Laura Jeruma 15.04.2020

Pandēmijas dienasgrāmata: Laura Jeruma

1.04.2020.

Šodien piefiksēju, cik labi ir vienkārši elpot. Un sajust, ka es esmu. Tāpat pieķēru sevi pie domas, ka nav jēgas par kaut ko dusmoties, jo pēc nedēļas manis vienkārši var nebūt. Nez’, vai ar Covidu būtu labāk saslimt tagad, kad mana imūnsistēma nav ideālākajā stāvoklī, vai vēlāk, kad teorētiski ķermenis būs stiprāks, jo būs ticis pie vasaras augļiem, ogām un saules? Bet tad nevarēs zināt, vai mūsu veselības sistēma nebūs iedragāta un nogurusi no cīņas ar vīrusu. Vai man ir bail nomirt? Nē, es domāju, ka visi tāpat aiziet tad, kad tam jānotiek, un man šķiet, ka no vīrusa nomirt nemaz nebūtu tik traki, kā, piemēram, noslīkt vai iet bojā autoavārijā. Esmu sapratusi, ka mani nebiedē nāve, bet gan veids, kā tas varētu notikt. Man ļoti patīk dzīvot un vienkārši būt, cerams, ka kādu laiku vēl būšu te.

02.04.2020.

Šorīt pamodos un Kārlis saka: “Mammīt, man bija nebēdnīgs un dīvains sapnītis.” Prasu – kāds? Un viņš atbild: “Mēs ar tēti braucām uz veikalu.”

Šīs dienas studiju prokrastinācijas sarakstā varu ierakstīt papīra 3D varavīksni, briesmoņa tēlošanu, kurš sitas pret neredzamu stiklu, un dambretes iemācīšanu četrgadīgajam Kārlim. Man patīk ar viņu darboties, un prieks, ka bērns apgūst jaunas lietas, bet nezinu, kā lai tiek pāri slinkumam veikt savus darbus.   

Pēcpusdienā aizbraucām uz laukiem uzrakt siltumnīcā zemi un pēc tam sarīkojām futbola maču mežā. Tur no senākiem laikiem ir palikuši divi stabi, starp kuriem tikai jānovelk tīkls, un tad mums būs īsti futbola vārti. Kārlis stāvēja vārtos, un viņam tagad ir “nepatīk zaudēt” posms – ja man vai vīram izdevās gūt vārtus, tam sekoja vārtsarga raudāšana un vārtīšanās mīkstajās sūnās.

06.04.2020.

Šodien dzirdēju stāstu par vienu puisi, kuram sāpējis zobs, bet pie ārsta šobrīd nevar tikt. Tā nu viņš paņēmis, nodezinficējis plaķenes un pats sev to zobu izrāvis. Jautri.

Šodien bija pirmā īsti siltā pavasara diena un arī vakars. Nolēmu ļauties saulei un brīvībai – mācību grāmatas nomainīju pret grābekli, futbolu, florbolu un smilšu kasti laukos.

No rīta paskatījāmies “Tava klase” pa TV , un es iemēģināju sporta stundu, cerēju, ka bērns ar mani pavingros, bet viņam tajā brīdī svarīgāk likās skatīties 1968. gada filmu – Yellow Submarine.

Teātrī šonedēļ ierakstīsim radio lasījumus – tas uzmundrina, pasaule atkal rādās jaukākās krāsās, un saprotu, ka teātris tepat vien ir. Teātris ir miris. Lai dzīvo teātris!

09.04.2020.

Vakardienas nakti ziedoju mācībām mierā un klusumā, jo tā vismaz varēju PADOMĀT. Šodien jutos galīgi traki. Tomēr būs jāmēģina pieturēties pie režīma, tikai ne tik drastiska, kā biju izplānojusi pirms nedēļas, jo tas nestrādāja. 

Mana draudzene dzīvo Zviedrijā, viņiem dienā no vīrusa nomirst apmēram 40 cilvēku, un viņiem sakot, ka tas esot o.k., nav, ko satraukties. Viņi arī baigi nesatraucas. Draudzene strādā no mājām, bet bērns turpina iet uz dārziņu.

Lasu Patrika Zīskinda “Parfīmu” – prieks un bauda, žēl, ka tūlīt būs galā.

12.04.2020.

Skaistas Lieldienas. Skatījāmies Brodvejas mūziklu Jesus Christ Superstar, tad es aizgāju skriet un iemetos jūrā – gribējās augšāmcelšanās sajūtu sajust uz savas ādas. Izdevās. Vakarnakt nenāca miegs, jo bija foršs vakars –  līdz vieniem naktī ar vīru dziedājām Radiohead, tad klausījāmies Max Richter, un es rakstīju dzeju. Līdz pussešiem no rīta skatījos Netflix. Šonakt gribas kārtīgi izgulēties, lai rīt visu dienu var mācīties. Ak, kopš izsludināja ārkārtas stāvokli, pirmo reizi biju Rimi. Diezgan stresaini – cilvēku daudz, neviens neievēro divus metrus – es kā muļķe stāvu un gaidu, līdz tikšu pie dārzeņiem, bet cilvēki man vienkārši iet garām. Runāt vai strīdēties nebija garastāvokļa, tāpēc ierāvos dziļāk sava mēteļa apkaklē un šallē un centos ātrāk tikt prom. Nevarēju atrast anšovus, beigās paņēmu brētliņas.

14.04.2020.

Garastāvoklis mainās ik pēc piecām minūtēm. Iedvesmas brīžiem un vēlmei rosīties seko besis – tad gribas vienīgi ieritināties gultā, klausīties mūziku, lasīt vai skatīties filmas. Secināju, ka jau kādu laiku neesmu raudājusi – gribētos, bet nevaru. Iestājies kaut kāds sastingums. Vakar pusi dienas nomocījos ar alerģiju – šķaudīju un berzēju acis uz nebēdu. Kaut kā jau tās emocijas grib tikt laukā.

Ārā atgriezies aukstums – ideāls laiks mācībām un sēdēšanai mājās. Vienīgi Rududu ir bēdīgs, jo netiek izskrieties pa laukiem.

 

Pandēmijas dienasgrāmata” dokumentē to, kā mūsu sabiedrība jūtas situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt