Ligita Zaula 01.09.2020

AKTIERIS RUNĀ: Mārtiņš Zariņš

Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Ar Martiņu Zariņu tiekos, nu jau var teikt – tipiskos apstākļos, pieslēdzoties “Zoom” platformai: es – brīvdienas rītā plkst. 10:00 Rīgas pilsētas dzīvoklītī, Mārtiņš – vēlā pēcpusdienā plkst. 16:00 uz velosipēda Fukuoka pilsētā Japānas jūras krastā. Tieši tik sirreāli, cik var būt.

Jau sarunas sākumā saprotu, ka sagatavotais intervijas scenārijs jāliek pie malas, jo Mārtiņa personība negaidīti aizrauj ar pārsteidzošu dabiskumu un atrašanos ārpus vispārpieņemtajām klišejām par jauna mākslinieka radošo ceļu, vēlmēm un ambīcijām.

Mana sarunbiedra brīvības sajūta ir fascinējoša, tā atklāj, ka radošajās izvēlēs nav kategorijas “pareizais” un “nepareizais”, ja ir dedzība un patiesa ieinteresētība mākslas radīšanas procesā teikt to, kas tobrīd patiesi svarīgs.

Kur jūs šobrīd atrodaties?

Esmu Japānā. Bija iespēja tur studēt un pieteicos stipendijai, šobrīd esmu maģistrantūras 2. kursā, tūlīt sāksies pēdējais semestris (Kyushu Universitāte, Fukuoka, Japāna – L. Z.). Studēju Dizaina nodaļā ar specializāciju mediju un teātra jomā. Patiesībā tas pats teātris vien ir, tikai pastiprināti ir tieši pētnieciskā joma. Pārsvarā pētu, ko dara japāņu teātru režisori, viņu teātra formas, kā tās salīdzināt un caur praktisko prizmu izprast.

Pirms Japānas Latvijas presē un interneta vietnēs īsā laika nogrieznī lasāms, ka Mārtiņš Zariņš ir gan aktieris, gan režisors, gan mūziķis. Kas bija pirmā joma, kurā jūs sevi ieraudzījāt?

Labs jautājums! Visticamāk, aktieris. Pirms studijām gāju pie Annas Eižvertiņas uz aktiermeistarības kursiem ar domu, ka stāšos aktieros. Taču sākumā noraustījos, iestājos nedaudz vēlāk tajā pašā kursā, kur biju domājis, bet tomēr režisoros. Jau 2. kursā aktīvi sajutu mūzikas mediju, kas manī bija visjaudīgākais, un pie tā pastiprināti studiju laikā strādāju. Bija sajūta, ka gribas iet ārā ielās un uz ģitāras improvizēt mūziku. Pasniedzēji pamanīja, ka man padodas improvizācija ar skaņu, un lēnā garā caur viņiem man sāka piedāvāt darbus teātrī – komponēt mūziku. Tā tas dabiski kļuva par manu pamatdarbu, dzīvojot Latvijā.

Kas bija pirmā izrāde, kurai komponējāt mūziku?

Pirmā manis komponēta mūzika bija Elmāra Seņkova izrādei “Sapnis vasaras naktī” (2016, LKA 4. kursa diplomdarba izrāde, LNT – L. Z.). Pēc tam bija mana izrāde “Raskoļņikova murgi” (2016). Tas bija kursadarbs 3. kursā. Pats biju režisors, Raskoļņikovs un mūzikas autors. Protams, aktieri man piepalīdzēja ar mūzikas ierakstiem. Trešais mūzikas darbs bija Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” iestudējumam Andreja Jarovaja režijā Ģertrūdes ielas teātrī (2016) un pēc tam – Antona Čehova “Kaija” (2017, LNT, rež. E.Seņkovs – L. Z.).

Skats no izrādes "Kaija" (2017, LNT, rež. Elmārs Seņkovs, komp. Mārtiņš Zariņš) // Foto - Kristaps Kalns

Nevienam nav noslēpums, cik liels konkurss parasti ir Latvijas Kultūras akadēmijā. Atgriežoties pie iestājpārbaudījumu laika – vai ir kāda spilgta epizode no šī procesa?

Man bija diezgan nestandarta ceļš studiju sākšanai Latvijas Kultūras akadēmijā. Kad gatavojos iestājeksāmeniem, radās nesaskaņas ģimenē par manu studiju jomu, un es noraustījos. Vienkārši neaizgāju uz iestājpārbaudījumu, ko vēlāk ļoti nožēloju. Togad iestājās vairāki mani draugi, tie paši, ar kuriem kopā mācījāmies pie Annas Eižvertiņas: Pauls Iklāvs, Aminata Grieta Diarra, Oskars Vīksne. Viņi visi iestājās, un es pēc tam kodu sev dūrē, drausmīgi nožēloju to. Jā, biju atnācis uz pirmo kārtu, un man teica, ka nav jānāk šodien, bet nākamajā dienā – taču otrreiz neaizgāju. Iestājos Tehniskajā universitātē studēt datorus (progammā “Datorsistēmas” – L. Z.). Tas mani pilnīgi neinteresēja. Paralēli šīm studijām cilvēkiem mācīju valodas un spēlēju mūziku. Tostarp ik pa laikam piestaigāju pie režisoriem un aktieriem, mēs uzspēlējām kopā mūziku.

Vienā brīdī sapratu, ka tomēr baigi gribu mācīties akadēmijā. Visi man teica “Nē!”, tostarp Māra Ķimele, kura jautāja: “Bet kāpēc tu domā, ka esi labāks par tiem daudzajiem cilvēkiem, kurus trešajā kārtā palūdzu nenākt un nestāties manā kursā?” Atbildēju, ka zinu tikai to – ja man neļaus studēt, es atradīšu citu veidu, kā to izdarīt – ja jūs aizvērsiet durvis, es ielīdīšu pa logu; ja aizvērsiet logu – es ielīdīšu caur skursteni. Māra uz mani paskatījās un teica: “Labi, nāc rītdien kā klausītājs uz aktiermeistarību.” Pēc tam gan sākās sarežģīts un ilgs ceļš ar visu eksāmenu un parādu nokārtošanu. Tikai 2. kursa vidū mani apstiprināja kā studentu, pirms tam biju klausītājs. Bija liela pretestība gan no pedagogu, gan dažu kursabiedru puses, taču beigu beigās mēs visi nonācām pie viena kopsaucēja un bija labi.

Tavs stāsts varbūt kādu var iedvesmot un iedrošināt piepildīt sapņus.

Viss, ko varu ieteikt, – nekad nedrīkst apstāties, arī tad, ja citi saka: “Nē!”, arī tad, ja kaut kas notiek ārpus rāmjiem. Kas zina, ko grib, spēj visu, ko grib – kā Rainis. Es mantrēju šo tekstu šajā laikā, un man tas ļoti palīdzēja.

Kāpēc režija, ne aktiermeistarība?

Tas bija apvienotais aktieru un režisoru kurss. Mēs bijām pieci režisori: es, Māra Ribkinska, Toms Treinis, Justīne Vaivode un Kristīne Logina. Jau mācoties pie Annas Eižvertiņas, man patika domāt, kā izstāstīt stāstu; man nebija tā absolūtā aktiera brīvība, un jutu, ka man vairāk tomēr piestāv stāstnieka profesija. Kad iestājos, vispār biju ļoti neatraisīts un saspringts džeks, bet studiju procesā daudz kas mainījās.

Vai, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, mainījās viedoklis arī par režisora profesiju, vai nokrita kāds plīvurs?

Jā, sākotnējais plīvurs, kas nokrita, bija personisks – sapratu, ka esmu ļoti kritiski noskaņots pret citiem un ka jāprot būt draudzīgam, iejūtīgam. Mākslā kompromisu ir maz – jāprot klausīties un jābūt gaišam cilvēkam, lai vispār izdzīvotu šajā sfērā. Studijām beidzoties, iestājās realitāte: saproti, ka šī joma ir sarežģīta, algas nav tik lielas un, lai dabūtu darbu, pašam ir jācīnās, jāsitas cauri. Īpaši kā komponistam tas nav viegli un vienkārši. Taču tas, ko atklāju šajā laikā, – ja cilvēks jūt, kas ir viņa dzīves ceļš un ja viņš pārāk nepārdzīvo par visādiem štruntiem un grūtībām, tad ir jāiet šis ceļš. Protams, kādā brīdī sev jautāju: “Vai man to vajag?” un tā tālāk, taču vienlaikus sapratu, ka ir jāprot iet to ceļu, kas iekšēji ir vistuvākais. Manā gadījumā tas noteikti ir teātris!

Kāds, jūsuprāt, ir ideālais teātris?

Ziniet, kad atbraucu uz Japānu, kļuvu par pedagogu. Pasniedzu teātri bērniem, mācu, kā strādāt komandā un kā apgūt valodu.

Man teātris ir kļuvis par ideālu izglītības instrumentu, un šobrīd man tas nav skatuvisks tā klasiskajā izpratnē. Manuprāt, skatoties nākotnē, teātris spēlēs lielu lomu cilvēces identitātes saglabāšanā šajā tehnoloģiskajā laikmetā, kad cilvēkiem sociālās spējas mazinās un vairāk ir datora ekrāns un sociālie tīkli.

Īpaši Japānā, kur ir tik daudz kūtru bērnu ar lielu potenciālu. Šī sociālā stigma daudzus mēģina nolikt pie vietas, sakot: jūs nedrīkstat būt atšķirīgi no pūļa, jums jābūt līdzīgiem. Es mācu tieši otrādi: ir labi uzdot jautājumus, ir labi izcelties, būt radošam, kaut ko smieklīgu izdarīt publiski. Viss ir baigi labi, tas baro dvēseli. Teorētiski es arī pieaugušajiem mācu, kā taisīt lomu spēles caur dialogiem, izmantot apstākļus – visa elementārā aktiermeistarība ļoti noder izglītībā. Tā es šobrīd redzu teātri. Varbūt nākotnē tas mainīsies, nomainoties kādām profesionālajām saistībām. Taču šobrīd man teātris ir ļoti jaudīgs ceļš, kas sagādā dvēseles piepildījumu.

Kās ir šie bērni, ar kuriem Japānā strādājat?

Paralēli studijām šeit strādāju trijās darba vietās. Vispirms sāku strādāt tādā kā pēcskolā, kur bērni pēc mācībām skolā tiek atvesti, lai darbotos dažādās aktivitātēs, kamēr vecāki strādā. Viena no tām ir teātris, kuru es vadu. Mēs taisām izrādes viņu vecākiem, kuras rādām reizi semestrī. Iepriekšējā semestrī iestudējām tādu kā etīžu skati, kur bērni sataisīja etīdes, iedvesmojoties no kādas japāņu bērnu pasakas, kuru pirms tam izlasīju. Šajā semestrī viņiem mācu monologus, līdzīgi kā Elmārs Seņkovs mums akadēmijā mācīja veidot tēlu prototipus. Protams, tik, cik bērni to var izdarīt, taču uzskatu, ka viņi baigi profesionāli darbojas, ir pārsteidzoši jaudīgi un radoši. Paralēli mācu vēl vienā katoļu skolā angļu valodu, kur arī izmantoju teātra metodoloģiju un lomu spēles.

Kā ar japāņu valodu? Vai Japānā bez tās var izdzīvot?

Kad atbraucu, pratu tikai sasveicināties. Taču pēc dabas esmu poliglots un arī jomu ziņā, kurās darbojos, aktieris, režisors, mūziķis. Savā ģimenē runāju gan latviski, gan krieviski, jo mamma ir no Krievijas. Es jau zināju angļu un franču valodu. Sākumā man bija ļoti grūti, taču kaut kā dzīve mani piespieda iemācīties. Bija intensīvie japāņu valodas kursi, un tos piecu mēnešu laikā pabeidzu, apgūstot tikai pamatus. Taču sanāca, ka iepazinos ar savu sievu un viņa man šo valodu iemācīja. Šobrīd japāņu valodā runāju absolūti brīvi, ar hieroglifu rakstīšanu gan vēl ir pagrūti.

Skats no izrādes "Koncerts augiem" festivālā "Homo Novus" (2017, rež. Toms Treinis) // Publicitātes foto

Pirms aizbraukšanas uz Japānu jums bija diezgan intensīvs gads radošajā dzīvē Latvijā. Atceros, ka festivālā “Homo Novus 2017” radījāt savdabīgu un netradicionālu izrādi “Koncerts augiem” Latvijas Universitates Botāniskā dārza Palmu mājā. Kā radās šāda ideja?

Izrāde radās tandēmā ar režisoru Tomu Treini. Festivālā mūs uzaicināja piedalīties Gundega Laiviņa (Latvijas Jaunā teātra institūta direktore un festivāla “Homo Novus” programmas kuratore – L. Z.). Piekritām un tad abi brainstormojām, ko foršu varētu kopīgi uzcept. Man šķiet, Tomam Treinim radās ideja par koncertu augiem. Šī doma man nenormāli patika, jo pēc dabas esmu komponists un mūziķis, kā arī interesē neizskaidrojamas lietas. Esmu diezgan spirituāls cilvēks un vienmēr esmu jutis, ka augi mūs uztver, ka tie spēlē lielu lomu mūsu sabiedrībā, kad runājam par dabu un ekosistēmu kopumā. Izrādes pamata iecere bija vairāk apzināties augu klātbūtni mūsu dzīvē. Vispār tas bija baigi labs pētījums – paskatīties, kā augi reaģē uz skaņu un tekstu. Un viņi patiešām reaģē. Varbūt teātris nav vieglākais medijs, kā veikt šo pētījumu un izrāde arī varbūt nav labākais veids, kā to izpaust, taču tēma bija ļoti interesanta.

Kā praktiski veicāt pētījumu?

Mums ar Treini bija vairākas metodes. Tikām sapazīstināti ar vienu šamani, ar kuru kopā devāmies uz Gaujas senleju. Gājām pa interesantam takām un veicām tādus kā rituālus, kuros sasveicinājāmies ar mežu. Ierakstījām skaņas dabā, domājām, kā tās uztaisīt kompozīcijā, kas augiem varētu būt patīkamas. Tad sūtījām aktierus mežā, lai viņi tieši pie koka uztvertu, kāds varētu būt tā iekšējais monologs. Aktieri Edgars Samītis un Iveta Pole pieslēdzās šai idejai un radīja ļoti interesantus monologus. Tā bija laba meditatīva pieredze. Izmantojām speciālu ierīci, ar kuru elektrodus varēja piestiprināt pie auga, un tad tā spēlēja notis pēc elektroimpulsu parametriem, kurus augs sūtīja. Taču beigu beigās uzrakstīju pats savu kompozīciju ar sintezatoru un dabas skaņām. Man liekas, ka svarīgāks šajā procesā bija ceļš, ne rezultāts. Tas bija nestandarta uzvedums, un man patīk, ka kopā ar Tomu Treini noriskējām un gājām šādu absolūti pionieru gājienu. Tālāk, cik zinu, Austris Mailītis ar Annu Ķirsi taisīja koncertu mežiem Somijā un Latvijā (2019, “Koku opera” – L. Z.). Man tas liekas ļoti labi, ka cilvēki iet šo drusciņ ekscentrisko ceļu.

Man radies iespaids, ka jūs vairāk ejat mūzikas virzienā.

Jā, mūzika man joprojām ir ļoti klātesoša. Arī šobrīd esmu izbraucienā ar divriteni, un man līdzi ir akustiskā ģitāra. Pēc atbraukšanas uz Japānu mainījas tas, ka mazāk spēlēju mājās, bet vairāk cenšos mūziku sasaistīt ar dabu. Spēlēju visur: pludmalēs, kalnos, mežos. Tas man ir kā rituāls – attīrīšanās ceļš. Bieži kaut ko ierakstu un nošēroju Facebook vai Instagram. Šobrīd neesmu ļoti aktīvā profesionālajā fāzē, bet vairāk iekšējā pašizaugsmes posmā. Tā noteikti kādā brīdī beigsies, un sāksies darbs.

Atgriežoties pie režisora profesijas, kādas īpašības, jūsuprāt, ir svarīgas režisoram?

Režisoram jāprot klausīties, izstāstīt stāstu, jābūt iejūtīgam, organizētam, labam diplomātam un pat demagogam. Jābūt kaislīgam, ļoti erudītam, un jāpiemīt dabiskai tieksmei izzināt sabiedrībai svarīgās tēmas. Tāds īpašību kopums.

Vai jums režijā ir kādas autoritātes?

Jā, protams! Sāksim ar Māru Ķimeli. Viņa man vienmēr bijusi vislielākā teātra autoritāte un visjaudīgākais skolotājs. Arī Elmārs Seņkovs, mans tuvs draugs un skolotājs. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš mani ievilka komponēšanas darbos. Arī Dmitrijs Krimovs, pie kura biju praksē Maskavā. Jā, visi šie trīs cilvēki arī ir manas lielākās autoritātes. Māra Ķimele man atvēra acis par daudzām lietām dzīvē, par ko esmu ļoti pateicīgs. Bieži atceros, ko viņa man mācīja, – tas īstajos brīžos atnāk pie manis.

Ko jūs ļoti gribētu iestudēt?

Mani uzrunāja Džeka Londona The Scarlet Plague, latviski tas būtu “Sārtais mēris”. Tas ir pilnībā par šībrīža laiku – par mežonīgu pandēmiju, kas sagrauj sociumu. Vēlos atrast veidu, kā to labi izstāstīt. Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad ir ļoti daudz nezināmā, un uzskatu, ka par to mākslā vajag runāt aizvien dziļāk. Džeks Londons ir labs stāstnieks, un mani uzrunāja veids, kā viņš šo īso stāstu uzrakstījis. Tas ir jaudīgākais, ko esmu lasījis pēdējā pusotra gada laikā.

Kādas, jūsuprāt, ir ideālās aktiera un režisora attiecības?

Man liekas, ka aktierim un režisoram kaut kādās tēmās jābūt domubiedriem. Noteikti jāatrod viena prizma, strādājot pie viena darba: vai tas ir izpausmes veids, mūzika, deja, autors u. tml. Procesā ir jāatrod saskarsmes punkts, caur kuru var rasties patikšana vienam ar otru strādāt. Man liekas, tad arī rodas ideālās attiecības un viss sakārtojas: tas, ko vienam no otra vajag, un tas, ko viens otram var dot. Vismaz es to redzu tā.

Vai svarīgs ir vienāds pasaules uzskats?

Man liekas, ka ir baigi interesanti, ja pasaules skatījums abiem ir absolūti cits, tad pasaules saskaras, rodas eksplozijas un metamorfozes.

Vai režisors savā ziņā nav manipulators? Ir dzirdēti stāsti arī par diezgan skarbiem attiecību modeļiem starp režisoriem un aktieriem.

Manuprāt, režisoram ir jāprot iedot vadlīnijas, ko viņš grib izstāstīt un ko grib izdarīt. Tad dabūt no konkrētā mākslinieka viņa iekšējo toni, krāsu pasauli un iedabūt šajā kompozīcijā, lai iederas. Režisors jau šo konceptu taisa. Man liekas interesanti, ka ir dažādi spēlētāji un režisors var šīs atšķirīgās krāsas savienot. Vienmēr ir strīdi un cīņas. Bet strīds ir virzītājspēks, un tas nav slikti. Ja nevar atrisināt un nonākt pie kāda kopsaucēja, tad, jūs jau zināt, bieži mainās sastāvi. Labs režisors ir tāds, kurš labi zina savu aktieri. Viņš zina, ja uzspiedīs uz konkrētās pogas, tad dabūs no aktiera laukā to, kas vajadzīgs. Ideāls piemērs ir Māra Ķimele. Viņa spēja mūs saraudināt un pat pilnīgi salauzt uz skatuves, bet vēlāk jau mēs sapratām, ka tas bija vajadzīgs, tas bija tas īstais punkts, lai saslēgtos ar lomu.

Skats no izrādes "No zirga līdz personībai” (2015, rež. Gilds Aleksa). Mārtiņš Zariņš - pirmais no labās puses // Publicitātes foto

Kā skatāties uz kritiku?

Joprojām lasu kritikas. Par aktuāliem darbiem, kas Latvijā notiek. Man ir arī daži favorītkritiķi. Tas ir svarīgi, ka ir erudīti, izglītoti cilvēki, kuri atnāk un paskatās procesu no malas. Vajag tikai vairāk kritiķus aicināt uz mēģinājumiem, papļāpāt kopā un saņemt kādus ieteikumus. Man liekas svarīgi, lai abas jomas viena otrai palīdz: kritiķi – māksliniekiem, mākslinieki – kritiķiem. Domāju, ka tomēr kritiķis pārāk vēlu ienāk zālē, tikai uz ģenerālmēģiem vai izrādēm. Labāk, ja kritiķis ir iesaistīts visā procesā un ir, tā teikt, vienā zupā. Vienoties par to nebūtu slikti.

Vai domājat, ka kritikai vairāk vajadzētu būt kā iekšējai, ne vienmēr publicējamai sarunai starp mākslinieku un kritiķi?

Jā, es domāju vairāk par sadarbību procesā, ne vienmēr uzreiz rakstīt par to. Bet, protams, ja var vienoties, par to var kaut ko arī uzrakstīt. Tā, man liekas, var veicināt arī mārketingu. Cilvēkiem jau interesē, kas notiek kulisēs, mēģinājumu procesā. Tas taču ir interesanti.

Vai sekojat līdzi kolēģu darbam teātros?

Jā, ziemā, ap Jauno gadu, biju Latvijā. Satiku tuvākos kolēģus, aizgāju uz saviem mīļākajiem teātriem: Ģertrūdes ielas teātri un Nacionālo teātri. Jūtu, kas ir mainījies, kas paaudzies un kas ir aktuāls šobrīd. Pēdējais, ko redzēju un kas man patika, bija [Vladislava] Nastavševa izrāde “Te sākās nakts” Ģertrūdes ielas teātrī. No saviem draugiem tur redzēju kursabiedru Igoru Šelegovski, viņš ir malacis, ļoti labi.

Brīvmākslinieks vai štata režisors teātrī – kā ir labāk? Kur jūs sevi vairāk redzat?

Mašinērijas un struktūras ar laiku mainās. Dzimst jaunas institūcijas un iekārtas. Teātrī ir ļoti forši, un tas ir liels organisms, kas strādā un kurā var īstenot kaut ko mākslinieciski ļoti lielu, taču, ja teātris interesē drusciņ un ir kaut kā piejaukums, tad ir jāiet ārā no ēkas. Savu īsto izpausmes veidu redzu ārpus teātra ēkas, tuvāk izglītības iestādēm: skolām, universitātēm, zoom platformā. Kopš aprīļa nodarbojos ar online izglītību, tajā skaitā arī teātra izglītību. Gan Latvijā, gan citur ir daudz viedokļu, ka teātris nestrādā online režīmā. Un es lielā mērā piekritīšu – tas nestrādā. Nu nav tās izrādes tik jaudīgas onlainā, bet ar izglītību ir drusku citādi. Mēs saslēdzamies, un bērni veido savas etīdes caur diviem monitoriem, kaut ko tur kopā štuko un rada. Tas ir veids, kā reāli piebeigt vienpatību un vienmulību un dabūt enerģiju šajā dīvainajā laikā, kad mums jāsēž mājās un nevaram tikties ar draugiem. Mums teātra mācības onlainā izdodas kaut kā ļoti pozitīvi. Neteiktu, ka tas ir pamatdarbs, ar ko gribētu nodarboties, taču tas noteikti ir kaut kas, kas ļoti strādā un ir vajadzīgs šobrīd, pandēmijas laikā.

Un kā ar pieminēto Džeku Londonu, kuru gribētu iestudēt?

To noteikti gribētu ēkā – operā vai teātrī. Ar profesionāliem aktieriem, jā.

Ar kuriem aktieriem jūs gribētu strādāt?

Noteikti ar saviem tuvajiem kursabiedriem. Man ļoti patīk Pauls Iklāvs, Ilva Centere, Alise Danovska, Niklāvs Kurpnieks. Tie ir tādi jaudīgie – tādi, kas varētu arī perspektīvā kaut kā saslēgties.

Kādā žanrā jūtaties vislabāk, radot darbus?

Es teiktu – ass sižets un šausmas. Man patīk būt ārpus standarta, un saista, ka materiālā ir kāds šoks. Man pašam patīk skatīties šausmenes, tās smalkās, psiholoģiskās, ne gaļakus, kur vardarbība nav īsti paskaidrota. Taču grūti pateikt. Nākotnē tas viss var mainīties. Ir labi iziet cauri dažādiem lauciņiem: varbūt tā būs komēdija, varbūt – sengrieķu traģēdija. Starp citu, tas, ko šobrīd Japānā pētu, ir sengrieķu traģēdijas, jo skatos, ka japāņu režisori tās iestudē. Man patīk Sofokla “Ķēniņš Edips”, Eiripīda “Mēdeja” un “Bakhantes” . Esmu redzējis izrādi “Dionīss” [pēc lugas “Bakhantes”], ko režisējis Suzuki Tadaši. Izrāde bija veidota, estētiski savienojot japāņu No un Kabuki teātru estētiku, uzsverot Dionīsa skatpunktu uz notikušo.

Vai ejat uz izrādēm Japānā?

Pārsvarā pētniecības process noris caur izrāžu ierakstiem, bet, kad bija iespēja, protams, gāju uz izrādēm Kabuki, No, Buto teātrī un laikmetīgo teātri.

Vai jums veidojas profesionāla sadarbība ar Japānas teātra māksliniekiem?

Jā, veidoju tādu kā perfomanci orģinaldramaturģijas skatei Tokijā ar diviem japāņu aktieriem. Viņi Latvijā studēja apmaiņas programmā pie Olgas Žitluhinas. Tur mēs iepazināmies un te Japānā atkal satikāmies. Izmantojot kustību un mūziku, izveidojām orģināldarbu – īsus stāstiņus par dažādām nāves pieredzēm.

Kāds ir novērojums par teātra nozīmi Latvijā un Japānā?

Teātra uztvere ir citādāka. Mums Latvijā teātris ir laikmetīga un stilīga joma, ko apmeklē liela sabiedrības daļa. Teātris mums figurē visos medijos. Japānā teātra medijs asociējas ar pagātni un tradīcijām. Te jauniešus teātris neinteresē vispār, praktiski necik.

Ir subkultūras Osakā, Tokijā – stilīgi mazi jaunie teātrīši ar jaudīgām, mūsdienīgām un postmodernām vēsmām, bet tās ir ļoti mazas pagrīdes grupas, kas ir foršas, manuprāt. Taču sabiedrību kopumā teātris neinteresē. Tas nav ne slikti, ne labi.

Domāju, ar laiku, kad tehnoloģijas aizvien vairāk pārņems visu savās rokās, cilvēki Japānā atjēgsies, ka teātris ir tāda netverama, jaudīga un visvarena matērija, pie kuras atgriezties. Kā pie vīna, kas stāvējis pagrabā gadu desmitiem. Viss iet viļņveidīgi pa fāzēm, es domāju.

Skats no izrādes "Raskoļņikova murgi" (2016, rež. Mārtiņš Zariņš). Raskoļņikovs - Mārtiņš Zariņš // Foto - Kristians Poikāns

Vai Latvijā atgriezīsieties?

Jā, noteikti! Šobrīd audzēju pieredzi. Gribu atgriezties Latvijā ar tādu bagāžu, lai varētu kaut ko nodot sabiedrībai. Jūtu, ka man mazliet vēl jāpastrādā un jāpasmeļas pieredze, bet atgriezties noteikti atgriezīšos. Ja tā skatos nākotnē, gribu, lai mani bērni piedzīvo Latviju, tās kultūru un valodu. Nākotnē redzu sevi arī strādājam Latvijā izglītības un teātra jomā. Redzēsim!

Kā sevi redzat pēc desmit gadiem?

Esmu iemācījies veidot struktūras, palīdzēt kaut ko iemācīties. Man sanāktu pat vairāk kaut ko vadīt, pārraudzīt, menedžēt. Protams, gribētu pastrādāt arī kā režisors, bet šobrīd man nav tā, ka iekšas saka – tev ir jātaisa izrāde pēc izrādes. Nezinu, varbūt tas notiks pēc desmit, bet varbūt pēc divdesmit gadiem. Māra Ķimele teica, ka nav nekad par vēlu strādāt režijā. Kad atnāks tas laiks, tad atnāks. Varbūt vadīšu kādu instanci vai iestādi, un domāju, ka tajā jomā varbūt pat būtu noderīgāks. Arī varbūt piepildītāks dvēseliskāk.

Vai jūs gribētu iestudēt Čehovu?

Domāju, tas ir pārbaudījums, pie kura vienā brīdī atduršos, kad pienāks laiks. Domāju, ka jā: “Ķiršu dārzu” vai “Kaiju”.

Elmārs Seņkovs kādreiz teica, ka katram režisoram savas dzīves laikā vienreiz ir jāiestudē vai nu Čehova “Kaija” vai “Tēvocis Vaņa”…

Jā, piekrītu Elmāram. Pienāks laiks, un iestudēšu.

 

Intervijas autore - LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas DSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt