Ieva Rodiņa 17.08.2020

Ārpus ierastajiem rāmjiem

Skats no izrādes "Uzvara ir mirklis" // Festivāla publicitātes foto

Gan teātra skatītāju, gan kritiķu un praktiķu plānotājos nu jau tradicionāli tiek rezervēta viena nedēļas nogale augusta sākumā, kad notiek ikgadējais Valmieras vasaras teātra festivāls. Šogad, neskatoties uz ilgstoši neskaidro situāciju un epidemioloģiskajiem ierobežojumiem, festivāls tomēr notika klātienē, nevis attālināti, turklāt, pateicoties festivāla direktora Reiņa Suhanova pārdomātajai programmai [1], piedāvāja visdažādāko formātu izrādes, apspēlējot patlaban aktuālos distancēšanās noteikumus. Šogad festivāls pulcēja kā bērnu, tā pieaugušo auditorijas un piedāvāja gan jau iepriekšējā gadā izrādītus iestudējumus, gan jaundarbus. Nemainīgs palicis uzstādījums izmantot pilsētvides daudzveidību kā izrādes iedvesmas avotu, liekot teātri piedzīvot visdažādākajās vietās un formās – caur audumu veikala stiklu, meža vidū, sporta laukumā vai angārā.

Apmeklējot festivāla izrādes, bija sajūtama skatītāju vēlme atgriezties teātrī. Vasaras festivāla formāts pandēmijas laikam ir ideāli atbilstošs, vienlaikus nodrošinot gan nepieciešamo distancēšanos retinātajās skatītāju rindās, gan radot piedzīvojuma un kopības sajūtu, jo katras izrādes apmeklējums ir kā orientēšanās maratons (sevišķi – ja izrāde ir izkaisīta dažādās pilsētas vietās, kā teātra trupas KVADRIFRONS projekta “Tour de Valmiera” gadījumā).

Lai atspoguļotu šīgada Valmieras vasaras teātra festivālu visā tā daudzveidībā un atmosfēriskumā, teātra vietne KrodersLV šogad pārdomās par piedzīvoto aicināja dalīties gan teātra kritiķus, gan praktiķus, tādējādi piedāvājot izstaigāt festivāla galvenos notikumus.

Radošā nometne un satikšanās ar dabu

“Daba ir stiprāka par mākslu. Nav vajadzības pieprasīt pierādījumus, uzrādīt piemērus. Stiprs karstums un spīdzinošs lietus jau pārdesmit dienas savā starpā dalīja mēģinājumu laiku, lai savu spēku rotaļīgi apliecinātu festivālā,” iespaidus par festivāla atmosfēru fiksējis aktieris Mārtiņš Meiers, kurš jauniestudējumā “Inišmoras leitnants” atveido Nacionālās atbrīvošanas armijas leitnantu Padriku. Aktieris arīdzan norāda uz festivāla īpašo vienojošo garu, kas bija jūtams kā skatītāju rindās, tā izrāžu veidošanas procesā: “Kas citkārt liktos kā pagaidu neērtība, šogad iemantoja eksistenciālu kopābūšanas ekstāzi. Nebaidos šī skaļā vārda – ekstāze; šobrīd jebkurš vārds teātrī skan pārāk klusu. Iespējams, vienīgais teātra festivāls Eiropā savas pastāvēšanas trīs dienās atnesa Dionīsa svētkiem atbilstošu pacilātību un apjukumu reizē.”

Aptaujātās izrāžu radošās komandas īpaši izceļ festivāla organizatorisko izaugsmi, norādot uz to, ka Valmieras vasaras festivāls ir kā draudzīga radoša platforma, kurā īstenot savas idejas.

“Tā ir forša sajūta – piecu nedēļu radošā nometne ārpus ierastajiem rāmjiem!” festivāla sajūtas formulē Arturs Krūzkops, kurš ir viens no trim spēles vadītājiem Valtera Sīļa izrādē un šogad pirmo reizi festivālā piedalījies kā aktieris. Izrāžu autoriem festivāla ritms ir gana intensīvs, piemēram, režisors Valters Sīlis norāda, ka katras izrādes komanda trīs nedēļas ik rītu devās uz savu mēģinājumu, lai tikai vakarā pēc darba atkal satiktos kojās. Mākslinieku tandēms IevaKrish jeb Ieva Gaurilčikaite un Krišjānis Sants, kuri festivāla ietvaros radīja dejas izrādi “Satikt”, norāda, ka visspilgtāk atmiņā palicis nevis kāds viens jaundarbs vai notikums, bet gan sajūta par stingru, bet kontrolētu un kaut kādā mērā pat ļoti radošu disciplīnu, kas pārņēma “Satikt” komandu festivāla izrāžu maratonam tuvojoties: ““Satikt” kā pilnmetrāžas darbs trīs dienās tika atskaņots sešas reizes. Bija jārod laiks strādāt, atpūsties un paspēt noskatīties citu kolēģu brīnišķīgos jaundarbus.” Arī teātra apvienības “Esarte” aktieris Matīss Budovskis atklāj, ka viņam atmiņā visspilgtāk paliks intensīvā fiziskā slodze un horeogrāfiskie uzdevumi, kas Elmāra Seņkova izrādes “aSapiensi” ansamblim bija jāveic horeogrāfes Elīnas Gediņas vadībā.

“Viss būs labi”

Kā atzīmē teātra kritiķe Andra Rutkēviča, šī gada Valmieras Vasaras teātra festivāla tēmu “Saskarsme”, viņasprāt, vistiešāk iemiesojusi Monikas Pormales veidotā performance “, viss būs labi,”, kas 7. augusta novakarē bija vērojama veikala “Kameja” skatlogā, atsaucot atmiņā pirmspandēmijas sajūtas apskāviena formā. “Man baltajā skatlogā gadījās redzēt divus pārus: apskāvušos skolotāju un skolnieci (vai māti un meitu) un vectēvu ar mazdēlu,” iespaidos dalās kritiķe. “Šī satikšanās savā lakonismā bija tīra, vienkārša un vienlaikus arī ietilpīga.”

Kaut arī performances pamatā ir iepriekš tapuša darba motīvi [2], Andra Rutkēviča uzsver to, ka pandēmijas izraisītā cilvēku savstarpējā distancēšanās vēstījumam piešķīrusi jaunu, cilvēcisku dimensiju: “Tajā nolasās trausls maigums un savstarpēja uzmanība, īpaši izceļot satikšanos starp dažādām paaudzēm. Īsais apstāšanās mirklis starp daudziem festivāla notikumiem nemanot aizķer. Iepriekš nedaudz ironiskais sauklis #vissbūslabi 2020. gadā pārvērties cerību stariņā. Cerībā, ka cilvēku savstarpējā saskarsme atkal kļūs par mūsu ikdienu, tik pašsaprotamu un nepamanāmu, kā elpošana. Būtu labi tik ikdienas steigā tai atkal nepaskriet garām.”

No Mākonīša līdz Ribām

Apspēlējot Latvijas teātrim jau pazīstamo izrādes-pārgājiena un izrādes-lekcijas formātu, ekskursijā “Tour de Valmiera” aicināja doties teātra trupas KVADRIFRONS dalībnieki Klāvs Mellis un Ance Strazda. Lejuplādējot savā tālrunī Valmieras vasaras teātra festivāls '20 lietotni, ikvienam interesentam (ar velosipēdu, pastaigājoties vai ar auto) bija iespēja apmeklēt deviņus dažādus pilsētas objektus, kuri ļāva iepazīt Valmieru no vēsturiska skatupunkta. “Debesskrāpis”, “Dzelzītis”, “Ribas”, “Divi torņi”, “Banāna ēnā” – tā tika apzīmēti daži no objektiem, un to nosaukumu izcelsme (tiešā vai pārnestā nozīmē) ietvēra sevī interesantu un intriģējošiem faktiem bagātu informāciju.

Kaut arī nepārvietojoties ar velosipēdu, festivāla ietvaros “Tour de Valmiera” pieturpunktus apmeklēja teātra kritiķe Ērika Zirne. “Aktieru runātais teksts par konkrēto apskates vietu, attiecīgi izvēlēta mūzika vai stāstījuma noslēpumainā intonācija radīja savdabīgu vides performanci, kas iztēlē ļāva aizklīst tālajos 60.–70. gados vai ne tik tālajos 80.– 90. gados. Es, kurai Valmiera ir dzimtā pilsēta, šajā neparastajā ceļojumā uzzināju daudz jauna,” iespaidos dalās kritiķe, vienlaikus īpaši izceļot objektu “Mākonītis”, kurā izrādes veidotāji ironiski un intriģējoši apspēlēja kādreizējo tāda paša nosaukuma alkoholisko dzērienu bufeti Valmieras kultūras un atpūtas parkā.

“Tour de Valmiera” pamatā ir vietējo “leģendu”, artistiska, pasakas žanram raksturīga stāstījuma un asprātīgi izvēlētas mūzikas un skaņu partitūras simbioze, kas to padarīja par vienu no interesantākajiem festivāla “paralēlās programmas” notikumiem.

Skats no instalācijas ", viss būs labi," // Festivāla publicitātes foto

Teātra un futbola krustcelēs

Par vienu no festivāla galvenajiem pārsteigumiem kļuva režisora Valtera Sīļa ideja veidot izrādi par vēsturisku futbola spēli Stambulā  2003. gada 19. novembrī, kad Latvijas un Turcijas futbola izlašu futbola mačs rezultējās 2:2. Režisors par izrādes tapšanas procesu stāsta: “Ņemot vērā mūsu izrādes lielo mērogu, man, pirms sākās darbs, bija šaubas, vai būs vērts ko tādu darīt, ja nevienam nebūs iespēja šo izrādi redzēt. Tādēļ esmu lielu pateicību parādā Reinim Suhanovam, kurš vispirms šo ideju sadzirdēja, un pēc tam neļāva man no tās atteikties.” Iestudējums akcentē performanču mākslas teorijā labi zināmās paralēles starp sportu, īpaši futbolu, un teātri kā organizētiem pasākumiem, kuros ir skaidri definēti noteikumi, nodalīti skatītāji un spēlētāji. Vienlaikus iestudējums piedāvā oriģinālu tēmas tvērumu. Arī aktieris Arturs Krūzkops uzsver: “Izrāde “Uzvara ir mirklis” noteikti īpaša ar to, ka izejas punkts ir vienas futbola spēles ieraksts un tad piecās nedēļās bija jārada izrāde, kas varētu būt interesanta gan kaislīgam futbola fanam, gan cilvēkam kurš nav redzējis nevienu spēli! Ņemot vērā to, ka izrādes par sportu nav bieži sastopamas, tas bija skaists lēciens nezināmā lauciņā.”

Teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča, vērtējot iestudējumu, norāda: “Es to salīdzinātu ar operu, kur žanra piedāvātais karkass, šajā gadījumā futbola spēle, meistarīgam režisoram nevis traucē, bet palīdz veiksmīgi strukturēt savu radošo ideju laikā un telpā, nenoslīkstot aprakstos un detaļās, atrodot iespēju iesaistīt vietējo kopienu Valmieras mazo futbolistu izskatā un kopumā radīt dinamisku, laikmetīgu izrādi.

Viena no Valmieras vasaras festivāla galvenajām iezīmēm, kas vērojama katru gadu, ir īpašā atmosfēra gan uz nosacītās “skatuves”, gan skatītāju rindās.

Šo aspektu izceļ arī Lauma Mellēna-Bartkeviča: “Perfektas atmosfēras simulācijas rezultātā stadionā, kurā notika izrāde, 90 minūtēs savijās sporta spēlēm raksturīgais adrenalīns un skatuves mākslu piedāvātais estētiskais baudījums Gata Krievāna veidotās skaņas, Kristīnes Brīniņas drosmīgās un telpā precīzi iekomponētās kustību partitūras un Oskara Pauliņa gaismu poēzijas aspektos. Futbola spēle kā izrādes struktūrelements ideālos laikapstākļos un atbilstoši uztveri stimulējošā vietā panāca spēcīgu sociālu efektu, kas reti izdodas pat pieredzējušiem reklāmistiem un polittehnologiem, proti, caur prasmīgi izstāstītiem individuāliem stāstiem, atgādinājumiem par spilgtu laiku Latvijas futbola izlasē un jēgpilniem vispārinājumiem Kristiana Kareļina, Artura Krūzkopa un Jāņa Kroņa izpildījumā spēja saliedēt visai raibu auditoriju kopīgā līdzpārdzīvojumā.”

Režisors Valters Sīlis īpaši uzsver domubiedru dalību izrādes tapšanas procesā, kas ir viena no tās panākumu atslēgām: ““Uzvara ir mirklis” man paliks atmiņā kā kopdarbs, kurā katra ieguldījums ir jūtams gala rezultātā. Tas, kā mēs tikām galā ar noteikta veida izaicinājumiem, kuri bija jāatrisina, lai būtu iespējams šo ideju realizēt. Kad trešā festivāla diena bija beigusies, mūsu galvenais sarunu temats bija par tām dienām un brīžiem, kad risinājums kādai problēmai pēkšņi bija rokā.” Izrādi kā vienotu radošās komandas kopdarbu novērtē arī Lauma Mellēna-Bartkeviča, secinot: “Valtera Sīļa izrāde “Uzvara ir mirklis” apliecināja režisora un radošās komandas pārliecinošu gatavību un azartu strādāt ārtelpā, tiešā un pārnestā nozīmē nevainojami jūtot spēles laukumu un panākot reti novērojamu harmonisku sinerģiju starp saturu un formu.”

Jānis Kronis un Kristians Kareļins izrādē "Uzvara ir mirklis" // Festivāla publicitātes foto

Zemapziņas labirintos

Citādu – ne tik daudz mijiedarbībā ar pilsētu, cik iekšupvērstu un cilvēka zemapziņas labirintiem veltītu jaundarbu festivālā piedāvāja režisore Inga Tropa. Teātra kritiķe Līga Ulberte pēc izrādes apmeklējuma atklāj, ka Ingas Tropas un plašas dažādu jomu mākslinieku komandas projekts ”Vijolīšu apsēstība” ir pieredze, kas no skatītāja prasījusi zināmu piespiešanos, lai vispār līdz tai tiktu: “Valmieras Dizaina un mākslas vidusskola atrodas patālu no Valmieras centra; jāpierakstās uz līdz minūtei precīzu, individuālu izrādes starta laiku; anotācija brīdina, ka “izrādes norises laikā notiks aktīva pārvietošanās pa trepēm, šaurām telpām un pāri šķēršļiem” (obligāti būtu vajadzējis brīdināt potenciāli alerģiskos skatītājus arī par vēsajos, pelējuma skartajos pagrabos valdošajām smakām); vecuma ierobežojums ir 18+ (vai kaut vienai Latvijas izrādei tāds jebkad ir bijis?). Bet, ja ir izdevies priekšlaikus nenobīties un, daudzskaitlīga, slimnīcas halātos tērpta personāla iedrošinātam, spert soli pāri izrādes slieksnim, tālākais visnotaļ ir uzmanības vērts.”

Kritiķesprāt, “Vijolīšu apsēstība” atgādina Rīgas cirka un KVADRIFRONA izrādi-ekskursiju “Brīnuma skartie” vai fesitivālā Homo Novus piedzīvotos Rimini Protokoll projektus: “Izrādes forma – individuāls skatītāja ceļš caur vairākām telpām, kurās kaut kas tiek rādīts, atskaņots, darīts – nav nekas jauns nu jau arī latviešu teātra draugiem, par pasaules praksi pat nerunājot. Arī saturiski Ingas Tropas izrāde nepārsteidz, jo šī gada sākumā Rīgā rādītais Kirila Serebreņņikova iestudējums “Outside” darīja ko ļoti līdzīgu. Režisors kādu savu dziļi privātu un sarežģītu tēmu vizualizē un iedarbina caur cita, radniecīga mākslinieka personību un daiļradi – Serebreņņikovs reprezentēja ķīniešu fotogrāfa Renē Hanga darbus un likteni, Inga Tropa – japāņu mākslinieci Jajoi Kusamu. Arī provokācijas pakāpe abos gadījumos ir līdzīga – gan Hangs, gan Kusama rada mākslu, kas izaicina, pārkāpj noteikumus, neiederas sistēmā un vienlaikus ir ļoti personiska. Un, lūk, tieši tas mani kā skatītāju ievelk “Vijolīšu apsēstībā” un neatlaiž vēl labu laiku pēc izrādes beigām – neslēptais režisores personiskums, kam piešķirts estētisks vispārinājums.”

Līdzīgi kā citu festivāla jaundarbu gadījumā, liela nozīme ir tieši specifiskajai telpas izvēlei un tās raisītajām asociācijām.

Līga Ulberte norāda uz vispārzināmo pagraba kā zemapziņas simbola izmantojumu, vienlaikus izceļot vides butaforiskumu: “Paliku visai imūna pret pagraba vidi kā tādu un jo īpaši pret tās konceptuāli plastmasīgajiem “dekorējumiem” (nespēju ņemt nopietni, piemēram, tempļa “zeltpapīra” rotājumus, bet arī ironiski iecerēti tie īsti neizskatās), bet Ingai Tropai kā aktrisei vairākās ainās tiešām fascinējoši izdodas pārraidīt japāņu mākslinieces magnētismu. Radīt gan fiziski, gan emocionāli sajūtamu apsēstības atmosfēru, kas skatītājam ļauj nokļūt Tropas-Kusamas galvā, kurā dzimst racionāli nekontrolējami tēli. Un par to jau laikam arī viss stāsts – par nepieciešamību radīt (spēlēt, iestudēt, gleznot), jo citādi dzīve kļūst neiespējama; par uzmanību pret otra cilvēka bieži nesaprotamo, bet tik trauslo iekšējo pasauli; par saskares punktu, ko režisores un aktrises siltā roka izrādes beigās ieliek skatītāja rokā.”

Skats no izrādes "Vijolīšu apsēstība" // Festivāla publicitātes foto

Ābeļdārza amfiteātris

Režisora Mārtiņa Eihes iestudējuma “Inišmoras leitnants” pirmizrāde bija paredzēta jau šīgada aprīlī Valmieras teātrī, taču valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa dēļ izrāde pie skatītājiem nonāca tieši Valmieras vasaras festivāla laikā. Izrādes norises vieta – bijušās Valmieras Mūzikas skolas ābeļdārzs – agrāk pulcēja interesentus uz kamerformāta mūzikas koncertiem, taču festivāla laikā kļuva par platformu estētiski izaicinošam jaundarbam. Aktieris Mārtiņš Meiers par iestudējuma radošo procesu stāsta: “Mūsu “Inišmoras leitnanta” ansamblim amfiteātri aizvieto ābeļu dārzs ar sarkanu ķieģeļu garāžu vienā stūrī, kurā paši veidojām izrādes idejai derīgos krustus. Starp mēģinājumiem pārrunājam, kā precīzāk panākt asins toni, kā atvairīt lapsenes un bites, kuras kā uzburtas uz sarkano dziru. Zaļajā zālē noliekot melnu, pūkainu un asins piesūcinātu kažoku, var tikai gaidīt, kad ap to sāks spietot bites, taču no attāluma tās izskatās kā mušas, kas ir derīgi. Skudras arī sāk līst laukā no zemes un pacelties spārnos. Tie ir jautājumi, kas bija jārisina.”

Vienlaikus aktieris norāda, ka tieši dabas klātbūtnes un izpausmju dēļ katra no četrām nospēlētajām izrādēm bija atšķirīga: “Otrajā izrādē kādā ainā lēni un traģiski lūza ābolu pilns ābeļzars. Ceturtās izrādes pēdējās desmit minūtēs karstuma un bezgaisa strupceļu salauza  bagātīgs pērkona negaiss. Skatītāji patvērās kur nu varēja, bet mēs turpinājām. Gaisu pāršķēla ne zibens, bet vispārēja aktieru un skatītāju padošanās notiekošajam. Negaiss aprija domāto izrādes nobeigumu, bet tā vietā radās kas cits – nezinu, kā to nosaukt; visticamāk, otrreiz nepiedzīvošu, bet tie piecdesmit vai sešdesmit cilvēki, kas tur tobrīd bijām, koncentrējoties Makdonas pacifisma himnai un nefiltrēta nacionālisma piekaušanai, finālā tikām atbrīvoti – ne tikai no izrādes problemātikas, bet arī no pašu sarūgušajām raizēm par mirstību, rītdienu, un bailēm par nesatikšanos.”

Noskatījusies iestudējumu, iespaidos dalās teātra kritiķe Vēsma Lēvalde: “Nedomāju, ka pasaules problēmas atrisinātos, ja visi cilvēki kļūtu par pacifistiem, nojauktu jebkādas robežas un draudzīgi sapīpētu, tomēr respektēju šādu viedokli (kā jebkuru citu) mākslā. Makdona vienmēr valdzinājis kā talantīgs melnā humora tekstu vērpējs un izcils aprobežoto, hipermaskulīno tipāžu kariķētājs. “Inišmoras leitnants” Mārtiņa Eihes režijā ir izrāde, kur ļoti organiski savīta forma ar saturu, un ikviena detaļa – kostīmi, kustības, muzikālais noformējums, mizanscēnas – papildina un saskaņojas ar Makdonas tekstu, liekot no sirds smieties. Labi apzinoties, ka šie smiekli kaut kādā mērā ir pašironiski. Piemēram, trāpīgs kā asā slota ir izrādē iekļautais filmas “Dvēseļu putenis” episkā fināla kadra šaržs.” Vienlaikus kritiķe uzsver, ka izvēlētais spēles stils ir neierasts aktieriem, tādēļ aktieransambļa sniegumā nav vērojama viendabība: “Konkrētajā izrādē daļēji varbūt pie vainas bija nežēlīgi karsējošā saule. Ja publikā puiši varēja noraut kreklus un aptīt galvai, tad aktieriem, tērptiem džemperos, kažokos un treniņtērpos, bija jāiztur slodze kā armijniekiem tuksnesī ar pilnu kaujas uzkabi. Varbūt tas arī bija iemesls, kāpēc sākumā spraigā un aizraujošā izrāde uz beigām šķita kā beigta kaķa stiepšana. Atturoties no detalizētas analīzes, jāpiemin Janusa Johansona aktierdarbs – radīts kolorīts tēls, precīzi uztverts un izturēts stils, nevainojama fiziskā forma. Arī Mārtiņa Liepas un Klintas Reinholdes tēlu eksistence bija tikpat dabiska kā ābeļdārzs, kur izrāde norisinājās.”

Skats no izrādes "Inišmoras leitnants" // Festivāla publicitātes foto

Mijiedarbības efekts

Ar lakonisku un robustu telpas izvēli izcēlās mākslinieku apvienība IevaKrish, kuri angārā Purva ielā skatītājiem piedāvāja piedzīvot kustības un skaņas izrādi “Satikt”. Katrs skatītājs izrādi vēroja, sēžot uz ķeblīša, ar iespēju griezties līdzi darbībai un paturēt izpildītājus redzeslokā. Vienlaikus, kā norāda teātra kritiķis Atis Rozentāls, skatoties izrādi nav īpašas nepieciešamības to darīt, jo skatītājs var sajust dejotāju kustības izraisīto gaisa saviļņošanos arī sev aiz muguras.

Kritiķis iepriekš sekojis līdzi apvienības darbam un pēc izrādes noskatīšanās izceļ to, ka IevaKrish pakāpeniski izstrādā savu rokrakstu: “Tās ir izrādes nelielam dejotāju skaitam, kurās autori pēta dejas savietojamību ar kādu citu parādību – vai nu zīmēm un simboliem kā izrādē “Labrys”, vai arī skaņu, turklāt konkrēti kodētu, izmantojot lietuviešu tradicionālos dziedājumus – sutartines – kā Valmierā parādītajā izrādē “Satikt”.”

“Darba tapšanas pamatā nebija nedz luga, nedz dramaturģisks darbs, nedz kāds cits naratīvs teksts,” par darba ieceri atklāj mākslinieki. “Mūsu radošais process sākās ar sutartiņu dziedājumu materiāla pētniecību. Apguvām daudzbalsības, skaņas, ritma, kustību un tekstuālo materiālu, lasot Mārtiņa Boiko monogrāfiju “Lietuviešu sutartines un to Baltijas konteksti”. Bijām iecerējuši it bieži satikties arī ar Lietuvas vadošo sutartiņu pētnieci Daivu Vīčinieni, bet Covid-19 plānos ieviesa izmaiņas un tikties sanāca tikai tālajā februārī.”

Izrādes veidotāji vēlējušies radīt mūsdienīgu stāstu no šodienas skatpunkta, vienlaikus atrodot veidu, kā laikmetīgā teātra skatītājam pasniegt sutartiņu tradīcijas smalkās nianses.

Atis Rozentāls, vērtējot izrādi, īpaši izceļ tās izskaitļoto struktūru, vienlaikus norādot, ka šīs prāta konstrukcijas komponentu sintēze beigās tomēr rada arī emocionālu pārdzīvojumu: “Izrādē Satikt izmantots pāru mijiedarbības princips – abi dejotāji, divas lieliskas dziedātājas – Dārta Drava un Ilze Amanda Zakrevska, kā arī divas trosēs iekārtas skandas, kuras iesvārstot skaņa akustiski pateicīgajās angāra telpās iegūst citu apjomu un dinamiku, par ko jāpateicas skaņas dramaturgam Jēkabam Nīmanim. Liekas, ka abiem dejotājiem ir būtiski, lai viņu izrāde notiktu faktiski starp skatītājiem, ciešā to tuvumā, bezmaz saskaroties, tādējādi ietinot katru atnākušo izrādes enerģētiskajā tīklā. Izrādē gan iestājas brīdis, kad skatītāja uzmanība nedaudz atslābst, jo spēles noteikumi ir saprotami un atliek tikai vērot, kā tos realizē mākslinieki. Taču šis atslābums ir īslaicīgs un tiek pārvarēts.”

Izrādes radošajā procesā dokumentāls stāstījums par sutartiņu dziedāšanu pārtapis poētiskā telpas, kustības un skaņas pieredzē, kas caur pašiem dziedājumiem tiecas nodot sajūtu par kādu arhaisku un, iespējams, neapzinātu praksi un spēju komunicēt. Liela nozīme iestudējuma uztverē ir arī telpai – angāram, kuru jau pirms diviem gadiem operas “Nezināmais Nezināmais” uzvedumam izraudzījās Viesturs Meikšāns. Kritiķis Atis Rozentāls izceļ darba vizuālo un audiālo izteiksmes līdzekļu mijiedarbi: “Izrāde izmanto arī kontrastu starp urbāno telpu – lakonisko angāra vidi ar betona grīdu – un aiz loga redzamo ainavu kā vērtību. Muzikālais materiāls ir latviešu uztverei tuvs, vienlaikus dziesmu teksti ir vien aptuveni nojaušami, un tie neuzspiež uztverei kaut kādu precīzu nozīmi, kas varētu rasties, ja izrādi skatās lietuvietis. Izrāde veido diezgan brīvu asociatīvo lauku, un skatītājam atliek tajā iejusties un to izbaudīt.”

Skats no izrādes "Satikt" // Festivāla publicitātes foto

Rituāla iedvesmoti

Viens no festivāla gaidītākajiem notikumiem – Elmāra Seņkova un viņa teātra apvienības “Esarte” otrais jaundarbs “aSapiensi” – skatītājus aicināja uz Valmieras estrādi, kur, skatītāju rindām aptverot melnu skatuves platformu no četrām debespusēm, bija iespējams piedzīvot rituāla iedvesmotu teātri. Iestudējumā radoši izmantas t.s. leļļu kursa aktieru plastiskās dotības, radošajai komandai pieaicinot horeogrāfi Elīnu Gediņu un ansamblī līdzās aktieriem Elizabetei Skrastiņai, Matīsam Budovskim, Agrim Krapivņickim, Emīlam Krūmiņam, Tomam Treinim iepludinot dejotājus – Emīliju Bergu, Robertu Gailīti, Kitiju Geidāni, Gundegu Rēderi, Emanuēlu Zvaigznīti, Ģirtu Dubultu, Marģeru Vanagu.

Arī apvienības “Esarte” aktieris Matīss Budovskis norāda, ka izrādes radošajā procesā svarīga bijusi komandas vienotība: “Izrāde “aSapiensi” bija īpaša ar to, ka horeogrāfi un aktieri uz skatuves darbojās kā viens veselums. Ikviens no 12 cilvēkiem uz skatuves saprata, ko viņš tur dara. Ar tik blīvu un diezgan sarežģītu tekstu šī kopējā izpratne bija ļoti pacilājoša. Tā bija ne tikai aktieru un horeogrāfu satikšanās, bet arī Edgara Mākena, Elmāra Seņkova, Elīnas Gediņas un Paulīnes Kalniņas radošs apskāviens.”

Rezultātā tapusi izrāde, kurā vēstījums tiek nodots caur ļoti spilgtu, detaļās kontrolētu formu. Performeru ķermeņi uz skatuves redzami gan mākslinieces Paulīnes Kalniņas veidotajos identiskajos unisex uzvalkos, gan atkailināti, abos gadījumos tieši ķermeņa valodai – žestiem, mīmikai, kustībai – kļūstot par galvenajiem jēgas nesējiem. Kaut arī faktiski par izrādes galvenajiem stāstniekiem kļūst Matīss Budovskis, Agris Krapivnickis un Elizabete Skrastiņa, uz skatuves redzams vienots 12 šūnu organisms, kas, sinhroni kustoties un it kā runājot cits caur citu, izstāsta kāda zinātnieka teoriju par homo sapniens – saprātīgā cilvēka – evolūciju. Vienlaikus izrādē izmantotie paņēmieni brīžiem ir pārāk mehāniski un raisa asociācijas ar aktiermeistarības vingrinājumiem, kas saliedē izpildītājus un tomēr līdz absolūtai rituālai vienotībai starp skatītāju un skatuvi neaiztiecas.

Skats no izrādes "aSapniensi" // Festivāla publicitātes foto

Lielie jautājumi

Izrādes finālā no vienotā cilvēkorganisma atdalās antagonists – Toma Treiņa varonis, kurš uzsāk sarunu ar Siri – Apple mākslīgo intelektu. Radošā komanda visai tiešā veidā norāda uz to, ka cilvēce izgājusi būtisku attīstības loku un nonākusi strupceļā. Vērojot vientuļo cilvēka figūru uz Valmieras estrādes akmens kāpnēm, iestudējums uzdod jautājumu Quo vadis? Savā ziņā šis kļūst arī par visa Valmieras festivāla vienojošo vadmotīvu, māksliniekiem radot iestudējumus par šobrīd aktuālām “lielajām tēmām”. Un uzrunājot skatītāju, neskatoties uz pandēmijas apstākļiem.

 


[1] Festivāla programma vienkopus aplūkojama šeit: http://www.valmierasfestivals.lv/programma/

[2] Pormales inscenētā cilvēku apskaušanās bija vērojama cilvēkmuzejā Rūras triannālē izrādes “Ledus. Kolektīva grāmatu lasīšana ar iztēles palīdzību” starpbrīdī un lielformāta fotogrāfijās JRT izrādē 2005. gadā, kā arī gadu vēlāk speciāli veidotā izstādē Berlīnes festivālam “Spielzeit Europa” (Andra Rutkēviča)

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt