Baiba Kalna 28.08.2020

“Visvairāk man pietrūkst garīgo līderu”

Portreta foto – Dagmāra Legante

Līdzīgi kā šahists, vienmēr cenšos domāt trīs gājienus uz priekšu, teic režisors un aktieris Intars Rešetins. Viņš pandēmijas izraisītās dīkstāves laiku izmantojis, lai izvērtētu notiekošo, plānotu nākotni, gatavotos nezināmajam un strādātu. Nesen Nacionālā teātra e-teātra platformā “Baltais kubs” pirmizrādi piedzīvoja viņa iestudētais beļģu autora Žana Pjēra Dopaņa darbs “Skolotājs”.

Kāds jums bijis šis daudziem visai sarežģītais laika periods profesijā?

Man bija tā laimīgā iespēja strādāt. Vispār, cik es sevi atceros, vienmēr esmu strādājis. Mans tēvs bija agronoms, skolas gados strādāju kolhozā. Kad Latvija kļuva brīva, tēvs strādāja komunālajā dienestā Rūjienā un iekārtoja darbā arī mani. Biju gan pļāvējs un sētnieks, gan galdnieks un krāsotājs. Kad atnācu uz Rīgu un sāku mācīties Kultūras akadēmijā, kādu laiku akadēmijā biju sargs. Pēc tam jau kā students vadīju pasākumus, tad parādījās pirmās kinoiespējas, reklāmas, un tā joprojām strādāju. Pandēmijas laiks nebija izņēmums. Pirmo pandēmijas mēnesi gan kā vairākums biju mājās, jo mūsu industrija bija pilnībā apstājusies. Tā nevajadzības sajūta un apjausma, ka esi dzīvojis mazliet tādā kā sevis uzburtā burbulī – cik esi nozīmīgs un svarīgs –, kad globālā kataklizma noglāsta vistiešākajā veidā... Tad saproti, ka māksla, sports, tūrisms, izklaide nav prioritārās profesijas.

Diezgan skarba atklāsme. Bija arī cilvēki, kas par šo jomu profesijām to teica tiešā veidā.

Precīzi. Skatuves mākslinieki rada tādu kā garīgo matēriju, kas, ceru, izglītotajai sabiedrības daļai kaut ko nozīmē, taču jau izsenis viena daļa sabiedrības mākslas nozarē strādājošos bieži uzskata par cilvēku grupu, kas nodarbojas ar ko nebūtisku, proti, mūs netver nopietni, sevišķi skatuves māksliniekus, kuru darba augļi ir gaistoši, tie nav tverami. Tas nav nekas fiziski paliekošs – ja vien nav fiksēts foto vai video. Zināmā mērā saprotu arī viņus. Piemēram, kad izrok grāvi, tas paliek mūžīgi, ja vien to neaizber vai nenopludina. Un tagad, kad bija pandēmija, cilvēki katrs satraucās par sevi, savu eksistenci – kāda tur māksla?! Māksla tad kļūst sekundāra… Protams, bija neziņa un bailes par nākotni, nozari kopumā. Tādos brīžos ir grūti sevi motivēt, jo nezini, kad atkal varēsi realizēt savu radošo potenciālu. Bet bija arī iespēja kaut ko pārvērtēt, izsijāt, saprast – par sevi un par mākslas nozīmīgumu gan pašu, gan sabiedrības acīs. Paralēli tam, ka teātri mani ir uzrunājuši un vēlas sadarboties, gatavojos arī iespējamajam pandēmijas otrajam vilnim.

Vai konkretizēsit?

Palikšu pie vispārinājuma, jo visātrāk var nozagt ideju. Un līdz šim manā neilgajā režisora karjerā tā jau ir gadījies. Bet es nesūdzos, jāpamaina tikai fokuss. Varbūt tā pat vienmēr nav zagšana...

..bet kāds kopīgs energoinformatīvais lauks, kurā viss saslēgts.

Tieši tā. Idejas virmo gaisā.

Izrādes “Skolotājs” pieteikumā teicāt, ka šobrīd dzīvojam savā ziņā vēsturiskā laikā, kas atstās savas pēdas.

Pasaule nekad nebija apstājusies. Ir tik unikāli, ka zeme, gaiss, jūras, okeāni pašattīrās, un aizvien mazāk mēs kaut ko piesārņojām. Stopkrāns bija tik nepieciešams. Arī cilvēkiem tas trakais skrējiens pēc karstā pīrāga, merkantilais kapitālisms, kurā dzīvojam. Ir veselīgi apstāties, neskriet un padomāt, kas mums patiesi ir vajadzīgs un nozīmīgs. Latvijai ir salīdzinoši labi rādītāji pandēmijas laikā, esam mazliet pasargāti. Bet, runājot vispārināti, ja šī pandēmija beidzas tagad, tad globālā mērogā nekas nemainīsies. Tad šis būs tāds mirklis vēsturē, ko vēlāk varēsim apčūpstināt: redz, kā toreiz bija, uz trīs mēnešiem viss apstājās.

Lai globāli mainītos cilvēku domāšana un vērtību sistēma, šim sarežģītajam periodam jābūt ilgākam, ko, protams, nenovēlu, bet, ja runājam par aspektu – kādas pēdas tas atstās, tad būtiskām pārmaiņām būtu vajadzīgs garāks laika posms. Manuprāt, cilvēkiem ir īsa atmiņa, mēs tik ļoti esam pieraduši pie sava komforta, dzīves līmeņa, lielā skrējiena.

 

Jūsu jaunākais iestudējums tapa interneta videi. Kā vērtējat šāda formāta izrāžu iespējas un nākotni?

“Skolotājs” ir e-teātris, bet šī tomēr ir teātra izrāde, kas tika filmēta. Tas ir teātris, kas tuvojas kino. Domāju, ka e-teātra formāts varētu pastāvēt arī turpmāk, jo ne visiem ir iespēja atbraukt uz teātri klātienē. Ir cilvēki, kuri dzīvo tālu no teātriem, arī ārzemēs, ir veci, slimi, trūcīgi, kuriem nav tik vienkārši nokļūt teātrī, pat ja viņi to vēlas. Turklāt tā ir iespēja arī mums visiem – gan režisoriem un aktieriem, gan tehniskajiem darbiniekiem un citiem, kas iesaistīti izrādes tapšanā, – strādāt profesijā. Un tas ir viens no ieguvumiem, ko Nacionālais teātris, manuprāt, gudri izdomājis – kā uzrunāt skatītājus, jo komunikācija notiek. Ir svarīga enerģijas apmaiņa, lai nepazaudētu saikni ar skatītāju.

“Skolotājā” veiksmīgi sasaistāt vienmēr būtiskus jautājumus ar pašreizējo aktualitāti. Kas bija galvenais, kāpēc izvēlējāties šo materiālu?

Iecere par “Skolotāja” iestudēšanu kūņojās jau gadus piecus. Un nav pat svarīgi, vai es būtu to iestudējis agrāk. Tā kā izrāde tapa pandēmijas laikā, iegriezu to šodienīgi, bet lielie jautājumi jau paliek nemainīgi. Darbā ir daudz paralēlo tēmu, bet viena no tām, kas mani visvairāk ievibrēja, atgriežoties pie minētā lielā skrējiena, komercializācijas, daudzviet prevalējošā merkantilisma, – vai šodien vispār kādam ir vajadzīgi ideāli un ideālisti? Vai mēs ticam ideāliem? Un, ja tādi ir, vai neizskatāmies smieklīgi? Vai esam gatavi kaut ko darīt aicinājuma dēļ, tāpēc, ka tas ir mūsu sirdsdarbs, vai arī galvenais, kas mums šodien vajadzīgs, ir aizvien ātrākas mašīnas, lielākas mājas, jaunāki gadžeti? Man būtisks ir jautājums – vai mūsu šodienas vērtību sistēmā ir kaut kas pārlaicīgs, kas nav tikai gaistošs krāms, kuru pēc gada nomainīsim pret nākamo krāmu. Šīs garīgās vērtības, vertikāle – tie ir tādi globāli un arī man personiski svarīgi jautājumi, kurus risinu pats sev. Iestudējumā bija svarīgi pareizi salikt akcentus un iedot skatītājiem vibrāciju, lai arī viņi par to aizdomātos.

Līdzīgi vairākiem iepriekšējo paaudžu režisoriem, skatuves karjeru esat sācis kā aktieris un režijā ienācāt ar lielu aktierisko pieredzi. Kā šī pieredze palīdz, un ar kādiem aktieriem pats vēlaties strādāt savos iestudējumos?  

Labs jautājums. Valkājot režisora kurpes, augusi atbildība, bet vienu zinu noteikti – pie aktieriem vienmēr iešu sagatavojies un ar labu dramaturģiju. Esot aktiera profesijā teju 20 gadus, varu teikt, ka man bijusi tiešām liela pieredze un spēlēts ir daudz. Gan pie labākiem režisoriem un dramaturģiskā materiāla, gan pie ne pārāk, tādēļ zinu, cik svarīgi ir manis nosauktie komponenti – laba dramaturģija un režisora sagatavotības pakāpe, sākot mēģinājumus. Jāteic, ka neesmu pavisam atvadījies no aktiera profesijas, joprojām spēlēju JRT izrādē “Cerību ezers” (2015, rež. Vladislavs Nastavševs – B. K.), ik pa laikam saņemu uzaicinājumus piedalīties kādā no repertuāra teātru iestudējumiem. Tiesa, līdz šim esmu atteicis, jo nevēlos sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, turklāt režisora profesijā darbi saplānoti jau gadu, pusotru uz priekšu. Ir piedāvājumi arī kino lauciņā, par ko prieks, jo kino ir mana kaislība.

Manuprāt, aktieris teātrī ir galvenais. Protams, teātris ir kolektīva māksla, bet tas, ko dara aktieris, ja viņš to dara pa īstam, ir patiesības klātbūtnes mirklis.

Mans notikums un lielais atklājums, strādājot pie “Skolotāja”, bija Uldis Anže. Nekad iepriekš ar viņu nebiju strādājis, zināju, ka viņš ir lielisks aktieris, bet šāda satikšanās, kad saslēdzas laiks, autors, režisors, materiāls un aktierdarbs, sniedz patiešām lielu gandarījumu. Maz ir aktieru, kas var tā dalīties. Mēs varam tehniski nospēlēt un piemānīt, bet, ja aktieris to laiž tik ļoti caur sevi un padara tik personisku, tad viņš saaug kopā ar savu tēlu un problēmu. Viņš paņem tik patiesu noti, ka aizmirsti – tas ir Uldis. Un tā ir mana katarse. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte, kad redzi, ka aktieris ir noticējis par simts procentiem. Līdz ar to arī es spēju noticēt. Tas ir viņa un mans, dzīvs un patiess. Ja aktieris izrādē melo, tā ir mana atbildība. Tad sanāk, ka es necienu savu profesiju, kolēģus, pasniedzējus. Aktieros visaugstāk vērtēju attieksmi. Attieksmi gan pret darbu, gan materiālu, gan kolēģiem. Tev var būt milzu talants, bet, ja attieksmē būsi paviršs vai arogants, tas man ļoti nesimpatizē un citreiz, iespējams, izvēlēšos mazāk talantīgu aktieri, taču ar vajadzīgo attieksmi.

Skats no izrādes "Māte" (DT, 2020) // Foto - Mārcis Baltskars

Kas jums ir svarīgākais, iestudējot izrādi?

Nesaku, ka esmu gudrāks vai pārāks, bet man, iestudējot izrādi, centrālais ir aktieris. Protams, man ir svarīga forma, visas detaļas – scenogrāfija, skaņa, gaisma, mūzika, kostīmi –, bet stāstu stāsta aktieris. Viņš pārraida to informāciju, par ko vēlos sarunāties ar skatītāju. Un aktieris ir jāmīl, lai viņš darītu to tīri. Es panākšu daudz vairāk, ja aktieris būs pozīcijā, nevis man opozīcijā, ja mēs būsim viens veselums. Protams, es kā režisors varu izstāstīt stāstu caur bildēm, asociācijām, kur aktieris ir izpildītājs, robots, bet mani tas neinteresē. Man ir svarīgi, ka aktieris gūst gandarījumu, lai viņš sasniedz katarsi caur savu darbu. Tur jau ir tā jēga aktiera darbam, ka esmu viņa palīgs, nevis kaut kāds vergturis, despots.

Izrādes forma var būt dažāda, bet tai jābūt patiesai un piepildītai. Mani neinteresē tikai forma formas pēc, lai kādu provocētu vai pārsteigtu. Negribu par katru cenu izdomāt un izdarīt kaut ko tāpēc, lai tikai mani pamanītu. Mani tas mākslā neinteresē. Man ir svarīgi izdomāt savu pasauli, savus noteikumus tā, lai mēs ar aktieriem esam viens veselums. Un lai mums patīk tas, ko darām. Tad mēs varam stāstu godīgi izstāstīt. Ja šajā procesā iznāk kādu paprovocēttad tas ir sekundāri. Taču tas nedrīkst būt pašmērķis. Tad darbam nav jēgas.

Kādus secinājumus par režisora darbu šajos gados jau esat guvis?

Režisors pēc būtības ir vientuļnieks, tāds vientuļais vilks. Ir tāds stereotips, un lasīts, ko citi režisori teikuši, bet es tam īsti nevaru piekrist. Jā, mēs esam vieni, bet tas ir sākuma posmā, kad meklē materiālu, formu, izteiksmes līdzekļus. Tās dzemdības, mokas, kad tu inficējies ar kādu materiālu, tēmu. Bet man tomēr ir svarīga mana komanda. Tas ir scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, komponists, horeogrāfs un citi. Varbūt tāpēc, ka nāku no aktieru vides vai, iespējams, tāpēc, ka astotajā studijā Kārlis Auškāps audzināja mūs vairāk kā personības, nevis kā komandas spēlētājus, un tas man kaut kā ir pietrūcis, tāpēc eju pretējo ceļu. Kad tev ir komanda, tu inficē to ar savu ideju. Ir svarīgi, lai viņi iedegas. Un tad tu neesi viens. Kad aizdedzini arī aktierus, mēs jau esam liels spēks un varam darīt lielas lietas. Tāds ir mans ideālais ceļš, kaut gan ne vienmēr tas izdodas. Ne vienmēr komanda spēj atrasties uz viena plosta, varbūt sadalās kā “Nāves ēnā”, kāds aizpeld kaut kur tālāk. Starp citu, es gribētu iestudēt “Nāves ēnā”. Mani satrauc diletantisms mākslā, viduvējību celšana saulē, glorificēšana. Nereti viss, kas ir viduvējs, mums ir brīnišķīgs, ģeniāls. Visvairāk man šodien pietrūkst tādu izteiktu garīgo līderu. Varbūt tā ir mana lokāla sāpe.

Vai tā nav visas mūsu sabiedrības kopējā sāpe, ka trūkst garīgo līderu un vienojošu lielo ideju?

Es varu tam simtprocentīgi piekrist. Vai tā ir gadsimta blakne, ka viss ir tik paviršs, virspusējs? Domāju, lielākoties visapkārt ir centīgi amatieri. Nav autoritātes, ir kaut kādas pseidoformas, psiedoizteiksmes līdzekļi, pseidolīderi. Un pseidodomāšana, kas ir tāda plus mīnus pieklājīga, bet mums nav šodienas Raiņa, nav Eduarda Smiļģa. Bet vai viņi mums vispār ir vajadzīgi? Paskatieties apkārt, lielākā daļa skrien, dzīvo, ir laimīgi. Par to mazliet runāju arī “Skolotājā”. Un te mēs nonākam pie tādas globālas traģēdijas. Vai varbūt arī lokālas, manas. Tas skumdina. Jo šodien katrs otrais ir aktieris, katrs trešais ir režisors. Visi ir eksperti, politiķi, pilns ar influenceriem un blogeriem. Vai tas ir influencerisms vai virtuālā vide, kas mūs notrulina? Jaunieši, ļoti mazs procents cilvēku vispār apmeklē teātri, vēl mazāks procents lasa grāmatas. Būtu interesanti veikt pētījumu, kas notiek cilvēku galvās, ar ko viņi dzīvo, ar kādām domām. Tikai labāku gadžetu un lētāku desu?

Varbūt es dzīvoju savā alā un vairāk jātiekas ar cilvēkiem. Es vairāk esmu tāds savrups, man nepatīk būt cilvēkos. Un var būt, ka viedokļu līderi un garīgo vērtību paudēji ir, bet viņi arī ir apmulsuši šajā gadsimtā un es viņus īpaši daudz neesmu sastapis. Bez šaubām, ir cilvēki, kas ir talantīgi, kaut kādā mērā īpaši un gaiši. Tas ir tāds šodienas retums. Būvniekiem ir teiciens: darbu dara ķep ļep. Ir tāda sajūta, ka ir tāds ķep ļep laiks. Kaut vai viens ar teātri nesaistīts piemērs no dzīves. Man māju remontēja mans draugs, bijušais draugs. Kāpēc saku – bijušais? Tāpēc, ka viss tika izdarīts ķep ļep. Un draugs. Un samaksāju par to bargu naudu. Tad domāju – ja es savu darbu darītu ar šādu attieksmi... Protams, zinu, ka daudzas profesijas pie mums ir nenovērtētas: skolotāji, mediķi, arī bibliotekāri, kolektīvu vadītāji un citi. Ir entuziasti, ideālisti, kas iet un dara. Un gribas teikt: mīļie, paldies, ka jūs to darāt!

Rūjienā mācījos pie skolotājiem, kas bija pusmūžā, lielākoties dzīves saguruši un savus audzēkņus neiededza līdz galam. Jā, viņi pieklājīgi darīja savu darbu, labāk vai sliktāk. Ar retiem izņēmumiem ir bijis tā, ka kāds tev notic un ved tevi uz priekšu, vai kāds tevi ceļ vai rada to sajūtu, ka esi īpašs. Mēs jau visu dzīvi pēc kaut kā tāda teicamies. Uzskatu, ka tad skolēnam ir citi panākumi, cita motivācija. Ir jāmīl ne tikai sava profesija, bet arī skolēns, kuru māci. Manā dzīvē nav bijis šo motivējošo cilvēku, ar retiem izņēmumiem. Tas gan nenozīmē, ka esmu nepateicīgs draņķis, gan jau tajā vecumā man bija citas prioritātes, kam maz sakara ar mācībām. Atskatoties ar šodienas izpratni, varu nonākt pie tādām atziņām.

Man vienmēr ir gribējies, lai būtu tāds režisors, kas atnāk un visus iededz – jā, ejam, darām, stumjam to akmeni kalnā! Nezin, vai viņš ripos mums virsū vai ne, bet stumjam! Ne velti ir teiciens, ka ikvienam aktierim ir vajadzīgs savs režisors. Šo tēmu var attiecināt arī uz citām profesijām.

Skats no izrādes "Dēls" (DT, 2019) // Foto - Mārcis Baltskars

Kuras bijušas jūsu autoritātes teātrī, profesijā?

Man pietrūkst Krodera, viņš bija viens no maniem režisoriem – pedagogiem. Katru reizi, kad esmu Valmierā, aizeju pie viņa uz kapiņiem. Divas reizes palaimējās spēlēt pie viņa – “Idiotā” (VDT, 2006) un “Kreisajā pagriezienā” (DT, 2004). “Idiotā” arī ir ideālu meklējumi, ideālais cilvēks. Tā ir svētība spēlēt tik dziļā materiālā, meklēt cilvēcības kodolu caur sevi līdz Dievam un atpakaļ. Kad tur spēlēju, biju pavisam jauns aktieris, 25 gadi. Fenomenāli, cik Kroders vienkārši strādāja. Nekas pārgudrs, nekas pārpasaulīgs, nekas sarežģīts, bet tik cilvēcisks un uzrunājošs. Un tie viņa dzīves piemēri un atbildes uz jautājumiem... Savukārt režijas maģistratūrā mans pedagogs bija Mihails Gruzdovs, un domāju, ka no viņa esmu paņēmis patiesības mērogu, to, ka aktieris nedrīkst melot.

No kolēģiem esmu klausījies par Pēteri Pētersonu, Juri Strengu, Kārli Auškāpu, kā viņi pulcējās ap kādu ideju. Kā Atmodas laikā kaut kas iekšēji dega, bet par to nevarēja runāt, un tas vienoja un tracināja reizē. Kas lai šodien mūs tā vienotu un tracinātu reizē? Mums ir plikas, mazas ambīcijiņas, nav tādu lielo mērķu. Bet arī man nav atbilžu. Līdz ar to man ir interesanti par to domāt un meklēt atbildes. Katrs darbs, ko iestudēju, ir atbilžu meklēšana sev. Protams, savu darbu daru tā, lai tas arī skatītājiem šķistu interesanti, bet lielākoties tas ir sevis dēļ. Ir jautājumi, kas, skaļi sakot, neļauj gulēt, un gribas uz tiem meklēt atbildes.

Kādas ir jūsu attiecības ar kritiku? Vai to lasāt, un cik tas jums ir nozīmīgi vai maznozīmīgi?

Pirms trim gadiem mums bija konflikts ar Silviju Radzobi – lai viņai vieglas smiltis – par to, kāpēc “Spēlmaņu nakts” balvai tiek nominētas vairākas vājas izrādes, no kurām es un daudzi aizgājuši pēc pirmā cēliena. Es tiešām tā domāju. Un tad 2019. gada pavasarī noliku savas ambīcijas maliņā, sapratu – man traucē dzīvot, ka ir kādas neizrunātas lietas, sameklēju Silvijas, kuru ļoti cienu, telefona numuru, piezvanīju, un mēs satikāmies Vecrīgā. Mums bija kapitāls randiņš, kur no sirds izrunājāmies. Silvija tajā sarunā man mazliet pavēra priekškaru arī uz kritiķu profesiju. Vienu teikumu, ko viņa man pateica, atcerēšos mūžam: “Intar, mēs esam vienā ierakumu pusē, nevis pretējās.” Un tā ir liela patiesība. Tikai tad sāku saprast, cik reizēm esmu bijis arogants savos izteikumos, vispārinot un ar savu puicisku aizvainojumu iespļaujot amata brāļiem un māsām sejā. Tas nenozīmē, ka atvainojos un gaidu, ka tagad mani cildinās, – tas ir sekundāri. Paldies Dievam, varu strādāt profesijā, kas ir mans sirdsdarbs, un vienmēr daru to pēc labākās sirdsapziņas. Protams, ikviens radošs cilvēks gaida atzinību, novērtējumu, bet man tas nevienā no reizēm, iestudējot izrādi, nav bijis pašmērķis. Kad “Dēls” saņēma sešas nominācijas, bija absolūts pārsteigums, ka viena maza kamerzāles izrāde, kas turklāt no iepriekšējā mākslinieciskā vadītāja puses repertuārā tika ielikta maija beigās, kad teātris nevienu neinteresē, spēja panākt tādu rezonansi. Mēs visi, kas strādājam teātra profesijās, esam publiskas personas. Arī “Skolotājs” runā par to, ka profesija – tas ir aicinājums. Ir svarīgi strādāt profesijā, kas sniedz gandarījumu.

Sekoju līdzi tam, kas tiek rakstīts, lasu recenzijas, un ne tikai to, kas attiecas uz mani. Man ļoti patīk kritiķi, kas nav aroganti. Reizēm kāds kritiķis kaut ko arogantu uzraksta, un māksliniekam tas ir ļoti aizskaroši. Tā ir cieņa pret profesiju. Tas nenozīmē, ka vienmēr vajag glaudīt. Objektīvi, neaizskarot arī var pateikt. Ir interesanti vērot: kā kritiķi cenšas pateikt savu viedokli un atrast – ko esmu saskatījis tur īpašāku nekā kolēģis jau uzrakstījis. Reizēm tas ir amizanti – re, kā šo jautājumu pagriež. Superīgi, ka kritikas tiek rakstītas, manuprāt, tām jābalstās uz analīzi: režija, aktierdarbs, forma un tamlīdzīgi. Bet arī tās nedrīkst būt pašmērķīgas, un kritiķim nav jāapkalpo teātra mārketings.

Teicāt, ka svarīgi, lai darbs profesijā sniedz gandarījumu. Vai pievērsties režijai pamudināja arī tas, ka daļu radošā potenciāla, būdams aktieris, nevarējāt realizēt? Vai arī tāpat kā katrs karavīrs grib būt ģenerālis, katrs aktieris vēlas būt režisors?

Tagad Latvijā ir populāri, ka katrs aktieris grib būt direktors. Trīs aktieri jau mums ir teātru direktori. Un vēl viena populāra lieta – dibināt savu teātri, kuri arī pašlaik aug kā sēnes pēc lietus. Domāju, vaicāsit, vai negatavojos veidot savu teātri...

Vai gatavojaties?

Noteikti ne. Bet, atbildot uz jautājumu, jā, man palika žēl sava laika, neizmantotā potenciāla. Tas varbūt skan tā, ka esmu sadomājis, cik brīnišķīgs aktieris esmu, bet ja pamatprofesija nesniedz gandarījumu, tad ir jāiet prom. Tā ir mana pārliecība. Nav jau arī tā, ka neko neesmu spēlējis un nekur neesmu to gandarījumu noķēris. Kaut kas skaists jau arī ir bijis. Nesen izlasīju interviju ar Juri Žagaru, viņš bija uzskaitījis, ka ir ieguvis kādas deviņas nominācijas. Tad sāku domāt – man kādas trīs četras sanāca, un vēl ir divas balvas, tā ka kaut ko jau esmu izdarījis. Latvijā vispār aktierskola ir ļoti laba. Es gan nezinu, vai tik mazā valstī vajag tik daudz aktieru, bet tā vairs nav mana kompetence.

Esat neatkarīgais režisors. Kādi ir šā statusa plusi un mīnusi?

Pašlaik man ir ļoti labi. Laimīgā kārtā manas izrādes skatās. Kamēr tās skatītājiem un teātra speciālistiem ir interesantas, tikmēr varu justies salīdzinoši zināmā drošībā. Cits jautājums, protams, ka man vairs nav nekādu sociālo garantiju, un es pats par visu atbildu. Bet tik labā gandarījuma jūrā kā šobrīd, man liekas, nekad neesmu peldējis.

Es izvēlos materiālu, kas mani interesē. Vairs neesmu izpildītājs, bet varu radīt un izdomāt formu, veidu, saturu, izpausmes līdzekļus, kādos gribu peldēties. Un tas iedod jēgu, gandarījumu, dziļumu, pamatu. Radoši man tagad ir ļoti interesanti.

Kā materiāls, ko vēlaties iestudēt, pie jums atnāk? Daudz iestudējat franču valodā rakstošus autorus un sadarbojaties ar tulkotāju Agnesi Kasparovu.

Es daudz lasu, režisoram tas jādara. Franču valodu gan neprotu, bet Agnese mani uzrunāja pēc manas debijas izrādes (“Nakts vēl nav galā”, DT, 2014 – B. K.), viņa ir brīnišķīgs cilvēks, un mēs esam sadraudzējušies. Nav tā, ka es iestudētu tikai franču vai beļģu autorus. Tie varētu būt kādi 65 procenti. Bet spēju identificēties ar šo materiālu, jo franču dramaturģija ir ļoti šodienīga, dzīva, tur atrodamās tēmas un dziļums mani uzrunā. Tāda ir visa zelleriāde (Intars Rešetins iestudējis četras franču mūsdienu autora Floriana Zellera lugas – “Tēvs” (ar nosaukumu “Ak, tētīt...”, LNT, 2016), “Patiesība” (MCRKT, 2018), “Dēls” (2019, DT), “Māte” (2020, DT) – B. K.). Zelleram vēl ir arī citas labas lugas. Franču kino, dramaturģijā ir saistviela, kurā man patīk peldēt un domāt tai virzienā.

Skats  no izrādes "Patiesība" (MCRKT, 2018) // Publicitātes foto

Un kas ir tā saistviela, kāpēc pie Zellera atgriežaties vēl un vēl? Eksistenciālie jautājumi, kuri aktuāli jebkurā laikā, un ikvienam tādā vai citāda veidā ar tiem kādreiz jāsastopas?

Jā, tie ir tādi lielie jautājumi, kas skar ikvienu. Zellers raksta par sociāli jūtīgām tēmām: māte, tēvs, dēls, attiecības starp vistuvākajiem cilvēkiem. Esmu šahists, man patīk domāt trīs soļus uz priekšu. Domāju par vecākiem, par sevi, kāds būšu vecumdienās, par savām attiecībām ar bērniem un sievu. Viss iet caur manu prizmu, pasaules uztveri, manām vērtībām, tāpēc šie darbi man ir ļoti personiski. Režija ir augstākā matemātikaLabs režisors ir arī labs komponists. Zellers mani piesaista arī ar to, ka viņš savus darbus raksta kā puzles. Man patīk risināt rēbusus, atminēt. Skatītājiem neatklāt visu uzreiz, lai paši domā. Šis ir autors, kas liek domāt. Tikai tad, kad esi izdomājis, tu liec klāt jūtu dabu, un beigās tev ir katarse un apogejs mākslā. Tāpēc man šis autors ir mīļš. “Skolotāja” autors beļģis Žans Pjērs Dopaņs pats ir bijis skolotājs, mācījis franču valodu un literatūru, viņam ir arī muzikālā izglītība. Tāpēc arī šis darbs ir ļoti personisks, tas biezums ir tik pamatots un īsts. Dopaņs sarakstījis deviņas lugas, un šī ir pirmā, ar kuru viņš kļuva slavens pasaulē. 2017. gadā viņš sarakstīja savu noslēdzošo lugu “Man gribas ēst”, arī brīnišķīgs, sociāli jūtīgs darbs. Viņš izvēlas tēmas, kas rezonē sabiedrībā, un ir personiskas. Man svarīgs materiāls, kas manī vibrē, rezonē.

Daudz lasu arī latviešu autorus. Piemēram, Mārim Bērziņam ir trīs absolūti brīnišķīgas lugas. Tikko pabeidzu lasīt Māru Zālīti. Gribēju iestudēt “Margarētu” ar Vitu Vārpiņu, izrādās, Nacionālais teātris to jau iestudējis (Reiņa Suhanova režijā, 2020 – B. K.). Ļoti gribu iestudēt kaut ko no Blaumaņa, viņa darbos ir tas latvietības pamats. Ir daudz ideju, man ir saraksts ar lugām, tā ka tie bērniņi ir palaisti gaisā, stārķi viņus nes, jautājums tikai, kurā brīdī sāksim viņus auklēt. Ar Dailes iepriekšējo vadību bija vienošanās, ka jubilejas – tātad šajā sezonā uzvedīšu Raiņa “Induli un Āriju”, bet nomainījās vadība un sākās pandēmija. Man gribējās uzdāvināt Dailes teātrim un skatītājiem izrādi, ar kuru Smiļģis pirms 100 gadiem atklāja šo teātri. Kaut kad es šo izrādi, cerams, iestudēšu. Darba un plānu pietiek. Jācer tikai, ka nebūs pandēmijas otrais vilnis.

Vai arī daudz skatāties teātri, un kāds teātris jums ir interesants?

Skatos un interesējos par notikumiem, arī par to, kas notiek citos teātros, kā klājas maniem kolēģiem. Ļoti interesanti, ka režisori ir tik atšķirīgi, domā un strādā dažādi. Ir  labas izrādes, kas pēc noskatīšanās kaut kur iekšpusē ievibrē, un ne tik labas, kuras atstāj vienaldzīgu, bet tas ir subjektīvi. Reizēm esmu vīlies arī sevī, un tas ir visskaudrāk.

Cenšos bieži braukt izrādes skatīties arī uz ārvalstīm, Igauniju, Lietuvu, Ameriku, Londonu. Ieraudzīt un sajust pasaules elpu, saprast, kā domā citi režisori, par ko viņi sarunājas ar skatītāju, kā to dara un kādēļ. Tas ir iespaidīgi. Vienmēr atvedu mājās sev ko noderīgu iespaidu ziņā. Protams, braucu skatīties arī personības, meistarus, aktierus. Esmu bijis ļoti daudzos teātros, arī Brodvejā, kur gan vairāk ir komerciāls piesitiens. Londonā pirms pieciem sešiem gadiem skatījos “Kara zirgu” (War Horse, Maikls Morpugo, Londonas Nacionālā teātra un “Handspring Puppet Company” iestudējums – B. K.), kas arī bija mazliet komerciāli, bet tā ir viena no labākajām izrādēm, ko līdz šim esmu dzīvē redzējis, jo režisors ļoti tīri virza izrādes jēgu, izmantojot iztēles teātra paņēmienu, aizbēgot no sadzīves. Absolūti precīzi, ārkārtīgi emocionāli un jēgpilni. Blakus man sēdēja gadus 80 veca aktrise, kas dzīvoja Londonā. Režisoriski veiksmīgi iestudētajā izrādes emocionālākajā vietā raudāja viņa, tad es, raudājām visa pilnā skatītāju zāle. Režisoram jābūt ļoti jūtīgam un arī labam psihologam. Es gribētu vēl iet mācīties psiholoģiju. Akadēmijā mācījāmies filozofiju, bet nebija psiholoģijas, tas man pietrūka.

Bet tikpat labi nav vajadzīgs nekas no manis nosauktajiem komponentiem. Atnāk tīrs, nesabojāts cilvēks bez priekšstatiem, absolūti no citas profesijas un rada brīnumus. Arī tas var būt unikāls skatījums no malas uz režisora profesiju un kādi jauni paņēmieni. Tā ka nav tādas pareizās formulas. Vispār, kad sāc jaunu darbu, viss jāaizmirst un jāsāk no nulles. Aktierim tas pats. Nav svarīgi, ka tu iepriekšējā vakarā spēlēji Hamletu, uz pirmo mēģinājumu atnāc kā balta lapa.

Kādu redzat savu nākotni šajā profesijā?

Radošu.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Jānis Puķīte 29.08.2020

    Laba režisora preparēšana

  • gitavgm 10.09.2020

    "Laba" preparēšana vai "labs" režisors? Vai abi divi: Laba laba režisora preparēšana???

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt