Agnese Linka 30.05.2020

Ceļojums uz citu telpu

Foto no personīgā arhīva

Kā aizritējuši pēdējie divi jūsu dzīves mēneši?

Turpinās studijas Amsterdamā (DAS Teātra maģistra programmā Amsterdamas Teātra un dejas akadēmijā – A. L.), bet kopš marta vidus esmu Rīgā. Sapratu, ka skolas ēka būs slēgta, diez vai būs iespējas kaut kur pārvietoties, nolēmu, ka labāk būt mājās. Nodarbības, semināri, tikšanās – viss notiek attālināti. Šis man ir otrais – noslēguma – mācību gads, un es pieņēmu lēmumu maģistra darbu veidot tādu, lai varētu to rādīt tiešsaistē, straumēt. No mana kursa cilvēki lēma dažādi, citi to atlika uz rudens pusi, lai sagaidītu mirkli, kad ir iespēja sanākt kopā, vienā telpā. Citi meklē citus veidus, es izdomāju darīt to tagad, vasaras sākumā, kā tas bija sākotnēji iecerēts. Martā nedēļu vai divas vajadzēja saprast, kas īsti notiek, bet pēc tam viss turpinājās blīvā gaitā.

Cik produktīvas ir attālinātās studijas?

Otrais mācību gads jau ir laiks, kad mēs strādājam pie sava gala darba. Pieņemot lēmumu, ka būvēšu to šeit un rādīšu tiešsaistē, es palieku kontaktā ar savu mentoru Editu Kaldoru. Sūtu viņai savu materiālu un reizi – divas nedēļā mēs nākam kopā un sarunājamies. Tas ir veids, kā es izdomāju strādāt. Cilvēki, kas izlēma savu darbu izstrādi pārcelt, jo viņiem ir svarīgi to rādīt klātienes situācijā, plāno strādāt augustā un rādīt septembrī.

Vai varat pastāstīt par maģistra darba formu un saturu? Vai bija grūti pieņemt lēmumu pārcelt to uz tiešsaistes formātu?

Pie tā ir strādāts kopš rudens. Piegājiens ir tāds, ka gada laikā vairākas reizes jau rādi kaut kādu gatavības pakāpi, tās ir studijas vizītes. Pamatā ir viens daļēji īsts, daļēji… negribas teikt izdomāts, bet – varbūt noticis notikums no pagātnes, no bērnības. Skatītājs tiek aicināts līdzdarboties ar iztēli. Varētu to raksturot kā bērnības spoku stāstu, kurā darbojas neredzama būtne. Atrast veidu, kā radīt sajūtu par tās klātbūtni, var arī ar kameras palīdzību. Jautājums, ko šajā darbā risinu, ir ka tā tomēr nav filma, bet teatrāla situācija. Kāda nozīme tam, ka tas ir tiešsaistē? Ka cilvēks pēc Amsterdamas laika pl. 9 vai pēc Rīgas laika pl. 10 pieslēdzas tai vietai – kādu nozīmi spēlē tas, ka redzamais notiek dzīvajā?

Mēģināju atrast dažādus veidus, kas palielina sajūtu: ā, viņi to dara tieši šobrīd, es redzu kaut ko, kas notiek tagad. Tas, manuprāt, ir viens no teātra raksturlielumiem – tas notiek tieši šobrīd.

Protams, ir daļa lietu, kā trūkst, neatrodoties fiziski vienā telpā. Tad mēs mēģinām to fiktīvi ienest iekšā.

Mēģināt tomēr panākt klātbūtnes sajūtu.

Jā, izaicinājums ir izdomāt, kā skatītājam radīt klātbūtnes sajūtu. Ka to, kas notiek, viņš pieredz kā klātesošs.

Kad mēs to redzēsim, un kas ir citi darbā iesaistītie mākslinieki?

Komanda nav liela, esam četri cilvēki. Tas, ka esmu Rīgā, dod man iespēju pieaicināt cilvēkus, ar kuriem šeit esmu strādājis iepriekš, esmu pazīstams. Viens no tiem ir mans brālēns Viesturs Balodis, mums ir kopīga bērnība, tāpēc abi kopā ar šo stāstu darbojamies. Viņš ir arī atbildīgs par mūziku. Tad ir rakstniece, dzejniece, dramaturģe Anna Belkovska, un vizuālo, māksliniecisko pusi veido scenogrāfe Ieva Kauliņa. Ideja un galvenā vadība ir man, jo tas ir darbs, ar kuru beidzu studijas, tomēr esmu mēģinājis daudzus jautājumus atvērt, lai mēs skatāmies visi kopā, kā to darīt. Tā ir iespēja un pluss, esot šeit. Ja es būtu Amsterdamā, tad mēs būtu divatā ar Viesturu, tā bija plānots. Ir datums, kurā tas jāparāda pasniedzējiem un eksāmena komisijai, tas notiks angļu valodā. Domāju, kā to pārveidot un parādīt latviski. It īpaši, kamēr kopā sanākšana vienā telpā ir problemātiska. Ja būs latviskā versija, es, iespējams, kādas lietas pārveidošu un mainīšu, jo ir konteksti, ko šeit nevajag paskaidrot. Ezeros nogrimušas pilis vai tamlīdzīgi, kas turieniešiem ir tumša bilde.

Kas jūs ir pievērsis bērnības tematikai? Šis nav pirmais jūsu mēģinājums uzjundīt atmiņas, sajūtas skatītāja bērnības telpā.

Es nepretojos tam, kurp process mani veda. Sākot mācības Amsterdamā, mainījās mana pozīcija. Es vairs neveidoju tikai tekstu, man jārada visa kopējā teātra pieredze priekš skatītāja. 2018. gada rudenī sākot mācības, pēc mēneša cilvēkiem jau bija jāparāda kāds pirmais materiāls, es domāju, kas tas varētu būt. Secināju, ka tēmas, ar kurām esmu strādājis, darbi, ko esmu taisījis, man ir ļoti svarīgi un interesanti, bet veidoti priekš skatītāja šeit (Latvijā – A. L.). Un tā tam arī jābūt, bet ne vienmēr tie spēj kaut ko izteikt citā kontekstā, citā vietā. Piemēram, man ļoti svarīgs darbs “Veiksmes stāsts” – bez papildu konteksta par situāciju Latvijā 2008.-2009. gadā ir grūti līdz galam nolasīt, kas tur notiek. Un tad es domāju, kas tur varētu būt saprotams, emocionāli iedarbīgs. Gada beigās man bija jālūdz kādu no kolēģiem uzrakstīt 100 vārdus par to tēmu, ar kuru es strādāju, ko pētu. Lūdzu to kursabiedram Rodrigo Batistam no Brazīlijas, un viņš izmantoja anarhistu saukli, kas uzrakstīts uz kādas sienas Kiprā – bērnība mūsu vienīgā dzimtene. Tajā ir kaut kāda taisnība, man liekas. Vēl esmu arī sapratis, ka man, savus darbus veidojot, ir būtiski veikt ceļojumu no vienas vietas uz kādu citu telpu. Bērnības teritorija ir iespēja šādam gājienam. Tā nebija tāda apzināta ieraudzīšana, taisot vairākas darba skices, šis izrādījās vienojošais elements. Mēs sākam tieši šajā vakarā, šajā telpā, šajā vietā, šajā ielā, dotajos apstākļos un kaut kādā veidā kolektīvā dodamies kaut kur citur, un tas, kas notiek, iedarbojas fizioloģiskā līmenī. Kaut kādi kairinātāji vai skaņas, vai darbības, kas notiek. Varbūt tā loģika telpā, kurā mēs nonākam, nav tāda pati kā tur, no kurienes tikko ienācām, kur bijām. Pieredze ir katram vairāk iekšējs process, un es nezinu, kas katrā atmostas un kādas atmiņas tiek uzjundītas, un arī nevēlos to zināt. Labprāt to uzklausu, bet negribu ielikt tikai vienu domu, kas virmo skatītājos. Līnija tiek turēta un pilnībā nepašķīst, mēs virzāmies laikā uz priekšu, bet gribu atstāt brīvību pamosties tam, kas katrā pašā atrodas.

Skats no NT izrādes "Veiksmes stāsts" (2016) // Publicitātes foto

Vai, studiju finiša taisnē esot, varat jau formulēt galvenos ieguvumus? Kā ir mainījies tas, kāda teātra valoda jūs interesē?

Pirms aizbraucu, domāju – ja neizdosies atrast to, ko meklēju, vai tas būs jau kaut kas zināms, tad diez vai gribu palikt tur un būt prom no mājām, kas nav viegli, un tērēt laiku. Bet, manuprāt, man izdevās ieskatīties un izprast to teātra daļu, ko zinu mazāk. Saprast un iepazīt teātra performatīvo pusi – kas  ir performatīvs uzstādījums? Pirmā mācību gada beigās, strādājot pie gala darba, lasīju šobrīd jau ļoti vecu grāmatu “Postdramatiskais teātris”. Tajā brīdī, kad diendienā esi studijā, strādā un būvē to, ko gribi rādīt un paralēli lasi to materiālu, sāc saprast un uztvert, kas ir domāts ar to, ka fokuss vairs nav uz dramatisko tekstu, bet situāciju, vizualitāti, attiecībām ar skatītāju. Kāda veida performatīva situācija ir radīta? Kur atrodas skatuve? Ja priekšā nav krēslu (kas, starp citu, ir ļoti konkrēts performatīvs uzstādījums, ja tu ienāc telpā, kur krēsliem priekšā ir skatuve), tad kur atrodas skatuve? Var teikt, ka tas palīdzēja man daudz detalizētāk domāt par teātra situāciju, to dekonstruēt. Tas gan nenozīmē, ka es spēju pilnībā un ļoti brīvi saprast, ko piedāvā tāds vai cits uzlikums vai situācija.

Vēl viens praktisks ieguvums bija saprast, ko nozīmē strādāt studijā. Neizbēgami nepieciešamas studijas vizītes, vai tie būtu tavi kolēģi, vai kāds, kam tu uzticies. Lai varētu saprast, kas notiek teatrālā situācijā, mēģinājumam jānotiek ar skatītājiem, tad tu mēģini pa īstam. Manā pieredzē ļoti bieži ģenerālmēģinājums ir pirmā reize, kad tu kaut ko parādi skatītājiem, tad, kad izrāde tūlīt jau jālaiž ārā. Ja tas ir dramatisks teātris, kurā spēles noteikumi ir zināmi, tev nav pārāk daudz vajadzības testēt skatītāju, drīzāk tiek ilgāk strādāts ar tekstu. Ja teksts nav svarīgākais, bet gan situācija, kurā mēs skatāmies, kur ir teātris un kas te īsti notiek, – tad kļūdas vai to, kas nedarbojas, iespējams pamanīt tikai ar skatītāju klātbūtni, studijā. Studiju saprotot ļoti, ļoti plašā nozīmē. Manai kursabiedrenei Merilai no Nīderlandes studija ir publiskās telpas, dzelzceļa stacija. Viņa novēro, kāda veida scenāriji jeb skripti notiek sabiedrībā vai pilsētvidē. Ja dodies uz kādu publisku iestādi, tu paņem numuriņu un gaidi rindā. Kas notiek, ja tu kaut ko šajā kārtībā pajauc, pamaini? Ko tu vari pieredzēt, un ko nozīmē izmainīt kādu rutīnas lietu, kas pilsētā plūst nemainīgi? Ko tas nozīmē cilvēkam, kas saņem šādu instrukciju un, piemēram, uzdrošinās uzrunāt svešinieku? Viņa to testēja uz mums, mēs to darījām, un tie ir bijuši ļoti skaisti, pilnīgi negaidīti mirkļi, kas nebūtu notikuši, ja es nebūtu piedalījies šajā performatīvajā uzstādījumā.

Kā jums kā dramaturgam ir pieredzēt šo teksta nogalināšanu?

Nav tā, ka esmu kļuvis par fiziskā teātra veidotāju vai sācis būvēt tikai instalāciju darbus. Vai, piemēram, teātra veids, kas šobrīd ir iespējams – landscape theatre (ainavas teātris – A. L.). Gaidu, ka kāds tūliņ ko tādu uztaisīs! Man stāsts vai teksts paliek tas, ar ko es daudz darbojos. Kas nenākas viegli, bet mēģinu panākt, lai uzsvars ir domāt par situāciju, kas tiek iedarbināta, kas notiek starp skatītāju un izpildītāju, kāds process notiek ar skatītāju. Maģistra darbā mēģināju dažādus variantus, līdz beidzot sapratu, ka situācija var būt interesanta, ja mēs trīs braucam mašīnā. Tā ir nezināma pilsēta, ko tu redzi, viņi ir satiksmē. Tu esi liecinieks situācijai, kuru nevari ietekmēt, tur ir kaut kas uz likmes. Šī ir pateicīga situācija darbam, kas tiek straumēts. Žeroms Bels ir sacījis, ka mēs teātrī gribam redzēt nāvi. Bet svarīgi, ka tas nekad nenotiek – mēs negribam, lai tas notiek pa īstam, tikai iespējamību, ka tas notiks. Tur ir tādi trīs dīvaini cilvēki mašīnā, un es it kā negribu, ka viņi nobrauc no tilta, bet, tā kā viņi izskatās nedaudz dīvaini, tad kaut kas var notikt…

Atgriežoties pie neparastā laika, kura liecinieki esam un ko piedzīvojam – man šķiet, ka visa Latvijas teātra vide ir sadalījusies divās nometnēs. Vieni ir konservatori, kas mētājas ar košiem epitetiem par tēmu teātris ekrānā, otri mēģina rast dažādus veidus, kā pielāgot tehnoloģiju iespējas dažāda veida performatīviem priekšnesumiem. Vai jūs par to domājat un savā prātā velkat robežu, kas ir un kas nav teātris, kas ir un kas nav izrāde tieši šī brīža apstākļu kontekstā?

Manuprāt, abos gadījumos ir būtiski tad, kad šī situācija beigsies (un tā beigsies), saprast, kāpēc ir svarīgi sanākt kopā vienā telpā. Tas tagad kādu laiku nav bijis iespējams. “Postdramatiskajā teātrī” vienā no pēdējām nodaļām ir runa par to, ka teātris ir viena no pēdējām mākslām, kas gāja caur pārmaiņu procesu. Ar ko mēs atšķiramies no kino? Tā ir klātbūtne, manuprāt, saikne ar skatītāju. Ja ir fokuss uz situāciju – kas starp mums te notiek, ko mēs tagad kopā mēģinām noskaidrot, atrisināt, saprast, kam mēs kopā dodamies cauri –, tad teātris strādā ar to, kas ir teātris. Ja notiek izrāde, bet nav domāts par to, ka tur sēž 200, 500 vai 800 cilvēku… Jā, tā ir teatrāla situācija, bet tai ir pievērsta neliela uzmanība. Ir iemesls, kāpēc radās teātris, kāda bija tā doma, nozīme, kā tā mainījusies laikam cauri. Tā nav tā doma viens pret vienu, kāda bija Grieķijā vairākus simtus gadu pirms mūsu ēras. Piemēram, Merila, kursabiedrene, ko pieminēju – viņas maģistra darbs būs par vēstuļu mākslu. 45 cilvēku grupa, kas 18 dienas no vietas savā pastkastē saņems vēstuli ar dažādiem materiāliem, uzdevumiem, kas jāpilda. Un procesa laikā cilvēki sajutīs, ka mēs esam vesela grupa, kas iet tam cauri. Kas ir interesanti – kur ir skatuve? Jo tā ir. Kas ir performatīvais uzstādījums? Jo tas ir teātris, tā ir teatrāla situācija. Viena no pirmajām lietām, ko viņi saņem, ir trīs mākslas materiāli no māksliniecēm, kas ir strādājušas ar ikdienu. Kā Joko Ono  instrukcijas, kas apkopotas grāmatā “Greipfrūts” – kur skatuve atrodas tevī iekšā. Tas nav obligāti – vienmēr kaut kas ārpusē esošs un spektakulārs.

Tev kaut kas tiek nodots, lai ierosinātu kaut ko šeit (pieskaras pierei – A. L.), un skatuve ir tevī iekšā. Tas prasa vairāk darba skatītājam, bet var būt ļoti atalgojoši. Par to vienmēr ir labi domāt, jo tad teātris domā par to, kāpēc ir teātris.

Skats no DDT izrades "Ohh" (2019) // Foto: Aivars Ivbulis

Ja runājam par jūsu instrukcijām, pagājušā rudens “Ohh” un tagad “Tuvošanās” – vai abi darbi ir vienlīdz teātris?

Manuprāt, abi darbi strādā. To potenciāls varētu būt lielāks. Domājot par “Ohh”, tagad noteikti kaut ko mēģinātu darīt citādāk, bet ir prieks, ka teātris saņem vai sociālie tīkli atnes pozitīvas atsauksmes. To nav milzīgi daudz, bet, ja izlasu vienu un jūtu, ka cilvēkam ir bijis piedzīvojums, man tas ir svarīgākais. “Tuvošanās” radās ātri, reaģējot uz Annas Sīles iniciatīvu. Man šķita būtiski veidot šo situāciju divatā, lai brīdī, kad palielinās distance, rastu veidu satikties, pat nepieskaroties otram cilvēkam, kas atrodas otrā pilsētas galā vai otrā pasaules malā. Ļoti vienkārši – mēs dzīvojam, pieredzam lietas, atceramies, ko esam pieredzējuši kopā, un tas mūs dara par cilvēkiem. Ja veidojas silta sajūta, tas ir tas, kas vajadzīgs. Ko es pats gribētu sajust.

Vai citu kolēģu veikumu šajā instrukciju žanrā esat pieredzējis un vērtējis?

Ne pārāk daudz. Es parunājos un pakonsultēju brīdī, kad kādi no darbiem tapa, mēģināju saklausīt, kāda ir iecere, kā to uzasināt. Aprīļa sākumā sapratu, ka gribu pabeigt savu maģistra darbu vasaras sākumā un esmu pilnībā iekšā šajā procesā. Bet vēl būs laiks un iespējas, kad darbs saistībā ar skolu būs noslēgts. Skatos uz to ar gaidām.

Tātad e-kultūrai, kas tagad aumaļām gāžas pār mums, neesat pievērsies?

Esmu mēģinājis paskatīties darbus, kas spēlējas ar straumēšanu, tiešsaisti vai izlikšanos, ka tā ir tiešraide. Nevis nofilmētas izrādes, bet, piemēram, to, kas ir “HAU” Youtube kanālā no Forced Entertainment“End Meeting For All”, kur viņi visi ir Zoom. Viņi tieši spēlējas ar to, vai tas ir dzīvajā vai ne. Man vienmēr ir saistoši paskatīties, ko šī kompānija dara. Arī ļoti vecas izrādes, ko neesmu redzējis, piemēram, Gob Squad “Room Service (Help Me Make It Trough The Night)”. Ir kompānijas, kas šādos apstākļos ir strādājušas jau sen, tāpēc ir interesanti paskatīties, kā to ir darījuši viņi, lai mēģinātu savu darbu veidot citādāku.

Maģistra darba temati tika izvēlēti jau rudenī, bet tagad, komunicējot ar studiju biedriem, – vai nevirmo domas par pandēmijas laika radošām apcerēm?

Drīzāk cilvēki skatās, kā pārvērtēt kopā sanākšanas iespējas nozīmīgumu – cik svarīgi ir pieredzēt kaut ko kopā. Ne vienmēr darbs sākās no tēmas. DAS Theatre programmas apakšvirsraksts ir – eksperimentāla divu gadu rezidences programma ar mentoringu, un katrs no studentiem kaut kādā veidā mēģina eksperimentēt ar to teātra valodu, ar kuru līdz šim ir strādājuši. Vai arī studiju laikā meklē kaut ko jaunu. Manuprāt, tas ir viens no skolas mērķiem, jo visbiežāk tiek pieņemti cilvēki, kuri ar teātri ir nodarbojušies 10-15 gadus un kuri kaut ko savā praksē vēlas mainīt. Netiek ņemts neviens jaunāks par 25 gadiem, kas noteikumos arī ir rakstīts. Manam kursabiedram Akramam no Irākas ir viena teātra bagāža un skatījums, Merilai no Nīderlandes citādāks, man citādāks un Noelam no Argentīnas – vēl cits. Pati pandēmijas situācija viens pret viens nekļūs par tēmu, bet viens no darbiem, piemēram, būs par to, kāds performatīvais uzstādījums ir Zoom? Ko tas piedāvā? Mēģināt izpētīt, ko tas nozīmē jēdzieniski. Varu piekrist savam kursa biedram Noelam – šī pandēmijas radītā situācija ir Rietumu demokrātijas sapnis. Mēs esam ļoti distancēti, individuāli, privāti, kontrolējami. Viņš to nosauca par Rietumu slapjo sapnīti.

Jūs viņam piekrītat?

Daļēji jā. Piemēram, daudzi darbi, ko veido cilvēki no Centrāleiropas vai t.s. vecajām demokrātijām, ir par to, kā mums sanākt kopā, kā sajust, ka esam kopā – un Noelam vienā brīdī bija jautājums, kāpēc tas jātaisa, kur ir problēma? Viņam ir pārsteigums, jo tajā pasaules daļā individualitātes pakāpe nav tik liela. Kaut vai tāda detaļa – tradīcija ir bārā ņemt vienu lielu alus pudeli un visiem dalīt. Ja tu dzer matē tēju, tas ir viens trauciņš ar vienu salmiņu un to laiž pa apli. Tas nav rituāls, tā ir sadzīve – izdzer, ielej ūdeni un padod nākamajam. Tāpēc viņiem var rasties jautājums, kāpēc cilvēkam no Vācijas vai Nīderlandes ir grūtības izveidot un sajust kopību? Tagad mēs esam perfekti prom viens no otra. Ja vēlas, vēl kāds cits visu šo (mūsu sarunu – A. L.) var skatīties, mums to nezinot.

Viss var būt. Bet mēs esam drošībā.

Tur jau tas jautājums, kas ir drošība? Ja cilvēks nevar sajust saikni ar citiem, tas ietekmē kaut ko kopumā.

Vai domājat par nākamo sezonu? Kur redzat sevi septembrī?

Ir domas un ieceres. Dažas no tām atkarīgas no tā, kādā formā kaut kas varēs notikt. Viens darbs noteikti, bet tur ir iespējas sākumā strādāt ar materiālu. Tad ir darbs, kas ir ļoti piemērots jebkādiem apstākļiem, jo tā būs audio pastaiga, kas tika iecerēta vēl pirms visa šī. Un tad ir darbs, ko varētu darīt vasaras otrajā pusē, uzreiz pēc skolas finalizēšanas – kopienas teātra projekts manos laukos, Lubānas pusē. Gribētos to izveidot tā, lai tas var notikt, neskatoties uz kādiem ierobežojumiem, ja tie rudens pusē atkal kļūst stingrāki. Lai nav tā, ka to izdarām un tas jānoliek uz nezināmu laiku plauktā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt