Vēsma Lēvalde 06.10.2020

Kad mākslas kritērijs ir peļņa

Publicitātes foto

Liepājas teātra pirmā pusgada finanšu situācija ir dramatiska – salīdzinot ar 2019. gada pirmo pusgadu, būtiski krities apgrozījums, peļņas vietā šogad ir zaudējumi. Tomēr teātris plāno paplašināties, apgūstot bijušo Latvijas bankas Liepājas filiāles ēku, un “cerību sarakstā” ir vērienīgu iestudējumu plāni. Portāls kroders.lv aicināja “SIA Liepājas teātris” valdes priekšsēdētāju Herbertu Laukšteinu uz sarunu, lai apjaustu kritiskās situācijas iemeslus un teātra māksliniecisko perspektīvu.

 

Vēsma Lēvalde: Kā tu raksturotu aizvadīto sezonu, kuru martā pilnībā izmainīja ārkārtas situācijas izziņošana saistībā ar COVID-19 un aizliegums pulcēties, tai skaitā – apmeklēt kultūras iestādes klātienē?

Herberts Laukšteins: Aizvadītā sezona bija sačakarēta. Tāpēc ka tas, kas ir teātra produkts, – tas nav aizvietojams. Teātrim kā tādam nav alternatīvas.

Tu runā par teātri kā par tiešās komunikācijas formu, vai arī, tavuprāt, publikai svarīgs ir teātris kā rituāls?

Gan rituāls, gan komunikācijas forma. Teiksim tā – mode mainās, bet apģērbs cilvēkam ir vajadzīgs vienmēr. Un tam ir sava, nemainīga funkcija. Tāpat ir ar teātri – ir kaut kādas modīgas lietas, kas nāk un aiziet, bet dzīvās cilvēciskās enerģijas apmaiņa ir pats galvenais. Forma var mainīties, DNS var mainīties, bet paliek “šeit un tagad”, ko nevar iedot, piemēram, kino, jo tas ir montāžas galaprodukts.

Tāpēc, sākoties karantīnai, kad visi teātri metās meklēt digitālās iestudējuma formas un stāstīt par saviem plāniem strādāt attālināti, Liepājas teātris bija ļoti atturīgs, lai neteiktu – klusējošs...

Jā. No visa, ko esmu redzējis šajā digitālajā formā, veiksmīgākais darbs ir “Irānas konference”. Vienkārši pats materiāls te ļauj..., nē, nevis ļauj, bet organiski iekļaujas šajā formātā.

Jāatzīstas, ka mūsu (es domāju – kritiķu) reakcija uz situāciju, dibinot virtuālo kritiķu klubiņu KuKū, arī ietver zināmu devu ironijas, jo analizēt krīzes situācijas projektus sākumā bija grūti. Tomēr tieši “Irānas konference” pierādīja, ka arī digitālais formāts var būt diezgan iedarbīgs. Un Liepājas teātra miniseriāls par puteklīti Patakoļako taču arī ir nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai.

Atgriežoties pie sezonas izvērtējuma – visai radošajai komandai, kas tur [pie seriāla "Patakoļako"] strādāja, vienkārši – cepuri nost! Viņu darbošanās izraisīja vislielāko cieņu.

Ekrānšāviņš no LT virtuālā miniseriāla "Patakoļako" (2020, Youtube)

Jautāšu kā teātra direktoram – vai, ņemot vērā iepriekšējās sezonas vērienīgās ieceres, finanses tobrīd atbilda iecerēm?

Nē.

Nē? Uz ko jūs cerējāt?

Uz veselo saprātu… Tas ir diezgan garš stāsts.

Pamēģini ļaut saprast.

Pirmkārt, te ir putra – ir sezona…

… un ir finanšu gads. Tas tā kā būtu skaidrs – mākslu plāno sezonai, bet pašvaldības budžets un tātad arī dotācija attiecas uz kalendāro gadu.

Jā. Sezonas vidū es nezinu, kas būs nākamajā finanšu gadā. Līdz ar to es visu laiku riskēju. Finanšu gada beigu periodā man tiek iedots kaut kāds dotācijas kontrolcipars, un mēs, izejot no jauniestudējumu un repertuāra ekspluatācijas izmaksu pieredzes un prognozēm, plānojam savus ieņēmumus. Ņemot vērā arī publikas atsaucību, izbraukuma iespējas.

Aptuveni cik procentu budžetā veido paša teātra ieņēmumi?

Rupji rēķinot, ja nemaldos, tie iepriekš bija aptuveni 47 %. Tādai pilsētai kā  Liepāja tas ir ļoti labi. Lūk, un sezonas vidū man tiek iedota dotācija turpinājumam. Tad to ciparu es sadalu pa mēnešiem, lai sezonu var pabeigt. Un tad jāvēršas pie pašvaldības ar lūgumu paredzēt līdzekļus nākamajai sezonai. Es jau dodu savu redzējumu, bet, ja man iedod mazāk….

Nedaudz provokatīvs jautājums. Man ir sajūta, ka pārmaiņas pašvaldībā izmainījušas arī attieksmi pret kultūras segmentiem Liepājā. Liekas, ka šī pašvaldība nav tik pretimnākoša teātrim kā iepriekšējā?

(Klusums.)

Taču par juridisko statusu gan varam parunāt. Pašvaldība plāno savu budžetu un teātrim tam jāpieskaņojas. Vai tiem teātriem, kas ir valsts paspārnē, budžeta plānošana kaut kādā ziņā ir vieglāka? Nerunājot par apjomiem, bet par pašu procesu un budžeta veidošanas principiem.

Es jau nesēžu pie tā plānošanas galda, zinu tikai to, ka tad, kad ir nosauktas “Spēlmaņu nakts” nominācijas, tās tiek ņemtas vērā, plānojot finanses. Tātad mākslas ietekme uz budžetu. Mūsu gadījumā šis fakts vispār netiek ņemts vērā.

Man tas ir pārsteigums. Biju iedomājusies, ka pašvaldība respektē izcilību.

Varbūt kaut kur, bet ne finanšu plānošanā. Vismaz man nav zināmas tādas mērvienības vai instrumenti, kas tiktu lietoti dotācijas aprēķināšanā atbilstoši nomināciju skaitam.

Publiskajā telpā ir izskanējis ļoti daudz informācijas par teātra kritisko finansiālo situāciju. Lai gan ar finansēm un ekonomiku neesmu gluži uz “jūs”, man no publiski pieejamās informācijas netop skaidrs, kādi tad objektīvi ir zaudējumi, kas teātrim radušies pandēmijas rezultātā? Vai to nevar skaidri salikt pa plauktiņiem – šis ir mūsu zaudējums tieši konkrētās situācijas dēļ?

Vairāk vai mazāk jau viss ir salikts pa plauktiņiem. Tad, kad viss tika apstādināts, mēs nezinājām – uz cik ilgu laiku. Tāpēc pavasaris un vasara pagāja, visu laiku kaut ko nepārtraukti pārplānojot, kaut ko pārrēķinot, jo bija ārkārtas situācija. Labi, 8. jūnijā šī ārkārtas situācija tika pārtraukta, it kā vajadzētu atgriezties normālā dzīvē. Sezona jau bija beigusies, ieplānotajā repertuārā bija palikušas divas trīs nenospēlētas izrādes, kuras varētu rādīt noteiktajās distancēs…

Tādam troksnim patiesībā nevajadzēja būt! Ja vien amatpersonas to būtu risinājušas savos kabinetos. Troksnis patiesībā radās tāpēc, ka sarunas nenotika.

Nesen izlasīju vienas amatpersonas izteikumus par Laukšteinu – viņš jau tāds mākslinieks vien ir, nopietns menedžeris tā nebūtu rīkojies… (Smejas.) Nu, lai jau būtu!

Liepājas teātra kolektīvs, sākot teātra 114. sezonu // Publicitātes foto

Tas laikam ir raksturīgi – kad vajag kritizēt māksliniecisko pusi, visi atceras, ka tu ilgi esi bijis biznesā, bet, kad vajag kritizēt ekonomisko pusi, tad tevi sauc par mākslinieku?

Man tas glaimo, ja sauc par mākslinieku. Nopietni – to visu vajadzēja risināt citādi. Pamatā ir tas, ka Liepājas teātris ir atšķirīgā juridiskā statusā.

Skaidrs, ka Kultūras ministrija likumīgi nevar iedot pašvaldības kapitālsabiedrībai naudu pie esošā finanšu pārvaldības regulējuma. Visdrīzāk to vajadzēja darīt caur pašvaldību, kas ir teātra juridiskais īpašnieks.

To vajadzēja darīt uzreiz un citādi, nebūtu bijis tāds troksnis un laika tērēšana.

Kas īsti notika pavasarī? Ko Liepājas teātris darīja, kad tika izsludināta ārkārtas situācija – turpināja strādāt, tikai nekomunicēja ar publiku? aizgāja bezalgas atvaļinājumā?

Jau pašā gada sākumā teātris nonāca ķīlnieka lomā. Kultūras ministrijas pakļautībā esošie teātri saņēma algas pielikumu. Tajā brīdī Liepājas teātra dotācija jau bija nosaukta. Pieaugums bija minimāls, tas nekādā gadījumā neļāva palielināt algas tāpat kā valsts teātros. Sākās satraukums ap algu jautājumu. Kādai daļai darbinieku algas nedaudz pacēlām, kādai daļai ne. Tika runāts, ka martā būs budžeta grozījumi un tad situāciju ar algām teātrī izlīdzināsies. Bet martā notika tas, kas notika. Iestājās ārkārtas situācija, viss mainījās, liela neziņa, sākās maksimālās taupīšanas process.

Virsuzdevums bija – saglabāt kolektīvu. Teātra kolektīvs ir ļoti specifisks, jo ir daudz profesiju, kuras apgūstamas tikai praksē, nododot pieredzi no mutes mutē, no rokām rokās. Tā ir vērtība, ar kuru mētāties nevar.

Kāda bija taktika šī virsuzdevuma izpildei?

Taktika – pirmkārt, ir jāizdzīvo. Lai izdzīvotu, ir jātaupa. Tika meklēti visi iespējamie veidi, kā taupīt. Pašu ieņēmumi apstājās, palika dotācija. Ārkārtas situācija gan atbrīvoja rokas, ka nav uzreiz jāatdod nauda skatītājiem. Palikām parādā aptuveni 90 tūkstošus. Pārrunājām situāciju ar pašvaldību. Izskanēja teikums – muguru nepagriezīsim, bet – taupiet! Mēs to arī darījām.

Mēģinājām nodarbināt cilvēkus, turpināt darīt, atceļot visas piemaksas (speciālistiem, kas darbojas uz un pie skatuves, ir progresīvā atalgojuma sistēma, kas atkarīga no līdzdalības izrādē). Attiecībā uz jauniestudējumiem ražošana cehos tika turpināta, bet bez jauniem izdevumiem. Meklējot iespējas nodarbināt cilvēkus, uzņēmāmies dažādus saimnieciskus darbus. Piemēram, skatītāju pusē salabojām durvis, kam iepriekš nekad neatlika laika un resursu galdniecībā. Tos, kam nevarējām atrast darbu (dīkstāves pabalsti mums nepienākas, jo esam dotēts uzņēmums), sūtījām uz bezdarbniekiem, dodot godavārdu, ka tad, kad ārkārtas situācija beigsies, varēs nākt atpakaļ un vietas būs saglabātas. Tiem, kam pensijas un bezdarbnieka pabalsts nepienākas, piešķīrām bezalgas atvaļinājumu.

Vai tas neatspēlējās tad, kad bija jāgatavo projekti? Vai nepietrūka jaudas un resursu?

Protams, protams. Tāpēc daļa no teātra darbiniekiem šajā laikā sastapās ar lielu pārslodzi.

Kā aktieri dzīvoja šajā laikā? Daži filmējās, bet citi?

Katrs jau kaut ko atrada. Tie, kas ir tādi maksimālisti, vairāk teātra aktieri, tie palika ar neko. Ir jau tomēr atšķirība starp kinematogrāfu un teātri.

Skats no LT izrādes "Šekspīrs", kas nominēta "Spēlmaņu nakts 2019/2020" balvai kategorijā "Gada lielās formas izrāde" (2019, rež. Elmārs Seņkovs) // Publicitātes foto

Uz tāda fona izskatās neiespējami apgūt to, pēc kā sen jau tiecāties – apdzīvot jaunu ēku. Cik reāli ir plāni attiecībā uz bijušās Latvijas bankas Liepājas filiāles pievienošanu par teātra ēku kompleksu?

Jaunā ēka ir apstākļu sakritības rezultāts. Latvijas banka likvidēja reģionālās filiāles, un pilsētas centrā palika tukša lieliska ēka.

Arī man pirmā doma bija – te taču ir iespējas teātrim iegūt gan sen kāroto Mazo zāli, gan mēģinājumu un noliktavu telpas.

Sākotnēji es uz to skatījos skeptiski. Teātrim trūkst telpu, darbiniekiem trūkst sanitāro apstākļu. Sētas mājā joprojām nav sanitārā mezgla. Daudz sāpīgu punktu, ko var uzskaitīt, lai pamatotu, ka teātrim vajag papildu telpas. Vai šī ēka atbilst visām vajadzībām? Nē, neatbilst. Kad iepazināmies ar telpām, sapratu, ka tas ir labāk nekā nekas. Labāk, nekā šobrīd, kad daļēji esam “Lielajā dzintarā”, jo tur darbība ir ļoti smagnēja. Nav palīgtelpu, zāle nav piemērota. Arī bankas ēku mēs piemērosim, bet tas nav tas, ko ideālā versijā vajadzētu. Tad ieraudzījām, ka tur taču ir liela teritorija. Un tas, iestājoties labākiem laikiem, lielākai izpratnei, pieredzei, ļauj piebūvēt klāt normālu Black Box. Iekštelpās ir finanšu operāciju zāle, kurā, ja nemaldos, ir trīs arkas un divas kolonnas, un tas teātra zālei neatbilst. Būs jārēķinās ar to. Parunājos ar režisoriem, mēģināsim sadzīvot. Sākotnēji bija doma par to, ka tur varētu sadzīvot teātris, leļļu teātris un muzejs. Leļļu teātris bija stingrāks savā nostājā un atteicās, jo telpas viņiem neesot piemērotas. Nu, tad muzejs apdzīvos pagrabstāvu, mēs – augšu. Apskatot iekšpagalmu, nonācām pie “Vasaras vakariem” [aktieru sniegtiem koncertiem – V. L.]. Publika tos apmeklēja labi par spīti lietum.

Vai pārbūves projekts ēkai un finanses būvniecībai jau ir?

Tas ir jautājums ēkas īpašniekam, ne man.

Vismaz mutiskā līmenī taču ir kāda vienošanās par termiņiem?

Ir aplēses, ka 2021. gada beigās mēs tur varētu sākt kaut ko darīt.

Sociālajos tīklos uzvirmoja diskusija par to, ka kritiķiem un žurnālistiem būtu jāpērk biļetes uz Liepājas teātra izrādēm. Baidos, ka tas apdraudētu teātra zinātnes attīstību. Jo ir taču skaidrs, ka teorētiskā doma var pastāvēt un attīstīties, tikai turot roku uz pulsa, neatraujoties no prakses.

Mana personīgā pozīcija ir tāda – teātrim jāturpina pastāvēt un dzīvot, tiekties uz tiem ideāliem, kādi ir izveidojušies teātra vēstures laikā. Tātad mijiedarbība – ir, kas rada teātra produktu, un ir, kas salīdzina un izvērtē, kāds šis produkts izdevies. Tas ir mijiedarbes process, kuru nedrīkst pazaudēt!

Ja nu teātra juridiskais īpašnieks uzskata, ka galvenais ir atpelnīt dotāciju? Vai pašreizējā situācijā kapitālsabiedrības statuss ir labākais iespējamais variants? Vai nav prātīgi domāt par tādu juridisku statusu, kas noliktu vienādās pozīcijās kaut vai visus reģionālos repertuāra teātrus, izvirzot arī mākslinieciskus kritērijus, ļaujot gan eksperimentēt, gan saglabāt tradīcijas?

Iespējams. Mani gandrīz šokē tas, ka teātrim var piemērot likviditātes kritērijus, EBITDA [peļņa pirms nodokļiem – V. L.], ka pēc tiem vērtē, cik labi vai slikti teātris strādājis. Piedodiet, bet tas ir kropli!

Tas, manuprāt, apdraud radošo procesu un izaugsmi. Kultūras ekonomika tomēr nav ražošanas ekonomika.

Lietuvā teātri joprojām ir iestādes nevis kapitālsabiedrības, kā tas ir Latvijā. Tāpēc mums ir šie likviditātes un EBITDA kritēriji.

Skats no LT 114. sezonas atklāšanas izrādes "Mališ" (2020, rež. Dmitrijs Petrenko) // Publicitātes foto

Arī Liepājas teātris kādreiz bija pašvaldības iestāde – bezpeļņas. Kāpēc šis statuss tika mainīts?

Mainīja visā Latvijā, taču motivāciju nezinu, tajā laikā es biju citur. Fakts ir tāds, ka tas ir jārisina, jāmeklē citu valstu pieredze, jāanalizē un jāatrod labākais modelis. Kāpēc, piemēram, Igaunijā ir divas reizes vairāk teātru nekā Latvijā un tie ir labi aprīkoti, labi finansēti? Kāpēc Pērnavas teātrim ir par miljonu lielāks budžets nekā Liepājas teātrim? Līdzvērtīgs teātris līdzvērtīgā pilsētā! 

Stabilitāte ir satricināta – pandēmija ietekmējusi gan finanšu, gan māksliniecisko dimensiju. Kā raugies uz teātra nākotni? Mācības drīz beigs Liepājas aktierkursa studenti, un arī viņus droši vien interesē karjeras perspektīva.

Tas ir mans pienākums – novest viņus līdz profesionāla Liepājas teātra aktiera statusam. Tas ir pilsētas pienākums. Tā ir vienīgā izeja, lai uzturētu, saglabātu un turpinātu Liepājas teātri.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt