Diāna Auziņa 18.08.2020

AKTIERIS RUNĀ: Toms Treinis

runa
Portreta foto – Marta Mielava

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Diāna Auziņa: Dailes teātra un Latvijas Nacionālā teātra mājaslapās jūsu vārds figurē gan aktieru, gan režisoru sadaļās, esat vienlīdz spēcīga un spilgta personība abās šajās teātra jomās. Varbūt atklāsiet, kā sākās jūsu ceļš uz Latvijas Kultūras akadēmiju un aktiermākslas studijām?

Atceros, ka tad, kad mācījos pamatskolā, mani sūtīja uz daiļrunāšanas konkursiem, kā arī skolā gāju teātra pulciņā, kur nodarbojāmies ar improvizāciju un skeču veidošanu – līdzīgi tam, kā darbojas Karaliskais Improvizācijas teātris. Kopš tā laika teātris ir palīdzējis man atraisīties, kļūt brīvākam tieši kā cilvēkam. Taču vidusskolā man pēkšņi pazuda interese par teātri, un es visu, kas ar to saistīts, it kā noliku malā, bet lūzuma punkts pienāca 12. klases sākumā. Man galvā notika klikšķis, jo vēlējos piešķirt papildu jēgu pēdējam gadam vidusskolā, un izdomāju, ka mērķtiecīgi centīšos iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā aktieros. Biju sev uzstādījis skaidru mērķi, uz ko iet beidzamajā vidusskolas gadā. Daudzi klasesbiedri nezināja, ko gribētu mācīties. Man padevās literatūra, latviešu valoda, kulturoloģija, un, zinot to, ka tiks uzņemts aktieru kurss, beidzamajā skolas gadā daudz lasīju dažādas grāmatas, sevī uzkrādams visu pieejamo informāciju. Tādēļ, iestājoties aktieros, man bija lielākas priekšzināšanas. Es biju arī gājis uz vairākām teātra izrādēm, piemēram, redzēju “Oblomovu” JRT (Alvja Hermaņa izrādi, 2011 – D. A.), un ne tikai skatījos, bet arī analizēju redzēto. Īstenībā varu teikt, ka tā tālā gada 1. septembrī tika izvirzīts mērķis, kā vārdā es daudz darīju savai pašizaugsmei, tajā pašā laikā ar domu – ja nu man paveiktos, es varētu tikt akadēmijā studēt par aktieri.

Jūs, 2017. gada absolventi, esat apvienotais aktieru režisoru kurss. Ko atceraties no studiju laika?

Iestājos aktieros, un sākumā nebija domu par režiju. Taču studiju laikā Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs ieteica pamēģināt veidot etīdes ar kursabiedriem – nevis tikai pašam spēlēt, bet kaut ko arī uztaisīt. Tā arī 1. kursā sāku taisīt etīdes ar kursabiedriem. Un tad 2. kursa beigās, lai arī es vēl joprojām neapzinājos, ka varētu būt režisors, Māra Ķimele palūdza mani pāriet uz režisoriem. Manuprāt, Mārai ir brīnišķīga īpašība – viņa redz, kur katram cilvēkam ir viņa īstā vieta, kur viņam vajadzētu būt. Tajā pašā laikā, aizejot uz režisoriem, it kā nekas nemainījās, jo man tāpat bija jāveic visi aktierdarbi. 3. kursā taisīju izrādi LKA festivālam “Patriarha rudens” (“Stāsti no abām kabatām” pēc Karela Čapeka stāstu motīviem, 2015 – D. A.), jo tas arī bija vienīgais veids, kā man pašam saprast, vai es to vispār varu vai nevaru izdarīt – uztaisīt īstu izrādi. Mēs ar izrādes aktieransambli [Anci Strazdu, Klāvu Melli, Reini Boteru, Āri Matesoviču, Mariju Linarti, Jāni Kroni] izdomājām lielu formu, visi aktieri bija izmeklētāji, daudz absurdu situāciju un humora – tāds formas teātris. Toreiz darbu atzinīgi novērtēja, un dabūju balvu (Pētera Pētersona petrolejas lampu par labāko režijas darbu – D. A.). Tas bija sākums manai režijas karjerai. 4. kursā kā diplomdarbs Latvijas Nacionālajā teātrī tika iestudēta izrāde “Zilā” (2016). Atbildot uz jautājumu, kas tad es īsti esmu – aktieris vai režisors, teikšu tā, kā rakstīts diplomā: man ir bakalaura grāds mākslās (smejas), bet diplomdarbu aizstāvēju režijā.

Skats no Dailes teātra izrādes "Kam no Vilka kundzes bail?" (2017). Džordžs – Ivars Auziņš, Marta – Agnese Zeltiņa // Foto – Jānis Deinats

Runājot par diplomdarba un citām izrādēm – kā jūsu pieredzē notiek aktieru izvēle?

Sākumā jāskatās, kāds ir iestudējamais materiāls, tad jādomā, kuram aktierim kura loma varētu piestāvēt, vai arī ir vēlēšanās no kāda aktiera dabūt ārā citu šķautni, kuru viņš līdz šim nav sevī atklājis. Piemēram, tā bija ar Dailes teātrī iestudēto izrādi “Kam no Vilka kundzes bail?” (2017). Manuprāt, Agnese Zeltiņa ir ļoti laba aktrise, tāpēc izdomāju, ka viņai jāiedod grūta, sarežģīta loma, un es redzēju, ka Agnese mēģinājumu procesā ļoti izmainījās – nevis kā aktrise, bet tieši kā cilvēks. Viņa sevī atklāja jaunu šķautni un atvērās kā augsta līmeņa aktrise ļoti sarežģītā lomā. Bet citās izrādēs nav tik vienkārši, sevišķi, ja esi jaunais režisors valsts teātrī. Vienīgais, ko studiju laikā Māra Ķimele un arī Elmārs Seņkovs piekodināja, – aicināt savās izrādēs spēlēt vismaz pa vienam savam kursabiedram, jo es viņus pazīstu, zinu, ko sagaidīt, un mums ir izveidojusies sava komunikācija. Pavisam citādāk būtu aiziet uz teātri, noskatīties dažas izrādes un tad aicināt konkrēto aktieri spēlēt savā izrādē, piemēram, Hamletu, jo tu īsti to cilvēku nepazīsti – ne kā aktieri, bet tieši cilvēciskā ziņā, un vēl nav nodibināts nekāds kontakts.

Par kursabiedru īpašo pievilcību skaidrs, bet kā ir sastrādāties ar vecmeistariem? Jūsu izrādēs spēlē, piemēram, Ģirts Jakovļevs un Olga Dreģe…

Sākumā bija bail, jo, piemēram, iestudējot izrādi “Dūja” (Nacionālais teātris, 2018 – D. A.), nezināju, kā īsti strādāt ar Ģirtu Jakovļevu, taču ātri vien sapratu, ka Ģirts ir atvērts procesam, un tas, ka viņam ir milzīga pieredze, tikai un vienīgi palīdzēja. Savukārt Dailes teātra izrādē “Purva bērni” (2019) spēlē Olga Dreģe – apbrīnojama aktrise ar tādu jaudu savos gados! Kad redzi, cik ļoti šie aktieri ir iekšā izrādes tapšanas procesā, tad bijība ātri pazūd, jo saproti, ka arī tie, kas jau ilgus gadus ir bijuši uz skatuves, tāpat kā jebkurš aktieris pārdzīvo par to, ka viņam kaut kas varbūt kādreiz nesanāk, un tieši tāpat meklē veidus, kā katru ainu izspēlēt labāk. VIenīgais, ko esmu gan sapratis – lai komēdijas iespēlētos, teātriem pēc iespējas ātrāk ir jāaicina uz tām skatītājos pirmo publiku, kaut vai savus draugus, lai aktieri izjustu dzīvo kontaktu.  

Vai kopš studiju laika jums ir mainījies priekšstats par teātri un aktiera/režisora profesiju?

Ja godīgi, man nekad iepriekš nav bijuši kādi īpaši priekšstati par šīm profesijām. Uzskatu, ka, sākot jebkuru režijas darbu, viss jāveido no nulles, jo pagaidām man vēl nav izstrādāts kāds savs noteikts stils. Galvenais, par ko domāju – kā atrast vertikāli katram savam darbam. Varbūt tas ne vienmēr izdodas, taču tāds ir mans kā režisora uzdevums – atrast to, kas iedod katram darbam savu virstoni, virsjēgu. Tas nozīmē, ka izrāde skatītājos izraisa smieklus, asaras vai liek domāt par kādu noteiktu tēmu. Līdz ar to es režisora profesijā no katra darba iemācos kaut ko jaunu. Tas pat laikam nav īsti priekšstats, drīzāk gribētos to saukt par skolu mūža garumā. Režisori katru dienu domā par teātri, virpina galvā dažādas idejas, kā un ko labāk vai atšķirīgāk izdarīt, vēl jo vairāk tādēļ, ka teātris, kā zināms, ir strauja un gaistoša māksla. Var gadīties, ka izrāde, kas šobrīd tiek iestudēta, būs aktuāla tikai pēc pieciem gadiem, bet pagaidām nav trāpījusi pareizajā laikā, vai tieši otrādi – ir nokavēts, un kāda izrāde uztaisīta par vēlu.

Kas, jūsuprāt, ir teātris?

Labs jautājums… Man teātris varētu būt nepārtraukta dzīves skola. Manuprāt, šī ir brīnišķīga profesija, jo aktieris savā darbā atkārtojas, spēlējot tajās pašās izrādēs, bet režisors visu laiku iet uz priekšu. Notiek attīstība un virzība. Tajā pašā laikā es gribētu, lai teātris man dotu iespēju aizvien iemācīties ko jaunu. Cenšos iestudēt tādas izrādes, kurās kāda tēma man pašam ir aktuāla vai sāp, taču tikai ļoti retos gadījumos atļauju sev to izdarīt. Veidojas paradokss, jo režisors grib, lai izrāde par kādu tēmu ir personiska pašam, bet ne vienmēr ir drosme un spējas to izdarīt. Mēģinu tomēr to darīt, jo ir pārliecība – ja pārkāpšu sev pāri, kļūšu par labāku cilvēku. Noteikti negribas, lai tas būtu pavirši. Esmu sapratis, ka negribu neko darīt, pirms tam neiedziļinoties un neapdomājot – it īpaši pēc nupat piedzīvotā pavasara.

Uzskatu, ka režisoriem teātris lielā mērā ir kā sevis izprašanas un izziņas process. Teātris ir tik visaptveroša lieta – tas ir mans hobijs, mans iztikas avots, tāpēc esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo mans darbs vienlaikus ir arī mana aizraušanās un dzīvesprieks, kas pilda visas funkcijas.

Iespējams, es sevi tā arī ieprogrammēju – gribu, lai mans darbs, ar ko pelnu iztiku, ir tāds, kas man patiešām patīk. Teātrī ir tik daudz nezināmā, kas vēl jāatklāj gan sev, gan citiem, ka varu ar pilnu pārliecību teikt – teātris ir fantastisks darbs.

Skats no Latvijas Nacionālā teātra izrādes "Dūja" (2018) // Foto – Margarita Germane

Un kādam vajadzētu būt ideālajam teātrim?

Kā režisors esmu mēģinājumos piedzīvojis brīžus, kad redzu – šis aktieris dara brīnumus uz skatuves, un tad es it kā paceļos virs zemes. Telpā uzreiz ir jūtama pavisam cita enerģija, jo diemžēl ir arī tādi darbi, kuros šādu enerģiju nejūt. Tā līdzinās matērijai, kad visi iesaistītie – aktieri, skatītāji elpo vienā ritmā un ir vienā saslēgumā ar to, kas notiek uz skatuves. Man tas būtu ideāls teātris. Bet domāju, ka personīgi par šādu teātri varēšu runāt, kad atradīšu savus cilvēkus, ar kuriem man gribēsies strādāt, kad atradīšu sev vietu. Iespējams, tas nekad nenotiks, un es visu laiku būšu tādā kā ceļā. Vēl sevi asociēju ar jauno režisoru, tāpēc man vēl daudz ko gribas izmēģināt. Kopš studiju beigām pagājuši vien trīs gadi, iestudētas septiņas izrādes, bet manas domas brīžiem mainās par ātru un strauju, un es vēl meklēju atbildes uz daudziem jautājumiem. To pat varētu salīdzināt ar Santjago ceļu, kurā cilvēki iet 40 km dienā, lai nokļūtu noteiktā vietā. Tā arī teātris ir tas ceļš, kuru cilvēki visu laiku iet, neskatoties uz to, ka ir lietainas vai saulainas dienas, auksti vai karsti, jautri vai bēdīgi, – tu vienkārši ej savu ceļu.   

Kā jums radās iespēja iestudēt izrādes abos lielākajos galvaspilsētas teātros – pats nācāt ar priekšlikumiem, vai piedāvājumi tika izteikti no teātru puses?

Pēc diplomdarba izrādes “Zilā” 2017. gadā Nacionālais teātris piedāvāja iestudēt nākamo izrādi [“Dūju”], tad nākamo [“Latvieši”, 2019] un tad vēl vienu [“Pēdējais salmiņš”, 2019]. Arī Džilindžers piezvanīja un piedāvāja Dailes teātra Kamerzālē iestudēt izrādi, atļaujot pašam izvēlēties lugu. Tā nu sameklēju amerikāņu dramaturga Edvarda Olbija darbu “Kam no vilka kundzes bail?”. Domāju, ka esmu diezgan humāns cilvēks, un laikam tāpēc aktieriem ar mani ir viegli strādāt. Man neveidojas konflikti vai kašķi ar aktieriem, kas, protams, tiek vērtēts no teātru vadības puses, pieņemot lēmumus, kurus režisorus aicināt iestudēt turpmākās izrādes.

Nākamo jautājumu uzdošu jums no režisora skatupunkta, lai arī pats esat spēlējis izrādēs kā aktieris un, iespējams, šī pieredze sniegs lielāku izpratni. Kādām īpašībām vai rakstura iezīmēm, jūsuprāt, jāpiemīt aktierim?

Esmu spēlējis viesrežisora Aleksandra Morfova izrādēs (Ņižinski izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes lizgdu” DT, 2015; Džonu izrādē “Lauva ziemā”, DT, 2018 – D. A.), divas reizes – pie Elmāra Seņkova (Rembēnieti izrādē “Trīne” NT, 2017; lomu izrādē “aSapniensi” Valmieras vasaras teātra festivālā 2020 – D. A.) un nupat pie Rolanda Atkočūna (Sems izrādē “Iemīlējies Šekspīrs” DT, 2019 – D. A.). Tas ļāvis saprast, ka viena vienīgā, galvenā īpašība, kam jāpiemīt aktierim, ir humora izjūta. Nespētu pastrādāt kolektīvā, kurā visi ir nopietnām sejām, drūmiem skatieniem, šķetinot kādu izrādes pavedienu. Gribu, lai izrādes iestudēšana un mēģināšana ir jautrs un brīvs process, bet ne nemitīgi smejoties, jo humors ir tas, kas vieno cilvēkus.

Tagad man gribas iestudēt traģikomēdijas, esmu izslāpis pēc tā, un vēlos cilvēkos radīt smieklus. Manuprāt, šis laiks, kas valda Latvijā un pasaulē, cilvēkos izraisa ilgas pēc kaut kā viegla un gaiša, nevis smagām, nopietnām tēmām. Mana iekšējā sajūta šobrīd prasa, tāpēc tagad lasu dažādus materiālus un meklēju to, kas man uzlabo garastāvokli.

Pirms kāda laika pārlasīju Ievas Strukas grāmatu “Sarunas ar Māru Ķimeli”, un tā atkal atgrieza mani studiju laikā, kad ar Māru runājām par režiju, teātri, un man ļoti patīk Māras filozofija par cilvēku atgriešanos pie pamatlietām, pie dabas, jo visam – akmenim, kokam ir dvēsele. Kad šādas lietas apdomā, tad arī rodas ticība teātrim, jo saproti, ka ar savu darbu vari šīs enerģijas iekustināt un iedarbināt dažādus procesus cilvēkos.

Skats no izrādes "Pagalms atdzīvojas" (2019, Valmieras vasaras teātra festivāls) // Foto – Lita Millere

Vai mēdzat lasīt kritiķu recenzijas par saviem iestudējumiem un nospēlētajām lomām?

Jā, protams! Mēdzu arī pārdzīvot, ja gadās izlasīt kādas sliktākas recenzijas. Tā kā esmu ļoti jūtīgs cilvēks, tiešām sāku domāt, ka viss ir slikti, beigas. Patiesībā arī daudzi aktieri ir jūtīgi pret recenzijām, taču es tās lasu, jo mani interesē atgriezeniskā saite.

Kā režisors esmu saskāries ar vēl kādu problēmu, kad aktieri salasās recenzijas un nāk pie tevis, jo grib kaut ko ļoti mainīt un domā, ka ir jādara tā vai citādi. Taču es kā režisors esmu uztaisījis šo izrādi un gribu, lai tā ir tieši tāda, pat neskatoties, ka vienam cilvēkam tā nepatīk vai nav saprotama. Bet aktieri pēc recenzijām sāk šaubīties un spēlēt pa savam – lai gan ne visi tā dara, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no aktiera rakstura.

Šis nosacītais klusuma periods, kad teātra nav, ir ļāvis man pašam saprast, kāds es esmu, ko gribu un pats galvenais – ka nav vērts pārdzīvot par šādām lietām, un tad iestājas miers. Šajā mājās sēdēšanas laikā esmu izlasījis vairākas grāmatas – Tomasa Manna romānu “Burvju kalns”, Ilmāra Blumberga “Es nemiršu”, un, piemēram, Blumbergs savā grāmatā runā par to, ka cilvēks nevar sēdēt uz vietas, jo ir jādomā, kas tu esi, uzdodot jautājumus un meklējot atbildes, no kā atkal izriet nākamais jautājums. Iepriekš man slodze bija ļoti liela, par daudz ko vajadzēja domāt, bet šis tā saucamais atsēdiens beidzot iedeva man restartu.

Ja nav noslēpums, ko plānojat iestudēt nākotnē?

Patlaban ir ļoti muļķīgi runāt par ļoti tāliem nākotnes plāniem, jo vienā mirklī viss var beigties. Kad pabeidzu akadēmiju, man bija gandrīz vai kultūršoks, jo saskāros ar situāciju, ka ir jāplāno sava dzīve divus gadus uz priekšu. Šopavasar šī sistēma sabruka, un sapratu, ka šādai tālai plānošanai nav jēgas – vajag vienkārši dzīvot šeit un tagad.

Kad jūtaties labāk uz skatuves – iestudējot izrādes, domājot interesantāko pieeju, vai tomēr tad, kad pats varat spēlēt?  

Man ļoti patīk strādāt ar Aleksandru Morfovu, tāpēc abas lomas viņa izrādēs “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un “Lauva ziemā” man ir īpašas. Mums ar režisoru izveidojusies laba saskaņa, un es diezgan ātri sapratu, kāpēc Dailes teātra aktieriem Morfovs ļoti patīk. Viņa humors un darbs ar aktieri ir brīnišķīgs. Strādājot pie šī režisora, daudz iemācījos. Viņš prot pateikt trīs vārdus, un tev jau ir, par ko domāt, jo iedotais uzdevums aktierim vienmēr ir precīzi formulēts. Kad 3. kursā tiku spēlēt izrādē “Dzeguzes ligzda”, puse teātra aktieru domāja, ka es patiešām esmu garīgi slims cilvēks, un uztraucās, kā es zināšu, kurā mirklī man atkal jāuznāk uz skatuves (smejas). Tas laikam jāuztver kā kompliments, ja jau tik ļoti biju iedzīvojies Ņižinska lomā. Strādājot pie Morfova, ir sajūta, ka darbojos ar pamatīgu, dramatisku lomu, turklāt viņam patīk uz pirmajiem mēģinājumiem uzaicināt aktierus un likt viņiem visiem lasīt dažādas lomas, nepasakot, ko kurš konkrēti izrādē spēlēs.

Jāatzīst, ka man kā aktierim ir milzīgs stress. Kad 2018. gada 30. novembrī bija “Lauvas ziemā” pirmizrāde, teicu, ka nekad vairs nekāpšu uz skatuves kā aktieris un centos sev iestāstīt, ka nedrīkst spēlēt. Taču, kad izrāde sākas un jau esi uz skatuves, iespēlējoties lomā, tad lielais uztraukums pazūd.

Kura ir jūsu iemīļotākā teātra niša, žanrs vai spēles forma, kurā jūtaties vislabāk?

Tādas specifiskas nišas man nav, bet gribētu iestudēt absolūtu formas izrādi. Šajā sakarībā Nacionālā teātra izrāde “Trīne” [rež. Elmārs Seņkovs], kurā dabūju spēlēt Rembēnietes lomu, bija ļoti laba formas izrāde, un tas man šķita intriģējoši. Taču pateikt, ka man, piemēram, patīk drāmas vai traģēdijas, es nevarētu, jo tas ir pārejoši un nav ilgstoši. Kādu brīdi man dzīvē bija posms, kad taisīju tikai oriģināldramaturģijas darbus (Artūra Dīča “Purva bērnus”, Justīnes Kļavas “Latviešus”, Ivo Brieža “Pēdējo salmiņu” – D. A.), taču nu man gribas paņemt iestudēšanai kādu klasisku lugu, izanalizēt to un saprast, kur ir kas apslēpts. Lai gan ir arī interesanti, ja darbs top pēc oriģināldramaturģijas, blakus ir dzīvs autors un iespējams uzreiz tekstā kaut ko pamainīt.

Vai, neskatoties uz aizņemtību, vēl paliek laiks un interese apmeklēt arī kādas kolēģu iestudētās izrādes?

Kā kuro reizi, bet sanāk apmeklēt kolēģu veikumu citos teātros. Sen gan neesmu bijis uz JRT izrādēm. Kad mani kaut kas ļoti uzrunā, cenšos aiziet noskatīties konkrēto izrādi. Strādājot teātros, pamazām pārņem sajūta, ka zini visus režisorus un attiecīgi saproti, kāda būs viņa jaunākā izrāde un kā konkrētie aktieri spēlēs. Tas noteikti nav aizvainojums režisoru starpā, drīzāk – nojauta.

Tuvāko nākotni šobrīd ir neiespējami plānot, bet varbūt ir nojausma, kas jūs būsiet vai ar ko gribēsiet nodarboties pēc desmit gadiem?

Grūts jautājums, bet ceru, ka arī pēc desmit gadiem varēšu turpināt strādāt tur, kur man patīk – teātrī, taču to es vēl nezinu. Varbūt dzīve pēkšņi parādīs, ka būšu aktieris vai scenogrāfs, tikai, visticamāk, es vēl gribēšu ko mācīties, jo daudzi mani draugi pabeiguši maģistrantūru. Jomu gan negribētos mainīt, jo tā vēl nav pietiekami iepazīta. Atceros, ka studiju laikā Māra Ķimele teica – ja režisors iestudē trīs izrādes, tad viņš strādās savā profesijā. Tad jau laikam es to kritisko punktu esmu pārvarējis, jo iestudēti septiņi darbi (smejas).

Pastāv teiciens, ka ir režisori, kas teātri mīl kaislīgi, un ir režisori, kas mīl racionāli. Sākotnēji domāju, ka mīlēšu teātri kaislīgi, bet ātri vien sapratu, ka tā nekur tālu netikšu un labāk tomēr racionāli, kad mēs abi – es un teātris – pastāvam vienlīdzīgi.

Toms Treinis izrādē "aSapiensi" (2020, rež. Elmārs Seņkovs, teātra trupa "Esarte", Valmieras vasaras teātra festivāls) // Foto – Lita Millere

das pārdomas ir izkristalizējušās par gaidāmo nākotni kultūras jomā?

Teātris ir ļoti nežēlīgs, tas nepiedod kļūdas – ja kļūdies vienreiz, tas var dārgi maksāt, ja kļūdies otrreiz, vari vispār pazust. Un aktierim tas ir īpaši nežēlīgi. Ja kaut kas neizdodas, diemžēl vari palikt ēnas pusē, kas noved pie aktieru neapmierinātības, burkšķēšanas, bet es ar tādiem neesmu saskāries savā radošajā dzīvē. Tagad ir tāds laiks, kad jaunajiem aktieriem smagi jāstrādā, jo vienlaikus tiek sagatavoti vairāki aktierkursi – t.s. Valmieras, Liepājas, JRT – un jaunajiem jāiztur liela konkurence. Manuprāt, pirms visas šīs krīzes varēja runāt par kultūras pārprodukciju, jo tas sortiments, ko piedāvāja kultūrā, bija tik ārprātīgi milzīgs, ka cilvēks pat gribēdams nevarēja visam izsekot. Skaidrs, ka visiem jāpelna nauda, bet tomēr visa bija par daudz, visi nemitīgi kaut ko ražoja. Tāpēc uzskatu, ka gan māksliniekiem, gan teātra vadībai šis ir ļoti svētīgs laiks apdomāties – ko mēs taisām un kāpēc, un kā nekļūt paviršiem, jo cilvēkiem tomēr vienmēr būs vajadzīga tā enerģijas apmaiņa, ko sniedz dzīvs, īsts teātris.

 

Šeit – Toma Treiņa profils vietnē Izrādes.lv

Intervijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt