Ilze Folkmane 10.09.2020

Ejot pretī bailēm

Skats no izrādes "Jautājumu projekts" // Foto - Aivars Ivbulis

“Mēs atgriežamies pie laika un telpas kā diviem izrādes pamatelementiem, neiekļaujot programmā nevienu tiešsaistes izrādi vai pasākumu.” Šāds pieteikums no teātra festivāla “Homo Novus” kuratores Gundegas Laiviņas 2020. gada rudenī izskan gluži kā protests. Kādā alternatīvā visumā, kur pasaule nav pandēmijas varā, “Homo Novus” varbūt būtu tie, kas eksperimentē un grauj skatītāju gaidas tieši ar tiešsaistes formām.

Bet esam šeit un tagad, un festivāla dumpinieciskums šogad izpaužas nenoliedzamā klātienes efektā, teātrim saplūstot ar dzīvi un skatītājiem kļūstot par performanču dalībniekiem.

Par vienojošo elementu festivāla pirmajā nedēļā man kļuva bailes un to pārvarēšana dažādās formās un izpausmēs. Bailes izkāpt no savas komforta zonas, bailes nebūt tam cilvēkam, ko citi sagaida… Bailes izzināt sabiedrības daļu, ar kuru ikdienā neizdodas tik bieži saskarties.

Tā čīliešu mākslinieku, aktīvistu un arhitektu kolektīva MIL M2 mobilā izrāde “Jautājumu projekts”, kas dažādās Rīgas vietās (Centrāltirgū, Bolderājā, Āgenskalnā, pie Brīvības pieminekļa u.c. Rīgas rajonos)  aicināja garāmgājējus uzdot sev svarīgus jautājumus, nereti lika domāt par nākotni un tagadni, atklājot manas un citu cilvēku šaubas un bailes par savu vietu pasaulē. Kas mani sagaida šajā gadā? Vai pilsēta ir spējīga mainīt sevi? Vai viss būs kārtībā?

Par daudz konkrētākām bailēm runāja mākslinieku apvienība GoldClayderman kopā ar dažādu Rīgas rajonu jauniešiem, veidojot modes skati, kas gaismā izceļ modes pasaules radīto pārprodukciju un atkritumus. Te galvenās bija bailes par planētas nākotni, kuras paužot jaunieši ir izveidojuši tērpus no savos rajonas nopirktām humpalām un atrastiem materiāliem. Smagā un būtiskā tēma ironiski kontrastē ar modes skates enerģisko, dzīvības pilno atmosfēru.

Skats no izrādes "Princeses nekakā" // Foto - Lita Millere

Bailes iezogas arī Gunas Zariņas veidotajā darbā “Princeses nekakā”, kur priekšplānā izvirzās aktiera/izpildītāja bailes. Kas ir tas, ko es daru? Kas es esmu? Vai es drīkstu jūs neiepriecināt? Skatītājiem bija iespēja pasūtīt kādu no padsmit zināmiem aktrises monologiem, kurus viņa, princeses kleitā stāvot uz paaugstinājuma pļavas vidū, nolasa konkrētajam skatītājam. Tāda neomulīga sajūta, kad aktiera un skatītāja attiecības tiek noliktas tik tiešā “pirkt-pārdot” stāvoklī, ko sevišķi paspilgtina izrādes norises vieta – Vidzemes tirgus.

Arī Aizaka Čongvaja (Berlīne/ Honkonga) un Krišjāņa Elvika intervence “Kur ir norādes no augšas?” rada neomulīgu sajūtu. Bariņš cilvēku pilsētvidē seko neredzemām norādēm, it kā haotiski pārvietojoties – sanākot kopā, atdaloties, apstājoties tuvu skatītājiem. Viņu ķermeņi tērpti melnās formās, var dzirdēt, ka no skaļruņiem kaut kur viņu tērpos skan dažādi teksti, bet tie nav pietiekami skaļi, lai tos saprastu. Kustības un tērpi atgādina kādu armijas triecienvienību, liekot baidīties par savu drošību un radot vēlmi atkāpties un skatīties performanci no attāluma. Lai drošāk.

Skats no izrādes "Kur ir norādes no augšas?" // Foto - Dāvis Dāvids Sakne

Tomēr visspilgtāk bailes un to pārvarēšanu iemiesoja skotu mākslinieces Rozanas Keidas un jaunās latviešu dramaturģes Katrīnas Dūkas kopdarbs “Doties:Sadoties”. Tajā skatītāji 40 minūšu garā pastaigā aicināti sadoties rokās ar svešiniekiem un… runāt. Vai nerunāt.

Staigāt pa Rīgas ielām, esot ciešā kontaktā ar kādu, ko satiec pirmo reizi. Visīstākā izkāpšana no komforta zonas un sevis atdošana kāda cita rokās.

Manu pastaigu, piemēram, vadīja tumšādains cilvēks, maza meitenīte, meitene ar kustību traucējumiem, transpersona, vecāka gadagājuma cilvēks un kāda jauna dāma. Šķiet mazliet dīvaini likt cilvēkus šādās “kastītēs”, bet absolūti skaidrs, ka viņi un viņu atšķirība no sabiedrības “normas” izvēlēta apzināti, lai provocētu un liktu aizdomāties. Jo ir liela starpība, kā cilvēki skatījās, kad biju sadevusies rokās ar kādu, kas ir redzami “citāds”.

Skats no izrādes "Doties:sadoties" // Foto - Aivars Ivbulis

Tomēr par spīti šim baiļu caurviju motīvam festivāla laikā bailes uz brīdi arī aizmirstas. Aizmirstas smīnā, kad garāmgājējs uzdod jautājumu: “Kad man būs miljons?”. Aizmirstas, klausoties Gunas Zariņas izpildītajā Ņurbuļa dziesmā. Aizmirstas, ar svešinieku smejoties par “Klondaikas” reklāmas bezjēdzību, ko kopīgi vērojam, sēžot pieturā uz soliņa.

Ir radies kontakts, kas ikdienā nerodas. Ir sajūta, ka kāds ir blakus, kuram varbūt arī ir bail. Un tajā brīdī bailes atkāpjas.

Festivāls “Homo Novus” turpinās vēl šodien. Biļetes uz izrādēm, kurām nepieciešama iepriekšēja reģistrēšanās, jau izķertas, bet vēl atlikuši daži notikumi, ko apskatīt var arī tīri spontāni. Lai vielaicīgi izkāptu no savas komforta zonas un uz mirkli dalītu savu pasauli ar vēl kādu.

 

Turpinājums sekos.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt