļu no saslimšanas. Ejot uz veikalu, šķiet, pierasti uzvilkt gumijas cimdus. Sāku tulkot vienu lugu. Esmu jau agrāk tulkojusi, kad meitenes bija mazas un vajadzēja papildu ienākumus. Man šādiem darbiņiem ir savs pseidonīms, kurš šobrīd šķiet muļķīgs un lieks. Patiesībā šobrīd mums ar Gundaru ir četri aizsākti projekti. Esmu sapratusi, ka plānot drīkst tikai trīs dienas uz priekšu. Tas palīdz novērst stresu par nākotni. Draugs no ASV raksta, ka viņš arī paklausīgi sēž mājās un beidzot gatavo savas grāmatas manuskriptu. Izskatās, ka pēc “šī visa” būs milzīgs kultūras piedāvājuma sprādziens. Cerēsim, ka tas kādu interesēs. Bet protams, ka interesēs! “Viss, izbeigt drāmu!”

 

Pandēmijas dienasgrāmata” dokumentē to, kā mūsu sabiedrība jūtas situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt