Elīna Bojarkina 11.08.2020

AKTIERIS RUNĀ: Aminata Grieta Diarra

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Elīna Bojarkina: Manuprāt, šī laikmeta aktualitāte teātra vidē ir “universālais aktieris”, kurš pats var radīt dramaturģiju, būt režisors un arī nospēlēt izrādi. Pati ar to sastapos studiju laikā un redzu to teātra vidē. Kādas ir tavas domas par šo tendenci?

Aminata Grieta Diarra: Ir ļoti forši, ja viens cilvēks ir spēcīgs visos tevis nosauktajos virzienos, bet par sevi varu godīgi teikt, ka man dramaturga dotību nav, režijas – arī noteikti ne un aktieriskās ir tās, kuras man skolā tika iemācītas un kuras patlaban turpinu attīstīt. No visiem nav jāgaida šo trīs spēju apvienošana. Piemēram, ja aktieris prot dziedāt un dejot, tas ir pluss, bet ne visi to spēj. Manuprāt, mēs aizmirstam, ka mācāmies no pieredzes, skola ir viens, bet īstā skola, lai arī cik banāli tas neizklausītos, sākas tieši pēc akadēmijas pabeigšanas.

Runājot par skolu, tu mācījies apvienotajā režisoru un aktieru kursā. Kāds bija studiju process?

Pirmie divi gadi aktieriem un režisoriem bija identiski, vienīgi režisoriem bija dažas papildu nodarbības par režiju – protams, ja aktieri vēlējās, arī varēja šīs nodarbības apmeklēt. Man toreiz bija 23 gadi, aktieru grupā biju vecākā no meitenēm, tādēļ necerēju, ka mani uzņems, jo topošai aktrisei biju par vecu. Izdomāju, ka stāšos gan uz režiju, gan aktieriem, jo tad būs lielāka iespēja tikt iekšā. Pirms tam apmeklēju Annas Eižvertiņas aktieru kursus “Skatuvē” (teātrī “Skatuve” – E. B.), gribējās sagatavoties. Mani uzņēma režisoros, nepagāja ne pusgads, kad Māra [Ķimele] saprata, ka intereses trūkuma dēļ režisors no manis nesanāks, tādēļ automātiski pārcēla aktieros. Man nekad nav bijusi vēlme kļūt par režisoru, tas vienkārši bija mans plāniņš, kā tikt iekšā.

Vai tas, ka kursā biji vecākā no meitenēm, tev deva kādas priekšrocības?

Es noteikti nebiju no spēcīgākajām meitenēm, sākumā nespēju visam tikt līdzi, taču, atskatoties uz to laiku, es par to priecājos – ja esi pašā apakšā, tad ir vēlme tiekties uz augšu. Pirmajā studiju gadā izjutu bailes, visi gāja priekšā rādīt etīdes, bet es ne, un tad Māra teica: “Ja cilvēks negrib, tad nevajag.” Beigu beigās caur dusmām uz sevi pārvarēju bailes, pirmie divi gadi pagāja šādā baiļu-dusmu stadijā. Tikai trešajā kursā beidzot saņēmos, sapratu, ka jābeidz čīkstēt un jāsāk kaut kas darīt. Pārkāpu sev pāri, un notika klikšķis – man bija vienalga, ko par mani domā un saka. Sāku atbrīvoties un beidzot saprast visu to, ko šos divus gadus mums stāstīja un kā to pielietot praksē, arī mani pasniedzēji (Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs – E. B.), to pamanīja un atzina, ka manī ir noticis progress. Atceros pirmo kursa darbu “Sapnis vasaras naktī” (2016, Latvijas Nacionālais teātris – E. B.) pie Elmāra. Lai tiktu pie lomām, notika kastings vairākās kārtās – vajadzēja gatavot etīdes lomai, ko vēlējies spēlēt, un izcīnīt to ar darbu aptuveni divu nedēļu garumā. Savā piezemētībā sākotnēji izvēlējos kādu no mazajām laumiņām, taču Māra teica, lai pamēģinu Titānijas lomu. Dienā kad paziņoja lomu sadalījumu, domāju, ka tas taču nevar būt nopietni, un sapratu, ka nu es tiešām nedrīkstu nevienu pievilt un jāsāk strādāt. Sāku ar to, ka izmantoju savu iepriekšējo studiju pieredzi un meklēju materiālus angļu valodā par lugu, Viljamu Šekspīru un savu lomu.

Kāda ir tava iepriekšējā studiju pieredze?

Esmu pabeigusi tulku studiju programmu Ekonomikas un Kultūras augstskolas svešvalodu nodaļā. Šī izglītība man ir ļoti noderējusi, jo brīvi varu lasīt lugas angļu valodā un tās iztulkot. Kad mācījos otrajā kursā, man bija prakse pie Mihaila Gruzdova, tulkoju viņam Toma Stoparda lugu “Lēkātāji”.

Pastāsti par to, kā sāki spēlēt Dailes teātrī, jo spēlēji tur vēl, mācoties tulkos.

Tas notika pavisam nejauši. Mana draudzene aktrise Laura Atelsone tobrīd studēja aktieru kursā pie Gruzdova, viņiem bija jātaisa etīdes, un Laura bija palūgusi manai māsai, vai viņa nevar izpalīdzēt un piedalīties etīdē. Māsa netika, tādēļ lūdza mani. Es aizgāju un tajā brīdī vēl nezināju, kas ir Gruzdovs, ātri izdarīju to, kas bija jādara, un pazudu no turienes. Pēc pusgada Gruzdovs Dailes teātrī iestudēja izrādi “Ābels un Olga” pēc Knuta Hamsuna romāna “Loks Noslēdzies” motīviem (2011). Viņš mani esot atcerējies un sapratis, kā izrādei pietrūcis. (Smejas.) Tā, lūk, tiku pie savas pirmās lomas teātrī. Jutos apburta – spēlēt kopā ar aktieriem, kurus esmu redzējusi TV ekrānos... Tajā brīdī sapratu, ka gribu iestāties aktieros, vismaz pamēģināt, jo tas bija pēdējais laiks, kad to darīt. Izdomāju, ka pabeigšu tulkus, iedošu mammai diplomu un tālāk darīšu to, ko gribēšu. Atceros, ka pirmo reizi, vismaz apzinātā vecumā, uz teātri biju 8. klasē līdzi draudzenei uz Gruzdova izrādi “Indrāni” Dailes teātri, sakritība, vai ne? (Smejas.)

Ņemot vērā to, ka tava pirmā izglītība ir tulks, pieļauju, ka kļūt par aktrisi nebija tavs bērnības sapnis.

Noteikti ne, bērnībā vēlējos kļūt par baletdejotāju, pat mēģināju iestāties baleta skolā (Rīgas Horeogrāfijas vidusskola – E. B). Sākumā dejoju estrādes un tautas dejas, taču vienreiz plakātā ieraudzīju puantes un nodomāju – kā es tādas gribētu nēsāt... Aizgāju uz Agra Daņiļeviča deju skolu (“Dzirnas” – E. B.), tur dejoju vairākus gadus un domāju, ko darīt tālāk, kur mācīties. Vecākās grupas dejotājas teica, ka Kultūras akadēmijā jāstājas horeogrāfos, tajā laikā man tas likās bailīgi un pēc kāda laika par šo ideju jau biju aizmirsusi. 2011. gadā manai māsai piedāvāja piedalīties Andreja Žagara operā “Karmena” (LNO). Viņa stāvēja sabiedriskā transporta pieturā, klāt pienāca kāds vīrietis un jautāja, vai viņa negrib piedalīties šajā operā. Sākumā viņa domāja, ka tas ir kāds muļķīgs joks, taču tā bija patiesība. Operas darbība bija pārnesta uz Kubu un meklēja atbilstošas ādas krāsas cilvēkus. Tā nu māsa piedāvāja man, un tā bija neaizmirstama pieredze. 

Sapratu, ka man ļoti patīk būt uz skatuves, taču negribu kļūt par profesionālu dejotāju, dziedātāja arī nebūšu, un tad iedomājos, ka teātra māksla ir īstais ceļš. Mamma teica: “Kas tā par profesiju, ar to nevar nopelnīt, jāiet mācīties kaut kas nopietns.”

Skats no Dailes teātra izrādes "Ābels un Olga" (2011, rež. M. Gruzdovs) // Foto - Jānis Deinats

Patlaban nodarbojies ar tulkošanas darbiem?

Teātriem nē, taču pandēmijas laikā televīzijai tulkoju BBC sērijas par okeānu. Tagad ir lielāka atbildība iztulkot pēc iespējas labāk, negribas, lai tavs vārds ir zem kaut kā slikta, tāda pati atbildība ir arī, gatavojot lomas.

Pārsvarā esi sastopama uz Dailes teātra skatuvēm, taču esi brīvmākslinieces statusā.

Jā, daudziem ir maldīgs priekštats par to, ka Dailes teātrī esmu štatā, taču štata vieta man nekad nav piedāvāta. Tā vienkārši sagadījies, ka šajā teātrī bijis vairāk iestudējumu nekā citos, un, kā jau minēju, šī sadarbība sākās pirms akadēmijas.

Kā jūties kā brīvmāksliniece, un kāda, tavuprāt, ir atšķirība starp štata vietu teātrī un brīvmākslinieka statusu?

Skolas laikā mums tika iestāstīts, ka ir jātiek štatā, jo tā ir stabilitāte – tev visu laiku būs lomas, vienalga kādas, bet būsi konstanti iekšā teātra mehānismā. Tāpēc, beidzot akadēmiju, ļoti pārdzīvoju, ka neesmu štatā nevienā teātrī. Un sāpīgākais bija tas, ka neesmu štatā nevis tādēļ, ka būtu sliktākā, bet tādēļ, ka esmu specifiska. “Linda Vista” (2018, JRT, rež. Alvis Hermanis – E. B.) mani uzcēla atpakaļ augšā, lika saprast, ka nav tik traki un viss būs kārtībā. Šie trīs gadi kopš akadēmijas beigšanas ir paskrējuši ātri, un tikai tagad es saprotu, cik īstenībā ir forši – nevis mierinot sevi, bet patiešām, cik labi ir būt brīvmāksliniekam. Man ir brīvība izvēlēties, ar ko vēlos strādāt, jo štatā tu nevari pateikt “nē” – tev jāspēlē tas, ko tev liek. Neatkarīgos projektos sanāk kopā cilvēki, kuri grib būt kopā un kuri kopā vēlas radīt mākslu. Lielajā mašinērijā, manuprāt, komanda pazūd, katrs vairāk ir pats par sevi, katrs cīnās, vēlas būt labākais un ir mazliet vienalga par kopdarbu. Kā arī es varu menedžēt savu laiku, piemēram, ieplānot filmēšanas un iegūt lielisku pieredzi, strādājot ar jauniem režisoriem un amatieraktieriem, kā tas, piemēram, bija seriālā “Lielie Muļķi” (mokumentālais seriāls, Shortcut, 2020 – E. B.).

Daudzos projektos, piemēram, tevis pieminētajos “Lielajos Muļķos”, spēlē cilvēki, kuriem nav profesionāla aktiermākslas izglītība. Kā tev šķiet, vai pietiek tikai ar talantu?

Es arī esmu par šo jautājumu domājusi. Ja skatāmies pasaules līmenī, piemēram, Amerikā daudzi aktieri sākotnēji bijuši bez nekādām īpašas izglītības šajā jomā. Manuprāt, kino industrijā tas strādā, jo dažreiz pietiek ar to, kā tu izskaties, un ir iespējams ainas pārfilmēt neskaitāmas reizes, kamēr izdodas tā, kā vajag. Par teātri man grūti spriest, varbūt vienreiz tev paveicas un vari nospēlēt, bet uzskatu, ka jābūt ieliktam pamatam, kam tu izej cauri studiju laikā. Protams, nav iespējams katru reizi nospēlēt vienādi, tur jau ir tā teātra maģija, taču jābūt iemaņām, mehānismam, kā centies saglabāt līmeni. Lai arī cik banāli tas neizklausītos, vēl joprojām uzskatu, ka 90 % ir darbs un tikai 10 % ir talants.

Skats no Dailes teātra izrādes "Bannija Manro nāve" (2017, rež. Dž. Dž. Džilindžers) // Foto - Gunārs Janaitis

Vai studiju laikā turpināji spēlēt Dailes teātrī?

Izrāde “Ābels un Olga” tika noņemta tad, kad sāku studēt, taču otrajā kursā spēlēju izrādē “Divi Kapteiņi” (2014, rež. Genādijs Ostrovskis – E. B.), man tur gan bija kāda piektā plāna loma (smejas). Nākamais bija diplomdarbs “Trakās asinis” (2016, rež. Mārtiņš Eihe – E. B.) un izrāde “Bannija Manro nāve” (2017, rež. Dž. Dž. Džilindžers – E. B.). Pēc studiju pabeigšanas uzreiz bija “Svinības” (2017, rež. Aleksandrs Morfovs – E. B.). Šajā izrāde pirmo reizi bija liela loma, protams, ja neskaita “Sapni vasaras naktī”. No vienas puses, esmu pateicīga, ka man piešķīra šo lomu, taču, no otras puses, esmu aizdomājusies par to, vai izvēle par labu man krita tikai ādas krāsas dēļ. Oriģināli lugā vajadzēja būt tumšādainam vīrietim, lugu pielāgoja un šo lomu pārveidoja par tumšādainu sievieti, tāpēc nevaru teikt, ka tas pilnībā ir mans nopelns, ka spēlēju šo lomu. Man nav iebildumu spēlēt lomas, kuras atbilst manai ādas krāsai, kādam tās ir jāspēlē.

Vai nebaidies, ka tava ādas krāsa vienmēr būs noteicošais faktors un nekad nebūs iespēja spēlēt, piemēram, lugā “Pūt, vējiņi!”?

Es uz to nemaz nepretendēju, saprotu, ka klasika ir klasika. Ja konkrētā darbā latviešu, krievu vai vienalga kādā dramaturģijā tādi cilvēki kā es nav, tur nav ko apvainoties. Ja kāds režisors taisītu sava veida interpretāciju klasikas darbam un man piedāvātu, protams, tikai priecātos.

Kādas ir tavas attiecības ar rasisma tēmu?

Man šī tēma nepatīk kā tāda, jo, manuprāt, Latvijā rasisms nepastāv, vismaz savā dzīvē ar tiešu rasismu neesmu saskārusies. Neuzskatu, ka rasisms izpaužas tajā, ka kāds uz tevi īpaši paskatās, vai lieto vārdus melnais un nēģeris. Mana mamma vienmēr ir teikusi, ka tā ir tava dzīve un tu vari izvēlēties, kā reaģēt uz negācijām. Tikpat labi kāds var teikt, ka esi resns, pumpains, utt. Protams, tas nav normāli, ja notiek uzbrukums, kas var apdraudēt dzīvību tikai tāpēc, ka ir cita ādas krāsa, bet, par laimi, man tā nekad nav gadījies. Es to negribētu saukt par rasismu, bet kaut ko līdzīgu izjūtu lomu izvēlē. Es nerunāju par klasiku, bet darbiem, kur nav svarīgi, kāds tu esi, vienkārši lomu, kurā ir kāda cilvēka stāsts neatkarīgi no viņa rases. 

Negribas, lai uz mani skatās un saka: “O, re, kur melnā meitene spēlē”, esmu vienkārši cilvēks un varu izstāstīt jebkura cilvēka stāstu, jo bieži vien man šķiet, ka mani izvēlas tikai tur, kur vajadzīga eksotika.

Skats no JRT izrādes "Linda Vista" (2018, rež. Alvis Hermanis) // Foto - Jānis Deinats

Kāda situācija bija Jaunā Rīgas teātra izrādē “Linda Vista” Alvja Hermaņa režijā? Vai tur arī nostrādāja eksotiskais faktors?

Šis ir pozitīvais stāsts, kur sāku ticēt tam, ka mani izvēlas manas aktierspēles dēļ. Pašā sākumā šai lomai bija paredzētā cita aktrise ar gaišu ādas krāsu, taču izvēlējās mani. Protams, lugas kontekstā mana ādas krāsa strādā, jo tiek runāts par Ameriku, Baraku Obamu utt. Ar Alvi Hermani līdz šim kopā nebiju strādājusi, taču viņš pozitīvi izteicās par manu sniegumu “Bannija Manro nāvē”, kas man tiešām lika ticēt, ka šoreiz mana ādas krāsa nav noteicošā. Šī ir mana līdz šim lielākā loma, un esmu ļoti pateicīga par iespēju spēlēt šajā izrādē. Gāju uz visiem mēģinājumiem, pat ja manas ainas tad netika mēģinātas, un vēroju, kā strādā kolēģi, kādus paņēmienus izmanto, kā veido etīdes, kā rada savu tēlu, mācījos. Apzinos, ka no visiem izrādes aktieriem esmu visnepieredzējušākā. Mans mērķis bija tikt līdz līmenim, lai blakus viņiem es nepazustu. Šī izrāde ir nospēlēta vairāk nekā 70 reižu, patlaban jau būtu visas 100, taču Covid-19 dēļ un arī mana ģimenes pieauguma dēļ iestājusies pauze.

Vai studiju laikā tev radās šaubas par profesijas izvēli?

Nē, nevienā brīdī. Kā jau iepriekš minēju, nebiju spēcīgākā kursā, un, ja kāds mani paņēma savā etīdē, likās, ka tā ir vienkārši labdarība. Starp citu, lūzuma punktu, kas notika otrajā kursā, man palīdzēja pārvarēt kursabiedrs Pauls [Iklāvs], viņš man vienmēr teica, lai es beidzu gruzīties un savācos, ņēma mani līdzi uz tusiņiem, kā arī, taisot ar mani kopā etīdes, lika man atrast ākstīšanās prieku, es vienmēr būšu viņam pateicīga. Un otrs cilvēks, kam gribu teikt milzīgu paldies, ir Aina Matīsa, arī viņa man bija blakus tad, kad bija visgrūtāk. Nākot pie viņas uz runas nodarbībām, viņa vienmēr redzēja, ja kaut kas nebija kārtībā, un teica: “Aizmirstam par runu, vienkārši stāsti, kas ir noticis.” Studiju laikā vienmēr vērsos pie viņas pēc padoma – gan analizējot lugas, gan veidojot lomu. Pēc studiju beigšanas gan nav sanācis aiziet pie Ainas Matīsas ciemos. Šie trīs gadi paskrēja kā mirklis, liekas, ka gan jau ar cilvēkiem sazināsies, bet nekā. Es viņai pirms pāris dienām piezvanīju un pateicu, ka man ir piedzimis bērniņš. Pandēmijas laiku vajag izmantot, lai piezvanītu tiem, kuriem neesi atlicinājis uzmanību, un darītu tās lietas, kurām ikdienā neatliek laika, piemēram, kā mani kolēģi teica: “Kamēr citi sēž dīkstāvē, tu paspēj piedzemdēt bērnu.” (Smejas.)

Vai tev ir kāds hobijs, kuru piekop brīvajā laikā?

Man ļoti patīk izšūt. Tas sākās jau bērnībā – atceros, ka mamma izšuva galdautu, un lūdzu, lai viņa man izšuj rudzupuķi vai magoni, viņa teica, ka šobrīd nav laika. Tā arī tas laiks nepienāca, jo bija visādi darbi, un teicu, ka varu arī pati izšūt, tā nu nācās iemācīties. Man ir daudz ideju, ko izšūt, bet nezinu, vai man pietiek kapacitātes to visu paveikt (smejas).

Zinu, ka aktieru kursa iestājeksāmenos vienmēr tiek uzdots šis jautājums. Kāda ir tava sapņu loma?

Iestājeksāmenos ilgi par to domāju, jo nebiju pārāk erudīta, tagad esmu izlasījusi daudz vairāk nekā pirms akadēmijas, bet vēl joprojām, gluži tāpat kā iestājeksāmenu dienā, man nav sapņu lomas. Man svarīgs ir stāsts – lai tas iekšēji aizķer, lai no lomas varu paņemt kaut ko sev.

Varbūt ir sapņu režisors, ar kuru tu vēlētos kopā strādāt?

Pat nezinu, vai man ir sapņu režisors. Es noteikti vēlētos atkārtoti strādāt ar Alvi Hermani, nekautrējos teikt, ka viņš man ir autoritāte. Otrs režisors noteikti ir Mārtiņš Eihe, jo ar viņu es jūtos ļoti brīvi. Neesmu tas cilvēks, no kura kaut ko var panākt ar iebiedēšanu, – jo brīvāka es būšu, jo vairāk došu. Tāpat vēlētos strādāt ar Māru Ķimeli. Pirmos divus gadus gan nesapratu, ko viņa no manis vēlas. Viņa noteikti nav tas režisors, kurš mani atbrīvo, bet viņa man tik daudz ko pasaka un tad pamana to punktu, kur esmu nokaitināta un izmisusi un saka: “Lūk, tagad tu vari sākt strādāt.” Māra bija visu mūsu mamma. Pie viņas nebija viegli, taču cilvēki, ar kuriem tiecies diendienā četrus gadus, kļūst par tavu otru ģimeni.

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku?

Protams, lasu gan par sevi, gan citiem. Es gan negribētu lasīt izrādes recenziju, pirms neesmu to noskatījusies, jo zinu, ka tas varētu ietekmēt manu skatīšanos. Es noskatos izrādi, izlasu un tad domāju, vai piekrītu izlasītajam vai ne. Uzskatu, ka man ir veselīga attieksme pret kritiku. Ja tiek uzrakstīts par to, kas un kādēļ nestrādāja, nevis vienkārši “bija slikti” bez pamatojuma, uzreiz domāju par to, ko es varu darīt lietas labā, lai tas strādātu un skatītājs varētu uztvert mani pareizi. Lasu arī skatītāju atsauksmes, jo katram ir tiesības uz savu viedokli. Vienam var patikt, otram ne. Svarīgi ir nošķirt to, kur tevi grib apvainot personīgi, vai kur tomēr runā par profesionālām lietām. Spēlējot “Lindu Vistu”, ar prieku uzklausīju kolēģu kritiku, jo zinu, ka šī kritika ir ar mērķi palīdzēt, padarīt mani par labāku aktrisi.

Kurā žanrā spēlējot jūties vislabāk?

Jūtos ērti reālpsiholoģijā – vieglāk iedomāties sevi konkrētā situācijā un izlaist to sev cauri. Protams, visās lomās nevari būt tu pats, jāizveido tēls, jāatrod tēla domāšana.

Es gribētu būt arī formas aktrise, šobrīd man ar to iet vissliktāk, bet gribētos vairāk paspēlēt formas izrādēs, lai varētu augt šajā žanrā.

Esmu diezgan paškritiska, esmu iemācījusies visu uzņemt sevī, emocijas neizrādīt, bet tad, kad aizeju mājās, tad sākas (smejas). Es sevi nevis ceļu augšā, bet pazeminu. Šī varētu būt mana sliktākā īpašība. Bet, ja kāds mani nokaitina un vajag pierādīt savu taisnību, tad parādās afrikāņu asinis.

Skats no Dailes teātra izrādes "Svinības" (2017, rež. Aleksandrs Morfovs) // Publicitātes foto

Latvijas mērogā esi diezgan populāra aktrise, taču atšķirībā no citām neesi aktīva sociālajos tīklos. Kādēļ tā?

Man sociālie tīkli nepatīk. Vienkārši esmu vecmodīga – man gribētos, lai cilvēki raksta vēstules, sazvanās pa stacionārajiem telefoniem, klausās plates utt. Pat tagad, kad man ir piedzimis bērniņš, es nevienam nekādas bildes nesūtu, bet gribas tās attīstīt un salikt foto albumā. Man nepatīk savu privāto dzīvi izlikt publiski, jo gribu, lai par mani spriež pēc maniem darbiem.

Ko tev nozīmē teātris?

Teātris man dod personīgo brīvību, dzīvē nekad neesmu varējusi tā īsti atbrīvoties un atļauties darīt to, ko spēju uz skatuves, jo man ir attaisnojums – tā neesmu es. Esmu ļoti emocionāls cilvēks un uz skatuves varu šīs emocijas likt lietā. Varbūt tas nav saistīts ar teātri kā tādu, bet pateicoties tam, ka, iestājoties aktierkursā, satiku Emīlu [Krūmiņu] un man tagad ir ģimene.

 

Intervijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt