Elvīra Avota 05.08.2020

AKTIERIS RUNĀ: Māra Ribkinska

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

 

Elvīra Avota: Kāds bija tavs ceļš līdz režijas studijām akadēmijā?

Māra Ribkinska: 16 gadu vecumā pirmo reizi nokļuvu “Hamletā” (1996. gadā Vecrīgā dibinātais teātris–klubs – E. A.) un ieraudzīju Mārtiņu Meieru, kurš tur tolaik bija galvenais aktīvists un improvizācijas vakaros regulāri ieguva balvu – āksta cepuri. Mums tā kļuva par tradīciju – trešdienās ar draugiem iet uz “Hamletu”. Rolands Zagorskis (aktieris, režisors, teātra–kluba dibinātājs – E. A.) izziņoja, ka veido kursus interesentiem. Iestājos un atklāju daudz ko jaunu, tostarp to,  ka pasaule nav tikai balta un melna. Aptuveni līdz 23 gadu vecumam paralēli studijām un darbam gāju dažādos teātra kursos, arī pie Annas Eižvertiņas.

Kad pirmo reizi stājos aktieros, man bija 25 gadi. Mani nepaņēma, bet Anna Eižvertiņa pateica man ļoti nozīmīgu frāzi: “Zini, es tevi ņemtu.” Tas man nozīmēja patiešām daudz, un es sāku vairāk skatīties režijas virzienā, lai tāpat būtu iekšā teātra dzīvē. Režisoriem uzņemšana bija pēc diviem gadiem, un 27 gadu vecumā stājos režijas kursā un tiku. Pametu visu, ko darīju pirms tam, un sāku studēt.

Vai studiju laikā tev attīstījās kādas siltākas jūtas pret režiju vai aktiermeistarību?

Māra Ķimele ir teikusi, ka labs režisors ir arī labs aktieris. Man trūkst aktieriem piemītošās brīvības uz skatuves, tāpēc izvēlējos režiju.

Kas, tavuprāt, ir teātris?

Manuprāt, šis jautājums vispār ir neatbildams, bet nekad neesmu centusies uz to atbildēt. Pirmais, kas nāk prātā, ir komunikācija. Gan iekšēji starp tiem, kas to dara, gan ar skatītāju. Gan ar vārdiem, gan ar enerģiju.

Otra lieta ir tas, ko mums vienreiz teica Elmārs Seņkovs – teātris ir tiešs pierādījums Dieva eksistencei. Tie ir tādi lieli vārdi, bet gribētu ticēt, ka tā ir taisnība. Tā ir kaut kāda augstāka matērija, ko nevar līdz galam izskaidrot vārdos, jo ir ļoti daudz nezināmā. Kā arī tiešās radīšanas akts. Tas ir viens no kompleksākajiem radīšanas procesiem, un režisors pietuvojas Dieva statusam. Tu esi atbildīgs par pilnīgi visu no A līdz Z, un šis spēks rada atkarību.

Un kāds ir tavs ideālais teātris?

Man teātris ideālā formā ir saistīts arī ar izglītību. Pati mācu bērniem un jauniešiem metodes, kas palīdz darbā uz skatuves, un arī to, ka tās var pielietot arī citās dzīves situācijās. Tie ir instrumenti, ar kuriem var mācīties sevi izmantot vēl produktīvāk.

Manā izpratnē teātris ir instruments, ar kuru var apgūt literatūru, skatuves runu, attīstīt spēju sajust otru, attīstīt savu emocionālo inteliģenci.

Elīna Avotiņa un Jānis Kronis Māras Ribkinskas diplomdarba izrādē "Lēnprātīgā" (2016) // Publicitātes foto

Vai tevi interesē darbs ar lieliem iestudējumiem vai mazākas formas darbi?

Es iesprūdu tajās “Zirgu pasta” formās – kabinetos, laboratorijas teātrī. Tā ir vide, kas dod brīvību un neuzliek pienākumu, piemēram, aizpildīt skatuvi. Es vispār novērtēju degsmi. Man ir svarīgi, lai ir degsme, neatkarīgi no formas vai apmēra. Tagad arī skatos, kā jaunie darbojas, un ir liels prieks redzēt, ka viņi rada, ka viņus tas interesē. Forši!

Kā tev šķiet, kāpēc jūsu režijas kursā tik daudzi cilvēki izvēlējās pielietot savas prasmes citās profesijās?

Man grūti spriest, bet es aptuveni nojaušu. Radīšanas process ir ļoti grūta lieta. Tu esi ļoti kritisks pret sevi, daudz sevi salīdzini ar citiem. Ir ļoti lielas bailes un vēlēšanās atrast kādu ārēju apstiprinājumu par to, vai tas tavs izvēlētais ceļš ir īsts vai ne. Nezināmais vienmēr attur. Kurš gan grib būt pastāvīgās bailēs? Vienkārši ir cilvēki, kas baidās, bet spēj tāpat iet un darīt. Viņi nomirst no bailēm tās piecas reizes, bet tāpat ceļas un iet, un dara. Es to skaidrotu ar bailēm. Māra Ķimele jau mums mācīja, ka svarīgi ir atrast savu komandu, lai ir lielāka drošība, – savu scenogrāfu, dramaturgu un citus. Ja tev tā visa nav, tu esi viens kā pirksts, un sanāk daudz jūtīgāk reaģēt uz kritiku un komentāriem. Drošāk ir tad, kad nav tā lielā atbildība par radīšanas procesu. Pieredzot to, viss pārējais ārpus radīšanas procesa šķiet absolūts nieks. Kaut ko prezentēt? Tas jau vispār – ar acīm ciet. Ikdienā strādājot saproti, ka parastās lietas jau nav par kaut ko tik milzīgu. Teātrī tu runā par mīlestību, nāvi, dzīves nastu – tās lielās tēmas iedod vēl lielāku atbildību. Manā gadījumā process nāk ar lielām ciešanām un milzīgu darbu. Man ir raksturīgi vispār visu dzīvē sarežģīt un tikai ar titānisku darbu sasniegt mērķi.

Varbūt ir kāda īpašība, ko esi atklājusi, pietuvinoties režijas profesijai?

Atklāju, ka varu būt īsta un ļoti patiesa. Varu teikt to, ko redzu, un nosaukt lietas īstajos vārdos. Jūtu, ka man ir lielāka brīvība nekā pirms tam. Ikdienā cilvēki parasti koķetē ar sajūtām un redzējumiem, bet tiešumu esmu iemācījusies izmantot tieši studiju procesā. Apgūstot lielu daudzumu literatūras, mūzikas un mākslas, sanāk gūt pieredzi, lai attiecīgajai situācijai spētu atrast īstos vārdus. Šai prasmei attīstoties, sanāk atslēgt tādu īstu spēku.

Vēl atklāju telpas izjūtu. Pēc Māras Ķimeles ieteikuma bijām scenogrāfijas lekcijās Mākslas akadēmijā pie Andra Freiberga un Viktora Jansona, kur paši pieteicāmies. Tur arī guvām neaizmirstamu pieredzi, domājot tieši par telpas uzdevumiem. Ja pirms tam nebiju tik vērīga pret vidi un vizuālajām detaļām, tad šīs lekcijas man atvēra prasmi sajust telpu, priekšmetus, saprast, ko un kādā stilā vēlos. Vairāk nekā pirms tam uzticos intuīcijai. Turos pie prakses, ka tu nevis kaut ko pa visām varītēm mēģini radīt, bet saskati un izmanto telpas iespējas. Telpa tev nodiktē, kāds būs darbs un formāts, nevis otrādi. Līdz ar to ir daudz vieglāk, ērtāk un produktīvāk strādāt. Ir ierobežots skaits ar lietām, ko vari izdomāt mājās. Lielākā daļa top, satiekoties ar aktieriem, apskatot vidi, un no citiem mainīgajiem elementiem, kas tev pasaka priekšā darba gaitu un rezultātu. To tad arī ņemu par sākuma punktu.

Kāds ir tavs redzējums par attiecībām starp režisoru un aktieri?

Neesmu daudz strādājusi ar aktieriem, vairāk ar amatieru trupām un jauniešiem. “Jaunības slimība” (2017, teātris “Skatuve” – E. A.) ir lielākā mana pieredze, kur bija septiņi aktieri (Klinta Reinholde, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Toms Liepājnieks, Artūrs Putniņš, Elīna Avotiņa, Sandija Dovgāne, Matīss Millers – E. A.) no dažādām vietām un teātriem. Mēģinājām saliedēt komandu, lai visi būtu uz viena viļņa. Man ļoti patīk etīžu teātris, kur aktieri un režisors strādā kā viena komanda.

Režisors strādā ar piedāvāto materiālu eksperimentējot, meklējot ceļu kopā ar aktieriem, visi ir aklie, kas kopīgi taustās. Tā ir mana ideālā sadarbība starp aktieri un režisoru.

Toms Liepājnieks un Elīna Avotiņa Māras Ribkinskas diplomdarba izrādē "Jaunības slimība" (2017, teātris "Skatuve") // Publicitātes foto

Kādas ir tavas domas par kritikas nozīmi?

Es kritiku lasu, mani interesē kritiķu domas. No vienas puses, man patīk, ka domas ir sakārtotas, jo vienmēr pieļauju, ka neesmu kādas detaļas ieraudzījusi. No otras puses, zinu lielo diskusiju par tēmu “Kā cilvēks, kurš neko nav radījis, tomēr rada rakstu par kāda cita darbu?” (Smejas.) Tas tāds diskutabls jautājums. Režisors skatās uz darbu ļoti personiski, jo ir daudzi apkārtējie faktori, kas to ietekmē. Tad rodas nākamais jautājums – vai skatītājam ir jāzina viss radīšanas process un vai tas viņam palīdz labāk uztvert darbu? Svarīgi jau ir saprast no tā, ko redzi. Kritiķim darbs droši vien ir redzēt izrādi no skatītāja puses. Tādā ziņā piekrītu – ir forši, ka kritiķi raksta. Ir grūti lasīt par sevi, bet to jāmācās nodalīt. Protams, būtu forši, ja viņi piedalītos arī izglītošanas procesā, piemēram, ietu uz skolām, meklētu jaunus veidus, kā runāt ar skatītājiem.

Zinu, ka Krievijā tā notiek, un Latvijā ir bijuši pāris mēģinājumi, ka pirms izrādes ir saruna, kurā piedalās ne tikai režisors un skatītāji, bet arī kritiķis, kurš iezīmē attiecīgās izrādes struktūru. Mūsdienās teātra formu un veidu kļūst arvien vairāk. Varbūt tas būtu veids, lai nebūtu tikai kritika rakstītā formā? Režisors var pastāstīt par procesu, bet kritiķis varētu mācīt tieši analizēt.

Vai tev ir kādas intereses ārpus teātra, un vai tās ir palīdzējušas radošajā procesā?

Man hobiju īsti nav. Viss, ko darīju, pārtapa teātrī. Praktiski visu, ko piedzīvoju, ielieku radošajos darbos – ģimenes pieredzi, savus novērojumus un citas lietas. Tas ir mans apstiprinājums tam, ka kaut kas ir īsts, ja tas ir noticis ar mani. Svarīgs ir arī pētniecības process pirms izrādes, kurā daudz ko uzzinu un izmantoju izrādē. Man arī patīk tas, ka teātris spēj mani piespiest kaut ko iemācīties un darīt. Izlasīt kaut ko jaunu, paskatīties kaut ko interesantu un iemācīties kādu jaunu lietu. Tas sagādā prieku, ja teātris rada mērķi ko jaunu izzināt.

Kas ir interesantākais, ko esi uzzinājusi šādā procesā?

Varbūt tā nav prasme, bet pēdējais apgūtais ir tas, ka sāku skatīties Youtube vlogerus. To darīju, strādājot ar jauniešiem, lai saprastu to, kā vlogeri jūtas, ko viņi domā, kas viņiem ir svarīgs, lai varētu iekāpt viņu kurpēs. Man gribas saprast platformu, kas ir interesanta tieši jauniešiem, ar kuriem strādāju.

Kādas patlaban ir tavas attiecības ar teātri?

Šobrīd vispār esmu atkāpusies no teātra. Tieši pāris nedēļu pirms ārkārtas situācijas. Mans pēdējais projekts ar jauniešiem bija decembrī, kad Jūrmalas alternatīvajā skolā uzvedu lielu iestudējumu (2019, Rutku Tēva “Vella kalpus” – E. A.). Bet tāpat darbojos apmācībā un izmantoju teātra mākslā apgūtās prasmes citur. Izglītība ir virziens, kas man patīk un interesē, un gribētos to darīt nevis tā vienkārši – kaut kur, kaut ko, bet domāt jau, kā veidot izglītības sistēmu, kas jādara, lai to arī pati apgūtu dziļāk.

Projekti arī ir forši, bet vienā brīdī gribas to darīt pamatīgāk, plašāk, nopietnāk. Man patīk strādāt ar cilvēkiem.

Pieņēmu šādu lēmumu, lai uzaudzētu spēkus un tiktu galā ar bailēm. Bailes ir normāla lieta ikvienam no mums, bet zinu, ka man tās spēlē lielu lomu izvēles veikšanā – darīt vai nedarīt. Zinu, ka bailes var pārvarēt ar disciplīnu un uzņemšanos, to esmu sapratusi jau akadēmijas laikā. Tagad, nedaudz atkāpjoties, strādāju ar savām bailēm. Bailes cieši saistītas ar to, kā jūties savā ķermenī. Ja atrodi spēka avotu un ej un strādā, tad spēku var atrast un bailes atkāpjas.

Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Iliāda" (2018, rež. Antons Kiseļuss) publicitātes foto. Centrā: Homērs - Māra Ribkinska

Vai tev ir kāda sapņu loma vai sadarbība?

Viens sapnis man ir, un es zinu, ka tā arī notiks. Tad, kad būšu ļoti, ļoti veca, gribētu nospēlēt karali Līru (Viljama Šekspīra lugas varoni – E. A.). Ja tas nenotiks ar iniciatīvu no malas, tad es pati to gribētu noorganizēt ar saviem draugiem, kaut vai Tomam Treinim prasīt to uztaisīt. Es to veltīšu savam tēvam, kura tajā laikā, visticamāk, vairs nebūs. Pasaules teātrī sievietes, starp citu, spēlē Līru. Tas saistīts ar to, ka sieviete lielā vecumā zaudē seksuālo šķīrumu un kļūst vienkārši par cilvēku, atmirst viss liekais.

Latvijā Līrs–sieviete vēl nav bijusi. Man šķiet, ka es Līru saprotu tīri iekšēji. Šī luga mani uzrunāja saistībā ar manu ģimeni. Vispār sākotnēji bija ideja, ka varētu taisīt izrādi, kas veltīta tēvam, bet pēc tam sapratu, ka tomēr vēlos to izlaist arī caur sevi.

Vēl viens sapnis ir saistīts ar pieredzi Rēzeknes teātrī [“Joriks”]. Tur strādājām kopā ar scenogrāfi no Maskavas Olgu Galicku (2018., Homērs, ”Iliāda”; 2018., Aleksandrs Volodins “No mīļotajiem nešķirieties” – E. A.)– ar viņu gan es gribētu kaut ko uztaisīt.

Vai tev ir bijis kāds punkts radošajā darbībā, kas tevi ir jūtami mainījis?

Vairākus gadus pēc akadēmijas mums bija iespēja spēlēt Rēzeknes teātrī “Joriks”, kur atbrauca arī režisors no Igaunijas [Antons Kiseļuss] un uzaicināja uz pāris projektiem arī mani. Mēs uztaisījam divus projektus – Homēra “Iliādu” (2018), kurā biju Homērs, un vēl Aleksandra Volodina “No mīļotajiem nešķirieties” (2018). Tur bija tas laboratoriskais stils ar etīdēm. Nezinu, vai tas kaut ko mainīja, bet atkal bija tas kaifs no kopābūšanas un radošā darba. Turpat uz vietas ir lielisks teātris ar viesmāksliniekiem no Igaunijas un Krievijas.

Tev bija gods saņemt “Patriarha rudens 2017” balvu – Pētera Pētersona petrolejas lampu par labāko iestudējumu. Kāpēc izvēlējies iestudēt Ferdinanda Bruknera lugu “Jaunības slimība”?

Biju pirmā, kas šo darbu iestudē Latvijā. Brukners jau bija iestudēts Dailē, bet cita viņa luga. Akadēmijas laikā bijām meistarklasēs pie lietuviešu režisora Gilda Aleksas, kurš mums iedeva mapīti ar lugām, kas salasītas no dažādām valstīm. Vienmēr, kad ķeros klāt šai kolekcijai, sāku no sākuma, jo teorētiski gribu izlasīt visu no A līdz Z. (Smejas.) Protams, manā stilā ir paņemt kaut ko, ko neviens nav Latvijā ņēmis, pat ne tulkojis, būšu pirmā un vienīgā, kas kaut ko ar to dara. Tā man ir medusmaize visādās jomās.

Bet radīšanas procesā esmu perfekcioniste. Ja nebūs tās foršās sajūtas, tad labāk vispār neradīt. Tā arī gandrīz gadījās ar manu diplomdarbu. Labāk visu atceļu un nepabeidzu skolu nekā radu kaut ko ne līdz galam. Termiņi man neko nenozīmē, ja redzu, ka var vēl labāk.

Vai tev sanāk sekot līdzi teātra aktualitātēm?

Jā, regulāri skatos un lasu gan par aktualitātēm Latvijā, gan Krievijā un citur. Lasu visu par un ap, atzīstos, ka vairāk skatos izrādes onlainā, bet esmu informācijas apritē vēl joprojām. Varbūt esmu fiziski atkāpusies no teātra vides, bet informatīvi noteikti ne. Tāpat apzinos, ka nespēju izsekot līdzi tam milzīgajam ātrumam, kādā rodas jaunie piedāvājumi.

Kādas ir tavas sajūtas par šībrīža virtuālā teātra situāciju Latvijā?

Līdz šim neesmu redzējusi neko līdz galam uzrunājošu. Skatos ierakstītas ārzemju izrādes, uz kurām citādi netiktu. Par virtuālajiem projektiem domājot, vienīgais, kas mani uzrunāja, bija krievu izrāde I Don’t Want To See This (2020, kurā tika atjaunots jau iestudēts darbs no Izraēlas. Pirms kāda laika esot noplūdušas apmācības Facebook moderatoriem, kas apstiprina vai dzēš Facebook saturu. No tā izveidoja izrādi, kurā skatītājs ir viens no šiem apmācāmajiem. Tevi apmāca – kura bilde ir laba un kura slikta. Tu aktīvi piedalies apmācībās, dalies ar savu viedokli, un ir arī iespēja atsevišķās Zoom telpās diskutēt par dažādām tēmām. Tas bija vienīgais, kas mani uzrunāja šīs platformas ietvaros. Bet jūtu, ka rodas tāda neobligāta sajūta un es izlaižos, tādā formā skatoties izrādes. Tā brīvība ir kaut kas pilnīgi cits, kā nav īstajā teātrī. Man ļoti patika jautājums, kas parādījās vienā diskusijā, – iedomāsimies, ka ir cilvēks, kurš nekad nav bijis teātrī un tieši tagad, kad teātris kļūst pieejamāks, pirmo reizi redz e-teātri. Vai tas būtu tas, kā teātris grib, lai to uztver? Tas noteikti zaudētu Youtubam, Tiktokam un visam pārējam, un arī kvalitātes ziņā tas ir salīdzinoši garlaicīgs.

Vai teātrim ir jāiet tajā virzienā? Piekrītu Gundaram Āboliņam, kurš teica, ka no ēdiena jau arī nevar paēst, tikai skatoties uz bildi. Bet arī mēģinājumi tajā vidē, manuprāt, ir ļoti drosmīgi, jo risks ir liels.

Māra Ribkinska saņem "Patriarha rudens 2017" balvu par izrādi "Jaunības slimība" // LKA publicitātes foto

Vai piekrīti viedoklim, ka māksliniekam ir nepārtraukti jādeg par mākslu?

Ir priekšstats, ka māksliniekam ir jādeg, un, ja viņš to nedarīs, tad nomirs. Pēkšņi pandēmija visu apstādina, un vairs nevienam nekas nevar degt. Visi atklāj, ka var arī nedarīt un nogaidīt. Varbūt tagad ir sācies tāds laikmets. Tas nenozīmē, ka tie nav mākslinieki, kas nedeg ikdienā. Ir arī runa par to, vai ir ko teikt. Man šobrīd nav īsti ko teikt, tāpēc esmu pagājusi malā. Ir svarīgi, ka tevī kas deg, bet varbūt mūsdienās ir jāuzdod cits jautājums – kas ir tas, par ko ir vērts runāt? Piemēram, es gribētu iestudēt Līra lomu par godu savam tēvam. Vai tas ir pietiekami? Kāpēc kādam būtu jāskatās mans veltījums manam tēvam? Droši vien jābūt dziļākai degsmei, lai savu projektu novestu līdz galam. Ja tomēr ir šaubas, tad var salūzt pie pirmā asā jautājuma.

Vai tev ir kāds mentors?

Ir, bet ne tāds, ar kuru regulāri sazinos. Viena no tiem, protams, ir Māra Ķimele. Viņu satiekot, zinu, ka viņa man ļoti daudz ko nozīmē. Pat vienkārši zināt, ka šis cilvēks ir uz šīs pasaules, – tas ļoti nomierina un dod cerību. Otrs cilvēks ir režisors Dmitrijs Krimovs no Krievijas, kuru satiku laikā, kad viņš viesojās Latvijā. Viņa intervijas un lekcijas varu klausīties daudz, un tas manī rada kaut ko ļoti labu. Par viņu uzzinājām akadēmijā, jo Ķimele bija mācījusies pie viņa tēva Efrosa (izcilā krievu režisora Anatolija Efrosa – A. E.). Viņš festivāla “Zelta maska” ietvaros uz Latviju atveda savu izrādi, un mums bija iespēja ar viņu satikties. Jā, tas, ko viņš dara, mani ļoti uzrunā. Esmu braukusi arī uz viņa viesizrādēm Igaunijā, jo uz Latviju viņu vairs tik daudz neved. Es katru gadu arī braucu uz Igaunijas “Zelta masku”. Man grūti izskaidrot, kas man viņa darbā un pasaules redzējumā patīk. Es ļoti labi saprotu to lielumu, kas piemīt viņa darbiem, bet es to vēl neprotu sasniegt. Tas lielums mani fascinē.

Vai tev ir kāda vīzija par sevi pēc desmit gadiem?

Pirmā atbilde, kas pielīp, ir tas, ka teātris man dod cerību. Mani nekas cits tā baigi neaizrauj, nu, tā, līdz mielēm. Tas ir stāsts par mūžību, kā pietuvināties mūžībai. Līdz ar to zinu noslēpumu, kā tu vari palikt mūžam jauns. (Smejas.)

Šeit Māras Ribkinskas profils vietnē Izrades.lv

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt