Ieva Rodiņa 29.04.2020

Stāsti par Silviju

Foto – Kristaps Kalns

2020. gada 21. aprīlī īsi pirms savas 70 dzimšanas dienas mūžībā devās teātra kritiķe un zinātniece Silvija Radzobe. Viņas aiziešanu sociālajos tīklos pavadīja neskaitāmi tagadējo un bijušo studentu ieraksti, arhīvos atrastas fotogrāfijas un personiskas atmiņas. Ceļi, kādos pēc studiju beigām aizgājuši Silvijas vadīto kritikas kursu audzēkņi, ir dažādi, un tikpat dažādas ir studiju gadu pieredzes, taču visi kopā šie stāsti* rada dzīvu un daudzkrāsainu priekšstatu par cilvēku, personību, skolotāju, kas ietekmējusi neskaitāmu audzēkņu dzīves, devusi spēcīgu pamatu un ierosmi turpmākajai radošajai darbībai.

Kaut arī pandēmijas laiks jebkurā gadījumā izslēgtu klātienes tikšanās iespējas, Silvijas 70. dzimšanas diena šķiet īstais brīdis, kad īstenot sen apspriestu ideju – Silvijas Radzobes vadīto kritikas kursu kaut arī virtuālu, bet tomēr salidojumu.

Daudzi no Silvijas audzēkņiem “ceļojuši” cauri bakalaura, maģistra un doktora studiju programmām, laika gaitā mainījušies arī Latvijas Universitātes Filoloģijas, tagad – Humanitāro zinātņu fakultātes nosaukumi, taču “Radzobes kurss” ir nemainīga un stabila vērtība jau 29 gadus. Publicējam šos atmiņu stāstus par Silviju Radzobi, ticot, ka nākamajā, 2021. gadā, viņas vadītā teātra kritikas studiju moduļa 30. gadadienu izdosies nosvinēt tā, kā Silvijai to patika darīt – saskandinot šampanieša glāzes un ielūkojoties cits citam acīs.

* Aicinām arī citus S. Radzobes audzēkņus, kuru atmiņas nav iekļautas šajā materiālā, iesūtīt savus personīgos stāstus pievienošanai rakstam.

 

1995. gada pirmais teātra kritikas bakalaura studiju kurss

Par krūzīti ar vizbulītēm

Domājot par mūsu kopīgo laiku, jo piesacījos uzrakstīt īso stāstu naktī pirms Silvijas 70 gadu jubilejas, mums ar kursa meitenēm sanāca pēkšņs atmiņu vakars. Baiba pat atrada bildes no Pēterburgas. Ar Undīnes ēnu un mani aizvēsturiskās saulesbrillēs pie kapiem Pēterburgā, kur nevarējām atcerēties, kādā sakarā toreiz devāmies – vai pie Dostojevska un Čaikovska kapa, vai pie Henrietas Ļeņingradas blokādes laikā bojāgājušās vecmāmiņas kapa. Līga atsūtīja bildes no bakalaura izlaiduma. Ar Arti Robežnieku ar ģitāru un Ilzi Matisoni, par kuru mēs nemaz vairs nezinām, kur viņa tagad ir. Attapāmies pēc vienas stundas.

Kad mēs pirms daudziem gadiem satikām Silviju, viņai bija mazāk gadu, kā mums tagad, respektīvi, viņai bija četrdesmit viens. Un mēs bijām viņas pirmie. Nuu, godīgi sakot, mēs ar Ievu Struku bijām pirmās ar viena mācību gada nokavēšanos, jo ieradāmies tad, kad bija jau sācies otrais gads, un mēs no parastajiem filologiem aizgājām runāt ar Silviju par iespēju pāriet mācīties pie kritiķiem, un es “tiku paņemta līdzi”. Mēs abas tikām aizsūtītas uz pēdējo solu, un man no statusa “pulka dēls” vai “mīļais bērns” studiju laikā tā arī īsti neizdevās tikt ārā. Tajā brīdī mēs nestādījāmies priekšā, ko nozīmē studēt pirmajā Latvijas Universitātes latviešu filoloģijas bakalaura studiju programmā ar teātra kritikas novirzienu. Silvija bija iedomājusies, ka studijas – tā ir dzīve visiem kopā, ja nu ne gluži visas divdesmit četras stundas, tad kādas deviņpadsmit noteikti. Un noteikti bez brīvdienām. Ieskaitot izrāžu skatīšanos, sēdēšanu bibliotēkās, lekcijās, semināros. Lai to izturētu, vajadzēja rūdījumu. Ne visi to izturēja. Jo patiesībā tā bija komūna – tas, ko viņa gribēja redzēt kā ideālo teātri – domubiedru grupu izrāžu tapšanai, – to viņa tagad gribēja radīt pati. Ar vienu ticību, ka zināšanas un faktu apstrāde pirms rakstīt sākšanas ir obligāta, ar gramatikas norādēm un to, ko jau rakstīja Līga – nekad nerakstīt aktiera vārdu iekavās. Vai arī, ka vajag apšaubīt vecās patiesības, ejot līdzi laikam, bet nepasludināt jaunas, pirms nav pierādīts pretējais. Un vēl viņa iemācīja mīlēt Čaku. Vismaz mani. Ar “Brošūru par manu naidu”... Mēs zinājām, kādas puķes viņai patīk, kādas nepatīk, kādas smaržas un grāmatas.

Tas viss tagad ir mūsu – tie mācību seši, mums ar Ievu – pieci gadi. Tam klāt pārējie divdesmit...

Ieskaitot pudeļu etiķešu nostmazgāšanu, lai par to pārdošanas naudu kurss varētu aizbraukt uz Grodņu, Maskavu, Pēterburgu, vēlāk arī Viļņu uz izrādēm. Lai redzētu septiņas stundas garos Dodina “Velnus” un starpbrīdī aktieru bufetē piedzīvotu, ka uz kājas uzkāpj Pjotrs Semaks. Lai skatītos tikai nedaudz īsākās Ņekrošus izrādes un pa kluso vāktu uz mājām svētās izdedzinātās sveces no skatuves. 

Ieskaitot teātra grāmatu pirkšanu Pēterburgā un vešanu mājās nenormāli smagās somās. Ieskaitot spageti vārīšanu Silvijas lekciju laikā viņas dzīvoklī Zaubes ielā, kad Universtāte kaut kādu iemeslu dēļ bija slēgta.

Ieskaitot kuģojumu uz Stokholmu divas dienas pēc “Estonias” katastrofas 1994. gadā, lai ceļotu uz Oslo universitāti (šoreiz ceļošanas naudu bija sagādājusi Norvēģijas puse), un uz tā kuģa diezgan stipras vētras laikā notikušo Silvijas lekciju ar obligāto apmeklējumu, pēc kura vismaz mēs ar Ievu nakti pavadījām kajītē uz grīdas poda tuvumā, jo vētra un jūras slimība tādā apmērā mūs piemeklēja pirmo reizi. 

Ieskaitot fanošanu un klātbūšanu pie Silvijas mīluļiem – Pētera Krilova brīnišķīgo komūnu – Daugavpils teātra diviem kursiem un viņu teātri.

Ieskaitot grāmatas “Latvijas teātris” personu rādītāja veidošanu vairāku dienu garumā (kurš to ir vienreiz darījis, zinās, ko tas nozīmē).

Ieskaitot pirmās kopīgās publikācijas “lecīgajam” kursam un pārmetumus no LTDS kongresa tribīnes par jauno kritiķi nekaunību. Laikam no Krodera, man šķiet.

Ieskaitot piedalīšanos ar rakstiem visos Silvijas grāmatu projektos, nespēju atteikt, kavēšanos un visu to, kas veido radošu cilvēku mokas un pienākuma sajūtu.

Ieskaitot to, kā pārnesām Silvijas grāmatas ķēdītē, kad viņa pārvācas no Zaubes ceturtā stāva (neatceros, bet bija augstu) uz Lāčplēša ielas ceturto stāvu.

Ieskaitot vienu baltu krūzīti ar zilām vizbulītēm, ko uzdāvinājām Ņekrošum un no kuras viņš patiešām dzēra, un otru krūzīti, ko godam kursa balsojumā nopelnīja Undīne par labāko sezonas rakstu.

Šis uzskaitījums ne tāpēc, lai kaut ko pierādītu, tikai lai pateiktu to, ka mums bija ļoti daudz kopīga. Kad sāk uzskaiti, tad jau savācas vēl vairāk. Neparasti daudz, jo mēs augām kopā, mēs kādu brīdi nemaz nezinājām, ka ir citādi. Jo tikai pēc tam gājām cauri tam, kas neizbēgami nāk līdzi aiziešanai no ģimenes – pārmetumi par ticības maiņu, varbūt arī augstprātību, ar ko kādreiz tika maskēts kas cits, ieiešanu tik dziļi praktiķu pusē, ka no tā sākās nesaprašanās un jau piesauktā klusēšana. Tad izrunāšanos, kafijas dzeršanu un sirsnīgas zīmītes pēc izrādēm. Mēs visas kļuvām ironiskākas un asprātīgākas, un brīvākas savā izteiksmē.

Skaidrs, ka šī ir maza daļa no mūsu kursa personīgās atmiņas, kuras materializējas tikai mums. Un Silvijai. Mēs viņu mīlējām – tas ir ietilpīgākais vārds tam, kā pateikt ko vairāk par “cienījām”, “mācījāmies” utt. Tāpēc, ka viņa mūs izmainīja, un tāpēc, ka mēs bijām daļa no viņas dzīves un izaicinājuma. Gribējām, lai viņa lepojas ar mums. Kopā mācījāmies atzīt otra panākumus, palīdzēt ar sadzīvi, kas ietver būšanu kopā priekos un bēdās. Mēs – pirmais kurss – visi nepalikām teātrī, bet lielākā daļa gan – gan tie, kas lauzās prom atpakaļ uz filologiem un normālā dzīvē – kā Henrieta, gan tie, kas atnāca “līdzi” – kā es. Mēs atradām savu stilu, atradām savu vārdu, kāds kļuva arī par dr. artis, mēs atradām savu vietu Latvijas kultūras ainā, kura vismaz pēdējos desmit piecpadsmit gadus nav iedomājama bez pirmā kursa absolventiem.

Pirmā kursa absolventu vārdā Evita Sniedze
Te viņi ir – daļa no bakalaura (1995.) un maģistra pirmā kursa (1997. gads)
Undīne Adamaite
Ieva Grase
Mārīte Gulbe
Baiba Kalna
Ilze Kļaviņa
Andra Rutkēviča
Evita Sniedze
Ieva Struka
Baiba Tjarve
Līga Ulberte
Henrieta Verhoustinska

1995. gada teātra kritikas bakalaura kursa kopbilde 2016. gadā // Foto - Matīss Markovskis, no Evitas Sniedzes personīgā arhīva

Baiba Kalna-Puķīte, teātra kritiķe un žurnāliste

Pētot Bulgakova un vairāku citu sev tuvo rakstnieku darbus, Silvija lietoja terminu maģiskais reālisms. Šķiet, arī Silvijas pašas enerģijā, urdošajā vēlmē izprast visa, ar ko viņa nodarbojās, dziļāko būtību, veidā, kā viņa tvēra dzīvi un sekoja savām idejām, bija kaut kas no maģiskā reālisma. Nezinu otru tik aizrautīgu un kaismīgu teātra patriotu, kāda bija viņa, ar dziļi personisku interesi par kopīgo lietu un sāpi, ja gadījumā sekoja neizdošanās. Sākot studijas LU, vienā no pirmajām nodarbībām Silvija mums uzdeva testu ar latviešu un ārzemju teātra grandu vārdiem. Vajadzēja uzrakstīt, kas katrs no viņiem ir. Kad tests ar dažādām sekmēm bija izpildīts, viņa nenorādīja uz robiem pirmkursnieku erudīcijā, bet ar apņēmīgu optimismu teica: studiju nobeigumā jūs par šiem cilvēkiem zināsit vairāk nekā par saviem radiniekiem. Un tā patiešām notika. Tādu arī viņu atceros – dedzīgu, principiālu, godīgu, no studiju laika darbiem līdz dalībai vairākos Silvijas inspirētajos kopprojektos, un ieinteresētu, sirsnīgu, artistisku personiskajās sarunās un svētku reizēs, kad, piemēram, grāmatu atvēršanas svētki pēc oficiālās daļas turpinājās pie viņas mājās. Kad Silvija bija īstenojusi vienu no savām lielajām iecerēm – LU izveidojusi teātra kritikas un zinātnes studijas – un beidzām maģistrantūru, atminos neviltoto prieku, ar kādu viņa intervijai, ko tolaik gatavoju laikrakstam “Izglītība un Kultūra”, uzsvēra: “Kaislīgā ieinteresētība, mūsu kopīgais darbs, kas šajos sešos gados tika veikts, – tās ir emocijas, kas nav aizmirstamas un nepazūd. Mūs varētu salīdzināt ar izziņas kaisles pārņemtu cilvēku grupu, un tas ir emocionāli ārkārtīgi pacilājošs stāvoklis.” Manuprāt, šie vārdi lieliski raksturo viņu pašu. Toreiz sarunā viņa arī piebilda: “Nez vai kolēģi, izņemot manu draudzeni Valdu, tā īsti saprot, kāda īstenībā ir mana darba slodze. Šajā laikā neesmu atcēlusi nevienu lekciju, par ko esmu visai gandarīta.” Šķita, ka garīgā intensitāte, kādā viņa dzīvoja, būs neizsmeļama... Silvij, kad savulaik studiju semināros analizējām Bulgakova “Meistaru un Margaritu”, Tu ierosināji uzrakstīt eseju par tēmu, kāpēc Meistaram pēc visa, kas ar viņu noticis šajā pasaulē, pārejot citā pasaulē, tiek dāvāts vienīgi mūžīgais miers, nevis mūžīgā gaisma. Paldies, Silvij, lai Tev miers un gaisma! 

Baiba Molnika, studējusi pirmajā teātra zinātnes bakalauru kursā (1991–1992). Strādā UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā, vada tās sekretariātu. Ir UNESCO LNK ģenerālsekretāre

Silvija bija Skolotāja, kas atnāca pie manis jau pēc skolas beigšanas – augstskolā. Tas bija kaut kas neredzēts un nebijis – pirmais teātra kritiķu kurss Latvijas Universitātē, tāda kā izredzētības sajūta no vienas – un nemitīgi izaicinājumi no otras puses. Kursa vadītāja – Silvija Radzobe – cilvēks, kas strādāja gan ar prātu, gan sirdi un kuram vārdi – tas būs grūti – allaž bija tikai pamudinājums vēl rosīgākai darbībai. Katra diena kopā ar Silviju veidojās kā piedzīvojums – lekcijas, semināri, vakara izrāde un nakts recenzija. Jāredz bija pilnīgi visas pirmizrādes, jāseko līdzi kino festivālam “Arsenāls”, jātiekas ar režisoriem, aktieriem un māksliniekiem un, protams, grāmatas, grāmatas. Vienas no spilgtākajām atmiņu lappusēm saistās ar kopīgajiem braucieniem. Silvija (viņa vēlējās, lai mēs viņu tā saucam) veda mūs uz kaimiņvalstīm, lai iepazīstinātu ar talantīgu režisoru darbiem. Vienreiz mēs ciemojāmies Pēterburgā, kur vērojām septiņas stundas garo Dostojevska “Velnu” iestudējumu, citreiz devāmies uz Viļņu, lai pārpildītā zālē sajūsminātos par Nekrošus “Degunu”, bet vēl citā reizē skrējām pa Maskavas platajām ielām uz slavenajiem teātriem, kur biļetes uz teātra izrādēm bieži tiek izpirktas mēnešiem iepriekš. Katrā vietā, kur biļešu kasē stāvēja uzraksts  “biļetes izpārdotas”, rīkojāmies pēc līdzīga scenārija – Silvija, savilkusi vislaipnāko seju, devās atbruņot biļešu pārdevēju, stāstot, ka mēs esam paši talantīgākie no talantīgākajiem Latvijas studentiem – īsti atraitnes dēli un meitas, kas pārvarējuši garu un grūtu ceļu, cauri tumsai un sniegam, ieradušies, lai piedzīvotu tieši šo izrādi tieši šajā vakarā. Neticami, bet viņai vienmēr izdevās, mēs tikām iekšā un uz mājām braucām vilcienā, visas somas piekrāvušas pilnas ar skaistām grāmatām un sirdi piepildījušas ar jauniem iespaidiem. Silvija bija tā, kas man iedeva mēroga sajūtu, pasaules plašuma un dziļuma izjūtu. Kritika viņai bija kā māksla, teātrim varēja pietuvoties tikai tad, ja Tu pats esi radītspējīgs. Kritikai ir nevis jāgremdē, bet jāceļ, un pacelt var tikai tas, kurš pats ir sīki izpētījis spēles noteikumus un zina, kurš gājiens ved pa lauvu augšā un kurš liek šļūkt pa kazu lejā. Skolotājs ir tas, kurš pats aizraujas un spēj aizraut, un Silvija noteikti tāda bija. Ar savu domu, viedokli un redzējumu, dažkārt gatava pat duelēties par savu taisnību. Tomēr pāri tam visam vienmēr ir bijusi mīlestība pret teātri un tā radītājiem. Es nepaliku pie Silvijas līdz kursa beigām, devos prom, jo šķita, ka dzīve ārpus teātra piedāvā lielākus izaicinājumus, tomēr Silvijas dotie orientieri, vēlme nedzīvot šo dzīvi plakani, bet spēlējot un spēlējoties, ir vienmēr ar mani. Lai Silvijai gaišs ceļš mūžībā, visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, kolēģiem un visai teātra saimei – spoža zvaigzne ir iedegta debesīs, bet dīvaina tukšuma sajūta sirdī.

Evita Sniedze, Valmieras drāmas teātra direktore, dramaturģe – atvadu vārdi VDT mājaslapā 

Undīne Adamaite, teātra kritiķe, laikraksta “Diena” redaktore un žurnāliste – atvadu vārdi “KDi” 

Līga Ulberte, teātra kritiķe un zinātniece, LKA asociētā profesore – atvadu vārdi Satori.lv 

Ieva Struka, teātra kritiķe un zinātniece, Latvijas Nacionālā teātra Literārās nodaļas vadītāja – atvadu vārdi LNT mājaslapā 

Andra Rutkēviča, teātra kritiķe un zinātniece, Kultūras ministrijas Nozaru politikas nodaļas referente – atvadu vārdi KM mājaslapā 

Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe, LTV kultūras redaktore un žurnāliste – raidījumam “Kultūrdeva” sagatavojusi savas spilgtākās atmiņas par skolotāju ( šeit).

Foto no 1. kritikas bakalaura studiju kursa izlaiduma 1995. gada 1. jūlijā // Foto no Henrietas Verhoustinskas privātā arhīva

 

2001. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kurss

Līvija Dūmiņa, teātra kritiķe, redaktore, patlaban Dailes teātra Mākslinieciskās vadības asistente

Silvijai, kura mīlēja

Silvija mīlēja teātri, un šī mīlestība noteica viņas esību. Viņas mīlestība bija kā dzīve – dažāda.

Viņa mīlēja kā māte. Silvijai šķita pašsaprotami, ka mēs, viņas audzēkņi, mīlam teātri tikpat stipri kā pati. To īpaši varēja just bakalaura programmā, kad mēs – otrais iesaukums pēc pirmā, ģeniālā kritiķu kursa (tas tika uzsvērts) – nācām kā pārsteigums, jo bijām citādāki. To noteica arī 90. gadu beigu sociālo apstākļu noteiktā realitāte. Tāpēc viņa asi reaģēja uz skatieniem pulksteņos, kad pārvilka lekcijas laiku, un viņai bija grūti pieņemt, ka pēc semināra neturpinām sarunu kafejnīcā, jo darbi sauca. Viņas mātes mīlestība bija prasīga un stingra, jo tajā mājas darbu apjomā, ko viņa uzvēla kā lavīnu (laikā, kad tikai sākām apgūt e-pastu rakstīšanu, par interneta resursiem nemaz nerunājot), pat godprātīgi pēc lekcijām dodoties uz bibliotēku, lasot un konspektējot, un konspektējot, un konspektējot, izdzīvot varēja tikai ar menedžēšanas prasmi. Ja nespēji, nezināji, neizdarīji, iecietību un sapratni negaidi.

Viņa patiesi priecājās, kad dzirdēja vai lasīja domas, kas pašai nebija ienākušas prātā, jo bērns bija izrādījis radošo patstāvību. Taču reizēm varēja arī just mātišķo – tomēr es zinu labāk – attieksmi. Un tā tas bija gan tad, kad man bija ap 20, gan tuvu 30, studējot maģistrantūrā, gan vēlāk, jo mātei bērns vienmēr paliek bērns, lai cik vecs, savu zināšanu un dzīves pieredzi sasmēlies, būtu.

Savā mīlestībā viņa bija kā cāļu māte, kas savam perējumam centās atrast zaļākas zāles pļavu jeb izglītībai atbilstošāku darbavietu. Vismaz es šo gādību jutu. Vēlāk, kad mēs pārgājām citās – darba attiecībās, es pasūtīju viņai recenzijas un rediģēju tās, savu skolnieces statusu nolikt malā nebija iespējams. Bet viņa prata pateikties, ja biju kādu kļūdu novērsusi. Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara.

Viņa mīlēja kā sieviete. Silvijas attiecībās ar teātri bija gan kaisles pilnas iemīlēšanās rozā briļļu stadijas, gan kaismīgas attiecību skaidrošanas, jo viņa neprata teātri neuztvert personīgi. Un katrā situācijā viņa ieguldīja sevi visu, jo citādi neprata, un nav jau arī vērts.

Viņa mīlēja kā bērns. Silvija varēja savu mīlestības objektu ieskaut beznosacījumu mīlestības ciešajā, siltajā tvērienā. Un viņa varēja tam pārbraukt pāri ar buldozeru, izšaut ložmetēja kārtas, ja objekts nebija attaisnojis uz sevi liktās cerības. Viņa uzsvēra, ka vienmēr par izrādi jāsaka, ko patiesībā domā, un pati pie tā turējās. Es nezinu, vai viņa zināja, ka nodara sāpes. Kā bērns, kurš nav sapratis, apzinājies sava spēka ietekmi. Droši vien mīlestībai, kas visa pamatā, to vajadzēja attaisnot.

Viņa mīlēja kā Dievs, ja ticam, ka Viņš vienmēr rīkojas mīlestības vadīts. Un atļaušos teikt, ka, man šķiet, misijas apziņa Silvijai bija. Viņa savā mīlestībā pret teātri bija nelokāmi uzticīga, savu mīlestību izrādīja darbos un paveica ļoti daudz. Vai mīlestība vienmēr ir saprotama? Nē. Bet citādi viņa nebūtu Silvija Radzobe.

Renāte Bāliņa, studējusi teātra zinātni, paralēli iestājoties Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā. Tālākajā dzīvē izvēlējusies praktisko, nevis teorētisko darbu, strādājot kā gaismotāja JRT, veidojot scenogrāfijas un kostīmus izrādēm Nacionālajā un Liepājas teātrī. Patlaban strādā filmēšanas jomā kā kino un reklāmas māksliniece. Vizuālas idejas autore un iekārtotāja izlaušanās istabām "Ziedoņa klase" Imanta Ziedoņa fondā "Viegli"

Es ļoti novērtēju, ka man ir bijusi iespēja studēt Silvijas Radzobes teātra zinātnes kursā. Viņa bija daļa no manas jaunības, no ļoti īpaša un dārga dzīves laika. Gan Silvijas personīgi sniegto lekciju, gan sagatavotās teātra zinātnes kursa programmas iespaidā esmu veidojusi un attīstījusi savu māksliniecisko gaumi. Man bija svarīgs un iedvesmojošs Silvijas novērtējums par maniem darbiem, kas man lika noticēt sev kā radošai pesonībai.

Studēt Silvijas Radzobes kursā nebija kaut kā tā: garāmejot, ķeksīša vai papīra pēc. Viss bija ārkārtīgi nopietni, darbietilpīgi un jēgpilni. Sešu gadu teātra zinātnes studijas tolaik manā dzīvē izvērtās par galveno notikumu, kam gribot vai negribot tika pakārtots viss pārējais. Pasniedzējas milzīgā atdeve darbam, mērķtiecība, zināšanas, disciplīna, struktūra, kaislība, emocionalitāte gan pievilka, gan atgrūda. Šķiet, nebija neviena Silvijas studenta, kas vairākas reizes nebūtu gribējis pamest studijas, taču noturējies to zināšanu dēļ, kādas bija tikai Silvijai un tam, kā viņa lika iemīlēt teātri.

Savā ziņā mēs gaidījām, lai ātrāk beigtos studijas un mēs būtu brīvi. Īstā dzīve mūs sagaidīja ar vienaldzību. Vairs netika gaidītas tavas domas, veltīti analītiski komentāri par tavu viedokli, likti desmitnieki vai sašutumā atpakaļ lidinātas neizdevušos referātu lapas.

Ar Silviju nebiju tikusies kopš studiju gadiem, vienmēr likās, ka vēl taču saskriesimies, parunāsimies. Man patiesi ir žēl, ka es ar Silviju vairs nesatikos kā pieaudzis cilvēks, kā māksliniece.

2001. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kurss 4. studiju gadā // Foto no Renātes Bāliņas privātā arhīva

 

2007. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kurss

Ilva Birzkope, Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksta "Auseklis" žurnāliste

Silvijas fenomens atstāj nospiedumu uz mūžu

Šis laiks pasaulē ir ļoti dīvains. Tas nes līdzi daudz sāpīgu sitienu un bieži vien pārsteidz nesagatavotus. Emocijas sastindzināja, arī pēkšņi pamanot vēsti par Silvijas Radzobes aiziešanu. Caur prātu izskrēja vairākas atmiņu epizodes no kopā pavadītajiem gadiem augstskolā. Mums, viņas pēc skaita trešā izaudzinātā teātra kritiķu kursa studentiem bakalaura programmā, viņa bija vienkārši Silvija. Tiesa, ne visi uzrunājām viņu vārdā, arī es ne, jo acīmredzot izjutu pārāk lielu bijību kā pret profesori un dižu personību. Taču tas nemazināja ģimeniskumu mūsu nelielajā un pietiekami draudzīgajā kursa grupā. Silvija savās lekcijās un semināros izcili prata savienot asprātīgumu, dzirkstošu humoru ar nopietnību un atbildību, mātišķu gādību ar cienījama mācībspēka stingro tvērienu. Tādējādi uzsūcām gan vērtīgu informāciju, gan vienlaikus nedaudz atpūtāmies, klausoties viņas interesantajā, aizrautīgajā stāstījumā.

Tam, kas mūs reāli sagaida, tikām noskaņoti jau 1. kursā, vēl tikai fakultatīvi apmeklējot ievadnodarbības. Ātri vien bija skaidrs, ka jāmācās būs daudz un nopietni, bet mani tas nespēja nobiedēt. Laikam toreiz pietika ar apziņu, ka caur to visu maģiskajai teātra pasaulei varēs piekļūt krietni tuvāk nekā parasts skatītājs un iemācīties saredzēt smalkākas lietas. Regulāra izrāžu apmeklēšana vakaros, recenziju rakstīšana, daudzo lugu lasīšana krievu valodā un vēl, un vēl… Tā bija gana grūta, bet neatkārtojama skola Silvijas tālredzīgajā vadībā. Paldies par to no sirds! Ja ne tās, tad man nebūtu bijis arī iespējas kādu brīdi strādāt brīnišķīgā Valmieras drāmas teātra toreizējā Literārajā daļā. Par to esmu pateicīga arī Silvijas paša pirmā izlolotā kritiķu kursa studentei Evitai Sniedzei (tagad Ašeradenai), kura nesen bija kļuvusi par šī teātra direktori.  

Kaut neturpināju teātra kritikas studijas maģistrantūrā, četros gados iegūtais tāpat ir nosēdies pietiekami dziļi. Kad man kāds jautā, kur esmu studējusi, līdz šai dienai lepojos atbildēt, ka Silvijas Radzobes vadītajā teātra kritiķu kursā! Jau vairāk nekā desmit gadu strādāju reģionālajā laikrakstā “Auseklis” Limbažos, pilsētā, kur Silvija savulaik sāka savas darbagaitas kā latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņas paveiktie darbi un atstātais mantojums Latvijas teātra vēsturē ir neatsverami un būs nozīmīgu zināšanu krātuve nākamajām paaudzēm, kas arī iemīlēs skatuves mākslu un ar to saistīto. Tiem, kuriem dzīvē laimējies ar Silviju noiet kopā kaut nelielu ceļa posmu, atmiņā par viņu noteikti paliks savs, neatkārtojams, nospiedums.

Lolita Grāvīte, bijusi reklāmas un drukas darbu speciāliste Nacionālajā teātrī. Patlaban mārketinga vadītāja biznesa apmācību uzņēmumā “TRIVIUMS”

Sākot studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, pie ziņojuma dēļa redzēju ziņu, ka tiek organizēta teātra interesentu tikšanās – par teātri zināju nu ļoti maz, bet šķita, ka šāda pēcpusdiena varētu būt interesanta. Kad aizgāju uz tikšanos, satiku Silviju un uzreiz sapratu, ka tā lieta būs nopietna, jo Silvijai nepatika, ja lietas darīja pa pusei, viņa visam piegāja pamatīgi. Tā mēs kopā pavadījām četrus emocijām bagātus gadus, kuros teātris kļuva par neatņemamu manas dzīves daļu. Tagad zināšanas, interesi un mīlestību pret teātri es nododu savai meitai.

Inga Sindi, teātra zinātniece, tulkotāja

Es ar Silviju pirmoreiz personīgi satikos 2003. gadā un pēdējo – pagājušā, 2019. gada vasarā. Abas spilgti atceros. Pirmā reize bija, kad LU Filoloģijas fakultātē brīvās izvēles daļā sāku klausīties viņas lekciju kursu par Mihailu Bulgakovu. Atminos pirmos vārdus lekcijā – viņa lūdza sevi saukt vārdā un teica, ka teātra kritiķes un pētnieces profesija viņu joprojām aizrauj un iedvesmo. Silvijas lekcijas bija tik blīvas ar informāciju, un vienlaikus tās bija spraigi būvēti stāsti, katra kā izrāde ar intrigu, kulmināciju, atrisinājumu. Tas aizrāva, un es noteikti gribēju tieši pie viņas rakstīt savu semestra darbu, bet no nākamā mācību gada līdzās pamatstudijām apmeklēju par mani gadu jaunākā teātra kritikas kursa seminārus. Silvijas teātra mīlestība un pedagoģiskā degsme radīja iespaidu, ka šī ir visinteresantākā nodarbe pasaulē, nozīmīga un vērtīga. Tieši viņas ietekmē nolēmu mainīt studiju virzienu un pieteicos stipendijai teātra zinātnes studijām Vācijā. Un pēc trīs gadiem viens Silvijas telefona zvans mani atsauca atpakaļ uz Latviju un LU studēt pie viņas doktorantūrā. Bez viņas es pilnīgi noteikti būtu citur un citāda. Turpmākos gadus mēs te satuvinājāmies, te attālinājāmies. Tomēr kāda silta stīga starp mums saglabājās. Kopš noslēdzās mūsu skolotājas-studenta attiecības un no aktīvas darbības nozarē esmu attālinājusies, tikšanās reizēm bija vairāk privāts raksturs. Viņa ikreiz bija patiesi sirsnīga, ieinteresēta. Kā pagājušā vasarā, kad ēdām lašmaizītes un konfektes un atvadoties uz ielas apskāvāmies: man rokās mazā meitiņa, viņai maisiņš ar viņas lepnumu – “100 izcilu Latvijas aktieru” eksemplāriem ar autogrāfu un vēlējumu man. Es priecājos par Tevi, bija viņas vārdi atvadoties. Tagad nožēloju, ka nepaņēmu no viņas zināšanām un pieredzes vairāk. Tomēr uzskatu to par dāvanu, ka sešpadsimt gadus es biju Silvijas un viņa manā lokā. Un ka man ir šīs pēdējās tikšanās lielas siltums. Tādu es viņu atcerēšos.

Madara Aizgrāve, uzreiz pēc studijām astoņus gadus strādājusi Latvijas Nacionālajā teātrī kā producente. Patlaban ir Rojas jaunās brīvdabas estrādes – vasaras koncertzāles vadītāja

Stipra, gudra, erudīta, azartiska, tieša, ar atklātu sirdi un mazliet šķelmīgu acu skatienu, ļoti pretimnākoša un vienkārša savā būtībā, cilvēciska. Tāda manās acīs ir/bija teātra kritiķe un zinātniece, profesore Silvija Radzobe. Pasniedzēja, kuras lekcijas bija grēks kavēt, jo tik ļoti gribējās ikreiz uzzināt kādus jauns apvāršņus uz teātra pasauli Silvija mums atkal atklās. Katra viņas vadītā lekcija vai seminārs bija vesels notikums. Viņa tik ļoti spēja studentus “ievilkt” katrā tēmā, par kuru stāstīja. Silvija man četros studiju gados bija kļuvusi par tādu kā garīgo teātra mammu (manuprāt, viss mūsu kurss Silviju tā uztvēra). Tieši tā es jutos ikreiz viņas sabiedrībā, vai tas būtu lekcijās vai Ziemassvētku pasākumā pie viņas mājās, vai kādā izbraukumā uz izrādēm, vai “Spēlmaņu nakts” ceremonijā, vai kafejnīcā pie šampanieša glāzes.

Tieši tāda bija mūsu pēdējā tiešā tikšanās. Darba dēļ nevarēju turpināt studijas maģistrantūrā, un man šķita, ka bez Silvijas piekrišanas es tā vienkārši nevaru aiziet prom no universitātes. Sazvanījāmies, satikāmies kafejnīcā, kur es jau ar trīcošu sirdi viņu gaidīju. Papļāpājām par teātra aktualitātēm un tad pievērsāmies galvenajam tikšanās iemeslam. Silvija pasūtīja mums katrai glāzi šampanieša, es ļoti kautrīgi atzinos par tikšanās iemeslu un jau gaidīju Silvijas argumentus, kāpēc nevajag pamest studijas. Bet tā vietā viņa pacēla šampanieša glāzi, saskandināja ar manējo (skatoties tieši acīs, jo tas Silvijai vienmēr bija ļoti svarīgi) un smaidot, no sirds teica:  “Lai veicas!” Tas man vienmēr paliks atmiņā – Silvijas šķelmīgais acu skats un atklātais smaids, un vēlme svinēt dzīvi. Pēc tam mēs, protams, regulāri tikāmies teātra foajē izrāžu vakaros.

Šodien mana pasniedzēja svinētu skaistu jubileju. Diemžēl liktenis cilvēku dzīvēs reizēm ievieš ne tās labākās korekcijas. Bet es vismaz ceru, ka debesu teātrī, uz kurieni devusies Silvijas dvēsele, šodien puto šampanietis, skan līksmi smiekli un čalas par teātra dzīvi!

P.S. Šogad mana dāliju dobe ir veltīta kā pateicība Jums, Silvij, par visu to zināšanu kopumu, ko Jūs man četru studiju gadu laikā iemācījāt. Silvij, man pietrūks Jūsu tiešo un trāpīgo recenziju par izrādēm un teātra procesiem, Jūsu smieklu un asprātīgo tekstu sociālajos tīklos! Lai Jums, tur augšā, gaiši un viegli! 

2007. gada teātra kritikas bakalauru studiju kurss // Foto no privātā arhīva

 

2008. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kurss

Anna Lange, KrodersLV redaktore (2011–2016)

Pavasara smarža katru gadu atnes atmiņas par 2008. gada aprīli, kad ar divriteni traucos uz Filoloģijas fakultāti, lai nokārtotu pēdējās ieskaites un aizvestu Silvijai jaunas lappuses no sava bakalaura darba. No visiem saviem pavasariem tieši ar to man visvairāk saistās pavasara smarža, jo, pirmkārt, sasmaržoju to pa īstam un – kā vienmēr – visskaidrāk tikai tad, kad liegts. Topavasar citas iziešanas no mājas “liedza” neizlasīto grāmatu kaudzes, neatšifrētie interviju ieraksti, neizlobītie izrāžu protokoli un safotografētās recenzijas no Jēkabielas bibliotēkas. Otrkārt, jau tad pārņēma smeldzīgas skumjas, ka aizraujošā un spraigā dzīve gatavojas apmest nezināmu kūleni. Jau 11. klasē ļoti skaidri apzinājos, ka gribu studēt teātra zinātni, tāpēc auditorijā sēdēju, gluži kā atkailinātiem nervu galiem tverot visu, turklāt, satiekoties ar Silvijas zināšanu plašumu, pārņēma sajūta – ārprāts, cik daudz es nezinu. Aizrautība mijās ar asarām, un tās ne vienmēr bija prieka, jo Silvija audzināja arī raksturu, ne vienmēr gluži liegi. Tagad ar laika distanci saprotu, ka daudz šodien pašsaprotamā nācis no tā pirmā sola pa labi viņai. Silvija iemācīja redzēt detaļas un nianses, sākot no tā, kas atrodas dekorāciju plauktos uz skatuves un beidzot ar to, kā lēnām dūrē sažņaudzas pirksti. Silvija iemācīja atbildību un precizitāti pret rakstīto vārdu, kas nevarēja tur atrasties tikai tāpēc, ka labi skan, – vajadzēja arī saknes. Silvija sapurināja un lika noticēt tam, ka tu vari uzdrīkstēties un paveikt vairāk, nekā pats apjaut. Iedrošinājums un uzticēšanās no viņas vienlaikus klusībā ļoti spēcīgi kaldināja atbildības sajūtu pret paveicamo darbu. Kādā savas grāmatas atklāšanā Silvija reiz teica, ka laiks nevienu negaida, tas aizplūst ar tevi vai bez tevis, un tikai mūsu izvēle ir piedalīties. Ne vienmēr mūsu. Taču viena no manas dzīves svarīgākajām izvēlēm dāvāja septiņus iedvesmojošus gadus kopā ar Silviju. Un, kad atkal neprātīgi ziedēs hiacintes, es atminēšos trauksmaino viņu.

Rūta Petrauska, Latvijas Leļļu teātra projektu vadītāja, Mārketinga un komunikāciju nodaļas vadītāja

“Katrai māsai pa auskaram!!!” – trekni, sarkani burti citu sarkanu ķekšu jūrā mana pirmā semestra darba melnrakstā – izstrādātā ar patiesu interesi un aizraušanos. Izejot no fakultātes, acis miglojas sašutuma, rūgtuma un vilšanās asarās, ko vairs nevar aizturēt. Taču, tuvojoties krustojumam, kurā jau var sajust stacijas kebabnīcu smārdu, teju fiziska sajūta, kā niknums pārvēršas spītā un apņēmībā. Agrāk neapjaustā spēkā.

Šodien sēžu un domāju, kāpēc tieši šī epizode tik spilgti iespiedusies atmiņā un tik ļoti saistās ar Silviju. Un kāpēc es to neatceros ar šausmām vai riebumu, bet tieši pretēji – siltumu un pateicību. Atliek iedomāties Silviju, kā mugurkauls iztaisnojas, domas fokusējas un ieelpotais gaiss šķiet darbīguma un nemiera molekulu piesātināts...

Silvija prata iekrampēties – mērķī, idejā, darbā. Un nelaisties vaļā, kamēr gribētais rezultāts nebija sasniegts. Šo krampi viņa prata ieaudzināt arī savos studentos, mācot bezatrunu prasīgumu pret sevi, jo pati ar tādu dzīvoja. Jebkurš attaisnojums neizdarībai Silvijas klātbūtnē izklausījās tik nožēlojami, ka tiešām bija vieglāk negulēt pāris naktis no vietas vai vajadzīgos materiālus svešvalodā, kuru nepārzini, izlasīt ar vārdnīcas palīdzību, nekā atzīt, ka neesi bijis gatavs uz maksimumu pētāmās tēmas vārdā. Nīstot visu paviršo un virspusīgo, viņa spēja aplipināt ar kvēlu atklājēja un izmeklētāja garu, vienmēr mudinot rakt arvien dziļāk un pamatīgāk, līdz šī prakse kļuva par katra paša dabisku vajadzību.

Drīz sarkanie ķekši studiju darbos no biedējošām neveiksmes zīmēm pārvērtās par skolotājas gudri ievilktām durtiņām, aiz kurām meklēt vēl neapjaustas zināšanas. Prasīgā pasniedzēja – par azartiskāko sarunu biedru, apspriežot jaunākās izrādes vai idejas, ar ko režisoriem veiksmīgi vai mazāk trāpīgi izdevies sakairināt skatītāju prātus. Bet viss šis laiks palicis kā pilnasinīguma etalons, kur teātris un dzīve ar visu tās vienkāršību un sarežģītību ir klātesoša kā darbā, tā atpūtā, nomodā un miegā, nemitīgi urdot uz kādu jaunu ideju vai mērķi. Tikai to bērnišķīgo neprātu mesties neiespējamos izaicinājumos – to gan man joprojām ir jāmācās...

Maija Treile, Latvijas Nacionālas bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" vadītāja

Par Silviju šajās dienās pēc viņas aiziešanas uzrakstīts pelnīti daudz. Lasot lielākoties piekrītoši māju ar galvu, acīs sariešas asaras. Līdzīgi kā daudziem, man patiešām grūti aptvert, ka viņas vairs nav. Negribu atkārtoties, uzskaitot Silvijas izcilās un spilgtās īpašības – tās bija tik košas, ka, šķiet, nepalika noslēpums nevienam, kas viņu pazina dzīvē vai caur tekstiem.  Tomēr gribu pievienot arī savu stāstu, pateikt paldies par dzīvi, kādu tagad dzīvoju, un atvadīties.

Laikā, kad satikāmies Humanitāro zinātņu fakultātē, biju jauna, mūžam uz pašapceri tendēta sieviete, kas lielāko daļu enerģijas velta sevis un citu apšaubīšanai. Lai arī daudz laika pavadīju, domājot par sevi, paradoksālā (bet varbūt – likumsakarīgā) kārtā diez ko labi nezināju ne, kas man patīk, ne, ko es gribu. Paeksperimentējusi ar citiem studiju virzieniem, paliku pie teātra zinātnes, jo no Silvijas burtiski plūda enerģija un pārliecība, ka tas, ko viņa pasniedz, ir vitāli svarīgs. Var teikt, ka Silvija ar savu mūžīgo dzinēju piešķīla dzirksteli manam – jaunības kompleksu slāpētajam.

Silvija saskatīja manī vērotājas un rakstītājas talantu, un viņa tiešām prata teikt komplimentus, kas iedvesmo, dod spēku un paliek atmiņā uz mūžu. Kā pedagoģe viņa mums mācīja sacīt labus vārdus aktieriem un režisoriem. Protams, tikai tad un tiem, kas tos pelnījuši. Tāpēc nebrīnos, ka komplimentu vērtiem māksliniekiem izveidojās ar viņu ciešas attiecības – Silvija spēja iedot daudz spēka. Tikpat labi viņa prata arī sāpīgi iedzelt, bet ne par to šis stāsts. Ne tikai ar iedrošināšanu, bet arī gluži praktiski – ar savu kontaktu palīdzību Silvija ievirzīja manu profesionālo dzīvi. Pirmās recenzijas publicēju ar viņas ieteikumu.

Silvija uzlika mani uz profesionālās trases, taču tikpat svarīga viņas loma bijusi, mudinot mani meklēt un doties pašai pa savu ceļu. Silvija kā kamertonis palīdzēja man atrast pašai savu skanējumu. Ne tā, ka viņa būtu īpaši iedziļinājusies manos uzskatos vai dvēselē. Vienkārši – esot Silvijas tuvumā (un viņas ietekmes lauks bija ļoti plašs), vitāli svarīgi bija nodefinēt pašai sevi, saprast gan savas profesionālās, gan cilvēciskās vērtības un intereses, jo Silvija nenoliedzami bija autoritatīvas ievirzes cilvēks, kura tuvumā bija risks izšķīst. Viņas kategorisms mācīja noformulēt savas domas, vērtības, vingrināt mugurkaulu. Ne velti viņai bija daudz talantīgu oponentu.

Silvija visu uztvēra ļoti personīgi. Vēl studiju laikā reizēs, kad privātu iemeslu dēļ es vai kāds cits students kaut ko neizdarījām vai vienkārši nespējām demonstrēt labāko sniegumu, Silvija to uztvēra kā apvainojumu. Man šķiet, ka līdzīga bija viņas attieksme pret teātri – Silvijas sašutums par mākslinieku neveiksmēm bija dziļš un patiess. Lai nu ko, bet rezignāciju un negodīgumu viņai nevarēja pārmest. Viņa sajūsminājās no visas sirds, dusmojās un aizvainojās līdz galam un pat garlaikojās spilgti un pamanāmi.

Mēs izgājām cauri dažādiem attiecību etapiem, ne vienmēr tas bija emocionāli viegli. Taču esmu pateicīga liktenim, ka pēdējos gados tā bija abpusēji cieņpilna un mierīga labvēlība – gan kopīgi strādājot “Spēlmaņu nakts” žūrijā, gan piedaloties vienā no Silvijas lielajiem projektiem “100 izcili Latvijas aktieri”, gan laikā, kad pateicu, ka savu turpmāko ceļu teātrī redzu tikai kā skatītāja. Mana meita diendienā ēd no Silvijas dāvināta šķīvīša ar pūcēm. Tā mēs viņu pieminam. Man ne visai patīk tādi efekti kā sugasvārdu rakstīšana ar lielo burtu, tomēr šī ir reize, kad to darīšu – Silvija bija un ir mana Skolotāja. Viņa nebija viena starp citiem līdzīgo grupā. Manā dzīvē viņa nospēlēja neaizvietojamu lomu.

Ardievu, Silvij! Man pietrūks tava dzīvesspēka, spilgti formulētā viedokļa un spējas izraisīt plašu viļņošanos.

 Foto no 2008. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kursa Ziemassvētku svinībām 2007. gada 12. decembrī // Foto no Annas Langes privātā arhīva

Ingrīda Vilkārse, absolvējusi teātra zinātnes maģistrantūru, teātra kritiķe un zinātniece

Man patika Tevi saukt par savu Skolotāju. Skolotāju ar Lielo burtu. Jo tas man liekas lepns un cienīgs vārds. Un patika ar Tevi diskutēt un drusku strīdēties, un paklausīt, rakstot disertāciju, un runāt pretī par mūziku un mūzikas dramaturģiju, un apbrīnot Tavas darba spējas, un piktoties, kad biji paštaisna, un Tavs neviltotais prieks par hiacintēm un labi padarītiem darbiem. Tā varētu turpināt vēl un vēl...  jo laiks, kuru vadījām kopā, mērāms 20 gados. Tāpēc turpini pieskatīt mūs visus – savus skolēnus, tagad jau no augšas…

Agita Mačuka, 2009. gadā absolvējusi teātra zinātnes maģistrantūras kursu. Valmieras drāmas teātra mārketinga direktore (2005–2018)

Silvija! Maģistrantūras laikā es nespēju profesori uzrunāt vārdā, kaut gan biju saņēmusi lūgumu pāriet uz Tu. Bieži vien es jaucu Tu ar Jūs, tūlīt allaž saņēmu aizrādījumu: “Lūdzu, nejūsojies!” Mums nebija jādala ne teātra, ne kritikas lauks, tomēr Valmieras teātrī mūsu ceļi mijās nereti arī darba attiecībās. Mūsu stāsts nav tikai par studentes, vēlāk teātra menedžeres un teātra zinātnieces attiecībām, mūsu stāsts ir arī par draudzību. 

Silvijas vārda dienā, 10. martā, saņemtās pēdējās īsziņas pārlasu vairākas reizes. Silvijas atbilde, ka viņa pašreiz ir slimnīcā, tāpēc neatbildēja telefona zvanam, darīja mani bažīgu. Piedāvāju palīdzību, bet pretī, neierasti aizdomīgi, saņēmu atrunu, ka ir jau labāk. Šodien īpašs šķiet teikums ar iesprūdušu “kad”: “Ja /kad/ būšu Valmierā, laicīgi došu Tev ziņu!”

Mūsu lielākie strīdi ir bijuši par fotogrāfijām. Par aktieru portretiem no izrādēm nereti saņēmu brāzienus, ka neviens teātra fotogrāfs neprot fotografēt mizanscēnas. Bet kā gan to var izdarīt, ja viņš nav lugu izlasījis? Paceliet roku, kurš fotogrāfs lasa? Vai Matīss Markovskis, Jānis Deinats, Kristaps Kalns un visi pārējie mākslas bildētāji lugas izlasa, pirms spiež pogu? Es mēģināju argumentēt, ka lugas tekstā mizanscēnu izkārtojums nav izlasāms. Silvija teica, ka tad fotogrāfs būs gudrāks, nevis tik dumjš, ka ar otrā un trešā plāna aktieriem ir vairāk bilžu nekā galvenajam varonim. Silvija sāka iekrāsot izrāžu darbību no bildēm, kas bija manā datorā, norādot, ka trūkst galvenās aktrises spilgtāko momentu. Viņa vairākkārt atzīmēja, ka jāfotografē nevis tas, kurš runā, bet tas, kurš domā, to parāda acis un ķermeņa valoda. Silvija sāka saukt neskaitāmas galveno lomu varones, kuras ir palikušas bez labām izrāžu bildēm, un vēsture tagad par to raud. Es teicu, ka tad izrādes bildēšanai būtu jāvelta vesels mēģinājums, kurā fotogrāfs izrādi apstādina un aktieris pozē, uz ko man Silvija atbildēja, ka tā darīts vecos laikos un pie tā atgriezties būtu labi. Aktrišu fotogrāfijās viņa vēlējās redzēt pilnu seju, acis, lūpas, nevis gaismu ēnas vai neskaidrus vaibstus ar masu skatiem.

Foto un Silvija – tā ir vesela traktāta vērta tēma. Reiz pirms Silvijas lekcijas VDT vajadzēja izvēlēties lektores bildi teātra afišai, kurā rakstījām, ka notiks lekcija par Mihailu Bulgakovu. Arī tā bija diezgan liela problēma, Silvija nevarēja vien izvēlēties, kurā fotogrāfijā ir nobildēta pietiekami izteiksmīgi. Iespējams, mēs sapratāmies ļoti labi tāpēc, ka arī es esmu diezgan tieša. Neapdomīgi teicu: “Silvij, vai tie nav kompleksi, ja neviena bilde nepatīk?” Saņēmu uzreiz strauju piekāpšanos ar apmēram šādu atbildi: “Ņem šo, kafejnīcā taisīta, nav vismaz stulba pozēšana.” Jā, viņa bija prasīga, tieša, bet es skaidri zinu, viņai nepatika mākslīgas un neorganiskas lietas, nekvalitatīvi izdarīts darbs.

Paldies par lieliskajām lekcijām, paldies par teātri, kuru mums iemācīji mīlēt, un nedod Dievs, ja bez Silvijas mūsu teātra kritikas lauks kļūs remdens un rimts. Paldies par grāmatām, sarunām un īpašajiem mirkļiem līdz rīta gaismai Valmierā, paldies par burvīgo Spānijas ceļojuma maršrutu un Lorku. Savā grāmatu plauktā piecās Silvijas grāmatās atradu man veltītus vēlējumus. Vienā no tām rakstīts: “Mīļā, Agita! Es par Tevi vienmēr domāju ar prieku, nezin kāpēc liekas – jau sen esam pazīstamas. Silvija” Es tieši tāpat – par Silviju domāšu ar prieku!

Zane Radzobe, Agita Mačuka, Silvija Radzobe Valmieras drāmas teātrī (gads nezināms) // Foto no Agitas Mačukas personīgā arhīva

 

2011. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kurss

Guna Puisāne, tehniskā konsultante un izstrādātāja IT uzņēmumā

Ja dzīvē ir bijuši daudz jautājumi par pareizām un nepareizām izvēlēm, tad iespēja būt teātra zinātnes kursā un iepazīties ar Silviju Radzobi pavisam noteikti ir bijis viens no bagātākajiem dzīves posmiem, par kuru nevar šaubīties. Viņa bija personība, kas iedveš cieņu un bijību jau pirmajā tikšanās reizē. Ierasties uz Silvija Radzobes semināru nesagatavojies – pat tādu domu nevarēja pieļaut. To ikviens students saprata jau iepazīšanās lekcijā. Būs ne tikai jālasa, jāizzina teātra vēsture, jāskatās katra jaunākā teātra izrāde, bet arī jāprot diskutēt. Neviena ideja, neviena interpretācija nebija slikta. Galvenais, ko Silvija Radzobe gaidīja, – ka runāsi pārliecināti un aizrautīgi, kā to darīja viņa pati.

Mēs tikai varējām brīnīties, kā tik ļoti niansēti un spilgti var stāstīt par senu izrādi, it kā tā būtu notikusi vakar un mēs paši to būtu skatījušies. Silvijas atmiņa bija fenomenāla, pielīdzināma portatīvai zibatmiņai, kas ieraksta jebkura izmēra un formāta failu, lai tas nepazustu un to varētu atskaņot jebkurā laikā. Apbrīnojams prāts un inteliģence. No mūsdienu skatpunkta viņa būtu perfekts sociālo tīklu “influencers”, jo ar savu personību un turklāt labo humora izjūtu spēja iedvesmot un aizraut. 

Mīļš paldies viņai par uzticēšanos, iesakot īpašu bakalaura tēmu. Uzaicinājums apspriest bakalaura darbu fakultātes kafejnīcā ar kafiju un kūku bija viens no augstākajiem sasniegumiem manā studiju laikā. Pat atzīme nebija tik svarīga kā Silvijas atzinība, rokasspiediens un nu jau par piemiņu palikusī grāmata, kurā glabājas laba vēlējumi ar Silvijas autogrāfu.

Eva Mežaraupe, darbojas socioloģijas jomā

21. aprīlis atnesa sev līdzi šokējošu ziņu, ka mirusi Silvija Radzobe. Ziņu, kurai grūti noticēt joprojām... Silviju atceros kā cilvēku, kā pasniedzēju ar neizsīkstošu enerģiju, dzīves prieku un milzīgām darba spējām. Viņa spēja noturēt auditorijas uzmanību, vienalga, vai tika lasītas lekcijas par teātra vēsturi un teoriju, vai tās bija kopīgas diskusijas semināros, vai stāsti par kādu dzīves notikumu, ceļojumu. Vienmēr radās iespaids, ka viss, kam viņa ķeras klāt, notiek zibenīgi, viegli un pats no sevis, bet patiesībā visam pamatā bija sirdslieta, kurā ieguldīts smags darbs ilgu gadu garumā. Silvija bija ļoti prasīga pret mums studentiem, ja kaut kas tika darīts un uzdots, tad Silvija pretī sagaidīja 100 % atdevi, tieši tādu pašu, ar kādu pati darīja visu, kam pieķērās. Silvija no sirds centās sniegt savu plašo zināšanu bagāžu par teātri, vēsturi, mākslu un literatūru, iespiežot viena priekšmeta ietvaros vismaz vēl divus citus priekšmetus, jo teātri nekad neuztvēra kā atsevišķu mākslas veidu, bet kā cieši saistītu ar pārējiem mākslas veidiem, vēsturi un laiku, kurā teātris top. Semināros notika diskusijas ne tikai par jaunākajām teātra izrādēm, bet arī par notikumiem sabiedriskajā un teātra dzīvē, par seriālu, ar kuru Silvija bija aizrāvusies, un virkni citu lietu. Šķiet, ka Silvijai vienmēr un par visu bija viedoklis, un viņa nekautrējās to izpaust skaļi. Studentu un Silvijas viedoklis ne reizi vien atšķīrās, galvenais bija pamatot savu viedokli un teikt to, ko patiešām domā, viņa varēja nepiekrist un palikt pie sava, tomēr vērtējumu tas nesamazināja. Silvija prata baudīt dzīvi un svinēt sasniegto, un galvenais – dalīties priekos un panākumos ar citiem. Kopīgi tika atzīmēti visdažādākie notikumi – semestru noslēgumi, bakalaura un maģistra darbu aizstāvēšanas, konferences, jaunu grāmatu atvēršanas svētki, Silvijas vārda dienas un dzimšanas dienas. Ikviens, kurš piedalījies šajos pasākumos, nešaubīgi zināja – Silvijai jādāvina hiacintes un neizpaliks arī priecīgā saskandināšana, obligāti skatoties acīs! Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, draugiem un kolēģiem.

Ieva Rodiņa, teātra kritiķe un zinātniece, Latvijas Universitātes lektore, KrodersLV galvenā redaktore, LU LFMI zinātniskā asistente

Savas personīgās atmiņas par Silviju uzrakstīju jau 21. aprīlī, dienā, kad uzzināju par viņas aiziešanu mūžībā (skat.  šeit). Taču, atceroties studiju gadus, prātā nāk vairākas spilgtas epizodes. Tas, kā kursā "Klasisko teātra modeļu transformācijas turpmākajos gadsimtos", kuru nu jau vairākus gadus kopā ar Silviju lasām pirmajiem bakalauru kursiem, aizmirsu kādu būtisku terminu. Pasniedzēja gluži vienkārši nosūtīja lejā uz bibliotēku atrast un izkonspektēt šo jēdzienu no vārdnīcas (lieki piebilst, ka tobrīd vēl nebija interneta telefonā) un, kad to biju izdarījusi, izlika izcilu vērtējumu eksāmena testam. Citkārt kādas tēmas nepārzināšana izsauca daudz asāku reakciju, piemēram, kad neviens no kursa nezināja, kurš sarakstījis lugu "Troils un Kresīda", vai kad nepietiekamas izrādījās mūsu zināšanas par Mihaila Čehova darbību Latvijā. Katrs šāds zināšanu "robs" tika aizpildīts ar padziļinātu, aizraujošu lekciju. Nezinu otru tādu pasniedzēju, kura nodarbībās būtu sēdējusi un konspektējusi katru vārdu. Silvijas lekciju pieraksti joprojām ir viens no manas teātra bibliotēkas vērtīgākajiem dārgumiem. Nemaz nerunājot par to atgriezenisko saiti, ko Silvija devusi manā profesionālajā karjerā un personības izaugsmē. Paldies par visu!

Foto no 2011. gada teātra zinātnes bakalaura studiju kursa ikdienas // Foto no Ievas Rodiņas privātā arhīva

2013. gada teātra zinātnes maģistra studiju kurss

Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta “Diena” žurnālists

Es, protams, zināju, kas ir Silvija Radzobe, bet mūsu pirmā mērķtiecīgā tikšanās bija maģistrantūras iestājeksāmenā, kāds bija jākārto tikai tiem, kuru bakalaura izglītība īsti “neklapēja” baltu filoloģijas programmai. Tad es pirmo reizi iepazinu to Silvijas aizrautīgo acu uzzibsnījumu, kad viņa sadzirdēja sarunas biedra teiktajā ko tādu, kas likās interesants. Bet pašā maģistrantūras sākumā viņa mūs, no ļoti dažādām vidēm nākušos, eleganti nolika pie vietas, gan kādu no kolēģēm aizdzenot uz bibliotēku noskaidrot kādu terminu vai faktu, gan pirmajā seminārā man skaidri parādot, ka ar “fleitēšanu” nekas nesanāks.

Silvija prata aizraut. Piedalīties viņas konferencēs nebija studenta pienākums, bet piedzīvojums, rokoties cauri, piemēram, 1945.–50. gadu arhīviem. Viņai patika ēverģēlības, tāpēc esam rīkojuši “sarkano blūžu” aģitbrigādi grāmatas “1945–1950: teātris, drāma, kritika” atvēršanā. Silvijas humora izjūta varēja pārsteigt pilnīgi negaidītos brīžos – tā jau vairākus gadus vēlāk, ar "Spēlmaņu nakts" žūriju aizbraukuši uz Rēzekni, skatījāmies izrādi bērniem “Drebošā telts”, un kāds no pasaku tēliem pēkšņi pajautāja: “Kā tevi sauc?” – “Linda,” zibenīgi atbildēja Silvija, pārsteidzot tos, kuri viņu pazina. Gods kam gods, aktieris Kārlis Derums neaizrijās un turpināja sarunu.

Silvija nedarīja neko speciālu un pārdabisku, lai aizrautu auditoriju, viņa reflektēja par to, ar ko pati bija aizrāvusies, ko bija pētījusi, iepazinusi. Un tā vismaz man ir galvenā mācība no viņas – ieraugot sev ceļā ko jaunu, censties to izzināt. Man bija izdevība vadīt arī Silvijas tikšanos ar lasītājiem un skatītājiem Ojāra Vācieša muzejā 2012. gada rudenī un piedzīvot to, cik ieinteresēti publika tvēra viņas stāstīto. Ne velti Silvijai patika lasīt detektīvromānus – viņa pati prata uzvērt klausītāja uzmanību uz āķa un noturēt to.

Silvijas aizrautība lika viņai reizēm zaudēt piesardzību, un ne visiem tas patika. 2017. gada vasarā savērpās jezga ap vienu Silvijas izteikumu Andra Kiviča vadītā raidījumā, kas bija ļoti godīgs, bet, iespējams, pāris mēnešus par agru publiskots. Es biju tā brīža "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs, un mēs abi devāmies skaidroties Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes sēdē. Situācija bija ļoti samocīta, to, kuri bija jutušies aizvainoti, nemaz nebija klāt, bet Silvija šai situācijā demonstrēja aukstasinību un pašcieņu, būdama gatava arī atzīt, ka ir pārsteigusies.

Es negribu piekrist tiem, kuri saka, ka pēc Silvijas aiziešanas Latvijas teātra kritikā iestāsies pelēcība. Ja mēs šim apgalvojumam piekristu, tad Silvijas mūža darbs tiktu noniecināts. Bet viņas latiņu turēt mēs varam tikai visi kopā, un tas būs grūts uzdevums.

Gunta Sloga, žurnāliste, patlaban vada Baltijas mediju izcilības centru

Vienaldzīgo nebija. No sajūsmas un aizrautīgas doto uzdevumu pildīšanas līdz niknai vēlmei pārtraukt milzīgo prasību īstenošanu un pamest studijas. Taču lielākoties visi palika. Mūsu kursa vadītājas pievilkšanas spēks bija lielāks par pārējo.

Teātra kritikas studijās ienācu labu laiku pēc bakalaura grāda iegūšanas. Profesionālajā darbā medijos bija iestājies lēnāks periods un, šķita, ir piemērots laiks maģistra grādam. Gribējās, lai studijas ir interesantas un daudz maz sasaucas ar manu iepriekš gūto izglītību LKA. Teātra kritika šīm vēlmēm atbilda. Taču, sākot studijas, es nevarēju iedomāties, ka tas kļūs par vienu no intelektuāli aizraujošākajiem piedzīvojumiem manā mūžā.

Drīz vien man nekam citam vairs nebija laika. Vakaros es biju lekcijās vai teātrī, kur “Radzobes studenti” varēja noskatīties pat sezonas lielākos dižpārdokļus. Studijas Silvijas vadībā bija spraigas un dažkārt līdzinājās detektīvam. Kopā ar pasniedzēju analizējam izrādes, lugas vai viņai nozīmīgus romānus. “Tiešām! Ko tādu es nebij iedomājusies!” par kāda kursabiedra interpretāciju ar jaunatklāšanas prieku varēja iesaukties Silvija. Varēja šķist, ka viņa šo darbu jau interpretējusi vairākkārt un zina visas atbildes, taču nebija ne mazāko šaubu, ka viņas pārsteigums šajā brīdī ir patiess.

Kaut arī Silvijai patika klausīties mūsu viedokļos, viņa necieta, ka runā tukšu, vai vēl ļaunāk – vispār nezina, par ko runā. Reiz seminārā kāda kursa biedrene nomurmulēja atbildi uz viņai uzdotu jautājumu. Silvija, sapratusi, ka studente neko nezina, nosūtīja viņu lejā uz bibliotēku noskaidrot visu par konkrēto faktu un izstāstīt pārējiem. Uz mani šis solis atstāja dziļu iespaidu, un šo mācību – nerunāt par to, par ko nav sajēgas –  paturu vērā joprojām.

Pēc studijām es atgriezos mediju laukā un no teātra attālinājos. Taču ar Silviju ik pa laikam sazinājāmies, man bija svarīgs viņas viedoklis ne tikai par teātri, bet par jebkuru tēmu, kas tai laikā bija viņu aizrāvusi. Pēdējo reizi tikāmies pērnvasar, kad ar meitu aizbraucām pie viņas uz Kuivižiem. Saziņā ar mazo bēbi Silvija izrādīja kādu manis agrāk nepamanītu šķautni – dziļu sirsnību un maigumu. Tomātu salātos smaržoja baziliks no viņas dārza, mēs runājām par dzīvi un vienojāmies satikties atkal...

Tikai nedēļā pēc Silvijas aiziešanas es tā pa īstam sapratu, cik lielu vietu viņa bija ieņēmusi manā dzīvē. Un esmu pateicīga, ka viņa tur bija.

Ērika Zirne, teātra kritiķe, strādājusi KrodersLV kā redaktore

“Tā jau man likās”, ar smaidu nodomāju, uzzinot, ka arī Silvija pēc horoskopa ir Vērsis. Horoskopus uztverot kā vieglu izklaidi, tomēr secināju – kaut kas tik pazīstams un tuvs ir viņas būtībā. 

Ar Silviju iepazinos pirms desmit gadiem, turpinot studijas LU maģistrantūrā. To, ka mācības nebūs vieglas, nojautu, jo zināju, ka viena no pasniedzējām būs Silvija, par kuru studenti izteicās viennozīmīgi – ļoti prasīga, principiāla, godīga. Taču bija daudz grūtāk nekā domāju. Divi gadi pagāja, mācoties no sesijas līdz sesijai, un Silvija vienmēr lepojās un slavēja mūsu kursa „intelektuālo kapacitāti”. Man pašai par pārsteigumu atklāju, ka iespējams ir viss (un daudz), ja dari no sirds – noskatīties piecas izrādes nedēļā bija norma (pat, ja viena no izrādēm bija „Oblomovs”), arī pa nakti uzrakstīt ekspresrecenziju un sagatavoties nākamās dienas semināram. Un vēl ikdienas lekcijas. Pat nepieļāvu domu, ka varētu kaut ko nedarīt vai nepaspēt.

Silvija iemācīja domāt analītiski un izteikties kodolīgi, atsijājot „graudus no pelavām”. Semināros studentu izteikumi,  kā, piemēram, „kaut kur, kaut kad, kaut kas, kaut ko teica...” tika pārtraukti ar nepacietīgiem jautājumiem un ieteikumiem precizēt informāciju, dažkārt atklāti aicinot “nemurgot” vai demonstratīvi garlaikoti skatoties ārā pa logu. Pat nevajadzēja gaidīt oficiālu darba novērtējumu –    tas jau bija dots ar šādu attieksmi.

Silvija vienmēr jebkuru jautājumu vai problēmu atrisināja, meklējot cēloņu un seku likumsakarības plašākā mērogā, mācot to arī saviem studentiem. Mācīja improvizēt. Man pat liekas, ka arī šajos Covid-19 apstākļos – ja Silvija “ķertos pie lietas”, viņai būtu savs viedoklis, no kurienes šis “sikspārņa” vīruss cēlies; iespējams – arī studentiem liktu izklāsīt savas versijas, vērojot katra spriedumus par šo neparasto situāciju. Nu, līdzīgi, kā mums bija jāveido tolaik populārā seriāla “Šerloks” galvenā varoņa (ko atveidoja Silvijas iemīļots aktieris Benedikts Kamberbačs) portrets vai pēc izvēles jāsagatavo ziņojums par mūsdienu kardioloģijas sasniegumiem Mihaila Bulgakova garstāsta “Suņa sirds” kontekstā.

Silvijai piemita patiesa empātija, kas, iespējams, dažkārt pašu nevajadzīgi “inficēja” – katra cilvēka un studentu kopējo egregoru viņa “nolasīja” nekļūdīgi. Reiz, gatavojoties sarunai par promocijas darba izstrādi, es uztraucos tik ļoti, ka Silvija teica: “Ērika, beidz nervozēt! Kad Tu uztraucies, es arī sāku uztraukties, un nekāda saruna mums nesanāks.” Pienāca brīdis, kad laikam “salūzu”, gribēju visam atmest ar roku. Bija sācies darbs pie grāmatas „100 izcili Latvijas aktieri” tapšanas, kur man tika uzticēts veidot divu aktieru portretus. Kad neizdevās vēl un vēl, aizrakstīju Silvijai garu un atklātu vēstuli, ka man laikam nav talanta, ka esmu pārrēķinājusies ar savām ambīcijam un, vispār, man tagad citas intereses – suns, koris, Dziesmusvētki. Tomēr vēl pēdējo reizi pamēģināšu... Un... Silvija atrakstīja pēc pāris dienām, neņemot vērā manas “vaimanas”: “Paldies par vaļsirdīgo un sirsnīgo vēstuli. Mūsu cilvēciskās simpātijas ir abpusējas, neraugoties uz vienu neizdevušos portretu.[..] Ērika, lūk, tā vajag strādāt! Tu visu vari, ja gribi! Tagad Tavs portrets ir viens no interesantākajiem grāmatā.” Pieļauju, ka Silvija mani gribēja tikai uzmundrināt, bet, pateicoties viņai, portrets tiešām izdevās visai interesants.

Silvija bija ļoti sievišķīga. Viņa ievēroja visu – jauns matu griezums, jauna kleita vai soma, jaunas smaržas – ikviens tika palutināts ar jauku komplimentu vai atzinīgu skatienu vai smaidu. Reiz, tuvojoties Silvijas dzimšanas dienai, ar kursa biedreni nolemām uzdāvināt smaržas. Toreiz, vēl nezinot par Silvijas aizraušanos ar dālijām, sagadījās, ka mūsu izvēlēto smaržu nosaukums bija  “Melnā dālija” (Black Dahlia). Cik ļoti viņa priecājās par to, slēpjot aizkustinājuma asaras. Atceros, ar kādu neviltotu prieku un atzinību mēs kursā reiz apspriedām kāda žurnāla LILIT pirmā vāka foto, kuru rotāja cēli skaists (vai otrādi) Silvijas portrets.

Zinot, cik ļoti man patīk kaķi, Silvija reiz man Ziemassvētkos uzdāvināja skaistu krūzi, uz kuras attēlots laiski gracioza kaķa attēls. Baidoties šo dāvanu ikdienas saimniekošanā saplēst, tā vēl joprojām nelietota rotā manu īpašo trauku kolekciju.

Ir teiciens: “Skolotājs atnāk pie mācekļa tad, kad skolnieks ir tam gatavs.” Bezgala sāpīgi ir tad, ja skolotājs aiziet neatvadījies un negaidīti. Ar sveicieniem, Silvij!

Dace Bargā, komunikācijas speciāliste, patlaban darbojas kultūras un politikas vidē

Manā dzīvē līdz šim ir bijuši vairāki skolotāji, domājot šo vārdu gan šaurā, gan plašākā nozīmē. Tie ir cilvēki, kas mani ne tikai intelektuāli izglītojuši, bet arī iemācījuši kaut ko vērtīgu tā saucamajai “īstajai dzīvei”. Viens no tādiem cilvēkiem man ir un vienmēr paliks arī Silvija Radzobe. 

Uz LU Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra kritiķu maģistru kursu es atnācu 2011. gadā. Protams, pirms tam biju daudz dzirdējusi par skandalozo teātra kritiķi Radzobi, tomēr nekad viņu nebiju satikusi klātienē. Nebija grūti noprast jau pašā sākumā, ka Silvija ir liela un arī diezgan sarežģīta personība, kura telpā ap sevi veidoja īpašu atmosfēru – man šķiet, ka mēs visi viņas klātbūtnē jutāmies tādi kā nedaudz uztraukušies. Mani patiesi iedvesmoja tas, ar kādu aizrautību viņa stāstīja par lietām un idejām, kas viņai šķita interesantas. Tās nebija vienkārši gadu gaitā atstrādātas lekcijas ar simtreiz pārmaltu stāstāmo – bija sajūta, ka Silvija katrreiz ir atklājusi ko jaunu, turklāt nepacietīgi gribēja ar to padalīties. Un arī mums katru reizi gribējās pateikt kaut ko prātīgu, ko viņa atzinīgi novērtētu. Tas iedeva pašapziņas devu visai dienai. Mums pēkšņi likās, ka esam gudri!

Silvijai ārkārtīgi patika talantīgi studenti, bet viņa nevienam nepiedeva “haltūras”. Kad otrajā kursā man piedzima meita, studijas krietni cieta. Neapmeklēti semināri, nokavēti termiņi, līdz galam nepaskaidroti apstākļi, aizvainojumi, pārpratumi. Vienā brīdī ar Silviju vairs nekādi nespējām saprasties. Atceros, ka pēc diezgan nepatīkamām pārrunām par manu maģistra darbu es atskrēju mājās, baroju ar krūti bēbi un skaļā balsī raudāju – tieši tik emocionāli tas bija. Galu galā es nomainīju katedru un studijas pabeidzu kā literatūrzinātnieks gadu vēlāk par saviem kursabiedriem. Maģistra darba aizstāvēšanas dienā arī Silvija bija auditorijā, un savas runas noslēgumā paskatījos viņai acīs, sakot lielu paldies tieši viņai par šīm studijām, neskatoties uz dīvaino iznākumu. Šķiet, ka viņas sirds pret mani atkal atmaiga. Vēlāk mēs sadarbojāmies manā darba vietā interneta žurnālā “Satori.lv”, kur Silvija pēdējos gados ar prieku publicējās, tāpēc diezgan bieži komunicējām virtuāli. Spilgti atceros reizi, kad klātienē tikāmies Silvijas ilgi lolotās grāmatas “100 izcili Latvijas aktieri” atvēršanā Latvijas Nacionālajā teātrī. Toreiz viņa man teica: “Dace, mums vajadzētu kaut kad kopā iedzert vīnu!”

Bet tā arī vīnu nekad kopā neiedzērām, nesanāca. Tas bija pirmais, par ko iedomājos dienā, kad uzzināju par viņas aiziešanu. Patiesi ceru, ka Silvija sagaidīs mani ar pilnām glāzēm kādā teātra bufetē citā dimensijā. Tad beidzot izrunāsim visu. R.I.P., Silvij!

Nora Sudmale, Freelance kultūras un video projektu radītāja un realizētāja

Ziņa, ka Silvijas Radzobes vairs nav ar mums, mani atstāja uz pauzes. Viņa šķita kā ārpus laika esošs fenomens, kas būs mūžīgi. Un tagad viņas nav. Es kopā ar Silviju pavadīju divus intelektuāli intensīvus gadus Latvijas Universitātes teātra zinātnes maģistrantūras studijās. Lai gan studijas nepabeidzu un teātra jomā nepraktizēju, šis kopā pavadītais laiks ir atstājis neizdzēšamas pēdas manā personībā. Pasniedzēja savas milzīgās darba spējas, aizrautību un iespaidīgās zināšanas mūsos – studentos, ieguldīja pamatīgi. Katra lekcija, seminārs, patstāvīgais darbs bija intelektuāls izaicinājums, augstlēkšanas sacensība sasniegt Pasniedzējas latiņu. Spilgtākais zīmogs, kas palicis manās atmiņās no Silvijas, ir vārds “rosinošs”, saņemt to kā novērtējumu par recenziju vai repliku kādā no semināriem man bija kompliments. Šis īpašības vārds no viņas ir ieaudzis arī manā leksikā un joprojām, kad mani kas aizrauj un šķiet interesants, mēdzu dot tam vērtējumu – rosinošs, un manī novibrē Silvijas stīga.

Līva Lediņa, strādājusi Latvijas Kultūras akadēmijā, patlaban ir Talsu mūzikas skolas direktora vietniece

Ziņa par Silvijas nāvi burtiski kā krusa no skaidrām aprīļa debesīm pāršalca sociālos tīklus, vēlāk medijus. Ticu, ka Silvija būtu gribējusi vēl lielāku blīkšķi, milzu gongu, sēru krāsas konfeti, absurda teātra estētiku un varbūt skumjo klaunu Pjero ar politisku plakātu rokās, tomēr sanāca citādi. Es sēdēju ābelē ar dārza šķērēm rokā savā Talsu pievārtes ābeļdārzā, cits docēja lekciju Zoomā, cits rušināja redīsu dobi. Un Teātrī klusums.

Ja par mirušiem labu vai neko, tad Silvija droši vien teiktu: labāk neliekuļo, saki, kā ir, tikai pamato un cieni! Jā, es tāpat kā daudzi ar Silviju bieži nesapratos. Un tomēr ziņa par viņas nāvi pat tādiem teātra bēgļiem kā man šķiet neticama. Ir neticami, ka tādi cilvēki kā Silvija aiziet… Vienā brīdī ņem un aiziet. Un iepūtiet visa pasaule, viņa ir prom! Liels cilvēks. Ļoti inteliģents un darbspējīgs cilvēks. Azartisks un dzīvi mīlošs cilvēks. Kaislīgs, priecīgs, tomēr skumjš cilvēks.

Viņa ir izdarījusi apbrīnojami daudz, bet viņa noteikti gribēja izdarīt vēl trīstik vairāk, jo Silvijai allaž vajadzēja vairāk. Vairāk par maksimumu. No sevis, no citiem. No visiem.

Patiesībā nespēju uzrakstīt nevienu sakarīgu vārdu, kaut domas pie Silvijas kavējas jau vairākas dienas. Varbūt tāpēc, ka pat tādam šķietamam huligānēnam kā man nav gluži vienalga, ko viņa par šo visu teiks. Domas klaiņo starp semināriem un lekcijām, kavējoties mazliet priekā, ka tomēr paguvu pabeigt maģistratūru, Silvijas recenzēta.

Atceros, ka gandrīz sajuku prātā no teātra pārdozēšanas. Es ļoti labi varu saprast teātra radīšanas atkarību, mistiku un kaifu, bet patiešām nesaprotu, kā var tik ļoti mīlēt teātri skatīties, lai tik ļoti azartiski ar redzēto strādātu. Tur patiešām jābūt pilnīgi aukstasinīgam vai totālam teātra narkomānam, pie tam ļoti gudram narkomānam… Silvija noteikti nebija aukstasinīga. Un ne jau tikai teātris. Literatūra. Politika. Kultūra. Māksla. No otras puses, dārzs, seriāli un grāmatas… Dzīve.

Joprojām vārdi un domas nevirknējas, tāpēc ceru, ka Silvija šo visu lasot, mani pasūtīs un patrieks ratā, lai pēc tam sirsnīgi par to izrunātos. Un, ja tikšu pasūtīta, es to uztveršu par komplimentu!

Foto no 2013. gada teātra kritikas maģistrantūras kursa Ziemassvētku svinībām // Foto no Ērikas Zirnes personīgā arhīva

Vēsma Lēvalde, 2017. gadā ieguvusi doktora grādu LU Literatūrzinātnes, fokloristikas un mākslas doktora studiju programmā. Ir teātra kritiķe un zinātniece, docente Liepājas Universitātē

Es mēģinu koncentrēties un cenšos izdomāt, ko es rakstītu Silvijai jubilejā, ja tā būtu apsveikuma vēstule. Nekā… Nevienas vienīgas domas galvā. Tikai tādas saplīsuša spoguļa lauskas, kurās uzzibsnī kādi atmiņu fragmenti bez jebkāda vārdos formulējama kopsakara. Sabirzušu stāstu uzplaiksnījumi atspulgā, ko sašķēlis aprīļa zibens. Man liekas, Silvijai ir tik raksturīgi parastu pasēdēšanu pārvērst dramaturģijā. Viena tāda reize bija Liepājā, kad “Rīgas kritiķu” braucienā ieradās manas kursa biedrenes LU doktorantūrā. Nolēmām pasēdēt kafejnīcā Darbnīca, uzaicinājām arī Silviju. Atceros, ka Silvija atnāca vēlāk. Neatceros, par ko runājām un cik ilgi nosēdējām. Ārā jau bija tumšs, es pieteicos pavadīt Silviju līdz viesnīcai Poriņš. Gājiens bija komisks – gribēju vest pa īsāko ceļu, taču Stendera iela izrādījās neapgaismota, uz ietves bija kaut kādas stalažas, būvgružu konteineri… Šķita, ka Silvijai ir neomulīgi. Viņa pārprasīja, vai tiešām ejam pareizi? Es jutos kā izgāzusies eksāmenā… Un pēkšņi viņa sāka stāstīt, ka dažkārt vajadzētu vienam otram māksliniekam acīs pateikt... Necitēšu, bet tas bija skarbi un tieši kā kulaks uz acs. “Taču es nedrīkstu, lai gan par mani drīkst teikt visu ko,” viņa bēdīgi piebilda. Sapratu, ka šī ārēji spēcīgā, pārliecinošā personība patiesībā ir ļoti jūtīga un publiski “stāvēt pāri” aizvainojumiem un ķengām viņai maksā ļoti dārgi.

Lauma Mellēna-Bartkeviča, 2018. gadā ieguvusi doktora grādu LU Literatūrzinātnes, fokloristikas un mākslas doktora studiju programmā. Ir teātra un mūzikas kritiķe un pētniece

Vispirms bija dziesmiņa par nesatikšanos. Studiju laikā aizrāvos ar Bulgakovu. Kultūras akadēmijas maģistrantūrā Sudraba laikmeta literatūras kursu lasīja profesore Jeļena Celma, bet zināju, ka Silvija pavasara semestrī lasa speckursu par Bulgakovu. Ļoti gribēju to noklausīties, bet dzīve mani tieši tajā semestrī aizveda apmaiņas studijās uz Spāniju. Nesanāca.

Personiski ar Silviju iepazinos tikai pēc astoņiem gadiem, stājoties doktorantūrā. Kultūras akadēmijā neatradās neviens trakais, kas būtu ar mieru uzņemties vadīt disertācijas tēmu par Vāgnera operu mūsdienu režiju, taču no savas alma mater saņēmu nepārprotamu mājienu aprunāties ar Silviju Latvijas Universitātē. Silvija paņēma mani zem sava spārna, jo tēma šķita interesanta, taču uzreiz atšaudījās, ka no mūzikas neko nesaprotot, arī ar hermeneitiku un semiotiku man vajadzēšot tikt galā pašai, ja mani tas nebiedē, tad – aiziet!  Tas bija intensīvs un ļoti piesātināts laiks. Starp mums nereti izcēlās dzirksteļojošas diskusijas, atsvaidzinot sen aizmirstas argumentācijas iemaņas, reizēm diezgan temperamentīgos dialogos, bet beigās vienmēr telefona sarunā vai kādā dokumentu parakstīšanas reizē brokastlaikā viņas virtuvē pie kafijas un kruasāniem nonākot pie vērtīgām atziņām par būtisko – teātrī un dzīvē. Tam visam pa vidu es beidzot noklausījos speckursu par Bulgakovu, kas rezultējās vairāk nekā četras stundas garā, aizraujošā simpozijā ar vīnu un priekšlasījumiem un diskusijām par skolniekiem un skolotājiem, norautām galvām, Bībeles motīviem “Meistarā un Margaritā” un daudz ko citu.

Doktorantūras laikā gaidīju trešo bērnu, un reiz mums pie Silvijas bija seminārs par dažādiem monstriem kultūrā kopš viduslaikiem līdz mūsdienām. Vienā tādā reizē katrai no doktorantēm bija uzdots sagatavot priekšlasījumu par kādu monstru tipu, izmantojot kāda amerikāņu autora grāmatu. Pienāca kārta monstriem, kas radušies patoloģiju rezultātā. Silvija piecēlās un tonī, kas nepieļauj iebildumus, pavēstīja, ka man laiks doties uz kafejnīcu iedzert. Sajutos kā skolā. Mēģināju pretoties, bet Silvija teica: “Es uzstāju!” Tā arī nekad neuzzināju, no kādām patoloģiskām šausmām un, galvenais, to attēliem viņa mani toreiz sargāja, jo arī meitenes, tincinātas par priekšlasījuma saturu, atbildēja visai izvairīgi. Tā es iemācījos oksimoronu “skarbais sirsnīgums”. Manos vājuma brīžos Silvija vienmēr atgādināja nezaudēt degsmi un iet uz mērķi, kurš, jo tuvāk nāca, jo neaizsniedzamāks šķita.

Kad Silvija pārvācās uz jauno dzīvokli, bija pienākusi kārtējā reize kruasānu brokastīm ar disertācijas melnrakstu.  Toreiz dzīvoklim aizkrita durvis, bet mēs to nemaz nezinājām, kamēr man nepienāca laiks skriet tālāk savās dienas gaitās. Pēc pāris stundām atvados, bet durvis nekādi nevar dabūt vaļā. Silvija prasa, ko tagad darīt, jo Zane būšot mājās tikai pēc desmitiem vakarā. Es palūdzu virtuves nazi. Neesmu nekāda kramplauze, bet pēc nelielas intermēdijas ar nazi aizkritušo atslēgu tomēr izdodas tomēr atmūķēt. Smējāmies abas aiz pārsteiguma un atvieglojuma.

Silvija patiesi priecājās par mūsu doktorantūras kompāniju, kas, turot akadēmisko buru, nekautrējās no studentiskām dullībām, neaizmirstot svinēt dzīvi un spalvas māsību. Sirsnīgi solāmies visu to pašu atkārtot un ne vienu reizi vien, tostarp Silvijas jubilejai par godu. Priekā!

Foto no Laumas Mellēnas-Bartkevičas promocijas darba aizstāvēšanas banketa 2018. gadā // Foto no privātā arhīva

 

Deviņas vēstules Silvijai

2016. gada teātra zinātnes maģistrantūras programmas studenti un absolventi: Anna Andersone, Dina Beināre, Eva Škenderska, Ieva Gržibovska, Lauma Abramoviča, Lāsma Gumennikova, Madara Lazdiņa, Zane Gāle un Toms Čevers. Kursa audzēkņi šobrīd darbojas dažādu Latvijas teātru radošajās komandās, medijos, mārketinga un pārdošanas, sabiedrisko attiecību, jurisprudences jomās.

Silvij, šajā brīdī vairāk nekā jebkad agrāk gribas Jūs uzrunāt uz Tu. Kopš ziņas par Tavu aiziešanu ik dienas atminos kādu īpašu mirkli. No studiju laika, kas sākās 2014. gada rudenī un kad biju ārkārtīgi saviļņota, ka varēšu studēt teātra zinātnes maģistrantūrā tieši pie Silvijas Radzobes. No ikvakara lekcijām un semināriem, kurus nereti pārtrauca fakultātes dežurante, sakot, ka mums jādodas mājās, jo ir jau vēls, bet tik ļoti gribējās vēl klausīties Tavā stāstījumā, atrast vēl kādu atziņu tikko analizētajā lugā vai romānā, vēl saspridzināt prātu ar intelektuālajiem augstumiem, uz kuriem Tu nerimstoši mudināji katrā tikšanās reizē. No kopīgajiem Ziemassvētkiem, kuros studentu un profesores lomām tika piešķirts otrais plāns, priekšroku dodot biedriskumam. No sirsnīgajām viesošanās reizēm Kuivižos, kad jau pēc absolvēšanas katrs augusts bija mūsu atkalredzēšanās laiks. Jo īpaši spilgti manā atmiņā paliks Tevis teiktais par sava kabineta durvju atstāšanu pusvirus, lai dzirdētu, kā mēs ar kursabiedriem divas telpas tālāk pirms lekcijām čalojam un smejamies. Mums patika pavadīt laiku kopā, un mēs zinām, ka tas bija svarīgi arī Tev. Tu cītīgi sekoji līdzi it visam, kas Tevi interesē. Ceru, ka arī šobrīd Tavas durvis debesīs nav aizvērtas, jo turpat līdzās noteikti ir Tavs iemīļotais Aleksandrs Čaks un daļa lielisko aktieru, par kuriem Tu tik kaismīgi rakstīji recenzijās un pētījumos… Gaišā piemiņā, Lauma

 

Silvij, ja Jūs zinātu ar kādu prieku apmeklēju Jūsu lekcijas, pat ja bieži par savu domu izklāstu nebiju pārliecināta. Tie vienmēr paliks mani mīļākie domubiedru vakari. Jūs vienmēr bijāt ieinteresēta studentu sakāmajā – tiecāties izzināt visu jauno, nezināmo. Man liekas, par mums, studentiem, Jūs domājāt daudz labāk nekā mēs paši par sevi – ar jautājumiem kā labs detektīvs vedāt dziļāk interesantā tēmas izklāstā un, kad dzirdējāt mūs nepārliecinātus, iedrošinājāt būt drosmīgiem, turpināt darīt un atrast savas balsis. Degsmē apgūt jauno, aizrautībā un ar jaudu! Silvija, šādi es Jūs vienmēr atcerēšos. Sirsnībā un dziļā pateicībā, Lāsma

 

Silvij, rakstu šo vēstuli Jums, mūsu kursa spēcīgākajam, jauneklīgākajam un kaislīgākajam spēlētājam, tāpēc noslēpt fakta sāpīgumu neizdosies, bet atceros, kā vienā pagalam neveiksmīgā sesijā no Jums saņēmu tieši šādu padomu – es jau saprotu, emocijas ir emocijas, bet man jau tā vērša daba un spēks – es eju uz priekšu un Tev novēlu to pašu. Laika izteiksmē ļoti īsā periodā, Jūs no man tāla teātra kritikas supervaroņa kļuvāt par profesionāli cilvēcisku virzienu, kurā iet. Ceļš vienmēr prasījis ātru reakciju, milzīgu pašironiju, bezkompromisu darbu un iedziļināšanos, jo pretējā gadījumā pedagoģiskā labvēlība, un tādu esmu saņēmusi ļoti daudz, pārauga ļoti tiešā un nepārprotamā vērtējumā. Tomēr jāsaka, ka tik daudz ticības maniem spēkiem man pašai nekad nav bijis. Atceros, kā ar kursa biedriem palaidām garām vienu kopīgu Ziemassvētku pasēdēšanu, jo šķita, kā mēs tā uzprasīsimies. Kad par to atzināmies, Silvij, Jūs tik atviegloti nopūtāties, ka mēs tomēr neesam sausi, garlaicīgi zubrīši. Nebijām jau arī un tālāk turējām līdzi. Tomēr vispārsteigtākā es biju toreiz, kad lūdzu Jums parakstīt manam tētim paredzēto Jūsu grāmatu “Uz skatuves un aiz kulisēm”. Prasījāt, kā locīt manu uzvārdu vīriešu dzimtē, tad ātri pati sevi izlabojāt, protams, lietvārds, 5. deklinācija – Gālem un beigās teicāt: “Es šādos brīžos joprojām mulstu – parakstoties, protams, ne ar deklinācijām.” Paldies, un lai gaišs ceļš tālāk! Zane

 

Silvij, kad 2014. gadā tika izsludināta iespēja iestāties Teātra zinātnes maģistra programmā ar jebkuras jomas bakalaura diplomu, bija grūti iedomāties, ka tas būs sākums kaut kam tik īpašam. Nepilni seši gadi – tik maz, bet tomēr tik daudz. Tik daudz uzzināts, izbaudīts un piedzīvots. Paldies par šīm aizraujošajām, neatkārtojamām lekcijām un semināriem. Par karstajām diskusijām, apspriežot kopā redzēto izrādi, vai mums, studentiem, tikko atklātu grāmatu, filmu vai lugu, – lai pēc tam ar detektīviem cienīgu iedziļināšanos pat mazākajās detaļās atrastu kaut ko jaunu vai atklātu citu skatu uz lietām, tēliem. Par gūtajām iespējām un zināšanām, arī ne tik tieši saistītām ar teātri un teātra pasauli, par sarunām, kas vairs nenotika studiju programmas ietvaros, bet jau pēc lekcijām - visiem kopā pie kafijas. Un tā bija daudzkārt. Mazā pulciņā par svarīgo… Paldies par šo īpašo pieredzi, kas reizēm robežojās ar piedzīvojumu, kā reiz lekcija pilnīgā tumsā. Visā ielā atslēgta elektrība, bet mūsu kabinetā – telefonu lukturīšu gaisma. Intīmi, it kā pieklusināti, taču tik ļoti spilgti, smieklu pilni un dzīvīgi. Un neaizmirstami. Lai viegli un gaiši, Dina

 

Silvij, mana satikšanās ar Tevi sākās pirms vairākiem gadiem, kad izmisīgi pa Rīgu meklēju Tavu grāmatu “Uz skatuves un aiz kulisēm”. Nezinu, kāpēc, bet tobrīd man to ļoti vajadzēja. Izstaigāju vairākus grāmatu veikalus, līdz beidzot vienā tā vēl bija pieejama. Es biju tik ļoti pārņemta ar teātri. Varēju par to lasīt, klausīties, runāt un vērot. Viens mirklis, un kļuvu par Tava kursa studenti. Vienmēr izjutu zināmas bailes, drīzāk bijību pret Tevi. Tu biji cilvēks, ko ļoti cienīju. Gaidīju, kad iznāks Tavas un Naumaņa recenzijas. Jūsu savstarpējā viedokļa apmaiņa, lai cik tā reizēm bija amizanta – to visi gaidīja. Kā daļa no performances. Bieži vien tik pretēji uzskati, bet abiem taisnība. Atzīšos godīgi, Tevi uzrunāt nebija viegli. Vienmēr, kad mēģināju to darīt, ļoti uztraucos. Atceros to reizi, kad Tevi uzrunāju “Pasniedzēj!”. Sapratu savu kļūdu un centos to ātri izlabot, uzrunājot “Silvij!”. Kursabiedri toreiz mīļi smējās, izdzirdot manu neveiklo minstināšanos. Tev nepatika šī oficiālā uzruna. Mūsos Tu radīji tik lielu interesi par notiekošo apkārt, ka drīz vien ar kursabiedriem uz lekcijām nācām ātrāk, lai pārrunātu aktualitātes un notiekošo. Reiz Tu atzini, ka tev patīk šis mūsu ieradums. No sava kabineta Tu klausījies mūsu smieklus, dzīvesprieku un degsmi. Silvij, milzīga pateicība Tev, jo pateicoties teātra zinātnes studijām, esmu ieguvusi fantastiskus domubiedrus un draugus. Laiks iet, bet mēs vēl aizvien turamies kopā kā viens vesels kodols. Jā, būtu grūti noliegt, ka Tu bieži vien esi daļa no mūsu sarunām. Nevaram bez Tevis. Tāpēc ziņa par Tavu nāvi bija īpaši smaga. Diemžēl vairs nebūs Tavu recenziju, ierakstu sociālajos tīklos, spraigās diskusijas un ikgadējā satikšanās Kuivižos. Paldies Tev par zināšanām, atmiņām un emocijām! Cieņā un mīlestībā, Ieva

 

Silvij, kādā no maģistrantūras semināriem Jūs stingrā pārliecībā paziņojāt, ka neesat paradoksāls cilvēks, un tas bija viens no daudzajiem šarmantajiem paradoksiem, kas Jūs padarīja par spilgtu personību. Tādu personību, ar kuru varēja gadīties kāds pārpratums vai ķildīgāka saķeršanās, bet daudz biežāk – aizraujošas diskusijas, interesanti stāsti un priecīgi notikumi. Šodien pavisam nejauši nopirku nelielu Gogoļa stāstu grāmatiņu, iedomājoties par neviltoto aizrautību, ar kādu Jūs ne tikai runājāt par Gogoli, Bulgakovu, Čaku, krievu Sudraba laikmeta kaislībām vai  iedvesmojošām izrādēm, bet arī stāstījāt par dārzu, basketbolu vai ierosinājāt kursa Ziemassvētku svinības. Šīs dedzības, kaislības pret dzīvi un mākslu līdzās humora izjūtai pietrūks. Sev un citiem Jūsu studentiem novēlu ik pa laikam piedzīvot to laimes pilno nopūtu, kas Jums piemita, kad izdevās atklāt ko jaunu. (To nosvinēt, protams, līksmi saskandinot šampanieša glāzes.) Biedriskuma doma un prasme formulēt viedokli, nebaidoties paust pat sākotnēji šķietami absurdākās idejas, ir tas, ko visvairāk gribas no studiju laika paņemt tālāk dzīvē. Paldies, Silvij! Lai gaiši, Eva

 

Silvij, līdz tai bēdīgajai otrdienai man nekad nebija ienācis prātā, ka pienāks diena, kad Jūs nevarēšu satikt teātrī vai uz klusās Hospitāļu ielas, kur, ejot katra savās gaitās, nejauši sastapāmies un apmainījāmies ar priecīgiem “sveiki” un “čau”. Tie pāris gadi universitātē bija ārkārtīgi intensīvi, piepildīti un, jā, dzīvi mainoši. Lai arī mācību process jau ļoti sen kā ir noslēdzies, skatoties izrādes, arvien pieķeru sevi nodomājam - nez, kā Silvijai šis (ne)patiktu? Un pie sevis pasmaidu. Jūs vienmēr paliksiet etalons cilvēkam, kam piemīt degsme – kvēlojoša un karsta, tāda, kas lielā aizrautībā varēja arī apsvilināt. Bet, ja arī gadījās kāda saķeršanās, Jums vienmēr bija svarīgi to atrisināt un izrunāt, jo necēlāt sevi pārāku par studentiem – draudzīga attieksme un biedriskums bija veids, kā motivējāt un iedvesmojāt. Jūsu lekcijas un semināri bija vesels notikums – palūkojoties atpakaļ, saprotu, ka par teātri es iemācījos ļoti daudz, bet par sevi – vēl vairāk. Jūsu darbs nekad neaprobežojās vien ar zinībām par teātri un tā procesiem, Jūs mums, saviem studentiem, mācījāt dzīvi – īpaši uzsvaru liekot uz priecāšanos par labi padarītu darbu, kā arī par citu panākumiem. Jūs par mums stāvējāt un kritāt, lepojāties par mūsu mazajām uzvarām pat twitter ierakstos, ne tikai universitātes sienās. Mēs priecājāmies par Jūsu lielajiem sasniegumiem, kad pabeidzāt kārtējo apjomīgo, atklājumu pilno sējumu vai stāstījāt par īpaši skaistu dāliju ziedu, kas izaudzis Kuivižu dārzā. Studiju darbs ar Jums bija kas krietni vairāk par formālu mācību procesu – tā bija īsta, dzīva, cilvēciska satikšanās. To pāris gadu laikā mēs, kursabiedri, ļoti satuvinājāmies, tieši pateicoties Jums un Jūsu darbam. Ticu, ka mēs turpināsim satikties, runāt par teātri un bezrūpīgi smieties, saskandinot kādu glāzi dzirkstoša šampanieša un atceroties mūsu kopīgi izspēlētās dzīves etīdes. Nav tādu vārdu, kuros varētu ietērpt pateicību par skaisto kopā būšanu! Lai viegli, Silvij! Madara

 

Silvij, Tu jau Tur, kur izrādes redzamas arī tad, kad to vairs nav repertuārā, kur rakstnieki atplaukst smaidā, pretimnācējā atpazinuši savu aizrautīgo lasītāju, kur ziediem un ražai nav daļas gar salnām un sausumu, kur netriec termiņi un domu neaplaupa rakstu zīmju skaits. Bet mums Tevi vēl vajadzēja šeit, arī Čakam, Bulgakovam un postdramatiskajam teātrim, protams. Jo Tava aizrautība iedvesmoja, liekot noticēt, ka griba ir tā, kas nosaka robežas. Netaupīji atzinīgus vārdus par godprātīgi padarītu darbu vai radošu uzvaru, kas ikreiz pacilāja, ļāva sajusties veiksmīgam un tādam, kas ir savā vietā, savā laikā un starp domubiedriem, īsajam studiju laikam kļūstot par vienu no līdz šim aizraujošākajiem manas dzīves nogriežņiem. Uzticībā ļāvi pārbaudīt mūsu spējas, iesaistot atbildīgos rakstu darbos, bet kopīgajās drāmās un drāmiņās liki mums katram pašam sevi labāk iepazīt. Par savu pārliecību iestāties bez atlikuma, savu viedokli paust, lai arī kļūdoties, bet no tā nenobīstoties, un alkaini tverties pēc jaunā un vēl neizdibinātā – tikai tāda attieksme pret dzīvi un darbu dod patiesu gandarījumu, ko vienmēr sev atgādināšu. Tāpat vienmēr ar pateicību un lepnumu pieminēšu, ka esmu bijis kaut maza daļa no Tava laika, kas nu jau ir iegājis vēsturē. Tagad daudz kas vairs nebūs, kā agrāk. Tev bija plašs darba lauks, arvien atrodot ko jaunu, kam pieķerties, plašas intereses, kas gaidīja uzmanību, un plaša sirds, kurā daudzi tika sasildīti, viņiem pašiem to varbūt nemaz nenojaušot. Laidi sev tuvu klāt, riskējot apdedzināt un apdedzināties, bet ticu, ka kaislībai atdevi sevi visu. Kuivižos augustu nogalēs mēs joprojām tiksimies, sasitīsim šampanieša glāzes, lasīsi mums priekšā lappuses no savas jaunākās grāmatas un kopā noelsīsimies atklāsmes priekā – turpmāk mēs satiksimies atmiņu laivās… Ar biedrisku sveicienu, Silvij, Toms

 

Silvij, ikvienam var novēlēt savā attīstības ceļā satikt tādu profesionāli un cilvēciski iedvesmojošu personību, kāda Jūs bijāt man un maniem kursabiedriem tos divus gadus, ko pavadījām aizraujošā domu, zināšanu un ideju apmaiņā Humanitāro zinātņu fakultātē. Gadu gaitā Jums bijis neskaitāmi daudz studentu, taču, šķiet, nekļūdīšos, sakot, ka jaunu zināšanu atklāsmes prieku piedzīvoja ne tikai katrs jaunais "iesaukums", bet kopā ar viņiem arī Jūs – atceros, ka semināros gandrīz vai sacentāmies, mēģinot sevi, citus un Jūs pārsteigt ar kādu iepriekš nemanītu detaļu vai svaigu apskatāmā darba interpretāciju. Brīvas no liekām formalitātēm, savstarpēji bagātinošas, radošas un sirsnīgas – tādas Jūs veidojāt attiecības ar saviem studentiem un tā arī ļāvāt tuvplānā iepazīt sevi – talantīgu teātra kritiķi un neparastu personību – vienmēr urdošu un meklējošu, patiesu, prasīgu un godīgu pret sevi un savu viedokli, spilgtu un drosmīgu gan profesionālajā darbībā, gan dzīvē, zinātkāru un aizrautīgu kā mazu bērnu. Katra tikšanās ar Jums – kā lekcijās un semināros, tā Jūsu miera ostā Kuivižos – bija dzirkstoša kā šampanietis un iedvesmoja dzīvot pilnasinīgāk, patiesāk un jēgpilnāk. Šķiet neticami, ka tā vairs nekad nebūs, bet esmu pārliecināta, ka Jūsu mīlestība pret teātri, mākslu un dzīvi turpinās Jūsu studentos, lasītājos un teātra ļaudīs. Paldies Jums par to! Siltā piemiņā, Anna

Foto no 2016. gada teātra zinātnes maģistrantūras studiju kursa // Foto no personīgā arhīva

 

2019. gada teātra zinātnes maģistrantūras studiju kurss 

Ilze Folkmane, mārketinga projektu vadītāja

Silvija reiz mūs, viņas tā brīža maģistrantūras studentus, uzaicināja pie sevis uz Kuivižiem vārda dienas svinībās. Ilgi prātojām, ko vest dāvanā, līdz izdomājām pieturēties pie klasiskām vērtībām – dāliju gumiem, kā arī pārvērst savu Spēlmaņu naktī uzņemto bildi skaistā plakātā. Saņēmusi dāvanu, Silvija ar entuziasmu uzreiz metās pie naglas un āmura, lai piekārtu bildi pie sienas.

Tieši šādi Silvija darīja visu – viņa priecājās, juta līdzi, pārdzīvoja, dusmojās, pārmeta, strādāja un mīlēja tagad un uzreiz, un no visas sirds. Tā reti kurš māk. Visas idejas tika īstenotas ar nemākslotu entuziasmu, kas pielipa arī apkārtējiem. Tā man laikam pietrūks visvairāk – Silvijas absolūti neizsīkstošā kaislības, plašā vēriena un vēl plašāk atvērtās, trauksmainās sirds, kas tik reti piemīt pieaugušajiem.

Silvijas zināšanu klāsts par teātri bija šķietami neizsmeļams, turklāt viņa nepārtraukti turpināja mācīties vēl un vēl no visiem un visa un par visu, kas nonāca viņas ceļā. Vēl pēdējās viņas nedēļas apmainījāmies ar e-pastiem par tik dažādām lietām – Džona Olivera šovu, filmu “Baby Driver”, “Brāļiem Karamazoviem”.

Es novērtēju, ka man bija iespēja no Silvijas iemācīties kaut pavisam nelielu daļiņu, kas glabājās viņas zināšanu krātuvē. Šobrīd ļoti sāp, bet nelielu siltumu dod doma, ka varēšu turpināt būt ar Silviju un mācīties no viņas, pateicoties mums palikušajiem rakstiem, referātiem, lekciju pierakstiem un grāmatām. Lai gan pie katra no tiem noteikti uzjundīs doma – ak, kā gribētos par šo pajautāt Silvijai ko vairāk...

Paldies par zināšanām, pamācībām, uzmundrinājumu un, kas būtiskākais, draudzību, kura sniedzās arī ārpus universitātes soliem.

Maija Bērtiņa, uzņēmuma vadītāja

Mīļo Silvij! Jau nedēļu prātoju, ko rakstīšu Tev dzimšanas dienas kartītē. Bet liktenis lēma citādāk. Taču rakstu. 2017. gadā devos uz iestājeksāmeniem pie bargās prof. Radzobes, lai studētu teātra kritikas maģistrantūrā. Tu devi ne tikai zināšanas teātra pasaulē, bet arī iemācīji spēju radīt. Radīt stāstus. Tavi stāsti bija tik sulīgi, ka varēja vizualizēt stāstīto. Radīt sajūtas. Tavas sajūtas kā asni pavasarī spraucās uz āru. Radīt baudu. Ne tikai no grāmatu lasīšanas, teorētiķu rakstiem, bet arī no saldajām zemenēm un jaunatklātajām “Laimas” marcipāna konfektēm, ar kurām mūs cienāji. Jā, Tu mēdzi būt asa, stingra, pat neiecietīga, taču tas tikai pastiprināja manu pietāti, cieņu un milzu apbrīnu. Un humors, man tik ļoti pietrūks Tava humora! Tava spēja jokot ar tik nopietnu sejas izteiksmi, kurai seko tikai Tev raksturīgais vārds “joks” un šķelmīgs smaids. Kad uz semināriem bija jāraksta recenzijas, vienmēr pārņēma zināms satraukums. Ja domas nesakrita, Tu aicināji pamatot un diskutēt. Kas mums bija par diskusijām! Vienmēr uzklausīji, atļāvi izteikties, kādreiz pat mainīji savu viedokli. Godīga, taisnīga, tieša! Tu nekad nebeidzi mācīties un attīstīt savas zināšanas!

Tava vārda dienu Kuivižos. Uzdāvinājām foto no mūsu pirmās kopīgās Spēlmaņu nakts. Nekavējoties sniedzies pēc nagliņas un āmura, lai liktu pie sienas. Vedi mūs ekskursijā, rādīji dārzu, atzinies pat nelielā kūlas dedzināšanas notikumā. Aizgājām pie jūras. Ārā bija sniegs, no Kuivižiem atvedu pūpolus Lieldienām. Toreiz, pie galda sēdēdama, arī nobijusies par to, kas būs tālāk, pateicu, ka mūsu kursam pievienosies Mazulis. Pirmais svētku tosts tika manai Meitiņai, otrais – Silvijai vārda dienā. Maģistra darbs nenāca viegli. Tad, kad viss bija galā, darbs tika aizstāvēts, varēju atkal atzīties – zem manas sirds Mazulis.

Silvija, Tu manā dzīvē esi īpaša. Tavā paspārnē ne tikai uzrakstīju pirmo recenziju, ieguvu maģistra grādu, kas nu kļuvis par Tavu noslēdzošo maģistra izlaidumu, bet arī kļuvu par Mammu dubultā. Aiz stingrās stājas, ciešā rokasspiediena stāvēja maiga, trausla, emocionāla dvēsele, kura ne tikai kaislīgi mīlēja teātri, nodevās studentiem, bet arī nesavtīgi mīlēja savu bērnu, cēla viņu pāri visam un deva spārnus nākotnei! Tu, Silvija, arī dzīves paraugs!

Paldies liktenim, ka varējām kādu ceļa gabalu iet kopā! Lai top aizsaulē tas, kam nebija lemts tapt te! Ar dziļām skumjām un ilgošanos, Maija Bērtiņa

Ligita Zaula, Latvijas Valsts arhīvs

Man Silvija ir Skolotāja. Talantīga, prasīga, gudra, taisnīga un ļoti neparasta. ĪPAŠA. IZCILA. Ar Silviju Radzobi iepazinos kad kā Teoloģijas fakultātes studente apmeklēju C kursu “Mihails Bulgakovs” Filoloģijas fakultātē. Toreiz tās bija lekcijas, kuras gribēju, lai nebeidzas. Vienmēr šķita par maz, par īsu. Silvija enerģiski un dzirkstoši kā burvju māksliniece atklāja citu pasauli, un, atceros, tobrīd man nelikās nekas interesantāks par Bulgakova darbiem, viņa teātra pieredzi. Viņas mīlestība uz teātri un Bulgakovu bija patīkami lipīga.

Pēc vairākiem gadiem, kad tviterī uzdūros Silvijas ierakstam, ka tiek komplektēts teātra zinātnes maģistra kurss ar piebildi, ka tiek uzņemti arī juristi, bez lielas domāšanas bija skaidrs, ka man tur jābūt. Tā ir ļoti liela dāvana, ka varēju būt viņas studente, būt  vienā  no desmitniekiem. Silvijas gādībā nepilni desmit dažādi cilvēki kļuvām par tādu kā kopienu. Mūsu kopīgajām sarunām-diskusijām, kuras turpinājās arī ārpus akadēmiskajām stundām, par redzētajām izrādēm, lasītajām lugām, ir neaprakstāma, teiktu, mūžīga vērtība. Tā nu ir, ka pietrūkst Silvijas vadīto semināru ar neskaitāmiem  jautājumiem, obligātās literatūras mega saraksta eksāmenu prasību listē, un vēl un vēl… Liela un īpaša pateicība Silvijai par rosinājumu semināros “rakties” Bloka, Cvetajevas, Sologuba un citu krievu sudraba laikmeta autoru darbos. Paldies par izcili veidotajām lekcijām; padies par uzticēšanos, par iedrošinājumu noticēt, ka spēju..

Mani vienmēr ir sajūsminājis Silvijas tiešums, runāšana pēc būtības, īstums. Pēc maģistrantūras pagājušā gada augustā, lai turpinātu studijas, uz dažiem dokumentiem bija nepieciešams Silvijas paraksts. Paņēmu darbā brīvdienu un ar vienu no pirmajiem rīta autobusiem devos uz Kuivižiem. Silvija mani sirsnīgi sagaidīja, taču uzreiz, bez aplinkiem, norādīja, ka šobrīd ir ļoti aizņemta un autobuss man atpakaļ uz Rīgu ir tikos un tikos. Ja es ar to nebraukšu, tad nākošais ir vēl pēc stundas. Taču labāk, ja es brauktu ar to pirmo, jo ir ieplānots todien daudz strādāt pie Čaka. Man nevajadzētu palikt ilgāk. Ja tomēr gribu ilgāk, tad varu līdz nākošajam autobusam pastaigāties gar jūru. Tik aizkustinoši tieši un sirsnīgi vienlaikus – turpat virtuvītē bija akurāti saklāts galds un šajā limitētajā laikā līdz transportam mēs daudz runājām par Čaku, pētniecības problēmām, atklājumiem, teorijām. It kā sīkums, taču šīs piepildītas pāris desmit minūtes bija maģiskas, man svarīgas un personiskas. Atklāju Silviju–draugu.

Silvijai nepatika “jūsošanās”, un viņa vairākkārt aicināja mūs sevi uzrunāt uz “tu”, tas laikam bija man bija grūtākais uzdevums, kuru diemžēl nepaspēju iemācīties. Mūžīgā piemiņā, mīļā Silvij!

Agnese Linka, Latvijas Radio

Vairākas dienas nevaru saņemties un iesākt ko rakstīt. Zinu, pēc tam liksies, varēja citādāk, labāk, vajadzēja taču pieminēt vēl tik daudz ko... Uzrakstīt svarīgāko īsumā? Iekļauties nelielā, ierobežotā zīmju skaitā – par Silviju Radzobi? Neiespējami.

Man bija 35, kad viņa man iemācīja mācīties. Silvijas latiņa bija augsta. Pirmajās studiju nedēļās šokēju tuviniekus un draugus, daloties ar semestrim uzdotās literatūras sarakstu, tagad neatceros, 40 vai 50 vienību. Kad ar kursabiedriem atklāti pasūkstījāmies, Silvija smējās un teica, ka laikam nevaram iedomāties, kādus grāmatu kalnus uz sesiju studiju gados bijis jāizlasa filoloģijas studentiem agrāk. Viņas prasības attiecībā uz mācību procesu bija nopietnas un tā novērtējums – ļoti svarīgs. Atzīmes tika liktas par visu, e-pasti (vienmēr ar konkrētā cipara pamatojumu) parasti pienāca vēlās vakara stundās. Reiz kādā seminārā drusku sastrīdējāmies, tagad šķiet pat smieklīgi – par Alvja Hermaņa politiskajiem uzskatiem. Mūsu diskusija/duelis ieilga, palikām katra pie sava viedokļa. Naktī e-pastā iekrita ziņa ar uzslavu par apņēmību aizstāvēt savas domas. Nekritu nežēlastībā ne šo, ne īsti kādu citu reizi, un man Silvija bija un paliek etalons akadēmiskai aizrautībai. Jā, arī intelektuālai cīņai – ar sevi un citiem.

Tomēr pāri visam bija neformālās attiecības, kā viņa pati to apzīmēja. Atceros, jau iepazīšanās reizē Silvija izteica cerību, ka izdosies saliedēties un tas ar mums, šķiet, notika. Ar vīnu un pat asarām ir slacīta daža laba vēlo piektdienas vakaru “Sudraba laikmeta” lekcija. Svinējām Silvijas Kuizvižos un kopīgus Ziemassvētkus – dziedājām, apdāvinājāmies, triecām un smējāmies tā, ka piemetās krampji. Cik ļoti priecājos, kad arī šajā pēdējā decembrī Silvija uzaicināja uz karstvīna stundu (kas, protams, beigu beigās nebija nekāda stunda, bet visas piecas, jo runājamo nevarējām pagūt izrunāt). Nākamajā dienā vēl apmaināmies ar siltiem vārdiem e-pastā... Banāli, bet fakts – labie vārdi ir jāpasaka. Senāk cilvēki glabāja sev svarīgu cilvēku taustāmu korespondenci, mums nu paliek e-pasti un pa kādai īsziņai vai vacapam, ko šajā nedēļā neviļus atkal un atkal veru un palasu. 21. aprīļa vakarā drusku apvainojos uz LTV "Panorāmu", kas apgalvoja, ka "viņu nevis mīlēja, bet cienīja". Nav tiesa! Mēs Silviju gan ļoti cienījām, gan mīlējām – tādu, kāda viņa bija.

Linards Āboltiņš, patlaban studē teātra režiju LKA maģistrantūrā

Kad 2017. gada rudenī sāku teātra zinātnes studijas, Silvija Radzobe rakstīja: “Tviteri! Tevis dēļ studēt teātra zinātni atnākusi puse no maģistrantiem. Paldies tev!” Arī es biju viens no šiem maģistrantiem, kurš atsaucās uzsaukumam Twitter, nemaz nenojaušot cik būtiski tas izmainīs un ietekmēs manu dzīvi. Silvija vienmēr bija gatava kādu aizvest galvu reibinošā teātra vēstures ceļojumā un ar Silviju šī ceļojuma gides lomā, neviens nevarēja apmaldīties.

Pirms laiciņa satiku viņu tramvajā. Bija jābrauc kopā vairākas pieturas. Mēs runājāmies. Brauciens bija īss, bet viņa prata gan īsas, gan garas sarunas padarīt atmiņā paliekošas. Tas viņai bija raksturīgi. Teicu, ka grasos pabeigt teātra zinātnes studijas, un viņa priecājās par satikšanos septembrī un kopīgā darba turpināšanu. Studenti viņai sagādāja neizmērojamu prieku un entuziasmu.

Viņa zināja, ka šobrīd studēju teātra režiju, tāpēc paspēja ne tikai apvaicāties par to, kas būs diplomdarbā, bet pat izteikt gan atzinību, gan bažas par nākotnes iecerēm. Viņa bija lepna par to, ka kaut kas notiek un iet uz priekšu. Silvija izvilka no somiņas “Serenādi”, iespieda saujā, pasmaidīja un vēlēja veiksmi. Pirms viņa izkāpa no tramvaja, uzaicināju uz diplomdarba pirmizrādi. Viņa teica, ka noteikti nāks, jo esot ļoti interesants pieteikums. Lai gan viņa mūs sasodīti sāpīgi un negaidīti uz visiem laikiem ir pametusi, es ticu, ka viņa uz šo izrādi noteikti atnāks un to vēros, tāpat kā vēl daudzas, daudzas citas.

Silvija bija vitāls, neiedomājamām darba spējām, entuziasmu, negantu spītību un ar vēlmi degt par to ko mīl, apveltīts cilvēks. Īpašu rosību viņā varēja vērot pat brīžos, kad dzīves fortūna viņas iecerēm nebija labvēlīga. Šķiet, ka viņai vienmēr bija priekšnojauta, kā to apmānīt un izvilkt laimīgās lozes. Viņa prata ar vērienu gan strādāt, gan tikpat vērienīgi sarīkot svētkus. Tie, manuprāt, ir viņas harismu veidojošie faktori, kas turpinās pārsteigt mākslas vidi vēl ilgi, ilgi... Paldies, Silvij!

2019. gada teātra zinātnes maģistrantūras kurss "Spēlmaņu nakts 2017" ceremonijā // Foto no privātā arhīva

 

Pēdējais Silvijas Radzobes vadītais teātra zinātnes maģistru kurss, kas studijas iesāka 2019. gadā

Diāna Auziņa

21.04.2020. "Kultūras ziņu" raidījums nežēlīgi skaudri pauž dzīves dabisko ritējumu. Divos sižetos atainota nāve un dzimšana. Otrajā raidījuma sižetā tiek runāts par Latvijas Nacionālā teātra e-vidē tapušo jauniestudējumu – raidījumu ciklu “7 kraukļi un Saulcerīte”, bet pirmajā – par izcilās latviešu teātra zinātnieces un kritiķes Silvijas Radzobes aiziešanu mūžībā.

Šķiet, ka ar Silviju noslēdzies sava laika teātra periods, kuru mums vairs neatgūt. 2020. gada sākums ir neierasts teātra cilvēkiem – veidotājiem, skatītājiem un kritiķiem. Un arī mums – teātra zinātni studējošajiem.

Ir bezgala sāpīgi, vārds Silvija Radzobe man nav vienkārši burtu savirknējums, kas apzīmē kārtējo laika biedru, kurš no mums pāragri aizgājis. Manā apziņā šis vārds piepildīts ar bagātīgu saturu, vēl jo vairāk tādēļ, ka bijām personīgi pazīstamas. Šobrīd neizsakāmi priecājos, ka bija iespēja vienu semestri klausīties šīs erudītās personības lekcijas, piedalīties ar patiesu aizrautību novadītajos semināros un apmeklēt teātru jauniestudējumus īpašā sastāvā – kā Silvijas Radzobes maģistrantūras kursa studentiem. Nevaru noliegt, ka sākumā sašutumā acīs sariesās asaras, ja no pasniedzējas par kādu izrādes recenziju saņēmu zemāku vērtējumu, nekā biju iedomājusies, jo visbiežāk mani uzrunāja tās izrādes, par kurām Silvija auditorijā izteicās gana nievājoši vai gluži pretēji – es nogarlaikojos, cenšoties neiemigt kādā jauniestudējumā, kas uz profesori bija atstājis paliekošu iespaidu. Laikam ejot, sapratu, ka nepieciešams argumentēt, kāpēc jūties tā vai citādi, skatoties konkrēto izrādi, jo autoram jāpiemīt konsekventam viedoklim un labi pamatotām domām.

Diemžēl neviens mēs nezinām to brīdi, pēc kura vairs nav nekā un ierastā realitāte pārceļas uz citu, tāpēc sirds šajā skumjajā brīdī rod mieru apziņā, ka es Silvijai paguvu pateikt pašu būtiskāko. Īsi pirms Ziemassvētkiem, kursam kopā sanākot un nosvinot semestra beigas, es apsveikuma dzejoļa vietā izvēlējos atzīties, ka ar katru dienu aizvien stiprāk izjūtu, ka esmu savā īstajā vietā, jo beidzot studēju to, kas mani patiešām interesē un aizrauj visvairāk. Silvijas apskāviens un aizkustinājuma asaras acīs ir tas, kas man palicis atmiņā no tā vakara.

Eksāmena darbu – aktiera portretu – uzrakstīju vienas dienas laikā, kā izrādās – ar iedvesmu. Silvijas atzinības pilnie vārdi par šo darbu un atziņa, ka viņu uzrunājusi mana siltā attieksme pret raksturojamo personu, ir arī mana esence par profesores profesionālo dzīvi – ironiski pārliecinošs skatījums ar siltu intonāciju pret teātri un tās personībām.

Elīna Bojarkina

Kādā no pirmajām lekcijām tika uzdots jautājums – kāpēc šeit esam? Atbildēju, ka mīlu teātri un man patīk zināt, taču pēc šī kopā pavadītā laika saprotu, kas ir īsta mīlestība pret teātri, to nevar iemācīties. Teātris Silvijai bija katrā šūnā, viņa to mīlēja vairāk par visiem, un šāda mīlestība ir mūžīga.

Esmu neizsakāmi laimīga, ka man bija lemts iepazīt šo lielo cilvēku, bez kura Latvijas teātris nebūtu tāds, kāds tas ir. Kopā pavadījām vien pusgadu, taču šīs lekcijas Silvijas vadībā atcerēšos vienmēr, viņa bija lielisks pedagogs un brīnišķīgs cilvēks, kuram varēju uzticēties, viņa deva padomus un vienkārši uzklausīja. Klausoties lekcijas par teātra vēsturi, šķita, ka viņa visu to ir pieredzējusi. Reti gadās sastapt pasniedzējus, kuri ar tādu degsmi attiecas pret katru studentu, skarbāks vārds nekad nebija tāpat vien, viņa audzināja mūsu raksturus. Man kā jaunai aktrisei Silvijas viedoklis bija ārkārtīgi svarīgs, jo viņas mīlestību pret teātri nav iespējams ielikt rāmjos, viņas teiktais mudina augt un nekad neapstāties pie sasniegtā.

Silvija Radzobe man asociējas ar sauli, naktīs mēs viņu neredzam, taču zinām, ka tā tur ir, jo Silvijas vairs nav, taču viņa nekad neizzudīs no Latvijas teātra dzīves, viņas rakstītās grāmatas un teātra kritikas vienmēr paliks kopā ar mums un turpinās mūs iedvesmot.

Laura Melne

Silviju vispirms iepazinu neklātienē – viņas recenzijās, intervijās, grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm", ko no vāka līdz vākam izlasīju vidusskolā. Vēlāk arī tviterī kā asu un trāpīgu viedokļu līderi. Tas viss ne reizi vien bija mudinājis domāt par teātra zinātnes studijām. Tajās es pavadīju vienu intensīvu semestri, kas devis gan ļoti daudz zināšanu, gan ticību sev un savām spējām.

Studijas pie profesores Radzobes ne mirkli nebija vienkāršas, bet apbrīnojami aizraujošas gan. Jau pirmajā lekcijā bija skaidrs, ka mana līdz šim mācībās piekoptā "kamēr neviens nejautā, labāk klusēju, lai arī zinu" politika neies krastā. Savas domas bija jāsaka skaļi un jāpamato. Frāze, kuru joprojām sev atkārtoju ikdienā, izskanēja vienā no pirmajiem kritikas semināriem. "Tev ir tiesības teikt, ka tev nepatīk, arī tad, ja visi pārējie ir sajūsmā!" viņa man stingri noteica, kad centos izlaipot, mazliet notušējot savu kritisko viedokli par kādu saslavētu izrādi.

Es apbrīnoju profesores neaprakstāmi plašās zināšanas – ne tikai par teātri un literatūru, bet arī mākslu, vēsturi un daudziem citiem tematiem. Vakaros, kad ierados fakultātē jau sagurusi pēc aizvadītas darba dienas, Silvijas enerģiskais "Labvakar!", ienākot auditorijā un sākot aizraujošu stāstījumu, lika aizmirst tumsu aiz loga un vienkārši baudīt lielas Personības uzstāšanos. Pozitīvie vērtējumi un labie vārdi ļoti sildīja, jo zināju, ka tie ir tikpat godīgi kā viss pārējais pasniedzējas teiktais un rakstītais.

Semestra beigās manas enerģijas rezerves izsīka un nācās pieņemt smagu lēmumu studijas pārtraukt. Silvija respektēja manu lēmumu, tomēr reizē ļoti centās pierunāt palikt. Mūsu pēdējā sarakstē janvārī viņa atgādināja, ka nākamajā rudenī atkal būs uzņemšana, varbūt varu tad atgriezties. Mani tomēr neatstāja sajūta, ka esmu pievīlusi profesori, jo manas darbaspējas un enerģija bija izrādījusies krietni mazāka par viņas neizsīkstošo darbasparu. Tāpēc pēkšņā ziņa par Silvijas aiziešanu pamatīgi izsita no līdzsvara.

Šīs pasniedzējas un studentu attiecības būtiski atšķīrās no visa līdz šim piedzīvotā. Tās noteikti nebija formālas, tās nebija arī vienkārši brīvas vai draudzīgas, tas bija kas līdzīgs ģimeniskumam. Silvija par mums rūpējās, nemitīgi sagādāja pārsteigumus, uzstādīja visaugstākās prasības un ļoti pārdzīvoja, ja tās nespējām izpildīt. Šajā īsajā laikā viņa man paspēja iedot ļoti daudz. Paldies Jums, Silvij!

Kristīne Lūse

Silviju Radzobi iepazinu, kad studēju Baltu filoloģijas bakalauru 1. kursā. Tobrīd vajadzēja izvēlēties, kādā modulī vēlamies turpināt savas akadēmiskās gaitas, – tā es kļuvu par Silvijas studenti teātra zinātnē. Jau no pirmās dienas mani aizrāva pasniedzējas degsme un mīlestība ne tikai pret teātri, bet arī pret dzīvi. Es zināju, ka studijas pie šīs pasniedzējas nebūs vieglas, un tā arī bija – nācās pavadīt dienas un naktis, lasot visdažādākos darbus – lugas, romānus, aktieru portretus. Silvija bija ļoti prasīga pret saviem studentiem, katrs seminārs bija izaicinājums, uz kuru nevarēja ierasties nesagatavojies. Viņas atzinība par paveiktajiem studiju uzdevumiem un uzrakstītajām recenzijām cēla spārnos, kritika lika nākamreiz būt labākam un zinošākam. Vienīgais nosacījums – būt PATIESAM. Patiesam gan pret sevi, gan citiem. Silvija bija stingra, bet tajā pašā laikā viņa bija saprotoša un gādīga, ko mēs, viņas studenti, sajutām ik dienas. Pateicoties pasniedzējas vēlmei paplašināt savu studentu redzesloku, tika dabūtas gan teātra izrāžu biļetes un ieraksti, gan lugu eksemplāri, ieteiktas grāmatas un filmas, nemaz nerunājot par viņas lasītajām lekcijām, kas bija informācijas pārbagātība.

Silvijai patika saviem studentiem likt justies īpašiem. Viņa lekciju laikā pēkšņi varēja izteikt komplimentus par meiteņu manikīru vai matu sakārtojumu, pēc ilgas nesatikšanās no otra gaiteņa gala saukt “Čau!” vai vēlos ziemas vakaros pacienāt visus ar kafiju, karstvīnu, cepumiem un citiem labumiem, kas atradās pasniedzējas kabinetā. Viņa bija ļoti atklāts cilvēks, ļaujot ar sevi izveidot ciešu, ģimenisku saikni. Studenti zināja, ka Silvijai patīk ceļot, skatīties basketbolu, lasīt detektīvromānus, pētīt Čaka daiļradi un lasīt Ziedoņa dzeju. Tāpat viņu aizrāva vēsture, dārza darbi un sarunas par mājdzīvniekiem, īpaši jau kaķiem. Viņas atklātība parādīja, cik cilvēks spēj būt daudzveidīgs savās interesēs, par sevi izraisot apbrīnu.

Silvija Radzobe man bija Pasniedzēja ar lielo burtu, autoritāte un paraugs. Ir sāpīgi apzināties, ka rudenī mēs atkal nesatiksimies Humanitāro zinātņu fakultātes 209. kabinetā, lai uzsāktu pēdējo kopīgo semestri maģistrantūrā. Esmu laimīga, ka man bija iespēja studēt pie tik fascinējošas personības, kura vienmēr paliks manās atmiņās. Paldies Jums, Silvij!

Andris Siksnis

“Neprotu tēlot un izlikties par to, kas neesmu.” Silviju pieminot.

Pirms studiju uzsākšanas Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmā par teātri interesējos maz. Silviju pirmoreiz satiku pirmā kursa otrajā semestrī. Pēc pusgada jau biju kļuvis par teātra zinātnes studentu. Ne tāpēc, ka šī pusgada laikā biju kvēli iemīlējis teātri. Tā bija Silvijas personības vilkme, kas valdzināja. Izvēloties studēt viņas radītajā un vadītajā programmā, apzinājos, ka darba netrūks un atmosfēra nebūs pūkaina, taču biju pārliecināts – tas būs pa īstam.

Silvija neieņēma elitāru pozīciju. Viņa ne tikai spoži risināja sarežģītas intelektuālas mīklas, bet viņai sāpēja arī “mazo cilvēku” problēmas, netaisnības. Viņai bija viedoklis, ko viņa pauda artikulēti, par saviem vārdiem atbildot. Viņa ļoti cienīja savu studentu domas – ja tika pausts viedoklis.

Silvija bija lieliska rakstniece, stāstniece un arī, atļaujos teikt – performere. Viņai patika spēles elements – uz skatuves redzamais spēlmaniskums, literāras rotaļas, performatīvas lekcijas. Viņa mēdza studentiem piešķiramos uzdevumus izlozēt, svarīgs bija spēles prieks, neparedzamais iznākums un pārsteigums.

Mani Silvija pārsteidza viņas lolotā monumentālā darba “100 izcili Latvijas aktieri” atklāšanas pasākumā, kas risinājās mūsu fakultātes aktu zālē un uz kuru bija ieradies viss Latvijas teātra zieds. Kad pirms autoru un grāmatas varoņu uzrunām devos sveikt Silviju, viņa mani pēkšņi deleģēja pasniegt rozi Rēzijai Kalniņai, kurai bija jāuzstājas ar dziesmu. Tā nu man neizbēgami bija jāieņem vieta pirmajās rindās, ar rozi rokās, blakus prominentākajiem viesiem, lai gan biju cerējis neredzams klusi pasēdēt maliņā. Silvija bija spilgta un pamanāma, arī studentus mudinot iesaistīties dažāda mēroga akcijās, kas reizēm radīja neērtības sajūtu, bet pārsvarā sniedza prieku.

Silvija bija mūsu studiju māte. Savus studentus viņa mīlēja un par tiem iestājās, aizrāva interesēties, pētīt, rakt – pilnasinīgi studēt, nevis izpildīt uzdevumus. Viņas jauda aizrāva dzīvot. Pagājušajā gadā man bija gods Silviju intervēt, un, lūgta raksturot savas labās un sliktās īpašības, viņa teica: “Mana labākā īpašība, pēc pašas domām, ir tā, ka neprotu tēlot un izlikties par to, kas neesmu. Un – tā ir arī mana sliktākā īpašība.” Silvija manā atmiņā paliks kaislīga un dzīvespriecīga. Patiesa un neatkārtojama.

Petra Alma Peta

Iestājeksāmenos sapratu, ka viss, ko biju lasījusi, kā arī viss, ko biju dzirdējusi par Silviju, nepastarpināti, tomēr kā bez pamata esošs smagums par sevi atgādināja. Tikko kā sēdos, lai stāstītu sevis gatavoto materiālu par trīs “labākajām” latviešu teātra izrādēm, mani pārņēma ārkārtīgi liels siltums un caurstrāvoja cilvēcīga interese un enerģija, smagumu laidu vaļā un secināju, ka Silvija tiešām ieklausījās, un tas, kā viņa to darīja, bija retums. Šī sajūta ir tā, kuru asociēju tikai ar viņu. Lai kā citreiz prātam neaptverama dinamika lekcijās vai personīgs nogurums par kārtējo rakstu darbu būtu ņēmis virsroku, vienmēr jutu šo interesi, kas atgādināja, ka tas, ko daru, ir ar jēgu un tam ir kāda augstāka nozīme. Silvija ir pamatīgums un enerģija it visā – katrā stāstā un emocijā, humorā un attieksmē pret darbu. Katrā no tiem – pašaizliedzīga spēja nodot to saviem studentiem, reizē uzstādot augstākās prasības, nodibinot darba ritmu un negrozāmus standartus. Šī ir spēja, kuru mācījos no viņas. Mūsu pēdējā tikšanās reize bija ap svētkiem, ziemā. Es Silvijai zīmēju Čaku, kā arī viņa bija gatavojusi apsveikumus. Skaidri atceros, ka tika piemetināts, ka katram izvēlētais pašai nozīmīgais kāds no Imanta Ziedoņa citātiem nav adresēts personīgi, bet gan ar vēlmi nolasīt tos citiem, jo bijis klāt esošs kādā no viņai svarīgiem dzīves brīžiem. Turklāt varētu noderēt arī mums. Šī ir precīza sakritība, kuru nekad neaizmirsīšu.

Tu esi aris. Tu esi sējis.
Tad kāpēc tu atkal ar?
Un tu uzvari.
Bet tu neesi uzvarējis.
Un atkal ir jāuzvar.
 

Teātra zinātnes maģistrantūras studentu Ziemassvētku svinības, 2019. gada decembris // Foto no personīgā arhīva

Anna Paula Pujēna

Pēdējo reiz

Kaut kā jocīgi. Šī bilde pēkšņi ir ieguvusi pavisam citu nozīmi… Tā manam kursam ir pēdējā bilde kopā ar pasniedzēju. Silvijai tā ir pēdējā bilde ar viņas pēdējo maģistrantu kursu, kuri savas gaitas uzsāka vien pagājušā gada rudenī. Un man šī bilde ir liecība par mūsu pēdējo tikšanos klātienē. Ne tikai ar pasniedzēju, bet arī ar pārējiem kursa biedriem. Šajā vakarā dzērām upeņu balzamu, ēdām pīrāgus un mandarīnus, skaitījām dzejoļus, dziedājām un vēlējām laimes Silvijai un mums visiem, lai tiktu pie viņas sarūpētajām dāvanām – krāšņam zeķu pārim un pantiņam no Ziedoņa vārsmām. Šī bija mūsu pirmā patiesā saruna ar pasniedzēju. Ne jau tāpēc, ka Silvija kādreiz būtu bijusi nepatiesa pret mums, tieši pretēji – katrā mācību stundā, katrā sarunā viņa bija tieša, precīza un trāpīga, vajadzības gadījumā asa un skarba. Viņa nekad neslēpa savas domas vai sajūtas. Tie bijām mēs, kas nebijām līdz galam atklāti. Bet ne šajā vakarā. Es jau tovakar zināju, ka man nav jābūt tai, kas uzņem šo bildi, bet tā nu ir sanācis. Jo šī bija arī diena, kad sapratu, ka mana sirds pieder ne tikai teātra mākslai, un tāpat kā Silvijai man patīk pilnībā atdoties tam, ko daru, tāpēc zināju, ka pēc šīs dienas vairs neredzēšu savus kursa biedrus un arī uz dzimšanas dienas svinībām aprīļa beigās, uz kurām viņa mūs visus tovakar uzaicināja, visdrīzāk nebūšu. Šodien izrādās, ka neviens netiks uz krogu un lauku mājām.

Novēlu ikvienam Silvijas aizrautību, iedvesmu un kaisli tajā, ko darām un darīsim arī turpmāk!

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt