Diāna Auziņa 22.09.2020

AKTIERIS RUNĀ: Anete Krasovska

runa
Portreta foto – Karīna Miezāja

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Diāna Auziņa: Kā radās interese par aktrises profesiju?

Anete Krasovska: Esmu bērns, kas uzauga teātra vidē, jo mana mamma (horeogrāfe Inga Krasovska – D. A.), kad dzīvojām Liepājā, sāka dejot Liepājas teātrī. Līdz ar to es vienmēr devos mammai līdzi uz teātra mēģinājumiem un izrādēm un ar visiem aktieriem principā esmu kopā uzaugusi. Sanāca pat, ka, maza būdama, esmu blandījusies pa visiem Latvijas teātriem, ne tikai Liepājas, un tieši tas bija brīdis, kad es, ja tā var teikt, saslimu ar teātri.

Vai bērnībā teātra vide bija tikai apkārt, vai tomēr pašai bija iespēja pabūt jau uz lielās skatuves kā aktrisei?

Mana pirmā loma bija desmit gadu vecumā pie režisores Māras Ķimeles Jaunajā Rīgas teātrī (Līzes meita izrādē “Līze Luīze”, 2004 – D. A.), un tieši tad pirmo reizi uzkāpu uz skatuves dēļiem. Tā kā mamma strādāja televīzijā, filmējos dažādās reklāmās, arī, piemēram, kopā ar Mārtiņu Freimani “Liepājas maiznieka” reklāmā. 2007. gadā Juris Poškus filmēja “Monotoniju” komunālajā mākslinieku dzīvoklī, kurā mēs tobrīd dzīvojām kopā ar dažādiem māksliniekiem un aktieriem, un man atļāva būt šīs filmas kadrā.

Vai visa šī teātra un kino pieredze pamudināja iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā?

Man tas stāsts ir drusciņ citādāks. Pabeidzu Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas (turpmāk tekstā – RDMV) apģērba dizaina nodaļu, iegūstot vidējo profesionālo izglītību, un man pārklājās RDMV 4. kurss ar Latvijas Kultūras akadēmijas (turpmāk tekstā – akadēmija) 1. kursa studijām. Ar Džilindžeru bija noruna, ka stāšos akadēmijā, jo 2008. gadā biju spēlējusi Lilī viņa izrādē “Psihs”, kā arī pēc pāris gadiem (2010) pie Lauras Grozas-Ķiberes izrādē “Ka tavu tēti!” tepat Dailes teātrī. Taču es nokavēju iestājeksāmenus, tāpēc pievienojos savam kursam tikai pirmā studiju gada otrajā pusgadā kā brīvklausītāja. Atceros, ka tas bija vistrakākais laiks manā dzīvē tieši skriešanas ziņā, jo RDMV 4. kursā bija jāizstrādā diplomdarbs, paralēli apmeklēju akadēmijas lekcijas, kurās biju pievienojusies ne no sākuma, vēl strādāju Kaņepes Kultūras centrā par bārmeni un spēlēju izrādēs.

Ja atskatos uz to savu dzīves posmu, es pat nesaprotu, kā reāli varēju funkcionēt. Taču pierādās teiciens – Dieviņš mums uzliek tikai tik, cik varam panest, un acīmredzot tajā laikā man vajadzēja tieši tik lielu slodzi. Esmu neizsakāmi pateicīga visiem RDMV pasniedzējiem, kas man pēdējā kursā ļoti palīdzēja ar visdažādākajām lietām, jo ticēja, ka gribu iestāties akadēmijā un kļūt par aktrisi, un tāpēc es varēju pabeigt skolu. Tad sākās trīs gadi akadēmijā, kas bija ļoti brīnišķīgi ar Elmāru Seņkovu un Māru Ķimeli kā mūsu kursa vadītājiem, kā arī ar visiem kursa biedriem.     

Kādas ir atmiņas par studiju laiku?

Studiju gadi bija forši, un tagad, ik pa laikam ar kursabiedriem satiekoties, priecājos, ka mēs esam daudzi, kas tiešām strādā šajā profesijā. Mums visiem ir atradusies vieta, kur būt, platforma, uz kuras eksistēt.

Artūrs Skrastiņš - Ivanovs, Anete Krasovska - Saša izrādē "Ivanovs!" (2018, rež. R. Vaivars) // Foto - Daina Geidmane

Vai seko līdzi un sanāk apmeklēt kursabiedru izrādes citos teātros?

Negribu melot, jo man šie pirmie trīs gadi teātrī bijuši ļoti darbīgi, ar lielu slodzi, par ko esmu ļoti pateicīga. Esmu apmeklējusi savu kursabiedru izrādes, bet ne visas, protams. Apzinos, ka neesmu bijusi čakla kursabiedru izrāžu apmeklētāja citos teātros, tāpēc gribu tagad visiem savējiem teikt: “Piedodiet, mīļie, bet es centīšos biežāk nākt uz jūsu izrādēm!”

Vai un kā ir mainījies priekšstats par teātri, kamēr studēji, un tagad, kad strādā teātrī jau trešo sezonu?

Pēc dabas esmu perfekcioniste un ļoti centīga. Tāda biju studiju laikā un arī pirmos divus gadus teātrī. Bet tagad apzinos, ka kaut kas ir mainījies, jo visu tveru vieglāk un cenšos tik ļoti neiespringt. Mani ļoti daudz kas kaitina, piemēram, tas, ka nevaru atcerēties tekstu vai kaut ko sajaucu. Līdz ar to uztvere ir pastiprināta, un es izjūtu apkārtējos kairinājumus daudz spēcīgāk. Pēdējā pusgada laikā tas ir mainījies, un es vairāk it kā plūstu šajā profesijā, neesmu vairs kā sālsstabs – ko pateiks, to eju un daru. Tagad man sāk izveidoties pašai savs viedoklis, savi uzskati un principi.

Man beidzot ir sajūta, ka uz skatuves varu elpot un ieelpot. Ja atskatos uz jau spēlētajām lomām iepriekšējās izrādēs, tad ir sajūta, ka visu laiku biju tādā kā saspringumā. Tagad sāku atbrīvoties – tas manī ir mainījies.

Uzskati par profesiju gan nav mainījušies, jo tikpat ļoti, cik mīlēju šo profesiju agrāk, mīlu to aizvien. Es mīlu šo [Dailes] teātri, jo šīs ir manas mājas jau desmit gadus. Laikam kaut kas ir pamainījies manā domāšanā, jo arī, gatavojot izrādes, jūtos brīvāka. Kāds kolēģis izteicās, ka esmu kā zaldātiņš vai robotiņš, kas stingri stāv uz savām kājām, kurš vienmēr ir gatavs kaut ko darīt. Esmu kļuvusi sievišķīgāka, pašpietiekamāka, kas līdz ar to ir mainījis manu esību un darbu uz skatuves. Kā jebkurā profesijā, arī man kā aktrisei laika gaitā attīstās priekšstati, domas, pārliecības, un es pati to jūtu, par ko, protams, neizsakāmi priecājos.

Anete Krasovska un Kārlis Arnolds Avots izrādē "Elpa" (2020, rež. Dmitrijs Petrenko) // Foto – Mārcis Baltskars

Vai ārkārtas situācijas izraisītā pauze, kad visi teātri beidza sezonu priekšlaicīgi agri un aktieri palika bez mēģinājumiem un izrādēm, arī tevi personīgi ietekmēja?

Jā, ietekmēja gan – likās, ka muskuļi atrofējušies un vairs neko nemāku. Tāpēc ļoti priecājos, ka jauno sezonu sāku ar iestudējumu “Elpa” (2020, rež. Dmitrijs Petrenko), jo šajā izrādē valoda ir tik brīva! Es praktiski vispār neiespringstu vai varbūt esmu uzbūvējusi kaut kādu “ceturto sienu”, tāpēc mani nekas nebiedē. Esmu pateicīga kolēģiem Kārlim Arnoldam Avotam, Ievai Segliņai, Gintam Andžānam un visai radošajai komandai ar Dmitriju Petrenko priekšgalā, kas palīdz tapt šim jauniestudējumam, jo agrāk spēlēt divatā uz Lielās zāles skatuves man likās kaut kas neiespējams.

Tu minēji, ka šī Dailes teātra ēka tev ir kā mājas, bet ko tev vispār nozīmē teātris?

Man teātris ir veids, kā varu izpausties, būt, eksistēt un elpot. Ja man nebūtu teātra, es noteikti nepazustu – atrastu, ar ko nodarboties, bet vai es elpotu un būtu tas, kas es esmu? Diez vai, jo man teātris tiešām ir liela daļa no manis, kā mans pasaules izteiksmes veids. Pat nevaru un arī negribu iedomāties, kā tas būtu, ja man tiktu atņemta šī vieta manā sirdī. Man teātris nozīmē ļoti daudz, bet varbūt līdz galam es tomēr sev vēl neesmu šo jautājumu noformulējusi. Man šķiet, ka esmu no tām aktrisēm, kurām mirdz acis, esot uz skatuves, un esmu ļoti pateicīga, ka man nevajadzēja ilgi blandīties apkārt, meklējot to, kas ir mans, jo tas notika pašsaprotami, bez lielas piepūles.

Un kādam, tavuprāt, vajadzētu būt ideālam teātrim?

Ja es redzu, ka maniem kolēgiem deg acis par to, ko viņi dara, viņi ir iesaistījušies materiālā un patiesi grib strādāt, un ja vēl ir redzams, ka katrs ar to var pateikt vai iedot ko no sevis, – tas ir mans ideālais teātris. Ja mēs vēl izveidojam ciešu saikni kā komanda (tā tas notika izrādes “Elpa” mēģinājumos), tad šādi apstākļi rada to, ko varu saukt par ideālo teātri.

Pēc studijām uzreiz esi sāki strādāt Dailes teātra štatā, jo izpildīji Džilindžeram doto solījumu pabeigt akadēmiju?

Jā, Džilis mani uzaicināja, un pēc studijām es uzreiz noslēdzu darba līgumu ar Dailes teātri. Manuprāt, tas bija tikai loģiski, jo es šeit jau biju spēlējusi izrādēs, un arī Džilis vēlējās, lai esmu daļa no Dailes teātra.

Lai arī visas šīs trīs sezonas kopš studiju beigām esi bijusi štata aktrise, varbūt tomēr vari nosaukt, kādas, tavuprāt, ir štata vietas priekšrocības, salīdzinot ar brīvmākslinieka statusu?

Kā jau iepriekš minēju, esmu prefekcioniste, kārtīga un pat savā ziņā piezemēta. Man patīk stabilitāte, drošība, ko sniedz teātra štata vieta, tāpēc man laikam būtu grūti kļūt par brīvmākslinieci. Neesmu bijusi freelancer statusā, nezinu, kā tas ir, un pagaidām nemaz arī negribu zināt. Taču ir cilvēki, kam tas patīk, jo viņi negrib nekādu piesaisti kaut kam konkrētam, savukārt man ir nepieciešama sajūta, ka piederu kaut kam – šajā gadījumā šim teātrim. Pieņemu, ka tas kaut kādā veidā mazina manu atbildību, jo, piemēram, brīvmākslinieki ir spiesti iet un paši organizēt sev darbu, kas ir tikai apsveicami, jo varu tikai apskaust tādu uzņēmību, kāda ir viņiem un kuru man pašai vēl ir jāapgūst.

Artūrs Skrastiņš - Bannijs Manro, Anete Krasovska - Bannijas Manro juniors izrādē "Bannija Manro nāve (2017, rež. Dž.Dž.Džilindžers) // Foto - Gunārs Janaitis

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim, lai viņu varētu saukt par labu savā tēlojumā?

Manuprāt, nav tādas konkrētas īpašības, jo tas ir ļoti subjektīvi un, kā redzu pati pēc sevis, šīs īpašības mainās. Man kolēģos patīk tas, ka ir viegli sastrādāties, kad aktieris ir atvērts piedāvājumiem, atvērts mēģināt un riskēt, jo tad ar viņu ir iespējams komunicēt un runāt, un tas, manuprāt, ir svarīgākais. Lai izdotos kopīgais darbs, ļoti būtiski ir tas, ka tu dzirdi un ieklausies pārējos, neesot līderis, bet strādā kā komandas darbā.

Vai tu mēdz lasīt kritiķu recenzijas par savām nospēlētajām lomām?

Jā, lasu recenzijas, taču, piemēram, manu izvēli – iet vai neiet uz kādu konkrētu izrādi citā teātri, tās nespēj ietekmēt. Ja runājam par tām izrādēm, kurās pati spēlēju, protams, ka viss, ko dzirdam vai redzam, ietekmē mūsu uztveri, bet es vēl mācos atsijāt lietas, kas tiešām ir izteiktas pamatoti – par ko un kā tas ir domāts.

Varbūt atklāsi, ar ko aizpildi brīvo laiku ārpus teātra?

Beidzamajā laikā mani ļoti interesē pavārmāksla. Esmu aizrāvusies ar ēdienu gatavošanu, izmantojot dažādas receptes, jo ir iegādātas vairākas pavārgrāmatas. Patīk eksperimentēt, apgūt un gatavot kaut ko jaunu. Jau apmēram gadu man ir parādījusies šī sievišķīgā aizraušanās, lai gan nekad nebiju domājusi, ka tā notiks, jo vienmēr esmu bijusi nedaudz pašpuika. Esmu tā meitene, kas pagalmā nevis spēlējusies ar meitenēm un lellēm, bet labāk ar džekiem uzspēlējusi futbolu un uzrāpusies kādā kokā. Ļoti bieži mani pārņem vēlme gleznot vai kaut ko uzzīmēt. Tā man pat varētu būt tāda kā meditācija, kas palīdz atslēgties.

Kuras, tavuprāt, ir svarīgākās tavas līdzšinējās karjeras lomas un režisori?

Man visas lomas ir bijušas svarīgas un mīļas un atnākušas pie manis īstajos brīžos, bet kā vienu no pirmajām noteikti gribētu minēt Blanšas lomu izrādē “Kaisles vilciens” (DT, rež. Regnārs Vaivars, 2018 – D. A.). Arī jaunās izrādes “Elpa” loma man ir svarīga. Joprojām nozīmīga ir Elisas loma izrādē “Lauva ziemā” (DT, rež. Aleksandrs Morfovs, 2018 – D. A.), kas no manis prasīja ļoti lielu sievišķību un trauslumu, kurš manī mīt, bet ir kaut kur dziļi, dziļi paslēpts, vajadzēja to vilkt ārā. Un vēl man ļoti svarīga bija Juniora loma manā diplomdarbā – Džilindžera režisētajā izrādē “Bannija Manro nāve” (DT, 2017 – D. A.)

Ļoti tuvas attiecības man izveidojušās ar Dmitriju Petrenko, ar ko strādājām pie izrādes “Elpa”, un bija tiešām prieks un kaifs būt šajā mēģinājumu procesā. Tāpat man ir labs kontakts ar Regnāru Vaivaru, jo ar viņu saprotos kaut kā no pusvārda – viņš iesāk teikumu, un es jau saprotu, ko viņš tālāk teiks. Tāpēc man patīk strādāt ar Regnāru, es arī zinu, ka viss būs citādāk, nekā esmu iztēlojusies, un viņš var mani pārsteigt katru reizi no jauna. Turklāt viņš ir ļoti pacietīgs ar mani – Blanšas loma no manis prasīja ļoti daudz, bet viņam izdevās, lai gan pirms tam ļoti baidījos. Prieks, ka režisors ticēja man, ka es to spēšu izdarīt, un viņš man arī ir ļoti daudz devis.

Esmu ar Regnāru pāris izrādēs kopā strādājusi un noteikti ceru, ka strādāsim vēl, jo šķiet, ka iepriekš pieminētā mana “brīvība” uz skatuves ir arī viņa ieguldījums manī.

Anete Krasovska - Blanša Dibuā izrādē "Kaisles vilciens" (2018, rež. R. Vaivars) // Foto - Daina Geidmane

Kura ir tava iemīļotākā teātra niša – žanrs vai spēles forma, kurā jūties vislabāk?

Man patīk reālpsiholoģija, bet dievinu, ja tiek uzticētas formas izrādes, jo tad man sevi ir jāpalauž. Tāda bija arī izrāde “Bannijs”, jo savu lomu man vajadzēja spēlēt caur maza puikas prizmu – Bannijs Juniors ir mazs zēns. Man personīgi tā bija ļoti mīļa un sāpīga izrāde, jo tie dzīves modeļi ir redzēti, piedzīvoti. Patiesībā jau mēģinājumu laikā var aptuveni saprast, kādā gultnē izrāde virzīsies, un šai izrādei mēģinājumu process kopā ar Džili bija brīnišķīgs. Esmu spēlējusi arī bērnu izrādēs un apzinos, ka tajās pat ir lielāka atbildība pret mazo skatītāju – mēs viņos savā ziņā veidojam izpratni par teātri kā tādu, jo esam neliela daļa viņu augšanas un attīstības procesā. 

Vai tev ir kāda sapņu loma, kuru iztēlojies sevi kā aktrisi spēlējam uz teātra skatuves?

Kad pabeidzu akadēmiju, man bija sapnis – ļoti vēlējos spēlēt jauno meiteni Ņinu Zarečnaju Antona Čehova lugā “Kaija”. Kad tagad man uzdod šo jautājumu, es īsti vairs nevaru saprast – saucu šo par savu sapņu lomu tāpēc, ka tā kādreiz ir bijis, vai tomēr vēl aizvien vēlos to nospēlēt. Taču Zarečnaja man šķiet līdzīga Blanšai, jo šajā lomā ir tik daudz kas iekšā, milzīgs spektrs, kur aktrisei izpausties!

Vai šobrīd vari ar pilnu pārliecību teikt, ko gribēsi darīt pēc desmit gadiem? Vai tas būs teātris?

Domāju, ka jā, būšu teātrī. Protams, nav iespējams neko galvot un solīt, bet tas, kādā prāta stāvoklī esmu šobrīd, kas ir tas, ko vēlos un kā sevi redzu, jā, noteikti – teātris. Tas gan nemaina faktu, ka pa šiem gadiem var pamainīties kādi hobiji, bet kā pamatnodarbošanās vietu sev redzu Dailes teātri, jo šis ir mans teātris, manas mājas.

Ko tu kā skatītāja vēlētos redzēt teātrī, kad beigsies ārkārtas situācijas izraisītā krīze?

Es personīgi pēc šīs krīzes beigām vēlētos teātrī redzēt kaut ko lielu, grandiozu un iespaidīgu, kāda, piemēram, bija Dailes teātra izrāde “Izraidītie” (rež. Oskars Koršunovs, 2014 – D. A.) Vai gluži pretēji – kaut ko īstu, patiesu, jūtīgu, sāpīgu, tādu kā sajūtu teātri, ko līdzīgu izrādei “Elpa” – divvientulību klātienē (pasmaida). 

Šeit aktrises Anetes Krasovskas profils Dailes teātra mājaslapā.

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt