Laura Melne 07.07.2020

AKTIERIS RUNĀ: Klinta Reinholde

runa
Foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

 

Laura Melne: Kā tu izlēmi kļūt par aktrisi?

Klinta Reinholde: Neesmu tas cilvēks, kas apzināti jau no bērna kājas vai pusaudžu gadiem ir gājis uz to, ka būs aktieris. Forši, ka jautājums ir, kāpēc izvēlējos šādu profesiju, nevis – kāpēc es esmu tieši teātrī, jo tās ir divas dažādas lietas. Pirmā saskare ar aktiermākslu man bija caur kino. Esmu milzīgs kinomāns, skatos ļoti daudz filmu – dažādu stilu, dažādu gadu, sākot no melnbaltajām un mēmajām līdz pat mūsdienām. Mani ļoti uzrunāja kino, patika tā pasaule. Protams, bija arī braucieni uz teātri. Man ir bērnības atmiņa – skatījos izrādi un man arī gribējās uzkāpt uz skatuves. Atceros to sajūtu, tas bija tikai viens tāds konkrēts notikums, kad iedomājos, ka arī gribētu uzkāpt un ar viņiem kaut ko… Pat nezinu, ko es tur gribēju darīt – runāt vai spēlēt kā viņi… Man ļoti patika atmosfēra, smarža, kas bija teātrī.

Kad mācījos vidusskolā, bija tikai pāris varianti, kur gribētu studēt. Gribēju iestāties politikas zinātnē, jo ļoti interesēja politika. Mans elks bija Vaira Vīķe-Freiberga, joprojām viņu cienu. Es tur iestājos un paralēli, nezinu no kurienes, izdomāju stāties aktieros. Nezināju, uz ko parakstos, uz ko eju, bet vienkārši gāju. Atceros iestājeksāmenus ar tādu labu sajūtu, nebija nekāda satraukuma vai stresa par to, kas būs jādara. Es arī negāju uz to kā mērķi – domāju: tikšu – tikšu, netikšu – netikšu. Bet, kad tiec uz nākamo kārtu, tad jau parādās interese, kas tagad būs tālāk. Gāju, gāju, un tad es tur nokļuvu. (Smejas.) Tikai tad sāku saprast, ko es daru un kas tas ir. Un tieši teātri es tā ļoti dziļi iemīlēju akadēmijas laikā, nevis pirms tam. Tā radās interese par šo pasauli, kas ir pilnīgi kaut kas cits nekā kino.

Jūs bijāt apvienotais aktieru un režisoru kurss?

Jā, mums pirmajos kursos pilnīgi viss notika kopā, arī aktiermeistarība un deja, bet, šķiet, no trešā kursa sākās atsevišķas nodarbības.

Vai jums tad tika dota iespēja izvēlēties, vai arī jau uzreiz stājāties aktieros vai režisoros, tikai mācījāties visi kopā?

Mēs uzreiz stājāmies vai nu aktieros, vai režisoros, bet atceros, ka bija arī tādi, kas gāja uz aktieriem, bet beigās iestājās režisoros. Vēl arī mans kursabiedrs Toms Treinis pārgāja uz režisoriem, kad viņiem sākās atsevišķas nodarbības, jo viņam par to bija radusies interese.

Tev pašai par režiju neradās interese?

Par teātra režiju – nekad.

Kino?

Kino mani interesē no dažādiem aspektiem: režija, aktiermeistarība, arī operatora darbs. Teātrī kaut kā nē, tur mani interesē tikai aktiermeistarība, precīzāk, es vienkārši sevi neredzu, nejūtu režisora lauciņā.

Filmas “Klases salidojums” aizkadrs (2018) // Foto - Lauris Aizupietis

Kā tu atceries akadēmijas laiku? Kas varētu būt būtiskākais, ko tas tev ir iedevis?

Atceros, ka tieši pirmie gadi man iedeva personisko brīvību. Visi uzdevumi, kas mums tika doti, lika darīt vairāk, nekā šķita, ka varam. Tas ir baigi forši, jo mēs dzīvojam dzīvi un domājam, ka, lūk, tas ir mans lauciņš, to es varu, bet to gan ne, tāpēc to nedarīšu. Akadēmijā vajadzēja darīt ļoti daudz, bija daudz pārdzīvojumu, jo šķita, ka to es nevarēšu izdarīt. Bet nebija laika domāt, vai es to varu vai nevaru. Tas vienkārši bija jādara, jo tāds bija uzdevums. Tas atvēra baigo brīvību sevī un arī ticību lielākiem spēkiem, nekā šķiet, ka tev ir.

Tu vienu semestri studēji ārpus Latvijas – Čehijā.

Jā, tas bija liels pagrieziens. Nezinu, kāpēc man tobrīd to vajadzēja, jo nebija tā, ka man akadēmijā kaut kā pietrūktu. Izskatīju dažādus variantus, un mani uzrunāja skola Brno (Janačeka mūzikas un teātra akadēmija – L. M.). Mums akadēmijā bija baigais režīms, praktiski strādājām septiņas dienas nedēļā. Kad uzzināju, kāds grafiks man paredzēts Čehijā, sapratu, ka ar to būs par maz. Es taču nevarēšu dzīvot, ja man sestdienas, svētdienas būs brīvas, bet piektdienās tikai puse dienas jāmācās! Ko es darīšu!? Tā kā biju braukusi tiešām mācīties, nevis, kā daudziem ir stulbs priekšstats par “Erasmus”, tikai tusēt, paņēmu ļoti daudz papildu priekšmetu un saliku visās dienās, kur vien varēju. Tur bija stepa nodarbības, dažāda veida dejas – gan klasika, gan kaut kas līdzīgs laikmetīgajai dejai, žonglēšana, kas bija pie ģeniāla pasniedzēja, kurš bija pabeidzis Klaunu skolu. Izvēles nodarbības, kas nebija manā sākotnējā programmā, notika čehu valodā, nevis angliski. Tas, protams, arī bija ļoti interesanti, bet es visu kaut kā izdarīju. Man bija arī mazāk laika skumt pēc mājām.

Bija pieejamas arī dažādas meistarklases un papildlekcijas ar pasniedzējiem no citām valstīm. Viena no spilgtākajām atmiņām bija pie dokumentālā kino režisores no Serbijas – Jeļenas Jovčicas. Tas bija izvēles kurss, uz kuru burtiski skrēju, lai būtu vismaz 15 minūtes pirms sākuma. Ar režisori mums izveidojās fantastisks kontakts, uzzināju daudz jauna, ko šeit, Latvijā, visticamāk, nebūtu uzgājusi. Daudz runājāmies, sajutu sevī degsmi uzzināt, kas tas ir. Dokumentālais kino tomēr ir vēl viens pavisam svešs lauciņš. Bet bija patīkami tajā ielūkoties. Tas laikam arī bija viens no mirkļiem, kad sevī ļoti apjautu to režisora un operatora dziņu, interesi būt arī otrā pusē. Ja darbotos kino, neesmu pārliecināta, vai tas būtu tieši dokumentālais kino (lai gan šis žanrs arī mani uzrunā), bet jebkurā gadījumā – tas man noderēja. Tas atvēra plašāku skatu uz pasauli, uz profesiju, uz iespējām. 

Joprojām arī kontaktējos ar cilvēkiem, kas tur bija. Tā bija arī kā pieredzes apmaiņa – uzzināt, kādas ir viņu mācību metodes, ko viņi vairāk dara. Mūsu “Erasmus” grupā bija meitenes no Spānijas, Portugāles, Vācijas, Polijas, Turcijas. Rīkojām kultūras apmaiņas vakarus, kur gan gatavojām, gan runājām, kādi kur ir populārākie teātra žanri, uz ko katrs vairāk koncentrējas.

Sanāk kā formālā un neformālā izglītība reizē, kad paralēli studijām uzzini arī daudz vairāk par to, kas aktuāls citu valstu teātros.

Jā, man liekas, ka ir ļoti svarīgi saglabāt kontaktus ar citām valstīm arī pēc tam. Varbūt nākotnē jūs varat kopā veidot kādu projektu vai vienkārši sadarboties, uzzināt, ka pie viņiem notiek kāds festivāls, uz kuru aizvest, piemēram, kādu savu izrādi.

Skats no izrādes "80 dienās apkārt zemeslodei" (2017, rež. V. Roziņš) // Foto - Matīss Markovskis

Vai tev jau studiju laikā bija iespēja spēlēt uz profesionālā teātra skatuves, vai arī pirmā lielā pieredze bija diplomdarbi?

Pirmā izrāde Valmieras teātrī – “80 dienās apkārt zemeslodei” (2017) – man bija 4. kursa pirmā semestra beigās. Tā bija mana pirmā pieredze profesionālajā teātrī. Lai arī pirms tam, šķiet, kaut ko no diplomdarbu izrādēm jau bijām spēlējuši teātros, tomēr tas bija citādāk. Es iegāju jaunā vidē, svešā kolektīvā, pie profesionāliem aktieriem, cita ritma. Es arī ielecu tajā lomā – divas nedēļas pirms pirmizrādes vajadzēja nomainīt aktrisi. Es nokļuvu tur, kad jau notika gatavošanās ģenerālmēģinājumiem, viss izrādes karkass jau plus mīnus bija izveidots. Tas bija janvāra sākums, uzreiz pēc svētkiem, un pirmizrāde bija 12. janvārī. Bet man bija ļoti laba sadarbība gan ar režisoru Viesturu Roziņu, gan horeogrāfu Kārli Božu, kas arī bija ļoti svarīgi, jo izrādē bija ļoti daudz kustību. Mani ļoti labi uzņēma arī pārējie izrādes aktieri. Protams, bija dīvaini iejusties jaunā vidē, bet tas viss notika tik strauji, ka to īsti pat nepamanīju.

Tāds kā dubultizaicinājums – gan jauna vide, gan tik īss laiks. Bet, jau klausoties par tavu studiju pieredzi, man radās aizdomas, ka tev patīk tādi izaicinājumi.

Man patīk darbs, patīk strādāt, patīk, ja visu laiku esmu aizņemta, nav laika atslābt. Es ticu teicienam: “Jo tu vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt.” 4. kursā paralēli šim man bija vēl pieci iestudējumi: (“Trakās asinis” (2016, DT, rež. M. Eihe), “Sapnis vasaras naktī” (2016, LNT, rež. E.Seņkovs), “Zvēru stāsti” (2016, LKA “Zirgu pastā”, rež. M.Gruzdovs), “Jaunības slimība” (2016, neatkarīgais teātris “Skatuve”, rež. M.Ribkinska), “Labie bērni” (2016, VDT, rež. R.Suhanovs) – L. M.), kas tika vai nu paralēli veidoti, bija procesā, vai jau kāda no izrādēm sākta arī spēlēt. Bet to visu var izdarīt, īpaši, ja vēl ir labi kolēģi, laba komanda, kas arī neatslābst un ir viens veselums.

Kā tev gāja ar iejušanos Valmieras teātrī, kad pēc studiju beigšanas kļuvi par štata aktrisi? Vai palīdzēja tas, ka no kursa teātrī ienācāt trīs jaunie aktieri (arī Elīna Hanzena un Pauls Iklāvs – L. M.)?

Tas būtu palīdzējis, ja mēs būtu strādājuši kopā, bet tā īsti nesanāca. Mums ar Paulu gan pirmajā sezonā bija izrāde “Eiridīke” pie mūsu pasniedzējas Māras Ķimeles, tur arī vēl no kursa bija Emīls Krūmiņš un Oskars Vīksne, bet pēc tam vairs īsti nekas nebija.

Tagad bija “Alvinga kundze” (2020, rež. Māra Ķimele).

Jā, tagad gan mums ar Paulu sāk veidoties tāda kā sadarbība (smejas). Pirms tam mums bija arī “Smieklu sasaukšanās” pie Ineses Mičules (2019) un “Mārtins Īdens” pie Klāva [Meļļa] (2019). Un ar Elīnu mums bija “Mīlestības testaments” (2018, rež. Varis Brasla – L. M.) un ielēkšanas dēļ arī “104 lappuses par mīlestību”, kur Elīna aizvietoja Ingu [Apini], bet “Vidzemniekos” es aizvietoju Rūtu [Holenderi]. Ā, un vēl arī “Pazudušais dēls” – arī manas ielēkšanas rezultātā. Kaut kur mēs tomēr nokļuvām kopā. Tas ir forši.

Skats no izrādes "Mīlestības testaments" (2018, rež. V. Brasla). Klinta Reinholde - Erna // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Cik saprotu no iepriekšteiktā, iejusties teātrī tev tomēr izdevās labi?

Domāju, ka jā. Te ir diezgan draudzīgs kolektīvs. Ir daži cilvēki, kuri man ir palīdzējuši, uzklausījuši un bijuši gan kā mammas, gan māsas, gan draudzenes vienlaicīgi, bijuši klāt un palīdzējuši iejusties. Es teiktu, ka pašā teātrī iejusties bija viegli, varbūt pilsētā nebija tik viegli. Es arī šobrīd neteiktu, ka esmu maksimāli iejutusies. Valmierā ir forši un smuki, bet te vēl nav īsti izveidojusies dzīve.

Ne visi aktieri, kas strādā Valmierā, te arī dzīvo. Kāpēc tev bija svarīgi šeit arī dzīvot?

Sapratu, ka gribu pilnībā pieslēgties darbam. Man traucētu tas, ka es visu laiku braukātu, plus vēl laiks, kas aiziet ceļā. Man bija svarīgi, ka esmu šajā pilsētā un pieslēdzos darbam simtprocentīgi. Citādi es būtu kaut kur pa vidu starp Rīgu un Valmieru. Man šķita, ka es tā nevarētu, tāpēc diezgan ātri pieņēmu – viss, tagad dzīvoju Valmierā.

Rīga tevi nevilina?

Mani vilina cilvēku burzmas, patīk, ka apkārt ir cilvēki. Es varu ar viņiem nerunāt, man vienkārši patīk, ja apkārt ir rosība, kustība, enerģija. Tas ir tas, kas man patīk Rīgā. Valmiera tomēr ir tāda mierīgāka, te nav tik daudz cilvēku, jauniešu. Vienīgais, kā te pietrūkst, ir vieta, kur varētu aiziet satikt domubiedrus, kā, piemēram KKC (Kaņepes kultūras centrs Rīgā – L. M.), kur iet aktieri, režisori vai kāda cita veida mākslinieki, kur satiekas cilvēki, kas nodarbojas ar kultūru. Es jau vairs tās vietas nezinu, sen neesmu bijusi (smejas). Tā man Valmierā pietrūkst.

Bet profesionālā ziņā? Ir jau piemēri ar Valmieras aktieriem, kas pēc kāda laika tomēr pārceļas strādāt uz Rīgu.

Man ir, ko dot Valmieras teātrim, un ir, ko ņemt. Mums ir tāda abpusēja draudzība. Līdz tam mirklim, kad tas mainīsies, neredzu iemeslu iet kaut kur citur. Šobrīd šī ir vieta, kur augt. Nevar jau zināt, kas būs nākotnē, domas vienmēr var mainīties. Tu mainies, mainās tas, kas tev apkārt, mainās teātris. Teātris ļoti ātri mainās.

Es nevaru teikt, ka pilnīgi noteikti nekad nekur citur nestrādāšu, bet šobrīd man patīk būt Valmieras teātrī. Esmu ļoti nodarbināta, man ir daudz iestudējumu, visu laiku ir darbība, ir, ko darīt. Sāk parādīties arī aizvien foršākas lomas.

Es gan nezinu, vai pēdējā laika notikumi nebūs ko mainījuši šajā ziņā, tomēr pēdējos gados aizvien vairāk jauno aktieru arī paši izvēlas nekļūt par štata aktieriem, bet darboties ārštatā vai projektos, pat veidot savas apvienības. Vai tev uzreiz bija skaidrs, ka vēlies kļūt par štata aktrisi?

Patiesībā nē, es biju izdomājusi, ka pēc akadēmijas varētu būt arī freelance aktrise. Bija savi iemesli. Bet, apspriežoties ar dažiem cilvēkiem par to, kāda tomēr būtu pareizā izvēle, nosliecos par labu tam, ka esmu teātrī štatā. Gan pieredzes dēļ, gan tādēļ, lai vienkārši saprastu, kas tas ir. Jā, varbūt mani toreiz pārliecināja, bet man jau obligāti nebija jāpaliek, varēju arī aiziet jebkurā mirklī, kad justu, ka tas nav priekš manis. Izlēmu paskatīties. 

Ir ļoti daudz labu lietu, ko dod tas, ka esi piesaistīts vienai noteiktai organizācijai. Freelance aktiera darbam ir daudz pozitīvo aspektu, bet ir arī daudz negatīvo. Zinu, ka daudzi ir izvēlējušies nebūt teātrī, jo uzskata, ka freelance var izvēlēties darbu, lomas, nebūt pakļautam sistēmai, bet tā īsti līdz galam arī nav. Ja nu vienīgi tev ir sava trupa vai savs mazais teātris, vai apvienība, varbūt tad tu vari simtprocentīgi izlemt. Nezinu. Bet citos gadījumos – vienā mirklī rodas naudas jautājums un tu tāpat paraksties arī uz darbiem, kas nesagādā lielāko baudu. Teātrī ir tāpat. Ir, protams, jāmēģina katrā darbā atrast to asniņu, aiz kā aizķerties, bet var gadīties darbs vai loma, kas absolūti nesaista. Bet vai tāpēc uzreiz iet prom? Nezinu. To katrs jūt individuāli. Es absolūti nenožēloju, ka izvēlējos būt štatā un tieši Valmierā.

Skats no izrādes "Alvinga kundze" (2019, rež. M. Ķimele). Pauls Iklāvs - Osvalds Alvings, Klinta Reinholde - Regīne Engtranna // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Kura no līdz šim nospēlētajām lomām tev pašai šķiet visnozīmīgākā?

Grūti atbildēt, jo man ir vairākas lomas, kas ir nozīmīgas, bet katra citā veidā. Piemēram, “80 dienās apkārt zemeslodei” ir nozīmīga, jo tas ir mans pirmais darbs profesionālā teātrī un izrāde, kurā es spēlēju joprojām. Tā ir nozīmīga arī ar to, cik ilgi šī izrāde ir izdzīvojusi – ja nebūtu pandēmijas, mums būtu jau 100. izrāde.

No aktieriskās puses, manuprāt, visnozīmīgākā ir Regīne jaunākajā izrādē (es gan nezinu, vai tā tagad vairs skaitās jauna) “Alvinga kundze” pie Māras Ķimeles. Man liekas, ka tā ir viena no lomām, ko es tiešām satiku, izveidoju, kura piedzima un par kuru, lai arī esmu ļoti kritiska pret sevi, varu teikt, ka tā ir aptuveni tāda, kādu es to gribēju uztaisīt. Mums ir fantastiska komanda, viena no labākajām, kāda man bijusi Valmieras teātrī. Un mums ir Māra Ķimele, kas ir ne tikai vienkārši režisors, bet arī pasniedzējs, mentors. Man patīk strādāt ar režisoriem, no kuriem es varu kaut ko mācīties, pie kuriem es varu augt. Kāds jau ir teicis – “aktieris ir mūžīgais students”, tā ir! Protams, tas ir abpusējs process – tu dod un ņem.

Māra Ķimele noteikti ir režisors, pie kura var augt katrā iestudējumā. Man bija sajūta, ka šajā darbā es mazliet paaugos aktieriski, kaut kādā ziņā atkal atgriezos akadēmijā pie tiem pašiem uzdevumiem un sajūtām, pie saknēm.

Protams, negribu noniecināt arī pārējās lomas, jo katrs darbs man kaut ko ir iedevis – skatu uz dzīvi vai sajūtas, pārdomas. Ja man jānosauc tikai viena nozīmīgākā loma, es teiktu, ka tā ir Regīne “Alvinga kundze”. Ja tu jautātu par nozīmīgām izrādēm, tad to ir daudz. Varbūt vienkārši atmiņā labāk palikušas tās svaigākās. Šo sezonu mēs iesākām ar “Smieklu sasaukšanos” pie Ineses Mičules, kas bija pirmā bērnu izrāde, kuras veidošanas procesā es iesaistījos. (“80 dienās apkārt zemeslodei”, kas arī bija izrāde ģimenēm, es tikai pieslēdzos, nebiju tajā procesā no paša sākuma.) Šis bija pirmais bērnu izrādes process. Tas atkal savā ziņā ir nozīmīgs, jo atvērās kaut kādas pilnīgi citas čakras vaļā – taisīt izrādi bērniem ir nedaudz domāt bērna prātā, redzēt bērna acīm, pieslēgties citai dimensijai. Arī “Mārtins Īdens” man ir ļoti nozīmīga izrāde. Tur lielisks bija gan process, gan komanda, gan režisors. Tur atkal bija kaut kas cits – mēs bijām domubiedri, gandrīz visi jaunieši. Gandrīz vai sajūta, it kā mēs ar savu kursu kopā taisītu...

Vai tomēr ir kāda loma, ko tu tagad veidotu citādāk?

Protams! Gan jau visas! (Smejas.) Tā kā esmu ļoti kritiska pret sevi, gribētu teikt, ka būtu daudzas lomas veidojusi citādāk. Ne jau pilnīgi citādi, bet ir reizes, kad prasījies vairāk laika vai arī lomas, kas ir piedzimušas vēlāk. Piemēram, tā pati Florence, ko spēlēju “Mārtinā Īdenā”, manuprāt, tā pa īstam piedzima tikai pēc pirmizrādes, pat vēl vēlāk. Man liekas, ka tikai pēdējās izrādēs, ko mēs tagad spēlējām, es sāku dziļāk apjaust, kāds cilvēks viņa ir. Vienkārši ir žēl, ka reizēm ir lomas, kas atnāk vēlāk. Nav tā, ka es uztaisu lomu un pēc tam to nolieku malā. Es nespēlēju pēc šablona, lomas veidojas un attīstās visu laiku.

Skats no izrādes "Mārtins Īdens". Pauls Iklāvs - Artūrs, Klinta Reinholde - Florence // Foto - Matīss Markovskis

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku? Tu lasi recenzijas pēc izrādēm?

Vairs ne. (Smejas.) Īstenībā jau drusciņ lasu, bet ir tā, ka parasti izlasa mana mamma un pēc tam man pasaka, tāpēc es tāpat uzzinātu. Mēģinu uz to skatīties ļoti veselīgi, jo tas ir pāris cilvēku viedoklis. Es, protams, viņus cienu, viņi ir profesionāļi, bet tie tomēr ir pāris cilvēki uz visu skatītāju fona. Būtu ļoti neveselīgi, ja es ņemtu pie sirds viena cilvēka teikto un pilnīgi visu mainītu. Tāpēc ir jābūt ļoti pārliecinātam par to, ko tu dari, tad arī kritika tevi tik ļoti nesāpinās, ja būs uzrakstīts kas negatīvs. Man patīk, ja raksta ar domu “es redzēju to tā”, nevis “viņa darīja to un to”. Tad tu saproti, ka tas ir tā cilvēka skats, tas, kā viņš to redzēja.

Es pati esmu sev lielākais kritiķis, tāpēc man pietiek ar sevi. Tā rakstītā kritika man mazāk iedur nekā tas, ko es katru dienu pati sev saku (smejas).

Kā tu kā aktrise pārdzīvo šo pandēmijas laiku, kad teātri ir slēgti vai darbojas neierastākos veidos?

Sākumā bija ļoti grūti, jo ritms tika pēkšņi pārtraukts, vēl iepriekšējā dienā mēs strādājām. Īsti nezināju, kur likties, man pietrūka cilvēku, pietrūka skatītāju. Bija pierasts, ka ir padsmit izrādes mēnesī, katru dienu mēģinājumi. Katrā izrādē tev notiek enerģijas apmaiņa ar skatītājiem, bet tagad tu sēdi mājās pie datora un mēģini saprast, kā to vēl var dabūt (smejas). Sāk rasties visādas idejas, ko tu vari izdarīt internetā – ieliec kādu video vai bildi. Radās mēģinājumi apmainīties ar enerģiju virtuāli.

Tagad, kad tas ir atļauts, ir sākušies mēģinājumi izrādei “Cilvēki” pie Reiņa Suhanova, tā ka es strādāju. Nav sajūtas, ka kaut kas ir baigi mainījies, mēs strādājam tāpat kā pirms tam. Ar divu metru distanci, protams. Mums ir galda periods katram pie sava galdiņa, ļoti komiski izskatās.

Jums nebija galda periods “Zoom” plarformā kā dažiem citiem teātriem?

Nē, manuprāt, mūsu direktore pareizi izdarīja, liekot mieru tai interneta pasaulei. Mēs tur netaisījām izrādes vai ko citu. Es absolūti nenosodu teātrus, kas to darīja, tāpēc, ka no tā ir iznācis arī kaut kas labs. Piemēram, Elmāra Seņkova “Irānas konference”. Es teiktu, ka tas ir pandēmijas laika ieguvums, jo tas tiešām bija labi, man ļoti patika.

Klintas Reinholdes profils Valmieras Drāmas teātra mājaslapā šeit.

 

Intervijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa bijusī studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt