Diāna Auziņa 10.07.2020

AKTIERIS RUNĀ: Niklāvs Kurpnieks

runa
Portretfoto – Daina Geidmane

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Diāna Auziņa: Kāds bija tavs ceļš līdz aktiermākslas studijām? Vai kļūšana par aktieri bija bērnības sapnis vai šāda vēlme radās vēlāk?

Niklāvs Kurpnieks: Aktiera profesija noteikti nebija mans bērnības sapnis. Atceros, kā septiņu vai astoņu gadu vecumā braucu gar Dailes teātri, skatījos uz to ēku, domādams pie sevis – tur slavenības strādā. Tās ir manas vienīgās atmiņas par teātri bērnībā. Mani vecāki, īpaši mamma, gāja man līdzi uz Latvijas Nacionālo teātri, uz bērnu izrādēm, bet, kad sākās pusaudža gadi, es vairāk nodarbojos ar sportu un domāju, ka būšu profesionāls sportists. Un viss liecināja par to, ka tieši tā notiks. Taču satraumēju muguru, tādēļ regbiju nebija iespējams spēlēt (tas bija Niklāva sporta veids – D. A.). Mācoties 9. klasē, izdomāju, ka gribu kļūt par pavāru, savukārt 12. klasē man radās doma kļūt par pilotu. Taču pilota apmācības ir ļoti dārgas, un, saprotot, ka tādu naudu nav iespējams atrast, nolēmu, ka stāšos Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā uz Gaisa spēku militāro vadību, kur uzņemšana ir ik pēc pieciem vai septiņiem gadiem. Speciāli vidusskolā padziļināti apguvu matemātiku, fiziku (eksaktās zinātnes), bet līdz 9. klasei mācījos Sociālo zinību klasē Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, kur bija politika, literatūra utt. Taču izrādījās, ka tajā gadā, kad gribēju iestāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, manā izvēlētajā studiju programā nebija uzņemšanas, tāpēc ka vadība bija aizmirsusi atjaunot informāciju akadēmijas mājaslapā. Liktenīgas sakritības dēļ mājupceļā sajaucu trolejbusus, iekāpu tajā, kas aizveda mani uz tā saucamo Maskačku. Gāju, maldījos, līdz nonācu pie Latvijas Kultūras akadēmijas un uz sienas ieraudzīju uzrakstu, ka uzņem aktieros. Tā nu iegāju iekšā, pieteicos. Tieši tik vienkārši un neticami. Mana pamamma, kas ir bijusī literatūras pasniedzēja, palīdzēja atrast prozas darba fragmentu un dzeju. Vienā vakarā visu iemācījos, jo nākamajā dienā sākās iestājpārbaudījumi Annas Eižvertiņas kursā. Diemžēl 3. kārtā tiku atsijāts, pasakot, ka no manis nesanāks aktieris. Man atkal sabruka pasaule pie kājām. Pa četrām iestājpārbaudījumu dienām saradu ar tiem cilvēkiem, kas kārtoja iestājpārbaudījumus, turklāt sapratu, ka aktiera profesija patiešām ir tā joma, ar ko es gribu nodarboties. Tajā vakarā nopirku biļetes un aizbraucu uz Angliju pelnīt naudu. Pēc atgriešanās Latvijā gadu nostrādāju Jelgavas Picu darbnīcā kopā ar Igoru Šelegovski, kas vēlāk bija mans kursabiedrs, un tajā laikā abi kļuvām par ļoti labiem draugiem. Igors zināja, ka esmu mēģinājis iestāties aktieros. Skolā viņš mācījās vienu klasi zemāk, tāpēc atcerējās mani kā lielāku džeku no skolas. Vienā dienā Igors man pajautāja: “Nu, vai stāsies vēlreiz?” Es atteicu: “Nē, nav vērts.” Uzskatīju, ka labāk būs strādāt un pelnīt naudu. Bet tā vārds pa vārdam, un mēs sākām mācīties dzejoļus. Tieši Igors atrada man repa tekstu no Anša Kolmaņa dziesmas, ko skaitīju iestājpārbaudījumu 1. kārtā. Beigās tā arī sanāca, ka abi divi iestājāmies, un es biju laimīgs visus četrus akadēmijā pavadītos gadus.

Vai ir mainījies tavs priekšstats par teātri un aktiera profesiju, salīdzinot laiku, kad vēl tikai studēji, un tagad, kad jau strādā teātrī kā štata aktieris?

Pirms sāku studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, biju redzējis tikai divas teātra izrādes, neskaitot bērnu izrādes līdz pamatskolas sākumam. Pieaugušā vecumā man bija iespēja noskatīties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Uz neatgriešanos” Indras Rogas režijā (2009). Atvērās priekškars, tur stāvēja Marija Bērziņa un Lilī lomā dziedāja dziesmu, un pirmā doma, kas pārņēma, bija: “Ak Dievs, cik laba kvalitāte!” Biju pieradis pie kino, televīzijas, bet teātri ļoti sen nebiju redzējis. Sēžot 4. rindā, likās, cik skaidra bilde beidzot redzama! Tad aizgāju uz JRT izrādi “Revidents” (rež. Alvis Hermanis, 2002 – D. A.), kuru pametu pēc pirmā cēliena tāpēc, ka izrāde likās garlaicīga un kaitināja tajā valdošās smaržas. Tagad ar šī brīža pieredzi saprotu, ka tajā laikā daudz ko nemācēju novērtēt. Pēc tam, kad dzīvē šo izrādi vairs nebija iespējams noskatīties, redzēju to ierakstā un sapratu, ka nedaudz jāpaaugas, lai viss nepieciešamais atnāktu tavā dzīvē.

Līdz iestājpārbaudījumiem akadēmijā man bija samērā triviāls iespaids par aktiera profesiju – aktieris kā rokzvaigzne, slavenība, kurai visi aplaudē, kas saņem apkārtējo uzmanību.

Taču akadēmijā iedeva realitātes piesitienu, sāku skatīties uz šo profesiju kā uz ļoti tīru un skaistu dzīvesveidu, kad sevi upurē mākslai un it kā neko nepelni (jo īpaši no sākuma, kamēr vēl neesi izcīnījis savu vietu). Man likās cilvēciski skaisti, ka varu sevi ziedot mākslai. 1. kursa pašās beigās, Elmāra Seņkova un Māras Ķimeles aktiermeistarības eksāmenā – monologos izjutu to patīkamo sajūtu uz skatuves, kad varu būt cits cilvēks. Visiem patika, bija smieklīgi, taču es ļoti spilgti atceros emocijas – beidzot es nerādu, kā māku forši spēlēt teātri, bet to, ka varu savu dzīvi nolikt kaut kur maliņā, paņemt cita cilvēka prototipu un mēģināt saprast, kā viņš jūtas konkrētajos apstākļos. Kad izrādes laikā ir daudz teksta, smags darbs, jācieš, jāsmejas, bet pēc tam ir tāds atvieglojums, tad jūties emocionāli iztīrīts – to es pirmo reizi noķēru 1. kursa beigās. Manuprāt, tieši tas arī ir iemesls, kāpēc es vēl joprojām nodarbojos ar teātri. Tie ir labākie aktierdarbi, kad izdodas piedzīvot šo brīnišķīgo sajūtu.

Skats no izrādes "Zēni" (2017, rež. D. Petrenko). Benijs – Niklāvs Kurpnieks // Foto – Daiga Geidmane

Kas, tavuprāt, ir teātris? Kādam vajadzētu būt ideālam teātrim?

Man teātris noteikti ir kaut kas cits nekā skatītājam. Teātris man kā aktierim ir veids, kā izbaudīt kāda cita cilvēka dzīvi. Skatītājam, es domāju, lielā mērā ir tāpat – ikviens var just līdzpārdzīvojumu, skatoties labu izrādi, sevišķi, ja ir klikšķis ar izrādē aplūkojamo tēmu. Skatītājam teātris varētu būt veids, kā mazliet padzīvot citādi un iztēloties, kā būtu, ja būtu, ļaujot apzināties, ka tu neesi vienīgais, jo ir cilvēki, kam ir tāpat, bet ir cilvēki, kam ir citādākas pieredzes. Līdzīgi kā ar grāmatām – brīdis, kad tu vari atslēgt savu dzīvi, pieslēgties kāda cita dzīvei un ieskatīties dziļāk, kā ir būt tam citam cilvēkam.

Ideāls teātris ir tāds, kas uzdod jautājumus, bet nesniedz tiešas atbildes, dažreiz – aizkustina. Patiesībā teātrim jābūt tādam, lai skatītājam nerastos jautājumi par izrādes tehnisko pusi, bet par pašu stāstu, kas tiek rādīts uz skatuves, un ko izrāde ar to grib parādīt, pat ja tas nesakrīt ar režisora redzējumu. Protams, katrs režisors nāk uz teātri ar saviem mērķiem, un aktieriem ir lielā mērā jāpakļaujas šiem konkrētās radošās komandas mērķiem. Aktiera mērķis, domāju, ir ļaut skatītājam izbaudīt stāstu, neliekot aizdomāties par savu darbu tehniskā aspektā.

Kādām īpašībām vai rakstura iezīmēm jāpiemīt aktierim, lai viņš varētu ar atdevi veikt savu darbu, tajā pašā laikā radot skatītājos ilūziju, ka viss uz skatuves notiekošais ir panākts bez liekiem pūliņiem?

Ir aktieri, nenoliegšu, ka arī pats kādreiz tāds biju, kas uzskata, ka būt aktierim ir tituls. Taču ir labi un ir viduvēji aktieri. Uzskatu, ka labam aktierim ir jābūt skrupulozam pret darbu, jāmāk pieiet tam tehniski, zinātniski, pēc iespējas dziļāk, un aktieris noteikti nedrīkst būt virspusējs cilvēks. Virspusējība šajā profesijā nestrādā, tāpēc man pašam reizēm sevi ir jāpiespiež un jāiedziļinās materiālā. Es pat gribētu aktiera profesijas skrupulozitāti salīdzināt ar pulksteņmeistara amata prasmēm vai jurista spēju lasīt visus likumus un tajos iedziļināties. Pats galvenais – kad aktieris mīl savu darbu, tad problēmu ar to visu nav. Gribu uzsvērt – ne sākumā minēto titulu, bet savu arodu mīl. Mīl darīt, radīt, pēc iespējas detalizētāk un ar ambīcijām būt labam aktierim, nevis ar aicinājumu vienkārši būt aktierim. Aktieris nedrīkst būt savtīgs un vēl mazāk – narciss. Manuprāt, tieši rutīna ir tā, kas iedod komforta zonu, kurā tu vari brīvi justies.

Vai mēdz lasīt kritiķu recenzijas, skatītāju atsauksmes par izrādēm, kurās pats spēlē?

Jā, mēdzu lasīt recenzijas un atsauksmes. Kad man bija pirmais darbs Dailes teātrī izrādē “Pīters Pens” (2014) masu lomā, es vienalga lasīju, ko raksta par šo izrādi. Man bija patīkami. Ja kaut kas nebija labi, es pārdomāju izlasīto. Esmu no cilvēkiem, kam rūp apkārtējo viedoklis – varbūt tieši tas arī ir iemesls, kāpēc esmu uz skatuves. Taču laika gaitā sapratu, ka tomēr ir jāizšķir, kuros cilvēkos ieklausos un kuru viedoklis man ir svarīgs. Ir cilvēki, par kuriem esmu pārliecinājies, ka nav vērts klausīties, un ir cilvēki, kuri formulē savu viedokli ļoti īsi – patika/ nepatika stilā. Klausos, lasu dažādas atsauksmes un recenzijas, īpaši nopietnu kritiķu recenzijas, taču mēģinu to filtrēt. Vēl svarīgi – es vienmēr ļoti uzticos režisoram un arī savai gaumei. Man patīk, ja komentārs par kādu izrādi ir izvērsts, paskaidrojošs un loģisks.

Skats no izrādes "Testosterons" (2020, rež. Oļegs Šapošņikovs). Tituss - Niklāvs Kurpnieks, Stavross - Ģirts Ķesteris // Foto - Mārcis Baltskars

Esi absolvējis Jelgavas Mūzikas skolas sitaminstrumentu klasi, kā arī piedalījies regbija čempionātā. Vai šīs aizraušanās palīdz aktiera profesijā? Kas tevi vēl interesē ārpus teātra procesa?

Pabeidzu Jelgavas Bērnu Mūzikas skolu, tad spēlēju bungas bigbendos, orķestros un dažādos projektos. Līdz akadēmijas laikam spēlēju balles orķestros, jo tas mani aizrāva. Manuprāt, jo dažādāki cilvēki ir izrādes sastāvā, jo vairāk pievienoto vērtību iegūst izrāde, tāpēc ka katram ir atšķirīgāka domāšana. Var teikt, ka mūzika ir mana mīlestība, ar ko es nenodarbojos. Esmu apguvis bungu spēli, akadēmijas laikā arī klavierspēli un ģitāru. Esmu mācījies arī spēlēt saksofonu un mutes ermoņikas. Ģeniālais pasniedzējs un režisors Elmārs Seņkovs vienmēr mūs mācīja, ka ritms ir ļoti svarīgs izrādei. Tas var būt takts ritms vai bungu ritms, bet tā var būt arī izrādes pulsācija – kāpums, kritums, kā ko spēlēt, u. tml. Esmu pārliecināts, ka mūzikas apguve man noteikti palīdz veidot lomas, tēla līniju, bet regbijs palīdz fiziski. Jo vairāk cilvēks zina kaut ko “no malas”, jo labāk jūtas uz skatuves. Nepietiek, ka labi izskatās, smuki dzied un plastiski dejo. Ir jābūt arī aktiermeistarības pamatiem, taču tieši aktiermeistarība ir tā, kur visu citu iepriekš apgūto var izmantot, tādā veidā apaudzējot savu talantu ar kaut ko no ārpuses.

Pēc studijām uzreiz sāki strādāt Dailes teātra štatā. Kā tas notika, un kādas, tavuprāt, ir štata aktiera vietas priekšrocības, salīdzinot ar brīvmākslinieka statusu?

2014. gadā Laura Groza-Ķibere veidoja izrādi “Pīters Pens” un vajadzēja atlētiskus Nekurnekadzemes zēnus, jo to izrādi mēģināja veidot kā cirka priekšnesumu – mums vajadzēja žonglēt, lekt, lidot, respektīvi, būt fiziski labā stāvoklī. Kad režisore bija atnākusi uz mūsu skolas eksāmenu, no kursa uz šo izrādi tika pieaicināti četri puiši, jo kurš katrs nevarēja izdarīt prasīto. Pēc tam izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (2015) gribēja, lai es no paša sākuma tur jau spēlēju, bet Elmārs Seņkovs nelaida, lai tādējādi neciestu studiju darbu kvalitāte. Tas bija labākais lēmums, kādu Seņkovs pieņēma, jo, ja es būtu aizgājis spēlēt tajā izrādē, es, visticamāk, Latvijas Kultūras akadēmiju nebūtu pabeidzis. Pēc gada puisis, kurš spēlēja Putna lomu, devās prom no Latvijas, un man otrreiz piedāvāja, vai es negribētu ielekt šajā lomā. Pēc tam bija nepieciešami aktieri masu lomās izrādē “Laulības dzīves ainas” (2016) pie Regnāra Vaivara. Vēl pēc laika Dmitrijs Petrenko veidoja izrādi “Brutāls un dēls” (2016), un viņam bija iedots Mārtiņš Počs kā aktieris. Taču varonis ir septiņpadsmitgadīgs puisis, un Petrenko palūdza, lai Počs šajā lomā dublējas ar kādu studentu, jo gribot izveidot izrādi tādu, kādu viņš to redz, ko savukārt nav īsti iespējams izdarīt ar gados nedaudz vecāku puisi. Kaut arī, lomu veidojot, Mārtiņam izdevās atrast trauslumu lomā, tikai citā formā nekā man. Tika piedāvāti vairāki studenti, bet Dž. Dž. Džilindžers, kura dēļ es arī esmu Dailes teātrī, pateica, lai ņemot mani, Kurpnieku. Džilindžers bija redzējis mani izrādēs, bija atnācis uz izrādi “Liesmojošā tumsa” (2016, rež. Elmārs Seņkovs – D. A.), arī tur es viņam likos piemērots, lai arī ar pavisam nelielu lomu.

Ar savu aktierdarbu izrādē “Brutāls un dēls” es lepojos, jo, pirmkārt, tā ir brīnišķīga loma, ko spēlēt, – jau materiālā tā ierakstīta, ka, pat viduvēji nospēlēta, šī loma ir ļoti suģestējoša. Arī visas lasītās atsauksmes un saņemtā nominācija to apliecina (2016/2017. gada sezonā Niklāvs Kurpnieks saņēma nomināciju “Gada jaunais skatuves mākslinieks” par Liama lomu izrādē “Brutāls un dēls” – D. A.). Otrkārt, man tiešām ļoti patika spēlēt šajā izrādē. Kad studēju 4. kursā, Dailes teātris mani uzaicināja piedalīties režisora Rolanda Atkočūna veidotajā izrādē “Karmena” (2017) masu lomā (uz skatuves bija pārsvarā jādejo). Dž. Dž. Džilindžers reiz teica, ka gribot mani redzēt kā štata aktieri, bet neko solīt nevarot, jo vietu pagaidām nav, un, iespējams, kādu gadu vajadzēs pagaidīt. Tajā laikā mani bija uzrunājusi arī Indra Roga, piedāvājot nākt uz Valmieras Drāmas teātri. Bet pēc 4. kursa beigām saņēmu zvanu ar aicinājumu ierasties Dailes teātrī.

Uzskatu, ka man ļoti paveicās, jo uzreiz pēc studiju beigām sāku strādāt jau sev zināmajā Dailes teātrī kā štata aktieris. Esmu par stabilām attiecībām ar teātri, jo tikai tad var rasties kvalitāte.

Štata aktieris ir stabilitāte, alga, taču štata aktieriem ir jādara lietas, ko nevalstisko teātru aktieri var atļauties nedarīt, piemēram, spēlēt masu lomās, un tur tiek iestudēti skandalozāki materiāli. Valsts teātris ir repertuāra teātris, kam jāpelna nauda, tādēļ materiālam jābūt komerciāli veiksmīgam un jāizpatīk visu darbinieku vēlmēm, līdz ar to tas dažreiz var ietekmēt māksliniecisko pusi, jo jāatrod kompromiss. Nevalstisko teātru aktieriem ir lielāka materiālu brīvība, nelielas aktieru trupas, bet mazāka stabiliāte. Tajos teātros izvēlas, kurus aktierus ņemt, kādus materiālus iestudēt, kurus režisorus aicināt, un ne pēc principa – ko vajadzētu, kas palīdzētu nopelnīt.

Skats no izrādes "Neglītenis" (2019, rež. Gundars Silakaktiņš). Šeflers – Lauris Subatnieks, Karlmans – Niklāvs Kurpnieks // Foto – Artūrs Pavlovs

Kuras, tavuprāt, ir tavas svarīgākās līdzšinējās karjeras lomas un režisori?

Noteikti – lomas izrādēs “Brutāls un dēls” un “Zēni” (2017, rež. Dmitrijs Petrenko – D. A.).  Režisori – Dmitrijs Petrenko un Dž. Dž. Džilindžers. Ar beidzamo gan man ir liela sāpe iekšā, jo es pa īstam nemaz nepaspēju izbaudīt viņa darbu, spēlējot viņa izrādēs. Taču tieši Džilinžers bija tas, kurš mani ieraudzīja un kurš vienmēr apjautājās, kā klājas. Es ļoti gaidīju, kad varēšu pie viņa pastrādāt, jo man likās, ka es varētu ar viņu saprasties. Tāpēc jāatzīst, ka viņš ir režisors, pie kura neesmu spēlējis, bet kurš ir ieņēmis lielu lomu manā dzīvē. Man Džilis bija svarīga persona, un ne tikai tāpēc, ka viņš bija teātra mākslinieciskais vadītājs, bet tāpēc, ka es viņu cienīju. Arī Dmitrijs Petrenko ir ļoti svarīgs režisors manā dzīvē, jo viņš man iedeva trīs lomas, un es jutos aprūpēts, kad kopā strādājām. Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele – pasniedzēji akadēmijā. Tikai tagad es saprotu, cik daudz atsaucos uz dažādām viņu domām vai darbiem. Abi zināja, ja tā var izteikties, uz kurām pogām spiest, kādus vingrinājumus man dot, ko man ļaut vai neļaut, lai padarītu mani par aktieri, jo es nepavisam nebiju talantīgs džeks. Arī Indru Rogu gribu šeit nosaukt, jo viņa bija pasniedzēja akadēmijā. Viņa izturējās pret mani ļoti mātišķi jau kopš iestājeksāmeniem un vienmēr radīja sajūtu – ka pat tad, ja kas atgadītos, vienmēr Indra man būs aiz muguras. Gundars Silakaktiņš ar izrādi “Neglītenis” (2019)! Tieši ar Karlmana lomu man radās iespēja izgaršot žanru, un pēc šīs izrādes sapratu, kāds aktieris gribu būt.

Banāls jautājums, bet vai ir kāda sapņu loma, kuru alksti nospēlēt uz teātra skatuves? Varbūt režisori vai kolēģi, ar kuriem gribētos vairāk sadarboties?

Sapņu loma varētu būt Džokers, taču ne to lomu, ko spēlēja Džoakims Fīniks vai Hīts Ledžers. Bet patiesībā man ir vēlme pašam izveidot savu sapņu lomu, respektīvi – pašam strādāt pie materiāla kā režisoram, taču tam ir jāatrod laiks un arī profesionāli jāpieaug, lai to varētu īstenot. Tāpēc pieļauju – ja būtu iespēja, es izvēlētos labu otrā plāna lomu, nevis būtu pirmā plāna varonis. Ja no klasiskās lugas “Romeo un Džuljeta”, tad, lūdzu, dodiet man spēlēt Tibaltu, jo varoņlomas, piemēram, Romeo, mani nevilina.

Vai šo trīs sezonu laikā esi sapratis, kas ir Tava teātra niša – žanrs, spēles forma, kur jūties viskomfortablāk?

Raksturlomas man patīk spēlēt. Man patīk spēlēt ļaunos varoņus daudz vairāk par labajiem varoņiem, tāpēc ka tas ir veids, kā izbaudīt to, ko dzīvē nedrīkst darīt, jo ikviens no mums sabiedrībā dzīvo pēc kaut kādiem noteiktiem standartiem, cenšoties būt labs, un tas ir normāli. Arī mana profesija pieprasa būt ieturētam un ideālam vienlaikus, lai nepazaudētu savu darbu. Aktiera profesija ir kā publiskais tēls, kuru nav vērts bojāt, jo dzelteno presi lasa ne tikai teātra apmeklētāji, bet arī režisori, un aktieris ir redzams ikreiz, kad kaut kur izsaka savas domas. Tāpēc man patīk izbaudīt, ka varoņiem ir ēnas puses, parādot sevi no ļaunās, pat pretīgās puses, un ka drīkst izpausties, neuztraucoties par sekām. Taču man kā Niklāvam Kurpniekam patīk būt labam cilvēkam, patīk darīt dzīvē labu. Mans varonis seriālā [“Bezvēsts pazudušās”] saka tādu tekstu: “Mēs visi esam dzīvnieki, kuriem ir uzliktas maskas, aiz kurām mēs slēpjamies, jo mēs baidāmies no tā, ko par mums padomās.” Tas jau sen skaidrs, ka ikvienā cilvēkā ir iekšā kāds ļaunums, tikai ne viennmēr mēs ļaujam tam izpausties. Taču skatuve un lomas ļauj izbaudīt kaut ko citu no ierastās dzīves – piemēram, psihopātu, sociopātu, slepkavu, maniaku, izvarotāju. Es nesaku, ka pēc tāda tipa lomām saprotu, kāpēc šie cilvēki to dara, bet varu sev attaisnot sava varoņa rīcību, aizejot no sevis. Tā kā esmu spēlējis četrās bērnu izrādēs, varu apgalvot, ka spēles stils bērnu izrādēs atšķiras, tomēr ar bērniem nevajag runāt kā ar maziem, nesaprātīgiem skatītājiem. Ir izrādes 3 – 10 gadus maziem bērniem, un ir izrādes 8 – 16 gadus jauniem bērniem, un vajag saprast, kāda auditorija sēdēs zālē, pielāgot savu spēles stilu.

Kādu redzi savu nākotni pēc desmit gadiem – strādāsi teātrī vai varbūt būsi izvēlējies sev citu karjeras ceļu?

Aktiera profesijā un teātrī vispār mani plāni ir lieli. Pēc desmit gadiem es gribu būt labāks savā arodā. Man teātris vienmēr būs niša, kur vēlēšos īstenot savas ambīcijas.

Niklāva Kurpnieka profils Dailes teātra mājaslapā – šeit.

 

Intervijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt