Vēsma Lēvalde 25.05.2020

Nepārraut saikni ar skatītājiem

Ārkārtas situācijas ierobežojumiem mazinoties, vairāki Latvijas teātri atsākuši radošo darbu klātienē un gatavojas nepastarpinātas komunikācijas izrādēm ar publiku. Skatītāju atsaucība ir negaidīta, bet visas sezonas nogales pirmizrādes gan formā, gan saturā pārsteidzoši sasaucas ar šā brīža noskaņām, lai arī repertuāra veidošanas laikā vēl nebija nojausmas par pandēmijas ietekmi Latvijā.

Svarīgi saglabāt procesu

Ievērojot sanitārā protokola prasības, 29. maijā Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Ineses Mičules un aktiera Mārtiņa Meiera kopdarbs monoizrādē “Visas labās lietas”. Atsākti vēl divu izrāžu mēģinājumi, sadalot Valmieras teātri trīs zonās, lai tās nekrustotos un lai ievērotu visus drošības noteikumus. Savukārt Daugavpils teātrī jau 22. maijā notika pirmizrāde “Bez lieciniekiem” Oļega Šapošņikova režijā, un ar to teātris atsāka sezonu ierastā ritmā.

Skatītāju skaits gan ir ierobežots, tāpēc teātri necer uz peļņu. Vienlaikus teātru vadība norāda uz sociāli psiholoģisko aspektu gan kolektīvā, gan sabiedrībā kopumā, kas rosinājis par spīti sarežģījumiem atgriezties pie klātienes izrādēm. “Ir svarīgi, turklāt ne tikai teātros, bet ikvienā darbavietā, nepazaudēt sajūtu, ka notiek process. Ir būtiski atrast iespēju, kā turpināt strādāt,” norāda Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena.

Valmieriešu lēmums bijis neveidot digitālus projektus, kuru māksliniecisko kvalitāti nodrošināt nav vienkārši, bet ar iespējami mazākiem resursu tēriņiem atsākt “dzīvu” teātri.

“Tas prieks, kad kolēģi mēģinājumos satiekas, lai arī divu metru attālumā, ir tiešām neatsverams gandarījums,” apgalvo E. Ašeradena. Arī Daugavpils teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs akcentē nekomerciālus apsvērumus: “Lēmuma pamatā ir pavisam dabiska tieksme. Līdzīga tai, kāpēc cilvēks no rīta celsies augšā, kad spīd saule. Ja viņš turpina gulēt, kad ir iespējams piecelties, tas nozīmē, ka cilvēkam ir depresijas pazīmes, un tas ir slimīgi. Tāpat arī teātrim dabiska tieksme ir spēlēt, satikt dzīvu skatītāju, pašam sajust dzīvību, sajust ritmu.” O. Šapošņikovs saskata arī nopietnākus iemeslus, kāpēc šobrīd tik ļoti vajadzīga ierastā teātra forma: “Nav nekāds noslēpums, ka beidzamo divu mēnešu laikā atmosfēra visā Eiropā ir kļuvusi drūmāka, un tam ir saistība ar bailēm, ar neziņu, kas būs tālāk. Tik mazā pilsētā kā Daugavpils tas ir notikums, ka teātris atsāk darbību. Ļoti svarīgs visai pilsētai, neatkarīgi no tā, vai cilvēki tiek uz izrādi, vai netiek. Pārsvarā jau netiek, bet pat tikai informācija par to izraisīja lielu reakciju – mēs to jūtam pēc zvaniem, uzmundrinošiem komentāriem sociālajos tīklos. Tas morāli un psiholoģiski palīdz cilvēkiem, kas šeit dzīvo. Un varbūt tas ir tas galvenais!”

Daugavpils teātra izrādes "Bez lieciniekiem" publicitātes foto

Skatītāju netrūkst

To, ka Daugavpils teātra vadītājam ir taisnība, apliecina fakts, ka uz visām trim pirmizrādēm biļetes tika izpirktas vienas dienas laikā. Lielu lomu nospēlējis arī fakts, ka plašai sabiedrībai bija pieejama ļoti skaidra valdības un Kultūras ministrijas nostādne, ko un kā var organizēt, uzskata O. Šapošņikovs. “Operatīvi tika izstrādāti sanitārie protokoli, tie ir pieejami publiski. Un cilvēki saprot, ka viņiem ir iespēja kontrolēt situāciju – vai ir dezinfekcijas līdzekļi, vai ir distance. Mēs to nodrošinām, un tas nomierina, rada drošības sajūtu.” Daugavpils teātra personāls iepriekšējā dienā pirms pirmizrādes izmēģinājis visas trajektorijas, kur un kā publika pārvietosies. Savā ziņā viņi kalpo kā piemērs, kuram veiksmes gadījumā varēs sekot citi teātri ne tikai Latvijā – par daugavpiliešu pieredzi ieinteresējusies Vācijas sabiedriskā televīzija.

Arī Valmierā uz monoizrādi “Visas labās lietas” biļetes tika izpārdotas stundas laikā, un teātris noorganizējis papildizrādes. Tomēr tas nenozīmē, ka teātri izvairījušies no krīzes. “Skatītāju atsaucība šobrīd ir svarīga, pērkot gan parastās, gan kultūras atbalstītāju biļetes, un esmu ļoti pateicīga, ka viņi to dara. Tā gan ir vienas izrādes veiksme, jo mēs trāpījām brīdī, kad nekas nenotiek. Tā ir monoizrāde ar diviem dalībniekiem – štata aktieri un štata režisori, kuriem teātris maksā algu. Līdz ar to tas ir iestudējums, kas atmaksātos jebkurā gadījumā. Skaidrs, ka tas nevar būt ilgtermiņš, un skaidrs, ka teātriem ir vajadzīgas lielās skatuves un ansambļu izrādes. Teātriem priekšā ir lielas problēmas,” uzskata E. Ašeradena. Viņas lēš, ka saskaņā ar sanitāro protokolu 50 cilvēkiem jānodrošina aptuveni 2000 m2 telpa, tātad lielajā zālē varēs ielaist tikai 52 skatītājus. “Šis ir viens gadījums, kas izrādījās arī finansiāli izdevīgs, bet tas nekādi neraksturo kopējo situāciju un nerisina pilnīgi neko. Atsākt spēlēt ir racionāls lēmums, lai nepārtrauktu procesu,” viņa uzsver.

Arī O. Šapošņikovs atzīst, ka lēmums atsākt spēlēt izrādes teātrī daļēji bijis iespējams tāpēc, ka izrāde, ar kuru atsākta sezona, bija jau gandrīz gatava pirms ārkārtas situācijas.

“Turēt gatavu izrādi konservu bundžā līdz rudenim būtu bīstami pašai izrādei. Svarīgi to nospēlēt skatītājiem un tad ļaut tai turpināt dabisko dzīvi,” tā Daugavpils teātra vadītājs.

VDT monoizrādes "Visas labās lietas" mēģinājumu publicitātes foto

Trāpa īstajā brīdī

Gan Valmieras, gan Daugavpils pirmizrādes pārsteidzošā kārtā trāpa tieši mērķī gan formā, gan saturā. “Kad pirms trīs, četriem gadiem vairākos teātros piedāvāju šī paša autora (britu dramaturga Dankana Makmillana – V.L.) lugu “Plaušas”, nevienam no vadītājiem nebija intereses, jo lugā darbojas tikai divas personas. Tobrīd teātriem aktuālāki bija materiāli, kuros varētu nodarbināt vairāk aktieru,” stāsta izrādes “Visas labās lietas” režisore Inese Mičule. Tomēr D. Makmillana darbi režisori ieinteresējuši un viņa paplašinājusi savus meklējumus. “Kad izlasīju lugu vienam aktierim “Visas labās lietas”, sapratu, ka vairs nevaru vilkt garumā. Luga ir pārāk laba, lai to atliktu uz vēlāku laiku. Taču toreiz man vēl nebija aktiera. “Visas labās lietas” šobrīd top, pateicoties Mārtiņam Meieram, kurš ļoti ieinteresēja ar savu darbu manā iepriekšējā Valmieras iestudējumā (“Smieklu sasaukšanās”, 2019 – V. L.). Sapratu, ka gribu ar viņu strādāt vēl. Rudenī vienojāmies ar teātra direktori, ka ar šo izrādi varētu noslēgt sezonu. Un, kad, viņas iedrošināti, aprīlī sākām attālinātos mēģinājumus, tas nebija nekāds ārpuskārtas izņēmums. Jā, jau uzreiz ar Mārtiņu sapratām, ka tad, kad skatītājs atgriezīsies teātros, stāsts būs dubultā iedvesmojošs. Šī doma ļoti palīdzēja strādāt, kaut arī bieži nolaidās rokas, bija grūti saskatīt jēgu tam, ko tobrīd darījām. Luga ir veidota klātienei, enerģiju apmaiņai ar skatītāju uz vietas, vienā telpā. Iestudējuma procesa noslēgums precīzi sakrita ar teātra vēlmi un iespēju atvērt durvis skatītājiem.”

Savukārt Daugavpils pirmizrādē spēlē tikai četri aktieri, un jau iestudējuma iecere paredzēja, ka starp aktieriem mijiedarbība notiek tikai verbāli un ievērojot distanci. Brīnumainā kārtā šā brīža situācijai negaidīti atbilst ne tikai izrādes iekšējā uzbūve, bet arī tēma. “Izrādes pamatā ir (krievu dramaturģes Aleksandras Striževskas – V. L.) luga ar nosaukumu “Neviens nedzirdēja”, un tā ir rakstīta verbatim stilā, kas nozīmē, ka aktieri ne tik daudz spēlē lomas, cik sava personāža vārdā stāsta. Runa ir par to, vai mums ir spējas iedziļināties, saprast, es pat izmantotu vārdu “atšifrēt”, ko otrs cilvēks mums saka. Man liekas, ka šī prasme mums līdz šim nebija īpaši svarīga. Bet esmu gatavs apgalvot, ka tā ir vajadzīga katram no mums saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Mēs esam gatavi uztvert tikai to, ko pasaka vārdos, bez zemtekstiem. Bieži vēl interpretējam pateikto, kas ir vēl lielāka kaite, nevis mēģinām saprast, ko konkrētais cilvēks ar to bija domājis un – varbūt aiz tā vēl kaut kas stāv.

Problēma, par ko stāsta luga, ir tik svarīga šobrīd, jo visu šo laiku mūsu komunikācija notika pārsvarā verbāli, bez acu kontakta – pa telefonu vai sarakstoties.

Statistika liecina, ka daudziem cilvēkiem, kuri bija spiesti atrasties pašizolācijā, saasinājās psihiskas problēmas. Īpaši tiem ar noslieci uz depresiju, paniku. Cilvēkam ne tikai kļūst sliktāk vai nav komfortabli, bet tas var beigties ar pašnāvību. Dzirdams, ka pieaug arī vardarbība, un tie vairs nav nekādi joki. Viens no risinājumiem – mēģināt izteikt savas domas, raksturot savu iekšējo pasauli un parādīt to citam, un otra cilvēka pienākums būtu uzmanīgi klausīties, neatstāt viņu vienatnē. Tātad prasme dzirdēt, klausīties, saklausīt, saprast, šobrīd ir šausmīgi, vitāli svarīga. Nav pat runa par kaut kādu ētiku vai morāli,” savu domu izklāsta O. Šapošņikovs.

Dailes teātra jauniestudējuma "Elpa" mēģinājumu procesa publicitātes foto

Ar pirmā septembra sajūtu

21. maijā pirmajā mēģinājumā klātienē Dailes teātrī satikās Dankana Makmillana darba “Elpa” iestudējuma radošā grupa režisora Dmitrija Petrenko vadībā. Iestudējumu skatītājiem plānots rādīt brīvdabā – līdzšinējā Epikūra dārzā, kas tiek piemērots vasaras uzvedumiem. Pirmizrāde varētu notikt jūlija vidū. Pēc režisora stāstītā, izrādi varēs apmeklēt ne vairāk kā 50 skatītāji, un teātra administrācija ļoti nopietni domā par publikas drošību. Savukārt aktieriem būs ierīkota skatuve, tādējādi kopējā teātra telpa izmēros būs līdzīga Dailes Mazajai zālei. Pirmā aktieru ansambļa satikšanās klātienē tomēr nebija mēģinājumu procesa sākums – liels darbs jau esot izdarīts attālināti. Taču iestudējumam, kas tiek plānots “tradicionālā” formā, respektīvi – publikas klātbūtnē, pienāk brīdis, kad kļūst nepieciešams tiešs režisora kontakts ar aktieru ansambli, tāpat aktieriem vajadzīgas klātbūtnes sajūtas, stāsta D. Petrenko. Jautāts, vai nebija iekšējas bailes vai vismaz piesardzība citam pret citu, režisors atzīstas – nē, gluži otrādi, jo koncentrēšanās darbam liekot aizmirst par ārkārtas situāciju un noteikumiem, kas jāievēro. Izrāžu vadītājam nākoties ik pa brīdim atgādināt, ka jādezinficē rokas, jāievēro distances u. tml. “Divi mēneši pagājuši, kopš mums mēģinājumā ienāca un pateica, ka tagad – viss, jāpārtrauc. Sākumā domājām, ka tikai līdz nedēļas beigām, tad ārkārtas situāciju pagarināja... Un es tiešām nebiju Dailē bijis visu šo laiku. Atnācu ar tādu kā 1. septembra sajūtu,” atklāj režisors.

D. Petrenko pieļauj, ka tā nav nejaušība, ka gan Dailē, gan Valmierā ķērušies pie Dankana Makmillana darbu iestudēšanas, jo tas ir autors, kurš raisa lielus jautājumus, tiecas dziļumā, rosina tēmas par fundamentālām izmaiņām cilvēkā.

Neesot vajadzības kaut kā mākslīgi pievilkt laikmeta aktualitātes, jo “lielie jautājumi” saasinās tieši krīzes brīžos. “Elpa” (tulkojis Gints Andžāns) ir par to, kā dzīvojam uz šīs planētas, kas pamazām iet bojā. “Man nekad nav paticis teātris, kurš skata vienu atsevišķu sociālu tēmu,” D. Petrenko piebilst. Viņaprāt, tas ved pie plakātisma, jo nevar runāt, piemēram, par feminismu vai ksenofobiju, ja nav filosofiska vispārinājuma, ja iestudējums netiecas meklēt dziļākas saknes, analizēt mūsu iekšējās bailes, gatavību mainīties, atteikties no egoisma. “Māksla vienmēr skatās dziļāk,” uzsver D. Petrenko, un tieši tas satuvina ar sarežģīto laiku, kurā dzīvojam.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt