Diāna Auziņa 03.07.2020

AKTIERIS RUNĀ: Ilva Centere

runa
Portretfoto // Foto - Tomas Vyšniauskas

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

 

Diāna Auziņa: Kāds bija tavs ceļš līdz aktiermākslas studijām? Vai kļūšana par aktrisi bija bērnības sapnis vai šāda vēlme radās vēlāk?

Ilva Centere: Mans ceļš līdz aktiermākslas studijām bija ironisks, jo diezgan ciniski skatījos uz ļoti daudziem mākslas izpausmes veidiem. Atceros, ka mums skolā tika mācīta Kulturoloģija, kuru tolaik pasniedza Mudīte Maculēviča, kādreizējā VDT aktrise. Viņa rādīja Marsela Dišāna “Strūklaku”, un es vēl ilgi biju neizpratnē, vai tā tiešām ir saucama par mākslu. Tāpat arī ar daudzām gleznām, piemēram, Rotko daiļrade bija absolūti neizprotama, un es pieļauju, ka vēl joprojām ir cilvēki, kuri nespēj izprast šo darbu unikalitāti. Ļoti līdzīgas izjūtas mani pārņēma, kad skatījos teātra izrādes. Teātri iemīlēju tikai tad, kad devītajā klasē piedzīvoju, ko nozīmē patiess tēlojums. Toreiz mani, ja tā var izteikties, uz lāpstiņām nolika aktieris Ivo Martinsons. Iedomājies – mani! Meiteni, kurai vārds “māksla” tolaik asociējās ar tādu kā māžošanos, jo uzskatīju, ka īstu mākslu jūt ar visām dvēseles stīgām, un ar mani tā bija noticis reti. Toreiz devītajā klasē skatījos izrādi “Hamlets” (rež. Oļģerts Kroders, 2008 – D. A.) un nevarēju beigt brīnīties par to, ka mēs esam sanākuši vesels bars valmieriešu un tagad skatāmies uz šo vienu aktieri, kurš izturas tā, it kā mūsu te nemaz nebūtu, taču viss notiek tik ļoti pa īstam. Toreiz teātri ieraudzīju no pavisam cita skatpunkta, jo Ivo lomu dzīvoja, nevis spēlēja. Un to varēja just. Pēc tam sāku biežāk apmeklēt teātri. Neteikšu, ka manī tolaik nebija radoša gara. Bija! Tikai es to neuzskatīju par mākslu.

Patiesībā manas izpausmes bērnībā ir bijušas ļoti saistītas ar aktiera profesiju, jo es guvu baudījumu no tā, ka varēju izklaidēt gan draugus, gan klasesbiedrus ar dažādiem stāstiem no savas dzīves. Daži no stāstiem bija izdomāti, daži bija izpušķoti ar papildelementiem, bet es neuzskatīju, ka tā ir melošana. Domāju, ka tas ir smieklīgi, un tas bija pats galvenais. Svarīgi jau tas, ka es nevienu neaprunāju, nenomelnoju, gluži vienkārši stāstīju savu individuālo pieredzi, kas tāpat pēc kāda laika tika aizmirsta – līdz nākamajam jokam. Tas notika tik dabiski! Es mīlēju parodēt skolotājus un dramatizēt, ja gadījās kāda kutelīgāka situācija, man patika piedot dzīvei asumiņu. Es pat teiktu, ka tolaik izdzīvoju savu ikdienu kā tādu lielu teātri. Un tad pieņēmu lēmumu stāties aktieros, jo nevarēju iedomāties, kas man spēs radīt vēl lielāku interesi kā nepārtraukta dzīves pētīšana un arī spēja iejusties citu cilvēku dzīvē. Un te nu es esmu!

Kādu atceries iestājpārbaudījumu laiku?

Ļoti līdzīgs raidījumam “Džungļu zvaigzne”, kad varonis ir aizbraucis uz neapdzīvotu salu un skatās, kurš no apkārtējiem izturēs un tiks nākamajā kārtā, bet kuru izbalsos. Stresa piepildīta nedēļa, kad neviens nezinājām, ko gaidīt nākamajā dienā. Uzdotos uzdevumus izdari no visas sirds, ej uz visu banku un, ja pēkšņi pasaka “nē”, tad ir nepatīkama sajūta. Esi savu sirdi atdevis, bet tas patiesībā nevienam nav vajadzīgs. Taču acīmredzot es biju pietiekami pārliecinoša, lai mans iekšējais vēstījums komisiju uzrunātu.

Jau esi nostrādājusi teātrī vairākas sezonas. Vai un kā kopš studiju laika mainījies tavs priekšstats par teātri un aktiera profesiju?

Esmu nostrādājusi trīs sezonas Latvijas Nacionālajā teātrī, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ko nozīmē dzīve teātrī. Vispār priekšstats ir mainījies, jo sākumā manas ieceres bija utopiskas. Nezinu, kāpēc, bet biju iztēlojusies, ka man būs daudz krāšņu lomu un tās visas man ļoti patiks, bet aktiera profesija jau patiesībā ir ļoti atkarīga no tā, ko režisors gribēs iestudēt un kādas būs teātra ieceres par jauniestudējumiem. Es pat teiktu, ka aktieri apkalpo režisoru ieceres, un laimīgs ir tas, kam iedod lomu, kuru viņam tieši šobrīd vajag izlaist caur sevi.

Aktierim ir jāiemīl katra loma, lai kāda un cik maza tā būtu. Izklausās ļoti nozīmīgi, bet tā nu tas ir. Katra jauna loma ir kā izaicinājums atrast sevī to tēlu, tās sajūtas, to dzīvi, ko šis tēls izdzīvo.

Štata aktieriem ir visgrūtāk, jo jāpieņem tas, ko dod, un čīkstēt nedrīkst. Tomēr arī aktierim ir personīgi mērķi, sava sajūtu gamma, kuru viņam vajag tieši tagad izpaust, un reizēm loma, tēma vai uzstādījums, ko režisors ir iedevis, nepavisam nesakrīt ar aktiera individuālajām vēlmēm. Tieši tad sākas darbs, tomēr būt par aktieri nedrīkst tikai darba nolūkos – tam vairāk ir jābūt paša kaifa un aizrautības dēļ. Aktiera darbs ir kā tāda azartspēļu atkarība, kur tu vienreiz sajuti īstenības garšu, un tad tu to meklē visu mūžu. Iztēlojies – tu ieej kazino, iemet savu iespēju un gaidi, kad izkritīs trīs septītnieki, un tā ir tā tava lielā loma, tava “Spēlmaņu nakts” balva! Ir aktieri, kam veicas pat vairākas reizes, tad parādās pašapziņa, iedvesma un pārņem sajūta, ka vari nospēlēt jebko, un tā tas arī ir! Lūk, tā es domāju pēc savas trešās sezonas!

Mārcis Maņjakovs un Ilva Centere izrādē "Cīrulīši" (2018, rež. E. Freibergs) // Foto - Kristaps Kalns

Kas, tavuprāt, ir teātris? Kādam vajadzētu būt ideālam teātrim?

Teātris (ēka) man ir kā platforma, uz kuras varu izpaust savu iekšējo pasauli caur lomām, kas ir bijušas piepildītas ar emocijām. Man kā māksliniecei to enerģiju, kas ir iekšā, ir liela vajadzība transformēt, un teātris tam ir lieliska iespēja. Tad, kad šī enerģija aiziet lielajam skatītāju pūlim (Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē ir 769 sēdvietas – D. A.), tieši teātris ir maģiskais brīdis, kad šīs enerģijas satiekas – man ne ar ko citu tas nav aizstājams. Teātris var pat nebūt tradicionāla ēka, pietiktu ar amfiteātri. Galvenais, ka notiek mijiedarbība aktieriem un skatītājiem te un tagad, jo man tā ir obligāta sastāvdaļa, lai es pēc izrādēm varētu justies piepildīta, nevis nogurusi. Mani piepilda skatītāju aplausi un viņu sniegtās emocijas aktieriem, kas ir tik sakāpinātas – lūk, tas man ir teātris.

Ideālam teātrim vajadzētu saprast, kas ir katrs aktieris tā teātrī un kāds ir viņa potenciāls – apzināties to un dot skatītājiem labāko. Varbūt nevajadzētu tik cieši turēties pie savām tradīcijām, vienlaikus meklējot vēl tīrāku un dziļāku izpratni, kas ir tautas būtība.

Kādām īpašībām vai rakstura iezīmēm jāpiemīt aktierim, lai viņš varētu ar atdevi veikt savu darbu, tajā pašā laikā radot skatītājos ilūziju, ka viss uz skatuves notiekošais ir panākts bez liekiem pūliņiem?

Patiesībā jau viss, ko cilvēks apgūst, lai pēc kāda laika to parādītu skatītājiem vai klausītājiem, vienalga, vai tas ir muzikanta dziesmas izpildījums, skeitera bekflips vai sportista lēciens ar kārti, – pie tā ir ļoti smagi strādāts tieši tāpēc, lai tas izdotos viegli un bez pūliņiem. Viens, protams, ir talants un dotības, bet otrs ir treniņa jautājums. Aktiermeistarība, manuprāt, tomēr jau ir kas sarežģītāks, jo aktierim jābūt ļoti piesātinātai pasaules uztverei. Kad aktieris sāk skatīties uz savu lomu, pat nesaprast to, tad ieslēdzies viņa ego, jo viņš vairs nepieņem, ka varētu būt citi cilvēki, kas domā un rīkojas tā, kā viņa varonis to dara. Labam aktierim ir jābūt arī gudram, intelektuālam cilvēkam ar plašu interešu un izjūtu spektru, tajā pašā laikā ir dziļi jāizprot psiholoģija, jāspēj pārvaldīt savs ķermenis un jāsaprot jebkura cilvēka motivācija. Tādam aktierim jāpiemīt visam, ko iepriekš minēju, kā arī viņam jāmīl loma, kuru viņš spēlē, un jābūt gatavam nostaigāt pa to virvi, ko viņš pats sev acu priekšā ir nostiepis no punkta A līdz punktam Z.

Vai mēdz lasīt kritiķu recenzijas un skatītāju atsauksmes par izrādēm, kurās pati spēlē? Vai apmeklē kolēģu izrādes citos teātros un ietekmējies no kritiķu teiktā?

Jā, lasu kritiķu recenzijas, jo kritikai nav ne vainas. Tā ir vajadzīga. Svarīgi saprast, ka arī kritiķi tomēr nevar pilnībā izvairīties no subjektivitātes, un vienmēr no lasītā ir jāpaņem tikai tas, kas pašai ir vajadzīgs. Apmeklēju arī kolēģu izrādes citos teātros, jo bez tā jau nemaz nav iedomājama profesijas dziļāka izpratne. Ir ļoti daudz jāvēro, kas apkārt notiek, lai redzētu, kā vajag un arī – kā nevajag darīt. Nereti, skatoties dažādas izrādes, mani piemeklē iedvesma, jo, lūkojoties uz aktieriem, kā viņi izspēlē savas lomas, es automātiski redzu, kā pati to izdarītu, un tas vienmēr iedod tādu tonusu, ka gribas arī pašai celties no skatītāju vietas, kāpt uz skatuves un iemēģināt roku.

Ilva Centere un Arturs Krūzkops izrādē "Pēdējais salmiņš" (2019, rež. T. Treinis) // Foto - Kristaps Kalns

Kas tevi vēl interesē ārpus teātra procesa? Vai šīs aizraušanās palīdz aktrises profesijā?

Pandēmijas laikā sāku interesēties par augiem. Šobrīd man mājās ir vairāk nekā 20 dažādu augu, un tu vari saukt mani par puķutanti, bet man patiešām ir interesanti šos augus pētīt – cik tie ir dažādi! Gluži kā personības, kur kādam ir vajadzība pēc lielākas uzmanības, kamēr citam to vajag tikai tik, cik apliet reizi mēnesī, un tas zied jau vairāk nekā pusgadu. Arī mēs, cilvēki, esam līdzīgi kā augi – tikpat dažādi un katrs ar savām prasībām. Kalanhoja, piemēram, nav tā glītākā puķe, bet tu pat nevari iedomāties, cik daudz ārstniecisko īpašību tai piemīt. Katram augam manās mājās ir savs stāsts, un tie visi man ir īpaši. Klīvija ir mājas galvenā rota, tas ir tik acīmredzami! Bet tā prasa vien apbrīnu ar acīm, laistīt to nevajag bieži. Tā ir viena liela harmonija – augu pasaule. Vai šis man sniedz kaut ko aktieriski? Aktiera profesijai lieti noder gandrīz viss, kas paplašina redzējumu uz pasauli, bet, ja jūtu, ka mēģinājumi kādu laiku nav notikuši un sāku ierūsēt, tad man ir šādi tādi knifi, ar kuriem slepeni izpildos, lai noturētos formā, ja to tu domā.

Aktieriem, tāpat kā daudziem citiem māksliniekiem, lai nepalaistu pašplūsmā savu arodu, ir nepieciešama regulāra praktiska pieeja, un visbiežāk to spēj sniegt mēģinājumi. Bet ko darīt tad, ja mēģinājumi nenotiek? Īsti nepietiek tikai ar kādas labas grāmatas izlasīšanu vai filmas noskatīšanos, jo aktierim ir vajadzība darbināt savu fantāziju, iztēloties un arī spēlēt, trenēt sevi. Bet principā mani aizrauj viss, kas saistīts ar radošo pusi, – man ir izteikta mūzikas izjūta, patīk pašai dziedāt un dejot, ik pa laikam apmeklēju mākslas izstādes. Tas viss uzrunā, jo rosina meklēt sevī aizvien jaunas un tik viegli neatklājamas personības šķautnes. Arī sports ir mana aizraušanās jau kopš bērnības, jo apzinos, ka tas trenē koncentrēšanos un veiklību, kas arī skatuviski ļoti noder.

Kuras, tavuprāt, ir svarīgākās tavas līdzšinējās karjeras lomas un režisori?

Man šķiet, ka manas svarīgākās lomas vēl ir tikai priekšā, jo trīs gadi teātrī ir maz. Es teiktu, ka šo trīs gadu laikā vairāk esmu slīpējusi meistarību, tehniku, paralēli uzkrājot pieredzi, kas tik ļoti ir vajadzīga tām patiešām nozīmīgajām lomām. Bet, ja man kāda jāmin, tad tā būs Ijas loma izrādē “Apsolu” (LNT, rež. Daiga Kazociņa, 2018 – D. A.). Tā man bija ļoti svarīga tāpēc, ka mana varone ir sieviete, kurai nevar būt bērnu. Man kā jaunai sievietei, iedziļinoties šajā tēmā, sažņaudzas sirds par tādu sievietes likteni, un tieši tādēļ katru reizi, kad šī izrāde tiek spēlēta, man ir nedaudz bail par to, lai vārdus “Man nevar būt bērnu” nepasaku pārāk skaļi. Tā reizēm ir noticis, ka tēla vārdos ir ielikts kaut kas vairāk, kaut kas, ar ko, šķiet, nedrīkst spēlēties. Reizēm aizdomājos, kā mēs, aktieri, uz skatuves iedarbojamies ar vārdu spēku, līdz ar to spēlēt šo lomu man nozīmē spēlēt to ar milzu pietāti un bijību.

Par saviem režisoriem atļaušos uzskatīt divus režisorus/pedagogus, kuri manī patiešām ir atvēruši dziļāku izpratni par savu profesiju, un tie ir Pēteris Krilovs un Māra Ķimele, ar abiem es patiešām esmu piedzīvojusi īstas atklāsmes.

Ilva Centere izrādē "Apsolu" (2018, rež. D. Kažociņa) // Foto - Kristaps Kalns

Klišejisks jautājums, bet vai ir kāda sapņu loma, ko alksti nospēlēt uz teātra skatuves? Varbūt ir režisori vai kolēģi, ar kuriem gribētos vairāk sadarboties?

Ar sapņu lomām ir tā – ja aktieris patiešām grib kādu lomu nospēlēt, tad nekas viņam neliedz paņemt materiālu un doties pie režisora viņu pārliecināt, lai savu sapni piepildītu. Es vispār uzskatu, ka aktieri drīkst vairāk izrādīt savu inicatīvu attiecībā pret to, ko šobrīd vajadzētu iestudēt, jo galu galā aktieri būs tie, kuri šos darbus iemiesos un nodos skatītājiem tiešākā veidā nekā režisors. Konkrētu sapņu lomu no kāda visiem pazīstama literatūras darba nenosaukšu, bet to, ka manī ir izveidojusies dziļi sarežģīta sievietes pasaules izjūta, kuru vajadzētu caur kādu lomu atrisināt, nevaru noliegt.

Ļoti gribētu uzspēlēt kopā ar Andri Keišu, jo, manuprāt, ar šo aktieri var izveidot izcilu partnerību un uzticēties viņam, kas ir viena no būtiskākajām atslēgām aktieru kopdarbā. Studiju gados tā nedomāju, bet šobrīd, kad esmu jau uzkrājusi nedaudz vairāk dzīves pieredzes, gribētu sastrādāties ar Indru Rogu. Man patīk jaudīgas personības, jaudīgas režisores sievietes ar plašu vērienu un stingru vīziju. Un Roga tāda ir!

Vai šo trīs sezonu laikā esi sapratusi, kas ir tava teātra niša – žanrs, spēles forma –, kur jūties viskomfortablāk?

Nepārprotami man tā ir reālpsiholoģija. Esmu runājusi ar dažiem režisoriem, kuri saka, ka reālpsiholoģijas žanrs viņiem ir mazliet tā kā apnicis, bet es to nevaru izprast. Domāju, ka režisoriem varētu apnikt kādu aktieru neprofesionāls vai vienveidīgs izpildījums, bet vai žanrs kā tāds? Tas jau izklausās tāpat, it kā būtu apnicis dzīvot, jo kas gan var būt labāks par patiesu izpildījumu? Es gan nevaru teikt, ka mani neinteresē arī citi spēles stili. Tā, piemēram, nesen piekritu spēlēt Linarda Āboltiņa diplomdarba izrādē, kur sagaidīja Nežēlības teātris, kas nozīmē jaunus izaicinājumus, un tiem es nekad nespēju turēties pretī.

Kādu redzi savu nākotni pēc desmit gadiem – strādāsi teātrī vai varbūt būsi izvēlējusies sev citu karjeras ceļu?

Hmm, pēc desmit gadiem man jau būs 36! Jauna sieviete! Interesanti, ka tad, kad stājos Latvijas Kultūras akadēmijā, ceturtajā kārtā man tika uzdots jautājums: “Kā tu redzi sevi šajā profesijā?” Šobrīd savu atbildi atceros tā, it kā es to būtu teikusi vakar: “Ja jūs mani grasāties uzņemt šajā kursā, tad es uzskatīšu, ka man šī profesija IR jādara.” Līdz šim itin nekas nav mainījies!

 

Aktrises Ilvas Centeres profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā: šeit.

Intervijas autore: LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt