Rēzija Veronika Laumane 25.08.2020

AKTIERIS RUNĀ: Igors Šelegovskis

runa
Foto – Kristaps Kalns

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

 

Rēzija Veronika Laumane: Aktieris – profesija, par kuru daudzi, iespējams, bērnībā sapņojuši… vai tas bija arī tavs sapnis?

Igors Šelegovskis: Bērnībā tik konkrēti par to nesapņoju. Pirmo reizi par to iedomājos vidusskolas pēdējā gadā, kad bija jādomā par nākotni. Bet tas nebija tāds: “Ai, kur lai iet studēt?”, vairāk: “Varbūt tiešām es varētu...?”

Kā nonāci līdz studijām Latvijas Kultūras akadēmijā un vispār aktiera gaitām?

Te nav nekāda īpaša stāsta. Tiešām – es vienkārši aizbraucu, mani uzņēma akadēmijā un pēc studijām man piedāvāja darbu teātrī, tas arī viss.

Kā gāja iestājeksāmenos? Bija kādi pārdzīvojumi? Varbūt kādi veiksmes faktori vai personības iezīmes, kas palīdzēja?

Jā, tā bija traka nedēļa, pieredze, ko visu mūžu atcerēšos. Atceros, bija iestājeksāmenu pēdējā kārta, mēs visi pārstresojušies gaidījām, kas būs, un tobrīd Gundars Āboliņš, kurš bija uzņemšanas komisijā, garāmejot no tualetes, mums pateica: “Jaunieši, jūs šobrīd piedzīvojat savas dzīves skaistākos mirkļus, nekad jūs vairs tā nejutīsieties otrreiz. Kā es jūs apskaužu!” Un viņš to neteica, lai kaut kā nomierinātu mūsu nervus, viņa skatienā tiešām bija tāda saldsērīga nostalģija, un, jā, šobrīd es ļoti labi saprotu, par ko viņš runāja.

Vai atceries, kādi bija tavi pirmie iespaidi, uzsākot aktiermākslas studijas?

Biju laimīgs. Gribēju visiem visu laiku stāstīt, cik interesantas nodarbības man ir, cik fantastiska skola tā ir. Jutos ļoti īpašs. Pat tad, kad pār mūsu, studentu, galvām lija neiedomājami mēsli, mēs visi jutāmies īpaši. Varbūt pat tieši tāpēc, jo bija dzirdēts, ka aktierus studiju laikā nolīdzina līdz ar zemi, un likās: “Jā, es iziešu šim cauri, jo tikai tas mani padarīs par ģeniālu aktieri”. Un tad es jau fantazēju, kā intervijās, līdzīgi kā tagad, stāstīšu, kam man bija jāiziet cauri, lai šeit būtu, cik fiziski un emocionāli rūdītam bija jābūt, utt. Bet tie tiešām bija tikai pirmie iespaidi, paldies Dievam.

Skats no izrādes "Liesmojošā tumsa" (2015, rež. Elmārs Seņkovs). Igors Šelegovskis – Karloss // Publicitātes foto

Cik viegls vai sarežģīts bija studiju process?

Man īsti nav, ar ko salīdzināt, jo neko citu neesmu studējis, bet lielākās grūtības bija tikai par praktiskas dabas jautājumiem, piemēram, es dzīvoju Jelgavā un katru dienu braukāju ar vilcienu, tas nozīmēja celties sešos katru rītu. Tas varbūt neizklausās traki, bet, tā kā no akadēmijas mēdzu atbraukt tikai ap pussnakti pēc intensīva darba, un tā bez apstājas, tad vienā brīdī sāku citādi just savu ķermeni. Bet pats studiju process... nu, protams, nebija viegli, bet šīs grūtības nebija īsti grūtības, jo es to ļoti gribēju. Jo smagāk gāja, jo lielāku progresu es sevī jutu, un tad tu nedomā: “Vai cik grūti tas bija, cerams vairs tā nebūs”, bet gan: “Labs, šito šodien es pacēlu, redzēs vai rīt varēšu vairāk!” Un tāpat arī par neveiksmēm un zaudējumiem – es vienmēr vainoju sevi, savu slinkumu vai partnerus, vai pasniedzējus, vai vēl kādu trešo, kuram nebija nekāda sakara ar to, bet nekad nesūdzējos, ka kaut kas būtu bijis par grūtu.

Vai aktiermākslas studijas mainījušas tevi kā personību?

Agrāk man likās, ka man ir personības iezīmes, kuras ir manī studiju dēļ. Bet tad esmu saticis cilvēkus, kas ir līdzīgi man, bet kuriem nav ne mazākā sakara ar šo profesiju. Tāpēc es tiešām nezinu. Cilvēka psihe ir tik smalka, un reti kad var izskaitļot, kas ir atstājis nospiedumus personības izaugsmē. Turklāt tā jau nav tikai skola, kas ietekmē, ir ļoti daudzi citi faktori un cilvēki, kas šķērso tavu dzīves līniju un atstāj tur savas korekcijas.

Vai ir kāda atziņa no pasniedzējiem, ko esi paņēmis sev līdzi pēc studijām?

Esi godīgs.

Kā notika pāreja no studijām uz, ja tā var teikt, lielo teātri?

Diezgan gludi. Es to pāreju tā baigi nejutu, jo man tas notika vienlaikus ar studijām – profesionālajā teātrī debitēju jau 3. kursā, līdz ar to tā nebija radikāla un pēkšņa pārmaiņa.

Kas, tavuprāt, ir svarīgākie pieturas punkti tavā līdzšinējā karjerā?

Viens no šādiem punktiem ir aktiermeistarības eksāmens 2. kursā, kad spēlēju lugas “Pīļu medības” fināla ainu, pēc kuras mans kursa vadītājs Elmārs Seņkovs mani ieraudzīja. Otrs šāds punkts bija kursa izrāde “Liesmojošā tumsa” 3. kursā, kur spēlēju neredzīgu jaunieti, pēc šī darba mani tāpat ieraudzīja Ojārs Rubenis, kas tolaik bija Nacionālā teātra direktors.

Nacionālā teātra mājaslapā par tevi rakstīts: “Igora stiprā puse ir cilvēki, kas nonākuši “uz robežas” un risina eksistenciālus jautājumus, jo viņš prot ieraudzīt to, kas slēpjas aiz virskārtas.” Kā norit tavs darbs ar lomām – kas ir tas, ko tajās meklē?

Kad veidoju lomu, mans galvenais resurss esmu es pats. Vēl nesen man likās – tā ir sakritība, ka tieku pie tādas lomas, kur man šķiet, ka tas ir par mani, ka šī luga un šis stāsts ir no manas dzīves, tikai citādi iesaiņots. Bet šobrīd man šķiet, ka tad, kad veidoju lomu, es to neapzināti daru 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā, un to, kas ir lugā, implementēju dzīvē. Tā tas nenotiek vienmēr, jo ne visi darbi mani spēj aizraut, droši vien tad to var arī redzēt gala rezultātā.

Skats no izrādes "Klūgu mūks" (2017, LNT, rež. Indra Roga). Igors Šelegovskis – Jezups jaunībā, Karlis Reijers – Francis jaunībā // Foto - Margarita Germane

Vai tev ir kāda mīļākā loma?

Laikam tomēr nē, jo loma pati par sevi jau nav nekas, tā iegūst svaru izrādes stāsta kontekstā. Bet man laikam nav arī tāda mīļākā izrāde, ko spēlēt. Ir reizes, kad apnīk spēlēt kādu izrādi; ir reizes, kad sailgojos pēc kādas izrādes; ir reizes, kad nejūtos nekā un vienkārši atstrādāju (kas ir vissliktākais); ir reizes, kad negribas spēlēt kādu izrādi un liekas, ka būs mocības, bet tad sāc spēlēt un noķer bezmaz pirmizrādes sajūtu. Vārdu sakot, ir daudz dažādu variantu, un bieži vien tas ir neprognozējami, jo man tas ir ļoti atkarīgs no iekšējā stāvokļa, kurā atrodos.

 

Igora Šelegovska profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā - šeit.

Intervijas autore - Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju 3. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt