Anna Ulberte 17.07.2020

AKTIERIS RUNĀ: Elīna Avotiņa

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Anna Ulberte: Kurā brīdī tu saprati, ka gribi būt aktrise?

Elīna Avotiņa: Īstenībā to sapratu jau ļoti sen. Man bija kādi septiņi vai astoņi gadi, un es biju ļoti pārņemta ar seriāliem, ko kopā ar vecmammu skatījāmies vasarnīcā. Ļoti līdzpārdzīvoju ekrānā notiekošajam un domāju: “Jā, es gribu būt seriālu aktrise!” Par teātri pat tajā brīdī neiedomājos, filmēties gan gribēju. 9. klasē sāku apmeklēt teātra studiju Tehniskās jaunrades namā “Annas 2” pie Romāna Grabovska, kur iepazinos arī ar sev ļoti tuvām draudzenēm. Paralēli gāju mūzikas skolā, tāpēc pēc vidusskolas bija jāizvēlas – teātri vai dziedāšanu, dziedāšanu vai teātri. Kad pienāca brīdis izšķirties par labu vienam, izvēlējos teātri un iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Tālāk jau ceļš bija konkrēts un mērķtiecīgs.

Kā tu raksturotu iestājeksāmenu procesu?

Biju ļoti pieradusi pie noteiktas kārtības, kā notiek eksāmenu process, un likās, ka viss būs ļoti nopietni un stingri. Realitātē tev nav ne jausmas, kas tiks prasīts, tu ej pilnīgi nesagatavots. Mums teica, ka būs jāspēlē etīdes, jāveido kontakts vienam ar otru, taču tajā brīdī, kad nonāc zālē ar vēl padsmit cilvēkiem, tu vienkārši mauc un domā – būs vai nebūs. Un ar vērtēšanu arī ir tā, ka pats jau sevi tajā brīdī novērtēt nevari. Katru vakaru tikai paskaties rezultātu lapā, vai esi vai neesi ticis nākamajā kārtā, un tā nedēļas garumā. Tā man bija ļoti interesanta pieredze.

Vēl atceros, ka braucu mājās pēc vienas no kārtām un man pienāk ziņa, ka tajā pašā vakarā man jābūt atpakaļ “Zirgu pastā”. Ārā līst lietus, tad vēl dzīvoju Pierīgā, tā ka jābrauc paliels gabals. Šokā saku mammai, ka man jābrauc atpakaļ uz iestājeksāmeniem, bet ar sabiedrisko autobusu tur varētu būt tikai pēc stundas. Bija jau vēls vakars, un jāsaka viņai liels paldies, ka aizveda mani līdz pašām “Zirgu pasta” durvīm, lai es paspētu uz nākamo atlases kārtu. Es teiktu, ka tas bija labs un visnotaļ interesants ievads šajās studijās.

Kā ar pašu studiju procesu? Kādi ir, tavuprāt, lielākie ieguvumi?

Lielākais ieguvums noteikti ir tas, ka ir ļoti plašs klāsts ar zināšanām, kas tiek piedāvātas. Ir kultūras semiotika, teātra un mākslas vēsture un citi teorētiskie priekšmeti, kā arī daudz praktisko kursu un uzdevumu. Izgājām cauri daudziem deju stiliem un teātra tehnikām.

Tas ir tik plašs spektrs, ka, izejot tam cauri, tiek iegūta zināma dzīvesgudrība. Tu iemācies neapmulst dažādās situācijās, ātri rast risinājumu un tiec lieliski sagatavots dzīvei. Tas ir kas līdzīgs terapijai četru gadu garumā, kuras laikā kļūsti par labāku cilvēku.

Foto no koncerta "Skrien piparmētras gaisā" (2019, Operetes fonds, rež. Valdis Lūriņš) // Foto: Uģis Bērziņš

Kad beidzāt akadēmiju, tu biji viena no tiem, kas netika uzņemta neviena teātra štatā. Vai tā bija vilšanās?

Jā, protams, tā bija vilšanās, jo tomēr gāju ar mērķi, ka strādāšu valsts teātrī. Tāda apņemšanās, manuprāt, sākumā ir visiem. Bet es teiktu, ka man ir paveicies un pēc studijām ceļš izveidojies diezgan veiksmīgi, jo saņēmu daudz piedāvājumu gan teātrī kā ārštata aktrise, gan seriālos, par to īpašs paldies Intai Gorodeckai (režisore TV seriāliem “Svešā seja” (TV3, 2017-2018) un “Divi vienā” (LTV1, 2018-2019) – A. U.). Vēlāk ir bijuši arī muzikālie projekti. Tā kā darba bija daudz, tajā brīdī pat nepārdzīvoju, ka netiku pieņemta štatā, jo sanāca būt neatkarīgajai aktrisei uz pilnu slodzi. Protams, gadi gāja, un šo piedāvājumu palika mazāk, bet esmu laika gaitā sev izkristalizējusi, ka esmu dziedošā aktrise. Man vajag muzikālo teātri, un šobrīd to piedāvā Latvijas Operetes fonda Operetes teātris Agijas Ozoliņas-Kozlovskas vadībā, kur esmu spēlējusi vairākos iestudējumos. Operetes teātris man patīk ar to, ka viņi iestudē ne tikai operetes, bet arī muzikālās izrādes, kā piemēram, “Karlsons”, nākotnē tiek paredzēti arī mūzikli “Operas spoks” un “Vestsaidas stāsts”. Man šogad bija paredzēta pirmizrāde iestudējumos “Pauks un Šmauks” un “Jautrā atraitne”, ko diemžēl apturēja pasaulē notikušie procesi. Šobrīd esmu arī štata dziedātāja Latvijas Nacionālās operas un baleta korī.

Kāda, tavuprāt, ir galvenā atšķirība starp darbu kā štata vai ārštata māksliniekam?

Stabila mēnešalga. Tā ir ļoti patīkama pārmaiņa. Štatā tiek nodrošināts konstants darbs, kas ir brīnišķīgi. Esot ārštatā, apstākļi aktieri motivē darīt vairāk, jo visu laiku ir jābūt apritē un pamanāmam, lai netiktu aizmirsts. Jāraksta aģentūrām, jāmeklē sadarbības partneri. Mans uzdevums ir noturēt latiņu, lai darba piedāvājumi turpinās un nezaudēju savu pozīciju.

Esi filmējusies arī vairākos seriālos. Kā darbošanās kameras priekšā atšķiras no spēlēšanas uz skatuves?

Man ļoti patīk filmēties. Es gribētu, lai tas ir mans pamatdarbs.  Kino aktierspēle ir citādāka nekā teātrī. Ir jābūt daudz minimālistiskākam, jo tas, kas labi izskatās uz lielās skatuves – plašas kustības, balss skaļums –, kameras tuvplānos šķitīs krietni pārspīlēts, pat līdzīgs komēdijai. Process galvā, veidojot lomu, notiek tāds pats, bet ārēji jābūt piezemētākam. Vairāk jāstrādā ar sejas mīmiku, nevis visu ķermeņa formu. Darbs ir kompaktāks, es pat teiktu – sterilāks, jo kamerā katru mazāko kļūdu redz daudz vairāk nekā uz skatuves. Kad biju tikko sākusi filmēties, man arī norādīja, ka es kustos par ātru, kamera nespējot man izsekot līdzi. Kino ir jābūt daudz mierīgākam, patiesākam.

Filmējoties ir ļoti labi, ka materiāls tiek veidots pa ainām, tāpēc ir vieglāk sakoncentrēties un nospēlēt vajadzīgo emociju. Man pietiek pāris reižu izlasīt savus tekstus, lai tos ātri prātā apstrādātu, un varam filmēt. Bieži vien tie ir sadzīviski dialogi, kurus atcerēties ir daudz vieglāk nekā garus monologus. Protams, teksti tiek atsūtīti ātrāk, lai nepieciešamības gadījumā varu sagatavoties. Piemēram, man bija grūta aina, kurā mana varone gribēja atteikties no sava tikko dzimušā bērna. Katra aina tiek nofilmēta divos dubļos, un, lai es to spētu, man bija iepriekš jāsagatavojas.

Filmēšanā atšķirībā no teātra nav mēnesis laika, lai mēģinātu lomu, izstrādātu nianses un pārrunāt tās ar režisoru, uz laukuma laika ir maz, tev jau pirms tam ir jāveic tēla analīze, jāsagatavo aina, kuru filmēs. Jāstrādā ātri, operatīvi un produktīvi, kas man ļoti patīk.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "No mīļotajiem nešķirieties" (2018, rež. Antons Kiseļuss) // Foto: A. Lebeds

Vai tev pašai patīk apmeklēt teātri kā skatītājai?

Jā, ļoti. Es pilnīgi jūtu, ka ar šo situāciju, kad nenotiek kultūras pasākumi klātienē, man ir aizvērusies kāda čakra. Skatīties un piedzīvot man pietrūkst tikpat ļoti, cik pašai spēlēt. Es iegūstu arī kā skatītājs. Tagad, kad tik daudz kas ir pieejams tiešsaistē, man ir liels prieks par Teātris.zip īpašo izlasi. Noskatījos Daugavpils teātra “Jubileju ‘98” (rež. Paula Pļavniece, 2017), kas ir brīnišķīga izrāde, neaizmirstama ir Liepājas teātra izrāde “Hanana” (rež. Dž. Dž. Džilindžers, 2010). Arī Rīgas Krievu teātra “Mēdeja” (rež. Vladislavs Nastavševs, 2016) bija lieliska pieredze. Tās ir izrādes, pēc kuru noskatīšanās vēl divas dienas ir pēcgarša un viela pārdomām.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku un viedokļiem?

Kritika viennozīmīgi palīdz, ja to neuztver personīgi. Vienmēr esmu pateicīga, ja man pasaka kādu vērtējumu, jo tas cilvēks, kas to saka, parasti jau grib tikai labu. Ja es kritiķim vai kādam citam profesionālim šķietu interesanta, tad ir svarīgi dzirdēt viņa domas. Es varu šim viedoklim piekrist vai nepiekrist, bet tas dod iespēju izvērtēt padarīto. Pats no sava skatupunkta vien nevar skaidri visu novērtēt. Man kritika ļoti patīk un palīdz augt.

Vai bijuši kādi interesanti atgadījumi ar faniem un atbalstītājiem?

Kad filmējos seriālos, bērni nāca klāt un gribēja parunāties, uztaisīt selfijus, tas bija mīļi. Šā gada sākumā ar Ditas Balčus teātri “3māsas” braucām uz skolām spēlēt izrādi “Re:Atmoda” (rež. Dita Balčus, pirmizrāde 2014 – A. U.), bērni nāk un runājas, es redzu, jābrauc prom, kolēģi gaida, busiņš jau pielādēts, bet gribas vēl palikt un parunāt. Tas ir tāds dzīvs un patiess kontakts, jo bērni, manuprāt, šajā vecumā savās domās ir daudz atklātāki nekā pieaugušie.

Kādas ir, tavuprāt, aktierim svarīgākās īpašības?

Dzirdēt, redzēt, just. Tās ir trīs pamatlietas. Dzirdēt, ko tev saka partneris, redzēt, kas notiek apkārt, un just procesu. Ja šos pamatelementus ievēro, aktieris ir pieslēdzies un klātesošs.

Skats no teātra "3māsas" izrādes "Re:Atmoda" (rež. Dita Balčus) // Publicitātes foto

Ko tu uzskatītu par savu līdz šim nozīmīgāko lomu?

Laikam visnozīmīgākā loma ir bijusi Dārgums izrādē “Kam no Vilka kundzes bail?” Dailes teātrī. Tās režisors bija mans mīļais kursabiedrs Toms Treinis, kurš mani uzreiz pēc LKA beigšanas uzaicināja spēlēt. Par to arī tiku nominēta “Spēlmaņu nakts 2017/2018” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”, kas bija patīkami. Dārgums bija ļoti interesanta varone. Sarežģīta, iestrēgusi vienā no pieaugšanas stadijām. Visu laiku gan sava tēva, gan vīra acīs viņa tika uzskatīta par mazu meitenīti, un viņa tam arī spēlēja līdzi, izliekoties par naivu un mazliet padumju. Bet tas ir tikai virsslānis. Izrādes laikā notiek viņas pieaugšana, iniciācijas process, kā rezultātā viņa saprot, ka vēlas ģimeni un bērnu. Tas man likās brīnišķīgs noslēgums šīs varones stāstam. Tas parāda, kā jauna sieviete pāraug savas iekšējās sāpes un kļūst brīva.

Vai tev ir kāds režisors, ar ko jūti īpašu saikni un gribētu kopā strādāt?

Man nav bijis daudz ciešas saskares darbā ar režisoru, bet, no malas skatoties, man brīnišķīgs liekas Viesturs Kairišs. Gan filmas, gan izrādes, ko viņš veido, man šķiet ļoti skaistas un saturiski labas. Ja būtu iespēja, es ļoti gribētu vismaz reizi strādāt ar viņu, jo, manuprāt, viņš ir ļoti dziļš, gudrs un filozofisks cilvēks. Nedaudz sanāca sastrādāties arī ar Lauru Grozu-Ķiberi operas “Spēlēju, dancoju” (LNOB, 2019 – A. U.) uzvedumā, kur par režisori radās ļoti pozitīvs iespaids.

Kāda ir tava sapņu loma?

Par šo jautājumu patiesībā var daudz domāt, jo lomu arī ir daudz. Nav vienas un noteiktas lomas, kas uzreiz iešautos prātā. Man vienmēr ir patikuši komplicēti varoņi. Man ir svarīgi, lai varoņa raksturs būtu daudzšķautņains un no vairākām detaļām sastāvošs. Interesanti būtu spēlēt ārstu vai policisti – nevis ilustratīvi, bet drīzāk kā izmeklētāju. Varoni, kuram ir sava personīgā dzīve, plus nezināmais X. Protams, es kā aktrise pati radu to, lai varonis nebūtu plakans un garlaicīgs, bet ir forši, ja jau pamatmateriālā varonis ir neviennozīmīgs. Loma, kurā var rakt un meklēt, bet tāpat nenonākt pie galējās atbildes.

Ja nedaudz atvirzāmies no teātra – kā tu labprāt pavadi savu brīvo laiku?

Šobrīd par hobiju varu uzskatīt braukšanu ar mašīnu. Es aktīvi eju autoskolā, lai nokārtotu vadītāja tiesības. Man patīk. Fiziski tas neaizņem ļoti daudz laika, bet ir nepieciešama liela koncentrēšanās. Vēl man ļoti patīk daba. Varu pavadīt visu dienu pie dabas, atslēgusi visas viedierīces, vienkārši ejot. Es nenogurstu no gariem ceļa posmiem, varu iet un iet. Vienkārši būt dabā, svaigā gaisā.

Visbeidzot, domājot par nākotni, – kur tu redzi sevi pēc desmit gadiem?

Sapņi ir viens, bet realitāte… Noteikti gribētu palikt saistīta ar teātri – dramatisko, muzikālo vai operu. Ja Latvijā beidzot izveidosies specializēts muzikālais teātris vai arī valsts teātros sāks vairāk iestudēt mūziklus, noteikti gribētu būt daļa no tā. Vēl vēlētos attīstīt karjeru kino un TV, esmu gatava strādāt.

Intervijas autore – Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas "Audiovizuālā māksla" specializācijas "Audiovizuālās un skatuves mākslas producēšana" 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt