Kroders.lv 05.05.2020

4 jautājumi viesrežisoram: Lucina Sosnovska

Foto no L. Sosnovskas privātā arhīva

Poļu režisore un māksliniece Lucina Sosnovska (Lucyna Justyna Sosnowska) Latvijā pazīstama pēc sadarbības ar Daugavpils teātri. Sosnovska dzimusi 1984. gada 13. aprīlī. Studējusi Krakovas Mākslas akadēmijā, absolvējusi Jagaiļa Universitāti (krievu kultūra) un Ludvika Solska Teātra akadēmiju Krakovā (režija). Par radošo darbību vairākkārt saņēmusi starptautiskas stipendijas. Sadarbojas ar Nacionālo muzeju Krakovā, V. Hasiora galeriju Zakopanē, piedalījās dažādās mākslas izstādēs Polijā, Norvēģijā, Francijā. Strādājusi Poļu teātrī Vroclavā, Vecajā teātrī Krakovā, sadarbojusies ar Krievijas teātra grupu AKHE,  

Daugavpils teātrī Lucinai Sosnovskai tapušas izrādes “Pie mums viss kārtībā” (2015), “Hamlets” (2016), “Cilvēks parastais” (2018)  un “Karamazovs” (2020). Iestudējumi “Pie mums viss kārtībā” un “Cilvēks parastais” bijuši nominēti “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada mazās formas izrāde”. Režisores jaunākais iestudējums Daugavpilī – izrāde “Karamazovs” – pirmizrādi piedzīvoja 2020. gada janvārī un ir tapusi pēc Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” motīviem.

Skats no DT izrādes "Karamazovs" (2020) // Foto – Džeina Saulīte

Kas jūs piesaistīja Latvijas teātrim un konkrēti – Daugavpilij?

Pirmoreiz Latvijā viesojos 2015. gadā, kad biju uzaicināta uz festivālu “Telpa – Daugavpils”, ko organizēja mans draugs Georgijs Surkovs (ar viņu iepazinos Krakovā, kad viņš tur studēja Erasmus apmaiņas programmā) un Daugavpils teātra direktors Oļegs Šapošņikovs. Kopš šī brīža mana dzīve kļuva saistīta ar Latviju, konkrētāk, ar Daugavpili. Man jāatzīst, ka esmu iemīļojusi šo valsti. Man piedāvāja strādāt Daugavpils teātrī,  un šeit es atgriezos, lai attīstītu savu māksliniecisko rokrakstu. Šai vietai piemīt īpašs genius loci, ko arī uzskatu par galveno iemeslu, kāpēc vēlos šeit būt un strādāt. Daugavpils teātrī man ir izdevies visvairāk attīstīt sevi salīdzinājumā ar citu valstu teātriem, kuros esmu strādājusi. Es pazemīgi paklanos šī teātra priekšā.

Kāds jums radies iespaids par Latvijas teātri un māksliniekiem, ar kuriem sastrādājāties savu izrāžu iestudēšanas procesā?

Pirms ierados Latvijā, zināju tikai  vienu Latvijas teātra mākslinieku – Alvi Hermani. Viņš ir augsti novērtēts Polijā. Dažādos festivālos noskatījos trīs viņa izrādes un pilnībā iemīlējos viņa mākslinieciskajā rokrakstā. 

Ir grūti atbildēt, kādi ir mani iespaidi par Latvijas teātri. Manuprāt, jūs novērtējat vienkāršos mākslinieciskās izpausmes veidus un pievēršaties patriotiskām tēmām, kā arī varbūt nacionālās identitātes jautājumam.

Man šķiet, ka teātrim Latvijā ir cieša saikne ar latviešu vēsturisko literatūru un nacionālajām vērtībām. Mani ļoti uzrunā Latvijas teātrim raksturīgā vienkāršība – īpaši salīdzinājumā ar Polijas vai Vācijas teātri. Es neteiktu, ka teātris Latvijā ir paškritisks vai politiski aktīvs. Bet atzīstu, ka tie ir tikai iespaidi. Es ļoti vēlos vēl vairāk iepazīt jūsu teātri un citas mākslas jomas, un to arī darīšu.

Runājot par aktieriem, viņi ir GALVENAIS iemesls, kāpēc atgriežos Latvijā. Daugavpils teātra aktieri ir augstākās klases aktieri. Ir patiess prieks ar viņiem sastrādāties. Viņi ir strādīgi, intuitīvi, radoši, drosmīgi un gudri. Daugavpils teātra aktieri uzticas režisoram. Tas ir ļoti nozīmīgi, lai varētu iedziļināties izrādes iestudēšanas procesā. Es vienmēr pieprasu šo iedziļināšanos. Viss, protams, ir atkarīgs no veida, kā režisors strādā. Dažiem režisoriem nav nepieciešamas šādas īpašības, bet man gan.

Ar ko jums ir īpaši šīs sezonas iestudējumi Daugavpils teātrī – “Karamazovs” un iecerētais projekts “Affabulazione jeb neķītra komēdija”?

“Affabulazione” vēl nav piedzīvojusi pirmizrādi (izrādes pirmizrāde pagaidām ir pārcelta uz nenoteiktu laiku – K. T.).  Tāpēc man ir grūti to komentēt. Varu minēt vien to, ka izrādes iestudēšanas process bija ilgs un nogurdinošs. Tā laikā es daudz ko iemācījos. Ceru, ka skatītājiem kādu dienu būs iespēja noskatīties šo iestudējumu. Tas nav provokatīvs pašmērķīgā veidā, kā varētu šķist, zinot darba autoru (itāļu kinorežisors, rakstnieks, žurnālists un dzejnieks Pjērs Paolo Pazolīni – K. T.). Cits jautājums – ko nozīmē būt provokatīvam 21. gadsimtā? Izrādes centrā izvirzās freidiskā tēma – psihonalītiskais mantojums un bērnu un vecāku attiecības (precīzāk, tēva un dēla attiecības). Brīdinājums feministēm (sevi arī pie tām pieskaitu) – šajā Pazolīni darbā diemžēl dominē ļoti patriarhāls skatījums un tiek pilnībā ignorēta sievietes perspektīva. Bet Pazolīni bija brīnišķīgs un iedvesmojošs cilvēks. Es uzdrīkstos teikt, ka “Affabulazione” ir viens no viņa personiskākajiem darbiem. Šī iestudējuma radīšanā esam ieguldījuši daudz pūļu. Mums atliek gaidīt, kāda būs šīs izrādes nākotne.

Mans jaunākais iestudējums Latvijā – izrāde “Karamazovs” – man ir ļoti nozīmīgs. Es biju ļoti nodevusies mēģinājumu precesam, gluži tāpat kā aktieri un mana komanda. Es esmu “aktieru režisore”, man ir būtiski, lai aktieri iedziļinātos procesā, rakstītu monologus un būtu gatavi manam improvizācijas stilam. Vēlos, lai aktieri sniedz ieteikumus un ierosinājumus, ir radoši un drosmīgi. Viņiem VIENMĒR jābūt patiesiem un jābūt “šeit un tagad” uz skatuves. Visu iepriekš minēto esmu atradusi Daugavpils teātrī. Esmu ļoti pateicīga Oļegam Šapošņikovam un visumam, kas devuši man iespēju strādāt ar Latvijas aktieriem. Viņi man palīdz atrast īstās mākslinieciskās atbildes un radīt izrādi, kas iepriekš bijusi tikai intuitīva ideja manā prātā. Jāpiemin arī mēģinājumu laikā īstenotā sadarbība ar Daugavpils cietumniekiem, kas notiesāti par slepkavību. Šī pieredze mums daudz ko iemācīja un ļāva saprast Fjodoru Dostojevski.

Izrāde “Karamazovs” man ir nozīmīga vēl kāda iemesla dēļ. Ar šo iestudējumu esmu ieguvusi tādu kā  pašizpausmes māksliniecisko “rāmi” vai, iespējams, savu režijas metodi. Esmu sapratusi, ko man nozīmē teātris. Šis iestudējums ir attīstījis manu intuīciju. Citējot Fjodoru Dostojevski: “Cilvēks ir noslēpums, kas ir jāatklāj. Ja pavadi visu mūžu, to šķetinot, nesaki, ka esi tērējis savu laiku. Es izdibinu šo noslēpumu, jo vēlos būt cilvēks.” Tas ir tieši tas, ko meklēju teātrī. Lai gan tas izklausīsies naivi, esmu sapratusi, kas ir ļaunums un ka mums nav jācenšas to kaut kā izskaidrot. Priekšstats par ļaunumu ir relatīvs.

Skats no DT izrādes "Karamazovs" (2020) // Foto – Džeina Saulīte

Vai, jūsuprāt, jūsu darbs un izrādes Latvijā ir saprastas un novērtētas?

Tas ir grūts jautājums. Varbūt jūs varat uz to atbildēt? Esmu saņēmusi dažas “Spēlmaņu nakts” nominācijas par saviem iestudējumiem. Kā noprotu, tā ir prestiža balva. Daugavpilī ir ļoti specifiska publika. Man šķiet, ka tā no teātra negaida jaunas vēsmas un jaunas formas. Zinu, ka Daugavpils teātra skatītāji novērtēja manis iestudēto “Hamletu”, taču uzdrīkstos apgalvot, ka tas nebija mans labākais iestudējums. Es vēl biju emocionāli nenobriedusi. Kad iestudēju “Hamletu”, es pati biju Hamlets. Šī sadarbība nevarēja izdoties.

Man ir skumji, ka visi mani iestudējumi tiek rādīti tikai Daugavpilī un nesasniedz citu publiku. Nezinu, kāpēc tā.

Ceru, ka ar izrādi “Karamazovs” būs citādi un to rādīs arī Rīgā un, cerams, arī Polijā. Nevēlos izklausīties augstprātīga, bet man tā šķiet ļoti skaista izrāde, neskatoties uz to, ka parasti esmu ļoti paškritiska.

 

Interviju no angļu valodas tulkojusi Kristiāna Tīlika

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt