Atis Rozentāls 17.07.2020

Nepārsūdzētais spriedums

Publicitātes foto no tiesas sēdes

Ziņa, ka režisors, Maskavas Gogoļa centra” vadītājs Kirils Serebreņņikovs nepārsūdzēs viņam piespriesto nosacīto sodu tā dēvētās “Septītās studijas” lietā, pirmajā brīdī liekas pārsteidzoša un nepareiza. Ir taču pierasts, ka cilvēki, kuri vēlas panākt taisnības uzvaru, netaisnīgu spriedumu pārsūdz. Tas, ka Serebreņņikovs to nedara, iespējams, var ļaut viņa oponentiem teikt – samierināšanās ar spriedumu nozīmē vainas atzīšanu. Tā gan nav.

Tā dēvētā “Septītās studijas” lieta tika ierosināta par valsts līdzekļu nozagšanu laika posmā no 2011. līdz 2014. gadam, bet apsūdzētie centās pierādīt, ka valsts nauda ir ieguldīta eksistējošā, joprojām Gogoļa centra” repertuārā esošā izrādē “Sapnis vasaras naktī”.

Pārējie lietā nosacīti notiesātie – bijušais Gogoļa centra” direktors Aleksejs Malobrodskis un “Septītās studijas” bijušais ģenerāldirektors Jurijs Itins – spriedumu ir pārsūdzējuši. Viņu situācija gan ir sarežģītāka. Lai arī naudassodi piespriesti visiem un īpašumi apķīlāti arī Serebreņņikovam, režisors tomēr var turpināt darbu profesijā, kamēr abiem pārējiem noteikts aizliegums ieņemt saimnieciski organizatoriskus amatus valsts iestādēs. Bijusī “Septītās studijas” galvenā grāmatvede Ņina Masļajeva noslēdza vienošanos ar izmeklētājiem un liecināja pret pārējiem. Viņai tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un trīs mēnešiem, taču soda laikā ieskaitīja arī aizturēšanas un mājas aresta laiku. Bijusī Krievijas Kultūras ministrijas darbiniece, pašreizējā Krievijas Akadēmiskā jaunatnes teātra direktore Sofja Apfelbauma tika atzīta par vainīgu nolaidībā. Viņai naudassodu nepiesprieda noilguma dēļ, taču arī šo spriedumu Apfelbaumas pārstāvji ir pārsūdzējuši.

Līdzekļi bija pieticīgi

Vismaz 500 Krievijas teātra darbinieku jau parakstījuši atklāto vēstuli [1], kurā analizē apsūdzības absurdumu. Tajā teikts, ka projekts “Platforma”, kas tika īstenots no 2011. gada septembra līdz 2014. gada decembrim, kopumā no valsts saņēma 216 miljonus rubļu, tātad ap 70 miljoniem rubļu gadā, kas atbilst neliela teātra gada budžetam, taču jārēķina, ka projektam bija jāīrē arī telpas izrādēm un mēģinājumiem, kā arī tehniskais aprīkojums. Ir savākti pierādījumi par daudziem pasākumiem, kas sarīkoti šī projekta ietvaros, un vēstules autori jautā – kā tik intensīva darba procesa apstākļos apsūdzētie būtu varējuši piesavināties apmēram 2/3 no valsts dotācijas, ko viņiem inkriminē? Pēc šādas loģikas, norāda vēstules autori, var apgalvot, ka visi valsts repertuāra teātri ar lielākām dotācijām, bet 2-3 pirmizrādēm gadā ir piesavinājušies naudu daudz lielākā apmērā.

Teātru pārstāvji presē iepriekš gan atzinuši – ir iespējams, ka “Septītās studijas” izrāžu tapšanā nav strikti ievēroti Krievijas normatīvie akti. Tomēr ir jānošķir formāli dokumentu pārkāpumi no apsūdzībām zādzībā lielos apmēros. Kā savā emocionālajā vēstulē raksta režisors Ļevs Dodins: “Izrādes tika radītas, aprakstītas Krievijas un ārzemju presē, raisīja interesi, tās brīnišķīgi uzņēma skatītāji, bet izrādes netika radītas pēc noteikumiem. Dekorācijas izgatavotas ātrāk, nekā saņemta atļauja to izgatavošanai. Māksla vispār reti top pēc noteikumiem. Bet māksla ir un paliek, kamēr noteikumi mainās un tiek atcelti. 2012. gadā tie bija vieni, 2014. gadā citi, bet 2015. gadā, pēc projekta “Platforma” beigām, bija trešie. Noteikumus vispār rada cilvēki, kuri nerada neko citu, izņemot noteikumus. Tie visbiežāk sacerēti tā, lai neko radīt nebūtu iespējams. Labākajā gadījumā, lai radīt varētu iespējami mazāk. Tomēr noteikumi eksistē.” [2]

Kirilam Serebreņņikovam 2017. gadā sāktais process nozīmēja arī mājas arestu, kura laikā viņš strādāja attālināti un vadīja iestudējumus arī ārpus Krievijas. Darbs norisinājās sadarbībā ar asistentu un sazinoties ar advokāta palīdzību, kurš piegādāja režisoram mēģinājumu ierakstus. Tomēr tas Serebreņņikovs, kuru mēs pazinām pirms “Septītās studijas” lietas, ir pagātne.

Skats no Kirila Serebreņņikova izrādes "Outside" (2020) fināla // Publicitātes foto

Izolācijas sekas

Atceros, cik bezrūpīgi par savām attiecībām ar varu režisors ar mani runāja intervijā laikraksta “Diena” pielikumam “KDi” 2017. gada martā [3], kad Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja Marjus Ivaškēviča lugu “Tuvā pilsēta”. Kāda Maskavas mērijas ierēdņa kritiskos izteikumus par to, ka Gogoļa centra” izrādes tiek finansētas par “mūsu naudu”, bet maz spēlētas, režisors toreiz komentēja bez ceremonijām: “Cilvēks neko nesaprata un runā pilnīgus niekus.” Viņš bija pārliecināts, ka runas par teātra slikto finansiālo situāciju neatbilst patiesībai un draudus nesaskatīja. Taču mākoņi acīmredzot brieda jau tobrīd.

Starp citu, tieši šī īsā intervija, uz kuru Kirils burtiski atskrēja un aizskrēja (ne velti tās virsraksts ir “Astoņpadsmit minūtes”) manī radīja sajūtu – šis cilvēks domā tikai par radošo procesu. Bezjēdzīgs likās Krievijas prokuratūras secinājums, ka tieši viņš vadījis “noziedzīgu grupu”, lai piesavinātos valsts līdzekļus.

Šā gada sākumā arī Rīgā parādītā Serebreņņikova izrāde “Outside” atklāja, ka mājas arests režisoram tomēr bijusi nopietna psiholoģiska trauma. Aina, kurā attēlota drošībnieku ielaušanās viņa dzīvoklī, ir brutāla un reizē drūmi sarkastiska; izrāde kopumā – emocionāli izkāpināta un principiāli uzstāj uz tiesībām rādīt to, ko Serebreņņikovam pārmet viņa oponenti: kailus ķermeņus un homoseksuālas attiecības. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri to uz skatuves nevēlas redzēt un pēc šādas izrādes neaplaudē. Saprotami. Tomēr ir svarīgi nošķirt “patīk/ nepatīk” līmeni no mākslinieka tiesībām paust savu redzējumu. Ir svarīgi saskatīt, ka aiz ārēji šokējošā slāņa mīt trausli poētisks un personiski sāpīgs vēstījums (ne velti tā varoņi ir cilvēki, kas izdarījuši pašnāvību). Daži interneta komentētāji arī Nacionālā teātra “Tuvo pilsētu” sauca par pornogrāfiju. Pats režisors īsi pirms pirmizrādes man teica: “Nav problēmu, ja kāds ir kails, ar to nevienu nevar pārsteigt, ar to nevar provocēt. Smieklīgi. Kā ar to var provocēt, ja mēs katru dienu vannas istabā redzam kailu cilvēku?”

Ne reizi vien dažādos izteikumos par “Septītās studijas” lietu varam lasīt mājienus, ka šī ir paraugprāva un Serebreņņikovs tajā iejaukts tieši viņa brīvdomības – gan izrādēs, gan publiskos izteikumos – dēļ.

Taču režisors nav ieciklējies opozīcijā pret konkrētu režīmu. Džuzepes Verdi opera “Nabuko”, ko Serebreņņikovs attālināti iestudēja Hamburgas operā, piemēram, ir spilgts politiskā teātra piemērs, kur operas varoņi kļuvuši par ANO Drošības padomes dalībniekiem un tiek konfrontēti ar īstiem sīriešu bēgļiem, kuri parādās uz skatuves gan fotogrāfijās, gan personīgi. Diskutabli, bet nepārprotami.

Katrā ziņā lēmuma maiņa (tūlīt pēc sprieduma nolasīšanas Serebreņņikova pārstāvji pauda gatavību pārsūdzību iesniegt, vēlāk šo lēmumu atsauca, pamatojot to ar režisora depresiju) liecina, ka Kirils negrib cīnīties ar tiesu varu, kurai jau pašā sākumā bija skaidrs, ko tā uzklausīs un ko ne. Procesa laikā vairākkārt apliecinājis, ka nav vainīgs, režisors acīmredzot netic, ka spēs ko mainīt apelācijas kārtībā; sēdes būs garas un nogurdinošas; Kirils, visticamāk, izvēlas radošo procesu. Burtiski šajās dienās publiskots Serebreņņikova topošās filmas “Petrovi gripā” reklāmas rullītis. Kāda sieviete Facebook par to sūrojas: “Pilnīga černuha. Bet gribas kaut ko gaišu un priecīgu.” Filmu sola izlaist 2021. gadā. Tāpat tiek ziņots, ka plānota filma par Pēteri Čaikovski ar Jevgeņiju Mironovu galvenajā lomā – vēl nav skaidri zināms, vai tā būs īsfilma vai pilnmetrāžas darbs.

Kolēģi un sabiedrība

9. jūlijā aģentūra Interfax [4] ziņoja par kādas aptaujas rezultātiem. 24 % respondentu uzskata Serebreņņikova sodīšanu par pamatotu. Sevi par labi informētiem šīs lietas sakarā gan atzina vien 9 % aptaujas dalībnieku. Bet no cilvēkiem, kuri pret spriedumu izturas negatīvi, 61 % norādījis, ka nosacītais sods esot pārāk maigs.

Grūti pateikt, cik reprezentabls ir šo 1600 pa telefonu aptaujāto Krievijas iedzīvotāju kolektīvais viedoklis – 48 procenti atzina, ka neko par šādu režisoru nav dzirdējuši. Ja vara paļautos uz šādiem atpazīstamības rādītājiem, viņu varētu mierīgi ielikt cietumā.

Taču tam būtu maz jēgas, jo prāvas mērķis, visdrīzāk, ir atstāt iespaidu uz mākslas aprindām kopumā. Un šīs aprindas – prieks to konstatēt – lielākoties reaģēja ļoti cienījami.

Kirila Serebreņņikova atbalstam pievienojās Krievijas režijas grandi. Par skandālu izvērtās gluži citādi iecerētais Eiropas teātra balvu pasniegšanas pasākums Sanktpēterburgā, kurā laikā “Kirila lietai” pievienojās arī cits skandāls – vēl viena pārlieku brīvdomīgā – režisora Milo Rau – neielaišana Krievijā.

Viena aiz otras publiskajā telpā parādījās atklātās vēstules.

Andrejs Mogučijs, Sanktpēterburgas G. Tovstonogova Lielā drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs: “Kā tiek nozīmēti eksperti? Kāda ir viņu kvalifikācija un sertifikāti? Kā tiek noteikts “zaudējumu apmērs”, ja tas pastāvīgi mainās – te 66,5 miljoni, te 133 miljoni? Kā tas notiek, ka liecinieki te sniedz liecības, te atkal tās atsauc?” [5]

Konstantīns Bogomolovs, Maskavas Mazās Bronnajas teātra mākslinieciskais vadītājs: “Izmeklēšanas iestāžu reputācijas zaudējums ir izmeklēšanas iestāžu lieta, bet kultūras ministrijas, kas ir šīs lietas it kā iniciatore, reputācijas zaudējums ir visas kultūras sabiedrības lieta.” [6]

Valērijs Fokins, Sanktpēterburgas Aleksandras teātra mākslinieciskais vadītājs: “Mēs visi esam bijuši šī mokošā un absurdā procesa liecinieki, un esmu pārliecināts, ka mēs visi – tie, kas “taisa teātri” mūsu valstī, pārdzīvojām tikpat asi, it kā apsūdzība būtu izvirzīta mums. Un tagad tieši MUMS prokuratūra piedāvā spriedumu – atņemt brīvību uz ilgiem gadiem un samaksāt sodu par to, ka mēs darījām savu darbu un darījām to labi.” [7]

Jevgeņijs Mironovs, Nāciju teātra mākslinieciskais vadītājs: “Procesa gaitā vēlreiz kļuva skaidrs, ka projekts “Platforma” ir bijis nozīmīgākais radošais notikums valsts kultūras dzīvē, ka cilvēki, kuri to izdomāja un realizēja, ir pelnījuši pateicības un apbalvojumus, nevis vajāšanu un sodu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu kolēģi – Kirils Serebreņņikovs, Aleksejs Malobrodskis, Sofja Apfelbauma un Jurijs Itins – ir godīgi cilvēki, kuri vadījušies tikai no darba interesēm. Un tie pārkāpumi, kas ir bijuši (un tādu esamību neviens nenoliedz) “Platformas” darbībā, ir radušies nevis kādā ļaunā nolūkā, bet gan kultūras jomas likumdošanas nepilnību, budžeta apgūšanas un atskaitīšanās sistēmas samudžinātības dēļ.” [8]

Konstantīns Raikins, teātra “Satirikons” mākslinieciskais vadītājs: “Esmu sašutis un asi protestēju pret izvirzītās apsūdzības neobjektivitāti, tendenciozitāti un, galu galā, kliedzošo netaisnīgumu. Pašā procesā ir daudz likuma pārkāpumu. Nekaunīga, safabricēta lieta!” [9]

Bijušais Krievijas kultūras ministrs, Krievijas Federācijas vēstnieks Vatikānā Aleksandrs Avdejevs: “Laikam gan pirmo reizi jaunās Krievijas vēsturē trīs gadus ilgam tiesvedības procesam tiek pakļauts mūsu biedrs, kurš kļuvis par pasaules kultūras lepnumu, par kura godīgumu galvojuši simtiem Krievijas mākslas darbinieku.” [10]

Maigāk, bet ar neslēptu līdzjūtību pret apsūdzētajiem vairākkārt izteicās arī Krievijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Aleksandrs Kaļagins. Pēc nosacīto sodu piespriešanas viņš neslēpa atvieglojumu, ka cietumsodi ir tikai nosacīti, vienlaikus izsakot sarūgtinājumu, ka šie kultūras darbinieki prāvas laikā saukti par “noziedzīgu grupu”. [11] Liekas, ne viņš viens saprata (visticamāk, to brīnišķīgi saprata arī vara), ka Serebreņņikovam nomākšana Krievijas cietumā (prokurors taču prasīja sešus gadus!) varētu kļūt neatgriezeniski liktenīga.

Skats no Kirila Serebreņņikova Hamburgas Valsts operā iestudētās Džezupes Verdi operas "Nabuko" (2019) // Publicitātes foto

Protams, atbalsts Kirilam Serebreņņikovam tika izteikts arī pasaulē. Bija Eiropas Kultūras parlamenta vēstule, starptautiskā PEN kluba vēstule, savākti britu teātra darbinieku paraksti, bet Berlīnē pie Krievijas vēstniecības ēkas izcili vācu teātra pārstāvji nesekmīgi centās nodot 56 000 cilvēku parakstītu petīciju. Izteicās to teātru pārstāvji, ar kuriem Kirils Serebreņņikovs ir sadarbojies. No ārzemēm nākušas arī iniciatīvas saziedot naudu piespriestā soda nomaksai. Esmu lasījis jautājumus arī Latvijas sociālajos tīklos, vai arī mūsu kultūras darbinieki būtu gatavi šādām ziedojumu akcijām. Tiesa, pagaidām neesmu lasījis atbildes.

Kas tālāk? Nav šaubu, Kirils grib un var strādāt. Grib strādāt arī ārpus Krievijas – cerams, arī Latvijā, jo Nacionālajā teātrī taču bija jau konkrēta iestudējuma iecere.

Jā, tā bija paraugprāva, taču tā izraisīja ļoti aktīvu Krievijas kultūras darbinieku reakciju, apgāžot viedokli, ka tiesas process mudinās citus teātra darbiniekus ieslēgt pašcenzūru. Varai gan, visticamāk, īpaši nerūp vēstulēs paustie pārmetumi par nepilnībām likumos un teātru sarežģīto situāciju. Taču vismaz šobrīd izskatās, ka teātra un plašākā nozīmē kultūras sabiedrība ir gatava atgādināt par to, ka nav mierā ar spriedumu. Pat ja Serebreņņikovs to nepārsūdzēja.

 


[1] Открыт сбор подписей под заявлением театрального сообщества о приговоре по делу “Седьмой студии”. ”. // Театр, 13.07.2020., izgūts no http://oteatre.info/zayavlenie-po-delu-7st/
[2] Зарецкая, Ж. Лев Додин: “26 июня будет озвучен приговор всей художественной жизни России”. // Театр, 20.06.2020., izgūts no http://oteatre.info/lev-dodin-26-iyunya/
[3]               Rozentāls, A. Intervija ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Astoņpadsmit minūtes. // KDi, 03.03.2017., izgūts no https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-rezisoru-kirilu-serebrennikovu.-astonpadsmit-minutes-14167144
[5] Авдеева, Е. Могучий, Богомолов и Бородин опубликовали обращения по делу “Седьмой студии”. // Театр, 21.06.2020., izgūts no http://oteatre.info/moguchij-bogomolov-borodin/
[6] Turpat
[7] Казьмина, А. Валерий Фокин высказался о деле «Седьмой студии».// Театр, 23.06.2020., izgūts no http://oteatre.info/valerij-fokin-o-dele-sedmoj-studii/
[8] Казьмина, А. Евгений Миронов: «Несправедливый приговор нанесёт непоправимый ущерб будущему театра»// Театр, 23.06.2020., izgūts no http://oteatre.info/mironov-o-dele-sedmoj-studii/
[9] Казьмина, А. Константин Райкин: «Бессовестное, сфабрикованное дело!» Театр, 23.06.2020., izgūts no http://oteatre.info/rajkin-7studia/
[10] Казьмина, А. Показания экс-министра Авдеева не огласили на заседании по делу Седьмой студии. Театр, 26.06.2020., izgūts no http://oteatre.info/avdeev/
[11] Алдашева, Е. Калягин о приговоре: «Какая это преступная группа во главе с Серебренниковым?» Театр, 27.06.2020., izgūts no http://oteatre.info /kakaya-eto-prestupnaya-gruppa/

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt