Didzis Ruicēns 30.09.2020

AKTIERIS RUNĀ: Madara Bore

runa

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

 

Didzis Ruicēns: Kā nonāci līdz aktiermākslas studijām?

Madara Bore: 10. klasi pabeidzu dabaszinību novirzienā, ar absolūtu pārliecību, ka studēšu kaut ko saistībā ar zinātni. Tad sapratu, ka laikam tomēr ne. Kaut kas ļoti pievilka teātrī, pārgāju uz mākslas novirzienu, lai varētu izbraukāt uz Rīgu pie Annas Eižvertiņas uz “Skatuves” (neatkarīgais teātris “Skatuve” – D. R.) kursiem. Un tad tas sāka kļūt nopietni. Gadā, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijā aktierus neuzņēma, tāpēc braucu uz Skotiju un mēģināju stāties tur. Mani neuzņēma, bet tāpat turpināju dzīvot Anglijā ar domu, ka varbūt nevajag stāties. Bet, kad pienāca iestājeksāmeni, atbraucu uz Latviju, iestājos (Latvijas Kultūras akadēmijā – D. R.) un tiku.

Kā tu raksturotu iestājeksāmenu procesu? Vai bija kāda priekšnojauta par to, kas būs sagaidāms?

Zināju tikai to, ko izlasīju mājaslapā. Bija jāiemācās dzejolis, proza un anekdote. Gāju iekšā nezināmajā, biju ļoti satraukusies. Uzzināju, ka ir četras kārtas. Otrajā bija aktiermeistarība, trešajā – dziedāšana un dejošana, ceturtajā – kolikvijs. Atceros, ka mums norādīja to, ka ir daudz citu skaistu profesiju. Es tajā brīdī tā arī domāju, nebija tā – ja netikšu, tad visa mana dzīve beigsies. Manuprāt, jaunajiem aktieriem, kuri vēlas stāties, ir svarīgi saprast to, ka netikšana aktieros nav dzīves beigas. Tā ir grūta profesija. Iespējams, ka pirms iestājeksāmeniem nevajag zināt, kam gatavoties, jo tad to procesu izbauda pilnasinīgi. Mani arī iestājeksāmenos absolūti sagrāva un iznīcināja. Domāju – ja mani uzaicinās uz otro kārtu, tad es neiešu, bet aizgāju.

Kā tu raksturotu sekojošo studiju procesu?

Kā ļoti prasīgu. Mācījāmies daudz. Nebija tā, ka astoņos no rīta sākām un četros beidzām. Teātrī ir tāpat, darba laiks ir ļoti stiepts jēdziens, mēs daudz strādājam arī ārpus noteiktā laika. Bet man ļoti patika. Viss laikam ir atkarīgs no kursa. Man bija superīgs kurss, es izbaudīju visus četrus studiju gadus. Bija grūtāki un vieglāki posmi. Studiju process noteikti ir atmiņas, kuras neviens nevar izdzēst, un esmu priecīga, ka izgāju tam visam cauri.

Studiju laikā piedzīvoji teātra festivālu „Patriarha rudens”, kas daudziem jaunajiem aktieriem ir pirmā saskaršanās ar publiku. Kādas bija šīs pirmās sajūtas, tiekoties ar skatītājiem?

Jau pirmajā kursā Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs uz mūsu eksāmeniem aicināja skatītājus – mūsu pašu radiniekus, draugus, visus, kuri vēlējās nākt, lai mūs pieradinātu pie tā, ka ir skatītājs. Spēlēt tukšai zālei, it īpaši komēdiju, ir neiespējami. Esmu priecīga, ka mūs ātri pieradināja pie publikas. Pirmās sajūtas – nenormāls satraukums. Bet satraukums nemazinās – šis ir mans trešais gads Nacionālajā teātrī, un pirms pirmizrādēm satraucos tieši tā pat kā pirmajā kursā.

Kas aktiermākslas studijās tev likās visvērtīgākais?

Es teiktu, ka tā nav tikai kāda viena lieta. Tā pati par sevi ir ļoti laba dzīves skola. Tas mani noteikti iemācīja kļūt drošākai. Aktiermākslas studijas ir labs pašizaugsmes process un atspēriena punkts. Pat ja es nestrādātu šajā profesijā, es ļoti daudz ko ieguvu studējot.

Bet arī pēc studijām mācību process neapstājas – šajā profesijā tu nekad neesi beidzis mācīties. Process iemāca, kā atklāt pasauli, veidus, kā domāt un saprast.

Madara Bore - Bernadeta izrādē "Klūgu mūks" (2017, LNT, rež. Indra Roga) // Foto - Margarita Germane

Kas ir tas, ko tavi kursa vadītāji – Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs – tev ir iemācījuši?

Mārai Ķimelei bija labs teiciens: “Ja negribi, tad nevajag.” Tie ir vienkārši vārdi, bet sevī ietver ļoti daudz, it īpaši saistībā ar šo profesiju – ja negribi to darīt, tad tik tiešām to nevajag darīt. Bet, manuprāt, tas ir par visu dzīvē. No profesijas aspekta, Māra un Elmārs iemācīja, kā nebūt vienveidīgam.

Domājot par izrādēm, kurās tu spēlē, prātā nāk izrāde “Zem diviem karogiem” (2019, LNT, rež. Valters Sīlis). Šajā iestudējumā aktierim jābūt gatavam pārmiesoties jebkurā brīdī, jebkurā tēlā.

Šajā izrādē mēs visvairāk izjūtam ansambļa būtību, jo teātris pats par sevi ir ansambļa, nevis individuāla lieta. To mums arī iemācīja Māra un Elmārs – ka teātrī tu esi procesā ar visiem, nevis centies izbīdīties priekšplānā.

Šai izrādei ir ļoti interesanta dramaturģiskā forma, kādu valstiskajos teātros bieži vien neredz. Kādas ir tavas sajūtas, apzinoties, ka tu uz Nacionālā teātra skatuves spēlē tieši šādas formas uzvedumā?

Kad mēs pirmo reizi atvērām lugas eksemplāru, bija ļoti jocīgi. Arī pirmajā lasījumā mēs katrs lasījām tikai pa rindiņai. Es no sākuma nesapratu, kā tas var darboties, jo pirmo reizi saskāros ar šāda veida materiālu. Es uzticējos Valteram, viņš zināja, ka tas strādās, bet kā un vai – bija nedaudz bail. Pēc izrādes runājot ar tiem, kuri ir skatījušies, – visi atzīst, ka tas strādā, ka tā puzlīte perfekti saliekas kopā.

Domājot par pašu grupu “Jumprava”, ir grūti iedomāties, ka to varētu nospēlēt citādi.

Jā, jo viņiem bija tieši tāpat – bez viena indivīda viņi nav grupa.

Izrādes kontekstā – kādas ir tavas attiecības ar grupu “Jumprava”?

Atceros, ka viņu mūzika daudz skanēja pa radio. Zināju dažām dziesmām vārdus. Bet tā nebija manas bērnības grupa. Mamma ir stāstījusi, kā brauca uz viņu koncertiem, tā bija viņas jaunība. Bet aktierim nav grūti iemīlēt darbu vai grupu, vai jebkuru personāžu, par ko viņš runā, jo mēs ar šo materiālu tik ilgi strādājām un dzīvojām, ka tas kļuva par savu.

Skatoties dokumentālās izrādes, it īpaši tās, kas top Valtera Sīļa un Jāņa Baloža sadarbībā, pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka šīs izrādes ir pilnas ar tekstu un faktoloģisko materiālu. Vai, strādājot pie šīs izrādes, bija jāiedziļinās šajā materiālā tikpat ļoti cik Valteram un Jānim, vai arī tas bija citādāk?

Veidojot izrādi, mēs visi kopā ar režisoru skatījāmies filmas, daudz runājām par to laiku, klausījāmies ierakstus. Un, ja kāda lieta vai kāds fakts nebija skaidrs, tad to izpētījām. Pie mums nāca arī “Jumpravas” mūziķi un paši stāstīja savas atmiņas.

Vai arī šādā darbā, kas balstīts uz dokumentāliem notikumiem, ir sarunas par to, vai kādu teksta daļu vajag izlaist vai nelikt gala izrādē?

Šīs izrādes kontekstā katrs izmantotais fakts tika likts pa pilītei klāt, lai notiktu nākamais notikums. Protams, arī Valters ar Jāni bija skrupulozi atlasījuši materiālu, jo bija vēl ļoti daudz stāstu. Tā bija visa “Jumpravas” dzīve, un visu nevarēja ielikt izrādē.

Par ko tev ir šī izrāde?

Par to, ka viens tu neesi cīnītājs. To, ka grupā ir spēks. Un tas tikpat ļoti attiecas uz mums kā aktieriem, un Jumpravu kā grupu, un izrādi.

Viena no, manuprāt, spēcīgākajām izrādes ainām bija tā, kurā “Jumprava” ir devusies tūrē uz ASV, tajā pašā laikā parādot, ka Latvijā uz dīvāna no atkarībām mirst Ritvars Dižkačs.

Ir viena monētas puse, kuru mēs redzam, tā, kurā mēs iedomājamies, cik viss ir labi un skaisti, bet monētai ir arī otra puse. Reizēm mēs negribam to redzēt vai par to zināt – ka viss nav skaisti un ideāli. Tā ir arī teātrī.

Domāju, ka daudziem ir priekšstats par aktiera dzīvi, ka tā ir skaista un glancēta, ar tērpiem, publiku, ziediem. Arī tas ir. Bet ir arī otra puse – negulētās naktis, uztraukumi, pārdzīvojumi, ja izrāde neizdosies, kā to uztvers.

Nezinu, kā ir labāk – domāt, ka nav tās tumšās puses, vai arī spēt redzēt abas un nemelot sev. Viss ne vienmēr ir skaisti, bet tas nenozīmē, ka tas nav normāli, jo ir vajadzīgs balanss. Jebkurš cilvēks dzīvē iziet cauri gan labajiem, gan sliktajiem posmiem, un tos sliktos posmus nevajag noliegt. Domājot par “Jumpravu”, ja kāds no faniem atnāca uz izrādi un nebija zinājis, kā viņiem patiesībā ir gājis, nedomāju, ka viņi grupu mīlēja mazāk.

Madara Bore izrādē "Zem diviem karogiem" (2019, LNT, rež. Valters Sīlis) // Foto - Kristaps Kalns

Tas savā veidā grupu cilvēciskoja – tā vairs nav tikai “Jumprava” kā grupa, bet kā cilvēki.

Tieši tā. Un tā ir ar visiem. Prezidenti, mūziķi, aktieri, mūsu autoritātes – viņi visi ir cilvēki. Viņiem visiem ir bijušas gan sakāves, gan neticami sasniegumi. Jautājums, tikai cik daudz mēs ļaujam apkārtējiem redzēt savus veiksmes brīžus un cik no tā, kas neizdodas.

Esmu secinājis, ka tu spēlē ļoti daudz vēsturiskās izrādēs – “Klūgu mūks” (2017, LNT, rež. Indra Roga), “Katls” (2019, LNT, rež. Ināra Slucka), “Šī skaistā nākotne” (2019, LNT, rež. Diānas Kaijakas diplomdarbs). Tevis atveidotie tēli ļoti labi atspoguļo šīs monētas divas puses. “Katlā”, piemēram, saskaramies ar vēstures posmu, kuru vai nu idealizē, vai noliedz, bet, skatoties Ināras Sluckas izrādi un lasot Aivara Freimaņa romānu, jāsecina, ka nekā skaista tur nav. Tā ir ļoti skarba monētas otrā puse, ko viņi parāda.

Katrā valstī vēsturi māca pēc attiecīgās varas un laika. Ir dažādas idealizēšanas, piemēram, saskaramies ar Ulmaņlaiku idealizēšanas kultu, bet neiedziļināmies vēsturē – kā, piemēram, baltvāciešu likteņi, par ko runāja izrādē “Baltiešu gredzens” (2019, LNT, rež. Viesturs Kairišs – D. R.). Mēs idealizējam laiku, cilvēkus, gribot domāt, ka kaut kas šajā pasaulē ir ideāls. Domāju, ka nekas nav ideāls – ikvienam ir tā monētas otra puse. Mēs vai nu izvēlamies to neredzēt, vai dzīvojam nezinot, ka viss nav perfekts.

Manuprāt, divi no spilgtākajiem tēliem, ko tu esi spēlējusi, ir Maira (izrādē “Katls” – D. R.) un Elodija (izrādē “Šī skaistā nākotne” – D. R.). Kādas ir sajūtas, palūkojoties uz vēsturiskajiem procesiem no šo tēlu skatpunkta?

Sapratu to, ka esmu laimīga par to, ka piedzimu šeit un tagad. Lai vai kāds stress pašlaik būtu, pat ar pandēmiju – mēs dzīvojam Dieva ausī. Mums apkārt nesprāgst bumbas, nav jābaidās par savu dzīvību uz katra ielas stūra vai par to, ka par katru izteikto vārdu varētu apcietināt. Tas, kā dzīvoja Maira vai Elodija, – tas norūda cilvēku. Tur ir cits spīts, jo izdzīvo tikai stiprākais. Un viņas abas ir pilnasinīgas, ļoti spēcīgas un varošas meitenes, kuras iet cauri pārbaudījumiem un vēl joprojām spēj mīlēt un dzīvot, neskatoties uz visu, kas viņām notiek apkārt. Kāda tur apakšā ir dzīvotgriba! Visi apstākļi ir pret viņām, bet viņas iet droši pretī un nebaidās. Apbrīnoju cilvēkus, kuri ir tik spēcīgi. Laiki un gadi mainās, tikai cilvēku kaislības ir un paliek tādas pašas.

Tas, ko tu pateici par dzīvotgribu, manuprāt, izcili raksturo Mairu un Elodiju, jo izrādēs šie tēli izceļas ar savu milzīgo dinamismu. Piemēram, “Katlā” valda tumšāki toņi, un tad parādās Maira sarkanā kleitā.

Viņas ir kā pretstati sabiedrībai. Abas ir ugunīgas, mežonīgas, spēcīgas. Varbūt kļūdos, bet tajā laikmetā, ja sieviete bija mierīgāka, kārtīgāka un labāka, viņa skaitījās vērtīgāka. Tāda, kurai bija viedoklis un krampis, bija sabiedrības atstumta. Bet viņas no tās pozīcijas nebaidījās. Nevar teikt, ka abas bija pašpietiekamas, abām bija monētiņas otra puse, kā dēļ viņas bija tik bravūrīgas. Reizēm labākā aizstāvība ir pretuzbrukums, kas viņu abu gadījumā tā bija, – ja dzīve tevi sit lejā, tu sit pretī. Bet, kad laiks apstājas un paskaties apkārt, tad tava iedomu pasaule sabrūk un tu ieraugi savas monētas otru pusi.

Man šķiet, ka Elodija precīzi parāda to monētas otru pusi. Viņa mīl Otto (Otto lomā Kārlis Reijers – D. R.), neskatoties ne uz ko. Tajā pašā laikā, Eiropā ienākot Sabiedroto spēkiem, Elodija tiek pasludināta par kolaboracionisti. Un tādos brīžos sabrūk priekšstats par labo un slikto. Cilvēkus, kuri centās dzīvot savu dzīvi dotajos apstākļos, par to sodīja – piemēram, par to, ka viņi mīl.

Jā, cilvēkus starp laika akmeņiem samaļ miltos. Parastais cilvēks ir tikai cilvēks. Tie ir varasvīri, kas izdomā, ka ir jākaro. Kāpēc latvieši karoja viens pret otru dažādās frontes pusēs? Ne jau tādēļ, ka viņi to gribēja.

Lielā vara liek cilvēkiem kļūt par dzīvniekiem, nolaisties līdz primitīvam instinktam. It īpaši pašlaik, kad pasaulē aktualizējusies rasisma tēma – kā vēl 21. gadsimtā var domāt, ka kāds cilvēks ir mazāk nozīmīgs savas ādas krāsas dēļ? Mēs esam vienlīdzīgi.

Nav nozīmes, no kādas valsts vai kultūras nākam, mēs visi varam dzīvot un mierīgi pastāvēt līdzās viens otram. Zaudētājs šajos brīžos ir parastais cilvēks – iegūst tikai kāds 0,1% no elitārā loka.

Kārlis Reijers - Otto, Madara Bore - Elodija izrādē "Šī skaistā nākotne" (2019, LNT, rež. Diāna Kaijaka) // Foto - Roberts Eleksis

Ja paskatās uz to, kas pasaulē notiek, piemēram, uz ASV, problēmas ir ļoti dziļas. Pašlaik pagātnes kļūdu dēļ, sliktu lēmumu pieņemšanas dēļ mēs nonākam pie tā, ka cilvēki pilnīgi nepamatoti cits citu ienīst. Jāatceras, ka mēs visi esam cilvēki un esam vienlīdzīgi, ko teātrim, manuprāt, ir laba iespēja parādīt.

Jā, un tas ir teātra pienākums – aktualizēt sasāpējušos vai nepamatoti malā noliktos jautājumus. Ir laiks sākt domāt, mainīties un dzīvot līdzi laikam. Un tas ir teātra pienākums – izdzīt vecās dogmas laukā, parādot, ka dzīvojam citā pasaulē. Protams, teātriem šajā laikā viegli neiet. Interesanti, kā šis laiks izvērtīsies tālāk. Iespējams, būs izrādes, kuras rādīs, kā dzīvojām pandēmijas laikā.

Šis laiks rada jaunas mākslas formas. Skatoties uz to, ko platformā “Baltais kubs” dara Nacionālais teātris, var teikt, ka teātris savā īpatnā veidā ir padarīts pieejamāks cilvēkiem – piemēram, ja kāds pirms tam nav varējis tikt līdz Rīgai uz izrādēm. Kā tu skaties uz pandēmijas un post-pandēmijas laika teātri?

Es arī piedalījos e-teātra izrādē – filmējām “Baltā kuba” izrādi “Skolotājs” Intara Rešetina režijā. Tā bija ļoti interesanta pieredze, kaut kas mistisks starp kino un teātri. Manuprāt, e-teātris ir veids, kā mēs varam turpināt runāt par vērtībām, dzīvi un piedāvāt cilvēkiem satikties laikā, kad nebija iespējama klātienes satikšanās. Mēdz teikt, ka Latvijā Eiropas un pasaules tendences atnāk ar piecu līdz desmit gadu ilgu novēlošanos, tomēr es domāju, ka pašlaik esam strauji nonākuši līdz pasaules līmenim. Man šķiet, ka tas arī turpināsies pēc pandēmijas. Un, kā tu saki, teātris ir kļuvis pieejamāks, e-izrāžu cenas ir demokrātiskas. Protams, nākšana uz teātri ir pieredze, tā ir sapošanās un svinības. Šobrīd arī aktualizējušies ļoti interesanti dramaturģiskie materiāli, kurus, iespējams, nerādītu, ja nebūtu šīs pandēmijas.

Pašlaik apgalvojums, ka Latvijas teātris nepielāgojas pasaules teātrim, ir ļoti nepamatots. Mēs darām to pašu, ko daudzi Rietumu, piemēram, Vācijas teātri. Tāda kārtīga apstāšanās teātrī, manuprāt, ilga tikai mēnesi.

Jā, pirmajā mēnesī nekas īsti nenotika, bet jau sāka domāt par nākotnes plāniem. Sākumā neviens nezināja, kā būs un kas notiks. Notika ātra mobilizēšanās, pielāgojāmies un dzīvojam līdzi laikam.

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku?

Man ir svarīgi saņemt atgriezenisko saiti par savu darbu, teātrī to sniedz režisori vai kolēģi, bet reizēm lasu arī kritiku. Neuzskatu, ka no tās būtu jāizvairās, galvenais ir saglabāt domu, ka tu lasi konkrēta cilvēka subjektīvās domas. Lai vai cik šis cilvēks vēlētos paust skatu no malas – tas ir personīgais viedoklis. Tas var nesaskanēt ar manu, režisora vai kāda cita viedokli. To nevajag pasludināt par vienīgo patiesību. No kritikas var paņemt to, kas tev ir vajadzīgs, par ko ir vērts aizdomāties. Es spēju uzklausīt viedokļus, kuriem nepiekrītu. Man nav jāpanāk tas, lai cilvēks domātu tāpat kā es. Nē, ir tieši interesanti, ka ir citāds viedoklis par izrādi. Vajag pieiet ar vēsu prātu – tas nekas, ja viedokļi nesakrīt. Nekad nav vienprātības šajā jautājumā – vienmēr kādam labs būs tas, kas citam šķitīs zemē metams.

Tā nevienprātība apliecina teātra dzīvo procesu, jo izrāde mainās katrā spēlēšanas vakarā.

O, jā. Nav divu vienādu izrāžu. Lai vai kā censtos, tas nav iespējams.

Tāpēc ir ļoti interesanti, ka ne vien kritiķi, bet arī skatītāji, piemēram, Twitter, raksta pārdomas par konkrētā dienā redzēto izrādi, jo skatītājs uz teātri nāk ar savu tās dienas pieredzi. Interesanti ir palasīt kritiku, jo tad iespējams ieraudzīt ko tādu, ko neesi pamanījis.

Noteikti, cilvēkiem vajag dalīties ar savu viedokli. Jo vairāk mēs diskutējam, jo lielāka iespēja ir nonākt pie saprašanas, nevis šķelšanās. Man patīk, ka cilvēki raksta savas izjūtas un pārdomas pēc izrādēm, šad tad palasu teātra mājaslapā.

Madara Bore - Maira, Kārlis Reijers - Ņurņiks izrādē "Katls" (2019, LNT, rež. Ināra Slucka) // Foto - Kristaps Kalns

Vai ārpus darba apmeklē citu teātru izrādes?

Jā. Visvairāk laikam sanāk redzēt kursabiedru izrādes. Reizēm uzrunā materiāls vai kāda konkrēta režisora izrāde, ko gribas redzēt, tad es to noteikti apmeklēju. Un tas bagātina arī manu pieredzi, manu izpratni. Skatoties izrādes, varu attīstīt sevi.

Tā laikam ir ar katru lietu – grāmatu, izrādi, mākslas darbu, tās kaut ko iemāca. Un, pat ja neiemāca, tad vienkārši zini, ka kaut kas tāds ir.

Nekad nevar būt pārāk zinošs vai pārāk gudrs. Vienmēr būs kaut kas, ko nezināsi vai atklāsi no jauna. Tas ir forši, tā ir pieredze. Reizēm pat kāda maza detaļa gleznā vai skulptūrā var būt kā atslēga, lai nospēlētu kādu lomu. Bet jā, aktierim ir svarīgi paplašināt savu redzesloku, nenoslēgties, nedomāt, ka visu jau zini. Tas ir nebeidzams process, kurā visu laiku mācies un uzzini kaut ko jaunu.

Tā ir kā mūža profesija. Arī Alvis Hermanis, uzņemot jaunos aktierus, intervijā “Kultūras Dienai” minēja, ka pirmie četri gadi akadēmijā tikai ieliek pašus pamatus.

Tieši tā, tā ir aisberga redzamā daļa. Viss atkarīgs no tā, cik daudz darba turpināsi ieguldīt. Tu skaities profesionāls aktieris pēc studiju beigšanas, bet līdz profesijas apgūšanai paiet daudz gadu. Nejūtos, ka būtu sasniegusi attīstības virsotni– vēl ir daudz ko mācīties.

Ar katru jaunu materiālu atnāk kaut kas jauns.

Tieši tā. Reizēm pat, strādājot pie tā paša materiāla cita režisora vadībā, atkal parādās kaut kas jauns. Piemēram, pārlasot grāmatu, dažādos vecuma posmos to izlasi citādāk. Var ieraudzīt tās lietas, kas tajā brīdī ar tevi personiski sasaucās.

Domājot par šībrīža teātra procesu, vai tev gribētos, lai būtu paralēlais repertuārs – ka izrādes spēlē klātienē, bet turpina attīstīt arī e-izrādes?

Domāju, ka tā ir laba ideja. Jo, ja nu vēlreiz atsākas ierobežojumi, mēs turpināsim dzīvot e-vidē. To var attīstīt līdz perfekcijai. Tas ir kā jauns mākslas veids. Un, neskatoties uz atrašanās vietu – pie dabas, mājās, laukos, cilvēki var baudīt kultūru. Bet es noteikti negribētu, lai pazūd klātienes teātris.

Kur tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

Grūti pateikt. Ja man būtu bijis jāatbild uz šo jautājumu pirms pandēmijas, es varētu dalīties ar visiem saviem mērķiem, nākotnes iecerēm un sapņiem. Bet tagad ir tāda sajūta, ka jābūt te un tagad. Jādzīvo šodienai. Mums teātrī ir sākusies jauna sezona, gatavojos jauniem izaicinājumiem un baudu to, ka varu atkal strādāt.

 

Šeit Madaras Bores profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā.

Intervijas autors – LKA Drāmas un teksta studiju BSP students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt