Senda Treimane 21.07.2020

AKTIERIS RUNĀ: Oskars Florencs-Vīksne

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas, Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem un Liepājas Universitāti turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Senda Treimane: Kā tu izvēlējies apgūt aktiera profesiju?

Oskars Florencs-Vīksne: Bērnībā un skolas laikā mani interesēja sports un ceļošana. Mans sapnis bija kļūt par ceļojumu raidījumu korespondentu. Tomēr lielāko daļu sava laika profesionāli trenējos snovbordā, biju Latvijas izlasē un šķita, ka to darīšu visu mūžu. Mani vienmēr ir interesējis citu cilvēku dzīves veids, ko viņi dara, kāda ir cilvēku ikdiena, ko viņi ēd un domā, un šo interesi manī piepildīja ceļošana, ko es daudz darīju, nodarbojoties ar snovbordu. Vidusskolā man nebija pārliecības, ka apgūšu aktiera profesiju. Saistība ar teātri gan man bija. Spēlēju improvizācijas teātrī “Tea tree” pie Mairitas Strūbergas. Pēc vidusskolas beigšanas man bija brīvais gads. Strādāju ar aktiermeistarību nesaistītās darba vietās, biju snovborda instruktors, strādāju arī ēdināšanas sfērā, cepu picas “Čili picā”. Domāju braukt uz Angliju studēt žurnālistiku, lai kļūtu par korespondentu un ceļotu pa pasauli, taču vairāku sakritību dēļ to neizdarīju. Tajā gadā [Latvijas Kultūras akadēmijā – S. T.] tieši uzņēma aktierus, un domāju – kāpēc ne? Ceļošanā un citu kultūru izzināšanā saskatīju līdzību ar aktiera darbu. Spēja iejusties cita cilvēka ādā, uzvilkt viņa kurpes, izprast otru, iedziļināties un izdzīvot izrādi. Savā ziņā tā pati ceļošana vien ir.

Vai tev bija priekšstats par iestājpārbaudījumu norisi un apzinājies, cik nopietni tiem jāgatavojas?

Ja šobrīd paskatītos uz sevi tajā brīdī, kad stājos aktieros, es sevi nepazītu, jo savā maksimālismā biju patiesi pārliecināts, ka tikšu un man tur ir jābūt. Tas man laikam no sporta. Manuprāt, tik strikta pārliecība palīdzēja nokārtot visus iestājpārbaudījumus. Šobrīd atskatoties, tā ir milzīga konkurence un laimes spēle, lai tevi pamanītu. Atceros – pirmajā kārtā norunāju dzejoļa pirmās rindiņas, un man pateica: “Stop! Tev pietiek runāt!”, un es domāju, ka viss, tagad varu iet mājās. (Smejas.)

Studiju dzīve... Atceroties to, kas ir pirmais, ko šobrīd prātā vizualizē?

Dzīvot “Zirgu pastā”. Būt tur 24 stundas, septiņas dienas nedēļā. Visu savu laiku un domas veltīt tikai studijām. Manuprāt, tam nevar īsti iepriekš sagatavoties. Sešas dienas nedēļā studē un septītajā gatavo mājasdarbus. Esi tik ļoti tajā iekšā. Tas ir neatlaidīgs, intensīvs darbs. Tie bija ļoti produktīvi četri gadi.

Skatītāji izrādē redz vien mazumiņu no visa lielā spēka un laika ieguldījuma – vokālās nodarbības, horeogrāfija, sadarbība ar režisoru un citi būtiski aspekti. Kāda ir tava pieredze sadarbībā ar režisoriem?

Kā mums teica aktiermeistarības pasniedzējs, režisors Mihails Gruzdovs – no simts uzražotiem “mēsliem” sanāk viens labs. Tā tas arī ir. Tu ieguldi tik daudz, bieži vien liekas, ka nekas nesanāk, bet pēc tam piedzimst un notiek. “Procesā (mēģinājumos) tiek ielikti sviedri un asinis, un tad izrādē tā viegli, viegli,” kā teiktu mūsu kursa vadītāja Māra Ķimele.

Sadarbība starp aktieri un režisoru... Teorētiski aktieris ir režisora instruments, kurš izpilda režisora ieceri. Taču manā pieredzē ir arī gadījumi, kad aktieris ar režisoru abi divi ir darba līdzautori. Režisors piedāvā savu iniciatīvu, bet aktieris – savu redzējumu, ieceres un idejas. Tad strādā šī sinerģija. Tas, manuprāt, ir veselīgāks un labvēlīgāks process.

Tā ir laimes spēle, ja aktierim paveicas un viņš atrod savu režisoru vai domubiedrus, ar kuriem viņš labi saprotas, tad arī savstarpēji rodas kopējā enerģija un tas nāk tikai par labu izrādei.

To visvairāk esmu izjutis sadarbībā ar režisoru Jāni Znotiņu. Šobrīd jau bieži vien var manīt, ka režisori un aktieri izvēlas sadarboties ar saviem domubiedriem, veidot trupas ārpus štata teātra. Štats tomēr bieži vien uzliek savus noteikumus, ne tikai aktieriem, bet arī režisoriem.

Oskars Florencs-Vīksne izrādē "Tētis" (2019, Istabas teātris, rež. Jānis Znotiņš) // Publicitātes foto

Kā tu raksturotu, kas ir teātris? Kas ir teātra dvēsele?

Teātris un tā dvēsele, manuprāt, ir ticība. Bez ticības teātris nevar pastāvēt. Telpā sanāk skatītāji – sveši cilvēki, aktieri, kas izveidojuši izrādi, un, ja viņi dzelžaini netic tam, ko dara un par ko iestājas, tad arī skatītāji nenotic. Bez ticības teātris nevar pastāvēt.

Vai, absolvējot akadēmiju, tu biji pārliecināts, ka zini teātra un aktiera darba būtību, vai tomēr laiks un praktiska pieredze ar katru izrādi un lomas atveidošanu veido profesijas kopainu?

Akadēmija iedod instrumentus, kā tālāk apgūt šo profesiju. To mācies visu mūžu. Tagad es nevarētu teikt, ka esmu to apguvis, vēl ir daudz, ko mācīties un pieredzēt. Šajā profesijā ir nesasniedzamais horizonts.

Aktiera darbs ietver intensīvu pašdisciplīnu, ir nepieciešama pacietība un liela apņēmība turpināt strādāt, iespējams, sevi izaicināt. Kādas, tavuprāt, ir nozīmīgākās aktiera īpašības?

Aktierim noteikti ir jāpiemīt pārliecībai, ticībai par to, ko viņš dara, turklāt darbu veicot neatlaidīgi, ar degsmi. Manuprāt, aktierim ir jāziedo sevi un jāmīl tas, ko dari. Ļoti svarīgi, ja aktierim piemīt sacensību gars, proti, neatlaidība, adrenalīns, spēcīga mērķtiecība. Gudrība un inteliģence.

Vai, tavuprāt, būt štata aktierim ir augstākais, pēc kā tiekties, vai arī tev saistošāks šķiet brīvmākslinieka statuss?

Esmu brīvmākslinieks, ne štata aktieris. Kopš akadēmijas absolvēšanas vienmēr esmu bijis. Sākumā bija ļoti grūti, jo redzi, ka tavi kursabiedri ir štatā, viņiem būs lomas, zini, ka viņi strādās un viss būs labi, bet par sevi tu nezini, kas notiks, vai vispār strādāsi šajā profesijā. Tu it kā tiec izmests no kuģa, kurā intensīvi strādāji, un tad domā, kā izdzīvot. Taču vairāku veiksmīgu apstākļu dēļ sekoja viens darbs pēc otra, un paldies tiem režisoriem, ar kuriem šie darbi ir realizēti. Es neteiktu, ka tagad man būtu, par ko sūdzēties. Man patīk pašreizējā situācija, kurā esmu. Darba pietiek.

Skatoties, kā kolēģiem iet teātru štatā, ļoti cienu to, ko viņi dara, un nesaku, ka nekad nevēlētos tur būt, taču kā brīvmākslinieks varu strādāt ar saviem domubiedriem un izvēlēties, vai piedalīties konkrētā projektā vai ne. Štata aktieriem ir citādāk, būtībā viņiem šī izvēle nav dota.

Kā brīvmākslinieks varu veidot arī savus personīgos projektus, ko mēs ar sievu Ievu Florenci-Vīksni darām. Mēs esam izveidojuši “BM production”, veidojam pasākumus, raidījumus, filmējam, montējam, producējam un tamlīdzīgi. Tādā veidā kā mākslinieki varam izpausties vēl vairākos aspektos, ne tikai aktiermeistarībā.

Skats no izrādes "Labie bērni" (2017, VDT, rež. Reinis Suhanovs) // Foto - Matīss Markovskis

Ja vienlaikus ir loma teātrī un seriālā vai filmā, vai nav grūti distancēties no dažādiem tēlu raksturiem?

Tā ir aktieru ikdiena, un tur arī ir tā profesionalitāte. Neatkarīgi no tā, vai tev ir mēģinājums no rīta, pa dienu filmēšana un vakarā izrāde, tev ir jāspēj atslēgties un pieslēgties. Ir tā “on/ off” poga, kas kā datoram ir jāieslēdz un jāizslēdz. Pie katras lomas jāieiet desktop, jāatrod konkrētais fails/folderis un jāieiet tajā. Beidzoties izrādei, jāiziet no tā ārā. Tā ir sevis programmēšana, pašdisciplīna, ko  obligāti vajag iemācīties, citādi šajā profesijā iespējamība sadegt ir ļoti augsta.

Vai tev ir sapnis par kādu lomu vai sadarbību ar konkrētu režisoru?

Konkrēts sapnis nav. Mani saista izaicinājumi, tas, ko vēl iepriekš neesmu darījis. Ir daudz režisoru, ar kuriem vēlētos sadarboties. Noteikti gribētu vēlreiz strādāt ar saviem kursa vadītājiem – Māru Ķimeli un Elmāru Seņkovu. Gribu turpināt sadarbību ar Jāni Znotiņu. Arī vēlētos vairāk iespēju filmēties, man patīk kamera, patīk kino, būt laukumā.  

Vai kādreiz esi šaubījies par savu izvēli?

Vienmēr esmu bijis pārliecināts par to, ka nevajag šaubīties par savām izvēlēm. Tajā brīdī tā juties un neatlaidīgi uz to gāji. Šī profesija man kā māksliniekam sniedz iespēju izpausties vēl dažādos veidos. Manuprāt, tā ir nepārtraukta izaugsme, kas var transformēties arī uz vēl kaut ko labāku.

Ko tu domā par kritiku?

Es kritiku pieņemu, un tā ir vajadzīga, ja tā ir konstruktīva, pamatota. Manuprāt, kritikai ir jāpalīdz augt. Piemēram, es Sējas pamatskolā mācu teātra drāmu interešu izglītībā, un arī kā skolotājs esmu savā ziņā kritiķis. Pievēršot uzmanību niansēm, akcentējot gan labo, gan slikto, tu māci, iedvesmo un palīdzi otram augt. Kritika, kas vērsta uz izaugsmi, ir vērtīga.

Ko tu labprātāk dari brīvajā laikā?

Esmu par to domājis. Cilvēkiem piecos beidzas darbs, un tad viņiem ir brīvais laiks. Ko tu dari tajā brīdī. Kādi ir tavi hobiji. Studējot akadēmijā, pazaudēju visus hobijus, bet šobrīd tos atgūstu, turpinu nodarboties ar snovbordu, skeitbordu. Mana lielākā aizraušanās šobrīd, kad neesmu teātrī, ir mūsu kopīgais uzņēmums, kurā mēs ar sievu arī radoši izpaužamies.

Kas līdz šim aktiera profesijā ir tavs lielākais ieguvums?

Šobrīd esmu intensīvi spēlējis “Skolas somas” projekta [kultūrizglītības programmas “Latvijas Skolas soma” – S. T.]  ietvaros. Tās ir izrādes, ar kurām braukājam pa skolām un spēlējam klasēs un aktu zālēs. Komunikācija ar auditoriju ir ļoti tieša, viss ir atklāts. Teātrī bieži vien ir šī melnā siena, aiz kuras ir skatītāji, tu jūti skatītāju, bet neesi ar viņu tik tiešā acu kontaktā. Savukārt skolās pēc izrādes redzi, ka esi jaunieti uzrunājis, iespējams, esi mainījis viņa uzskatus, skatījumu, turpmāko izvēli.

Tie ir brīži, kad saprotu, kāpēc daru šo darbu. Apziņa, ka, spēlējot izrādi, varu pozitīvi ietekmēt skatītāju, mainīt viņa domāšanu.

Esot kontaktā ar jauniešiem, to izjūtu ļoti spilgti, pēc izrādes viņi pienāk un saka: “Paldies, es tieši par to domāju, man tas bija vajadzīgs tieši tagad”, un saproti, ka ar savu vēstījumu esi kādu iedrošinājis.

Oskars Florencs Vīksne un Lauma Balode izrādē "Piramīda" (DDT,  2018, rež. Viesturs Roziņš) // Foto -  Aivars Ivbulis

Ko tu savā profesijā pieņem un novērtē visvairāk? Vai tagad praksē ir realizējušās tās priekšnojautas, kas bija toreiz kā studentam?

Stājoties aktieros, esot tur un studējot, idealizēju, kāds ir teātris, kāda ir aktieru dzīve, domās tas šķita ļoti skaisti. Taču, beidzot akadēmiju un sākot strādāt, saproti, ka tas ir viss, ko tu dari, – tu esi teātrī un esi teātrim. Bet ārpus teātra arī ir dzīve: ģimene, draugi, ceļojumi, kas man ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Nesaku, ka vēlos tikai vienu vai otru, es vēlos balansu un ticu, ka to var panākt. 

Ko tu ieteiktu topošajiem aktieriem?

Krāt pieredzi. Darīt visu, kas iespējams. Strādāt, ceļot, ballēties. Pieredze – tas noteikti nāks tikai par labu gan aktiera profesijā, gan dzīvē.

Vai ir kāda sajūta aktiera profesijā, kas nezūd?

Nepārtraukts adrenalīns! Tā ir degsme, dzinulis, vēlme darīt! Ja aktierim pazūd adrenalīns, tad, manuprāt, sevi jāizaicina ir vēl vairāk.

Iztēlojies dzīvi pēc desmit un vairāk gadiem – kādu to redzi? Kas ir mainījies?

Studiju gados par spīti visam kopā ar Ievu devāmies uz Ņujorku, kur mēs divas nedēļas strādājām un iepazinām Jūdžina O’Nīla teātra centru. Tur uz jautājumu: “Kas jūs esat?” Atbildējām: “Aktieri'.” Allaž sekoja jautājums: “Un kas vēl?” Viņi uzskata – ja esi radoša personība, tad spēj darīt vairākas radošas funkcijas vienlaikus. Tam es arī ticu un gribu ticēt, ka pēc 10 gadiem būšu radoša personība.

Oskara Florenca-Vīksnes spēlētās lomas vietnē Izrādes.lv - šeit.

 

Intervijas autore LiepU Baltu filoloģijas, kultūras un komunikācijas 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt