Elvīra Avota 18.09.2020

AKTIERIS RUNĀ: Justīne Vaivode

runa
Portreta foto no multimediālās izrādes jauniešiem "MISIJA_KANALIZĀCIJA" (2019)

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Elvīra Avota: Kāds bija tavs ceļš līdz režijai?

Justīne Vaivode: Mana mamma gribēja kļūt par aktrisi, bet viņas mamma teica, ka tā nav nopietna profesija, un viņa aizgāja uz ārstiem. Nosacīti mamma saka, ka es piepildu viņas sapni, bet īstenībā sanāca tā, ka es pabeidzu vidusskolu un tad tieši bija uzņemšana Annas Eižvertiņas kursā, bet es kaut kā nobijos un neaizgāju. Likās – nu, ko tad es tur. Iestājos Stradiņa universitātē, lai studētu multimediju komunikāciju, bet visu laiku vilka uz Kultūras akadēmiju. Paralēli apmeklēju Annas Eižvertiņas aktiermeistarības kursus “Skatuvē” (neatkarīgajā teātrī “Skatuve” – E. A.). Tur sapratu, ka man riktīgi patīk piedalīties izrāžu veidošanā, jo līdz tam arī biju aktīva skatītāja. Biju baigā fane, gāju uz Nacionālo teātri. Vai tobrīd es zināju, kas ir režija? Nē! Tas bija drīzāk romantizēts skatījums. Kad izkritu no budžeta Stradiņos, radās dilemma – palikt studēt vai stāties akadēmijā. Tēvs teica: “Ja nu kas, esmu gatavs tevi atbalstīt, bet tad izlem pati.” Izlēmu par labu akadēmijai, jo tajā gadā bija uzņemšana, un nolēmu pamēģināt.

Stradiņos studēju dramaturģijas pamatus pie Laura Gundara un plānoju pie viņa rakstīt kursa darbu. Bet, kad pārtraucu studijas, viņš man piedāvāja asistentes vietu izrādē “Minga rēgi” (2013, “Teātris TT” – E. A.), ko iestudēja klubā “Depo”. Tā bija mana pirmā saskaršanās ar profesionālo teātri. Toreiz man riktīgi iepatikās režija, varbūt pat vairāk nekā aktiermeistarība.

Kad stājos akadēmijā, atceros, ka pēc otrās eksāmena kārtas mājās raudāju, jo likās, ka viss ir slikti. Teicu vecākiem, ka neiešu atpakaļ un pat rezultātus neskatīšos, jo bija kauns par otrajā kārtā paveikto. Toreiz māte pirmo reizi uz mani kliedza: “Nē, tu iesi!” Vēl lūzuma punkts bija ceturtā kārta, kad šķita, ka izkritīšu. Māra Ķimele man pajautāja – ja man būtu neierobežots budžets, kādu lugu es iestudētu. Manā galvā pēkšņi bija melnais caurums un vienīgais, ko atcerējos no sarunas ar citu topošo studentu, bija Mārtiņa Zīverta luga “Kāds, kura nav”. Jau pēc tam, kad mēs tikām kursā, Māra Ķimele teica, ka vasarā vajadzētu izlasīt vismaz vienu latviešu lugu. Tā es sākumā kļuvu zināma ar to, ka it kā neesmu lasījusi neko no latviešu dramaturģijas.

Jau minēji, ka sākotnēji tavs skatījums uz teātri bija romantisks. Vai bija vēl kādi priekšstati, kas realitātē atklājas pavisam citādi?

Sākotnēji man likās, ka teātris ir viegls un skaists process, kur ciešanas, mīlestība un viss pārējais notiek tā viegli. Tad sapratu, cik teātris ir smags darbs, un to palēnām novēro arī mani vecāki un daudzi citi līdzcilvēki. Viņi beidzot saprot, kas ir aktieris un režisors, – tieši redzot, kādā pārgurumā tu nāc mājās.

Teātris tomēr ir darbs. Nav tikai tā, ka mākslinieki eleganti pīpē, malko kādu dzērienu un tad kaut kas top. Vismaz man bija tāds iespaids, ka tā tiešām ir jauka bohēma, kad draugi sanāk kopā. Taču ieguldāmais darbs ir milzīgs.

Kas, tavuprāt, teātra mākslā ir svarīgākais?

Interesanti. Uz šo jautājumu mums vajadzēja atbildēt arī pie Viktora Jansona, bet tas tomēr ir mainīgs priekšstats. Man teātris droši vien ir process. Domāšanas process. Tas, manuprāt, teātrī ir vissvarīgākais. Gan man, gan aktierim, gan arī skatītājam. Protams, teātris dažbrīd ir izklaide. Man patīk strīdēties ar tēvu, kurš saka, ka teātris ir tikai izklaide, bet es turos pretī, ka tā nav. Protams, piekrītu, ka teātris ir dzīvā māksla, kas spēj tevi iespaidot vienā mirklī, pat izmainīt tevī kaut ko. Dažkārt kāds tev pagriež citu perspektīvu, un tu sāc domāt citādāk. Līdz ar domāšanu nozīmīga ir arī attēloto procesu sajušana.

Vai tev ir kāds žanrs vai teātra virziens, kurā tu sevi iedalītu?

(Smejas.) Liekas mazliet smieklīgi, ka dabūju dramatiskā teātra režijas diplomu, bet mans diplomdarbs nebija dramatiskais teātris. Tā bija Sāras Keinas luga [“Psihoze 4:48”], kas vispār nav saistīta ar klasisko dramaturģiju. Jāsaka paldies Mārai Ķimelei, jo viņa ļāva vienkārši darīt to, kas man bija aktuāli. Mani aizrauj kustību un vizuālais teātris, nevis dramatiskais stāsts, kaut gan uzskatu, ka ļoti svarīga ir skola, kurai esmu izgājusi cauri. Tāpēc braucu “Erasmus” apmaiņas programmā uz Spāniju, lai ieraudzītu ko jaunu.

Skats no diplomdarba izrādes "Psihoze 4:48" (2017, Latvijas Mākslas akadēmija) // Publicitātes foto

Kāpēc tevi interesē tieši kustību teātris?

Man ļoti patīk cilvēka ķermenis. Tas varbūt savādi izklausās. (Smejas.) Man patīk skatīties uz ķermeņa kustībām, kā cilvēki tās veido un komunicē, izmantojot ķermeni. Tas viss mani fascinē. Ļoti uzrunā laikmetīgā deja un fiziskais teātris, kur stāstu veido caur kustību, žestiem, dažkārt pat bez kustības un strādājot tikai ar savu iekšējo pasauli.

Vai bija kāds lūzuma punkts, kas radīja interesi par šo teātra izpausmi?

Tas notika kaut kā pakāpeniski, akadēmijas laikā. Studiju laikā tu ej cauri dramatiskajam teātrim, kas ir cieši saistīts ar kustību teātri. Sanāk iet cauri dažādiem procesiem un stiliem, bet tu īsti nejūties līdz galam komfortabli. Tad mēs apguvām arī Brehta teātra stilu (episkā teātra sistēmu – E. A.), kas pats par sevi ir tāds atsvešinātāks, ne tik ļoti dramatiskais. Taisīju arī etīdes, par kurām Elmārs Seņkovs teica, ka man esot tāds agresīvais vācu stils.

Tajā mirklī uztvēru to kā faktu, ka es atkal neietilpstu vēlamajā kastītē. Tad sāku meklēt to, kas mani aizrauj.

Man vienmēr ir patikusi deja, mums bija arī kontaktimprovizācija, rādīja arī DV8 fiziskā teātra trupas ierakstus, un tad man likās – jā, šis man riktīgi patīk! Es arī tā gribu! Sāku kaut ko meklēt un sapratu, ka jābrauc “Erasmusā” uzzināt ko jaunu.

Vai studiju laikā savā personībā ievēroji kādas līdz tam nezināmas īpašības?

Labs piemērs tam, kā mēs izmainījāmies, varētu būt mūsu studiju sākuma un beigu kopbilde. Sākumā redzi tās sejas – visi tādi jauni un enerģiski, nepieredzējuši. Pēc tam esam jau pieredzējuši, izauguši. To laikam veido tieši smagais studiju process.

Pirmajos kursos biju ļoti agresīva. Man likās, ka jāstrādā pēc principa – ja ir viena ideja, tad tikai līdz galam to vienu. Teātris iemācīja, ka dažkārt, ja nestrādā kāda doma vai ideja, to vajag atlaist un vienkārši iet tālāk. Varēju bezgalīgi strīdēties, bet tad sapratu, ka man nepatīk būt režisoram–diktatoram. Man ļoti patīk sadarboties ar cilvēkiem.

Vēl svarīga ir pašpārliecinātība par darbu. Tā ir liela atšķirība starp pirmo un ceturto kursu, kad beigās jau spēj pateikt savu viedokli kursa vadītājiem. Tas noteikti ir liels ieguvums – ka pieredze ļauj izveidot savu viedokli par teātri un ar to tu arī izej reālajā dzīvē. Nostiprinās personība, kas ir baigi svarīgi. Man dažkārt gribas teikt, ka visiem vajadzētu iziet četru kursu apmācību tāpēc, ka tas tiešām ļoti daudz dod arī psiholoģiski.

Vai, tavuprāt, ir kādas rakstura īpašības, kurām jāpiemīt profesionālam režisoram?

Režisoram noteikti ir jābūt kā kapteinim. Tas ir cilvēks, kas pasaka galavārdu, neskatoties uz neko. Bet kādas noteiktas īpašības, man liekas, nav. Tas ir tas interesantākais. Tieši domāju par saviem kursabiedriem – bija interesanti, ka visi ir tik dažādi tieši režijas metodikā. Protams, režisoram tāpat kā aktierim jābūt arī lielai zinātkārei, spējai rakties un meklēt kā detektīvam, nevis padoties pusceļā.

Kā tev šķiet, ar ko aktieri atšķiras no režisoriem?

Man šķiet, ka aktieri ir daudz ekspresīvāki, atvērtāki, jūtīgāki. Režisors zina, kā vajag [spēlēt], bet aktieris tomēr ir instruments, kas perfekti var to izpildīt. Latvijas gadījumā šīs profesijas pārklājas jau agri, studiju laikā. Pamatā katrs cenšas darīt to, kas kuram vairāk patīk. Arī pašai ir kaifs atcerēties akadēmijas laikus, kur spēlēta kāda loma, šis process sagādā baudu. Bet lielākā atšķirība ir tajā, kā režisoram jāveido viss kopums, kamēr aktieris vairāk rokas lomas dziļumā, saliek tēlu krāsas. Arī rakšanās vienā tēlā man patīk, bet tā lielā pasaules radīšana ļoti vilina.

Skats no starptautiskas tiešsaistes 36 stundu performances "Drāmas hospitālis" (2018, sadarbībā ar mākslinieci Māru Uzuliņu, Abandoned House Gallery Tallinā) // Publicitātes foto

Vai tev ir kādas intereses ārpus teātra, kas ietekmējušas tavu radošo darbību?

Man interesē tas, kas saistīts ar kustību. Jau ilgu laiku aizraujos ar jogu, gāju pie Arņa Siliņa padziļināti mācīties jogas tradīciju, tas mani noteikti papildina un palīdz arī radošajā darbā. Pēc akadēmijas esmu pati arī vadījusi nodarbības, piemēram, improvizācijas teātriem. Tās drīzāk ir vienkārši kustības nodarbības bez kādas režijas. Domāju, ka teātra shēma ir visur – klasiskais teiciens “Teātris ir dzīve” ir visnotaļ patiess. Mani ļoti iedvesmo dažādas telpas un klaiņošana, kad vēroju cilvēkus, vidi un tajā meklēju iedvesmu.

Vai skatuves darbos biežāk balsties savā pieredzē vai strādā ar atrastu materiālu?

Gan, gan, bet noteikti nevaru taisīt darbu, kas man nav aktuāls, ja nav kaut kā, kas grauž. Tad sanāk tāda sevis izspiešana. Man liekas – tu nevari būt piedzīvojis visu, un tad sanāk smelties apkārt no citiem cilvēkiem. Tas, manuprāt, ir tas interesantākais. Tu sāc atklāt savu personīgo pieredzi, un tad pēkšņi citi cilvēki atklāj, ka viņu stāsts kaut kādā veidā ir līdzīgs, un šie stāsti sanāk kopā. Tā ir tā teātra burvība. Tāpēc jau ir tā, ka šķiet, ka tava komanda ir tāda mazā ģimenīte, jo šos cilvēkus sanāk iepazīt ļoti tuvu, bet beigās katrs dodas savā virzienā.

Kāda, pēc tavas pieredzes, ir atšķirība starp darbu valsts teātrī un nevalstiskā projektā?

Esmu strādājusi Jaunajā Rīgas teātrī un Dirty Deal Teatro, līdz ar to man ir bijusi iespēja redzēt, kā katrā no šīm vietām tiek organizēta teātra mašinērija – radošais darba process, grāmatvedības jautājumi, kā arī izrāžu virzīšana tirgū.

Kopā ar bijušo kursabiedreni pēc absolvēšanas uztaisījām pašas savu biedrību, lai varētu rakstīt projektus un neatkarīgi strādāt. Man ir svarīgi saprast, kas un kā notiek gan valsts, gan neatkarīgajos teātros, un kā es pati vēlos eksistēt. Abām organizācijas metodēm ir savi plusi un mīnusi. Protams, man ļoti patīk neatkarība, bet tad, kad darbošanās nonāk līdz birokrātiskajām lietām un tev pašam ar to jātiek galā, tad sarūk tas enerģijas daudzums, ko varētu veltīt radošajam procesam. Vairākos neatkarīgajos teātros tas ir atrisināts, bet, ja veido savu projektu, tad ir citādāk. Producentus, kas ir gatavi strādāt ar entuziasmu, atrast ir ļoti grūti. Laikam jau vēl esmu savas komandas meklējumos.

Tagad daudz kas ir uz pauzes. Bija plānots, ka šajā sezonā būs mana pirmā pieredze valsts teātrī, tad redzēs, kā ir strādāt šajā vidē. Šobrīd esmu procesā, lai saprastu, kas man patīk un kas ne.

Kas ir tavi būtiskākie atskaites punkti režijā?

Joprojām ļoti lepojos ar savu diplomdarbu (izrādi “Psihoze 4:48”, 2017 - E. A.). Izrādi taisīju Mākslas akadēmijas jaunā korpusa garajā gaitenī. Man bija šaubas, vai to izdarīšu un vai to vispār vajag darīt. Bet iekšēji bija sajūta, ka par depresijas un mentālās veselības problēmām ir jārunā. Tajā laikā akadēmijā kāds students izdarīja pašnāvību, līdz ar to tēma bija ļoti aktuāla ne tikai mākslā, bet arī sabiedrībā kopumā. Arī izrādes komanda bija brīnišķīga, tostarp scenogrāfs Krišjānis Elviks un horeogrāfe Madara Bokaldere. Visi bijām uz viena viļņa, kas man arī ir svarīgi.

Diplomdarba radīšanas process deva tieši praktiskas iemaņas – kā organizēt telpu, cilvēkus, materiālus – un līdz ar to arī lielāku pārliecību par sevi.

Šobrīd ir liels gandarījums par radīto biedrību, kurā strādājam ar saviem projektiem. Atklājām, ka veidot izrādes bērniem ir forši un piedāvājums nav nemaz tik liels, tāpēc piedalāmies arī projektā “Latvijas skolas soma”. Piemēram, izrāde “Nenotikušais atklājums” (2018 – E.A.) ir bērniem līdz ceturtajai klasei, mums ir arī izrāde jauniešiem par vides tēmu (2019, “#misija_kanalizacija”, režisores Justīne Vaivode un Māra Uzuliņa – E. A.), iestudējām arī savu variantu par Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!” (2019, “#milet#raini”, režisore Indra Vaļeniece – E. A.), kas bija nedaudz alternatīvs projekts ar mērķi to pārveidot jauniešiem saprotamākā veidā.

Skats no izrādes bērniem "Nenotikušais atklājums" (2018, projekta "Latvijas skolas soma" ietvaros) // Publicitātes foto

Vai, tavuprāt, būtu nepieciešams vairāk izglītot skatītājus?

To, kas īsti ir luga, uzzināju tikai akadēmijā. Skolā bija jāizpilda “pareizās” prasības un jāzina skolotājas izvēlētā “pareizā” atbilde, nebija tik daudz vietas savai interpretācijai par darbu. Piemēram, pēc lugas “Pūt, vējiņi!” interpretācijas, ko uztaisījām skolēniem, aicinām viņus uz sarunu, un daudzi saka, ka izrādi uztvēruši emocionāli vai ka esot bijis negaidīti interesanti.

Primāri jau tam ir jānotiek ar pašu mākslinieku. Mēs nevaram vienkārši apkalpot skatītāju, tad viņš neaugs. Visu cieņu laikmetīgajai dejai, kas dzīvo un mēģina attīstīties, jo daudziem ir viedoklis, ka tā neskaitās māksla. Bet tāds viedoklis rodas tāpēc, ka tev nav informācijas, nezini, kā to saprast, un līdz ar to negribi pieslēgties. Skatītāji vienkārši jāradina pie tā, ka mākslai nav jābūt komfortablai. Protams, ir cilvēki, kam māksla ir kā atpūta, bet visam nav jābūt pakārtotam tam.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku?

 Kopā ar Māru Uzuliņu kādu laiku vadīju radio “Naba” laikmetīgās skatuves mākslas izziņas raidījumu “Melnā kaste”, kur vairākās intervijās runājām gan ar kritiķiem un māksliniekiem, gan arī par kritiku kā tādu. Tas man ir palīdzējis veidot dziļāku izpratni par kritiku un tās lomu teātrī. Taču, ja godīgi, pati kritikas lasu reti. Bieži šķiet, ka recenzijās tiek tikai pārstāstīts izrādes saturs. Dažkārt man liekas, ka Latvijā kritiķiem ir ļoti grūta dzīve – aiziet uz to lielo daudzumu saražoto izrāžu vienā sezonā vien aizņem ārkārtīgi lielu daudzumu resursu. Nepaliek laika, lai aizbrauktu uz ārzemēm, lai dotos vairāk gūt iespaidus citās valstīs un novērot tur notiekošos procesus, kas, manuprāt, ir svarīgi. Būtu daudz vairāk jārunā par to, ko dara arī citur.

Vai tev ir kādas pārdomas par šībrīža situāciju skatuves mākslā?

Šķiet, ka izrāžu ir daudz, bet to saturs bieži atkārtojas, un ir maz darbu par tēmām, kas man ir svarīgas un interesantas. Piemēram, labprāt ietu uz izrādēm par sociālām tēmām. Jā, protams, tas ir risks – runāt par sarežģītiem jautājumiem.

Kā vērtē to, ka sevi patlaban piesaka daudzas nevalstiskās trupas?

Man tas liekas forši! Redzēsim, kā tas attīstīsies. Akadēmijā jau māca, ka jātiek štatā. Aizbraucot uz Spāniju, sapratu, ka arī mazās trupas ir foršas, jo tad uzreiz paplašinās piedāvājums. Man patīk forma, ka cilvēki bez piesaistes kādam teātrim organizējas un atrod veidu, kā eksistēt kopā.

Varbūt tev ir kāds sapņu projekts vai sadarbība?

Mani ļoti iedvesmo DV8, Marina Abramoviča un performanču māksla vispār. Sapnis būtu kāda episka performance, kurā varbūt es pati būtu performances daļa, līdzīgi kā Marina. Man tas liekas liels izaicinājums – būt klātesošam, un tad vēl arī ar to mēģināt ko pateikt. Latvijā aktīva un interesanta ir Simona Orinska, kura nodarbojas gan ar buto, gan performanču mākslu, kā arī vizuālie mākslinieki. Igaunijā notiek performanču festivāls, un tajā ir daudz aizraujoša, ko redzēt. Man patīk, ja teātrī ir arī provokācija. Dažreiz ir provokācija, bet trūkst iekšējās ziņas. Es sev sistu pa plecu, ja izdotos uztaisīt ļoti spēcīgu performanci un ja tas rezonētu ar kaut vienu cilvēku, tas būtu izcili.

Cik daudz tev izdodas sekot līdzi kopējai teātra ainai Latvijā?

Ir cilvēki, kuru darbs un tas, kā viņi domā, man patīk, un tam es sekoju līdzi aktīvi. Ja godīgi, arī akadēmijā nav īsti laika sekot visam līdzi, jo tu esi tajā burbulī. Man ļoti patīk skatīties video materiālus ar ārzemju izrādēm, tāpēc priecājos, ka šajā laikā Jaunā teātra institūts lika saites uz šiem ierakstiem. Esmu izmantojusi arī radošos braucienus, lai dotos palūkot kaut ko jaunu, tas mani iedvesmo. Manuprāt, tas varētu palīdzēt mums attīstīties jaunos virzienos.

Ja godīgi, man pēdējos gados šķiet, ka Latvijas māksla kopumā nedaudz stagnē, tostarp arī teātris. Māksliniekiem nav sāpes, ko izpaust caur mākslu provokatīvā veidā. Kopumā prasās, lai mēs, jaunie mākslinieki, būtu drosmīgāki un atļautos daudz vairāk, lai tas būtu kas nedaudz trakāks ne tikai scenogrāfijā, bet arī saturā.

Aizbraucot tepat uz Igauniju un Lietuvu, var redzēt, ka teātris runā par pavisam citām tēmām. Igaunijā, piemēram, aktuāls jautājums ir skatījums ārpus sieviešu/vīriešu dzimumiem, kas mums vēl ir tabu tēma. Ideja ir interesanta, bet, kad paši kaut ko sākam darīt, tad atrodas iekšējie vai ārējie cenzētāji, kas aptur ideju.

Skats no performances-vēsturiskas fantāzijas "MEHĀNISKAIS VEIDENBAUMS" (2017, Latvijas Nacionālā Bibliotēka) // Publicitātes foto

Vai pandēmijas laikā tev ir izdevies satuvināties ar virtuālo teātri?

Ar to man ļoti grūti iet – neko īsti nevaru patērēt. Vienīgais, ko esmu mazliet paskatījusies no Latvijas piedāvājuma, ir Nacionālā teātra projekts “7 kraukļi un Saulcerīte”, bet man tas īsti nav teātris. Esmu noskatījusies dažas izrādes, tostarp ārzemju darbus.

Vai tev ir kāds dzīves vai radošais mentors?

Esmu ievērojusi tendenci, ka manā radošajā dzīvē nozīmīga loma ir tieši vīriešiem. (Smejas.) Tāds cilvēks man noteikti ir Mihails Gruzdovs. Viņš labā ziņā ir traks, un tajā trakumā man bija vieglāk trakoties. Arī ar Mārtiņu Eihi sanāca labi sastrādāties un gūt iedvesmu tieši domāšanas ziņā. Bet man vispār patīk vienkārši komunicēt ar cilvēkiem, kuri darbojas neatkarīgajos teātros un projektos. Tas vienkārši motivē –  saproti, ka neesi vienīgais, kam neiet tik viegli.

Kur smelies iedvesmu?

Dejā! Bet vispār arī citās mākslās. Man ir arī vesela kolekcija ar bildēm, kurās tveru dažādus mirkļus, ko ieraugu tieši pastaigājoties. Akadēmijā mums mācīja, ka vienkārši jāiet gan pastaigās, gan uz izstādēm un citur un vienkārši jāskatās, jāmeklē iedvesma un sava interpretācija. Daudzās izrādēs var redzēt, ka tā ir iespaidu kompilācija, kurā atrodamas neskaitāmas atsauces arī uz ikdienu un mākslu.

Vai tev ir kāds nākotnes notikums, ko nevari sagaidīt?

Gribētu doties kaut kur pastudēt maģistrantūrā tieši performances un kustību teātri. Zinu to, ka Latvijā to darīt noteikti nevēlos. Par bakalauru – jā, tas gan, manuprāt, ir ļoti labs pamats. Man sanāca pieredzēt, kā ir iestudēt savu darbu gan Spānijā, gan Latvijā. Ļoti interesanti ir redzēt, kas kuram izdodas un kas kuram ir izaicinājums. Dažreiz nedaudz biedē vēlme palikt komforta zonā, kas ir valsts teātros. Bet kā tad attīstīties, ja ne kāpjot no tās ārā? Mums bija viena traka ideja – kustību teātra projekts, ko Džilindžers Dailē vēl paspēja apstiprināt, bet šobrīd tā liktenis nav skaidrs. Jā, mēs varējām ar šo ideju iet uz ĢITu vai DDT, bet gribējām tieši ko jaunu un neparastu valsts teātrī. Nākamais šķērslis ir paši aktieri. Štata aktieri ir daudz konservatīvāki nekā ārštatnieki, kas ir gatavi trakot. Mani vienkārši fascinē, kā strādā JRT aktieri, cik profesionāli viņi iet dziļumā un ir gatavi attīstīt, iespējams, pilnīgi muļķīgas idejas, izejot ārpus savas komforta zonas.

Kur tu sevi redzi nākotnē, pēc desmit gadiem?

Galvenais, lai es būtu kaut kā attīstījusies. Ceru, ka būšu mākslā izdarījusi vismaz pāris lietu no tām, no kurām man šobrīd ir bail.

Režijas profesijā man patīk tas, ka es pie tās atgriežos. Vairākas reizes ir bijušas situācijas, kad gribas visu mest pie malas. Vienu brīdi es pat biju apņēmusies studēt fizioterapiju, jo domāju, ka man arī vajag “nopietnu” profesiju. Jau sāku iet kursos, bet sapratu, ka tas atkal nozīmētu sākt visu no nulles. Sākot kaut ko darīt, nonācu pie atziņas, ka katrai profesijai ir savi plusi un mīnusi, un no tā nevar izbēgt. Nav tāda ceļa bez grūtībām un izaicinājumiem. Man būtu svarīgi atrast to dzīves formu, kurā jūtos stabili pamatos, lai varētu rakt dziļumā. Un tad varbūt kaut ko pamainīt. Arī Kroders teica, ka vienā teātrī var strādāt desmit gadus un tad kaut kas jāpamaina.

 

Raksta autore – LKA Kultūras un mākslu studiju programmas studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt