Krista Burāne 12.10.2020

Par valodas loģiku, galotnēm un jaunu realitāti

Foto no personīgā arhīva

Sievietes. (Arī) 21. gadsimta “karstais temats”. Feminisms Latvijā, protams, nav nekas jauns – cīņa par sieviešu tiesībām bija aktuāla gan 19. gadsimtā, gan 20. gadsimta sākumā un tāda ir arī patlaban. Gan dzīvē, gan mākslā. Pasaule mainās, mainās izpratne par to, ko nozīmē “būt sievietei”, tāpat kā mainās formas, kādās sievietes runā par savām pieredzēm, gaidām, sajūtām. Šoreiz piedāvājam jūsu uzmanībai divus tekstus, kuru tēma ir sievietes-mākslinieces 21. gadsimta Latvijā un kuru autores arī ir sievietes. Valda Čakare recenzē Beatrises Zaķes radošajā apvienībā PERFOrācija tapušo izrādi Heda. Human; režisore Krista Burāne speciāli kroders.lv uzrakstījusi eseju par to, kā valoda ietekmē domāšanu par sievietes vietu mākslā. Mums liekas, ka kopā šie raksti parāda, cik sarežģīta, pretrunīga un būtiska ir tēma “sieviete”. Droši vien ir godīgi atzīmēt, ka būt par sievieti Latvijā, salīdzinot ar bezgala daudzām citām pasaules vietām, ir nesalīdzināmi vieglāk. Tomēr sāpes un traumas ir subjektīva kategorija; tās vienmēr notiek ar kādu cilvēku konkrēti un tās nav iespējams salīdzināt ar citu pieredzēm. Bet ir iespējams par tām stāstīt.

Zane Radzobe, kroders.lv

 

“Mums ir vajadzīga jauna valoda, bet, lai tiktu pie jaunas valodas, mums vajadzīga jauna realitāte [..] Jauna realitāte radīs jaunu valodu, jaunā valoda fiksēs jauno realitāti un padarīs to par šīs realitātes daļu.”Citāta autors ir leģendārs etnogrāfs, dabaszinātnieks un psihonauts Terenss Makena. Šos vārdus viņš teica vienā no savām 1984. gada lekcijām, veltītām psihedēliskajai sabiedrībai, psihedēlisko vielu lietošanai, to radītājām jaunas realitātes perspektīvām un patības valodas meklējumiem, kas aprakstītu, Vitgenšteina vārdiem runājot, to, kas ir pietiekami patiess. 

Ne Terensa Makena runai, ne viņa idejām par jauno realitāti nav nekāda sakara ar teātri un “Spēlmaņu nakts” nominācijām, par kurām esmu aicināta izteikties. Tomēr viņa aprakstītā vajadzība pēc jaunas valodas un jaunas realitātes meklējumiem izsaka arī manu sajūtu. Kā pierāda pēdējo nedēļu sociālo mediju diskusijas par dzimumneitrālu valodas lietojumu profesionālās situācijās, tā daļai Latvijas sabiedrības šķiet neprātīga, t. i., ārpus prāta esoša, psihedēliska. 

Tāpēc esiet sveicināti manā psihedēliskajā viedokļrakstā par valodas loģiku, galotnēm un jauno realitāti “Spēlmaņu nakts” nominācijās!  

(Ja gribat uzreiz izlasīt būtiskāko, droši dodieties uz raksta beigu sadaļu, kas vēsta par jauno realitāti. Ja vēlaties uzzināt, kas ir dominējošā dzimte latviešu valodas profesionālajā leksikā, sāciet ar nākamo rindiņu.)

Par valodas loģiku un galotnēm

Šī viedokļraksta pamatā ir pārliecība, ka valoda mums ļauj ne tikai sazināties, aprakstot realitāti, kuru izvēlamies par savējo, bet arī veido šo realitāti, iezīmējot tās robežas. Valoda rada esamību, kurā mēs dzīvojam, un pati ir šī esamība. Par to labi var pārliecināties, pavērojot Ludviga Vitgenšteina, Martina Haidegera, Ortegas i Gaseta, Vilhelma fon Humbolta, Rolanda Barta cīņas ap un ar valodu, kurās šobrīd neiedziļināsimies, bet uzticēsimies viņu argumentiem, kas pierāda – valoda klasificē visu apkārt esošo un tādejādi to veido2. Arī ikviena tauta rada savu īpašo pasaules ainu, izceļot un citiem signalizējot par sev būtisko ar valodas palīdzību. Tautām vai tautu grupām svarīgākais tiek ietverts valodas gramatikā, leksikā un semantikā. 

Lūk, un te nu mēs esam nonākuši līdz latviešu valodai un tajā eksistējošajai pasaules ainai. 

Kā jau kārtīgai indoeiropiešu valodai pienākas, latviešu valoda par būtiskāko atšķirību starp dažādiem fenomeniem uzskata dzimumu, bet atšķirībā no citām šīs grupas valodām nezināmu iemeslu dēļ ir pilnībā pazaudējusi nekatro vai kopdzimti kā ar īpašu galotni vai galotnēm apzīmējamu fenomenu grupu.

Tā nu mēs – tauta, kuras domāšana, vērtības un uzskati sakņojas latviešu valodā – dzīvojam pasaulē, kurā visam tiek piešķirtas galotnes, kas katram no mums (ar dažiem izņēmumiem) ierāda vietu binārajā sievišķajā un vīrišķajā pasaules ainā. Tomēr ne viss šajā pasaulē ir harmoniski līdzsvarots.

  

Filoloģijas doktors un LU profesors Andrejs Veisbergs, analizējot dzimtes lietojumu latviešu valodā3, norāda uz vairākām valodā ietvertām diskriminācijas formām, piemēram: 

· subordināciju vārdu pāros – piemēram, vīrs un sieva, viņš vai viņa, Ādams un Ieva, latvietis/ -e, kur parasti pirmais tiek nosaukts vīriešu dzimtes vārds; 

· vīriešu dzimtes vārdu lietojums attiecībā uz jauktu dzimumu grupām – cilvēks, upuris, karavīrs;

· sieviešu dzimtes vārdiem paralēlu vārdu pāros mēdz būt negatīvāka semantika – piemēram, suns – kuce;

· vārdnīcās notiek sieviešu dzimtes ignorēšana profesiju nosaukumos gadījumos, kad profesijas vairāk asociējas ar vīriešiem – piemēram, “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, kas dod abu dzimšu vārdus, daudziem šķirkļiem, kas acīmredzot vairāk asociējas ar vīriešiem, sieviešu dzimte nav uzrādīta: adjutants, akmeņkalis, algotnis, akmeņkalējs, alķīmiķis, ķesteris, automehāniķis, bocmanis, dzirnavnieks, jūrnieks, mežradznieks (vienīgais no tradicionālā orķestra dalībniekiem dots tikai vīriešu dzimtē), policists, ugunsdzēsējs.

Veisbergs nosauc arī citas vīriešu dzimtes dominances pazīmes, bet šī raksta ietvaros mani interesē tieši profesiju apzīmējumi, kuru lietojumam valodā, protams, ir vēsturiski iemesli. Vēl pavisam nesen sievietēm bija jācīnās par izglītību un tiesībām veidot savu karjeru dažādās profesijās, un ne rakstītajā, ne runātajā valodā nebija nepieciešamība pēc direktorēm, ārstēm, zinātniecēm, scenogrāfēm, komponistēm, māksliniecēm, režisorēm, rakstniecēm, dramaturģēm... Tomēr pēdējo simts gadu laikā situācija ir mainījusies un visdažādākajās profesijās savu talantu īsteno arī sievietes. Latviešu valoda daudzos gadījumos ir ļoti pretimnākoša un ļauj profesiju apzīmējumus lietot abās dzimtēs. Šādā skatījumā mūsu binārajā pasaules modelī līdztiesība ir iespējama, un varbūt tas ir iemesls, kāpēc Latvija ir vienpadsmitā labākā vieta pasaulē, kur būt par sievieti4. Tomēr jautājums par to, kā mēs šo līdztiesību īstenojam, turpina pastāvēt. 

Veisbergs raksta, ka sieviešu dzimtes ignorēšanu reālajās lietojuma situācijās var skaidrot ar valodas ekonomisko dabu, – īsāk ir labāk. Un, ja arī rakstu valodā vai dokumentācijā to izdotos izskaust, tad runāto valodu mainīt būtu neiespējami. Turklāt, viņaprāt, tas nav arī nepieciešams, jo vārda nozīme un līdz ar to arī diskriminācijas fakts slēpjas nevis pašā vārdā, bet lietotāja attieksmē pret to. Lūk, un te nu, kopumā piekrītot profesora minētajiem faktiem, es tomēr nonāku pie pretējiem secinājumiem. 

Ja latviešu valoda pēc savas būtības mums ļauj veidot profesionālo pasauli, kurā līdzsvars un līdztiesība pastāv acīm redzami un ausīm saklausāmi, tad kāpēc gan mums šo piedāvājumu neizmantot un, piemēram, “Spēlmaņu nakts” profesionālo nomināciju nosaukumos nerādīt pasauli tādu, kāda tā ir – ar dažādiem dzimumiem un dzimtēm? Tas, šķiet, ļautu atjaunojot valodas lietojuma labskanību, jo tādi teikumi kā “Kategorijā "Gada režisors" ir nominēta režisore X”, “Kategorijā "Gada secnogrāfs" ir nominēta scenogrāfe Y”, “Kategorijā "Gada (kustību, video, kostīmu, gaismu u.c) mākslinieks" ir nominēta māksliniece Z” skan absurdi un mulsinoši. Tomēr ne jau valodas lietojuma absurds ir vienīgais, kas man pirms kāda laika feisbukā lika ierakstīt pāris teikumu, kuri kalpoja par pamatu diezgan agresīvai viedokļu apmaiņai un arī šim rakstam. Drīzāk dzīves situācijas, kurās ik pa laikam tieku iesaistīta diskusijās par to, kā tad ir būt sievietei un mātei tik vīrišķīgā profesijā. Un tās nav tikai dzīvesstila rakstu žurnālistes, kas uzdod šāda tipa jautājums, bet arī kolēģi un kolēģes, kuru priekšstatos režijas profesijai ir vīrieša seja. Uzdrošinos minēt, ka medmāsām jautājumus par darbu vīrišķīgā profesijā neviens nejautā.   

Te atklājas valodas lietojuma lielā vara, ko šajā gadījumā nosaka gan stereotipizētie priekšstati par profesiju, gan vēsturiskajā tradīcijā balstīts pieņēmums par profesiju nosaukumu lietojumu vispārinājuma situācijās, kas pieļauj, bet neuzliek par pienākumu vispārinājumu rakstīt vīriešu dzimtē.

Valoda un tās gramatika patlaban atzīst ka vīriešu dzimtes lietojums vispārinājumu gadījumos nav obligāts. Par to izvērsti var lasīt LU Latviešu valodas institūta pētnieces Andas Meisteres rakstā “Sieviešu dzimuma gramatiskie rādītāji publicistikā”.5

Viss ir valodas lietotāju rokās un viņu vēlmē radīt līdzsvaru pasaulē, kurā dzīvojam. To pierāda arī Dejas balvas nomināciju definējumi abās dzimtēs, piemēram, “Klasiskās dejas horeogrāfs/ -e”. Pieņemu, ka tā ir dabiska reakcija situācijā, kurā lielākā daļa nominantu ir mākslinieces. Bet, iespējams, arī apzināts un laikmetīgs valodas lietojums pasaulē, kurā līdztiesība ir vērtība. 

“Spēlmaņu nakts” nomināciju saraksts, kas tiek izkārts pie masu mediju sienām, veido latviski runājošo cilvēku priekšstatus par profesijas garu un veiksmīgam profesionālim piemītošajām īpašībām. Jautājums ir, vai dzimuma piederība turpinās būt par vienu no tām, jo diemžēl ikdienas uztverē galotne “-s” lielākajai daļai cilvēku nozīmē nevis vispārinājumu, bet vīriešu dzimti. Un tas savukārt var ietekmēt to, vai un cik daudz mēs nākotnē dzirdēsim mākslinieču balsis un stāstus uz mūsu skatuvēm. Par to, kā profesijas nosaukums ietekmē tās izvēli, diskusijā raksta arī LU asociētā profesore Signe Mežinska: “Šī ir reāla, nevis izdomāta problēma. Piemērs, ar kuru man regulāri nākas saskarties, ir profesijas nosaukums “māsa”. Mūsu māszinību studentu vidū ir arvien vairāk lielisku vīriešu, bet profesijas nosaukums sieviešu dzimtē ir ļoti mulsinošs. Tas ne tikai rada jautājumu, kā saukt vīrieti, kas strādā šajā profesijā, bet tam ir arī plašākas sekas. “Māsa” ļoti uzstājīgi norāda, ka tā ir sieviešu profesija. Negribu pat domāt, cik vīriešu ir atmetuši domu par šīs profesijas apgūšanu nosaukuma dēļ. Latviski ir jēga veidot profesiju nosaukumus abās dzimtēs.”

BET!  NE JAU PAR GALOTNĒM IR ŠIS GARAIS STĀSTS. 

Lai gan man vajadzēja ar to sākt, lai labāk būtu saprotams aicinājums uz jaunu realitāti nomināciju pasaulē. 

 (1. Ja jūs šobrīd nevarat atcerēties, kas bija tas vārds, kā mīļi nosaukt raksta autori, tad piedāvāju biežāk sastopamās versijas: a) progresīvā liberaste, b) meitenīte, c) kultūrmarksiste. 
2. Ja jūs nevarat izdomāt, kāds bija jautājums, ko sarkastiski uzdot komentāros, tad biežāk sastopamās versijas: a) vai nākamais solis ir sieviešu kvotas mākslā un izcilības iznīcināšana? b) kas jums kaut kādi mazvērtības kompleksi? c) vai tad “cilvēks” arī vairs nevarēs teikt?d) jūs visi esat nojūgušies?
3. Ja jūs gribat nokļūt realitātē, kurā iespējams izvairīties no valodas lietojuma radītiem konfliktiem, tad vienkārši turpiniet lasīt.)  
 

Par jaunu realitāti

Raksta sākumā pieminētais psihonauts Terenss Makena aicina atteikties no 20. gadsimta kultūras koncepcijām un mēģināt jau tagad dzīvot cik iespējams tālu nākotnē. Viņa uzskatu sistēmā tas nozīmē ieņemt skaidru pozīciju pret topošo hiperdimensionālo realitāti. Tas nenozīmē pašam kļūt par psihedēlisko vielu lietotāju, tomēr pieļaut šādu iespēju, un, ja tomēr tiek sajusts varonības potenciāls būt vienam no pieredzētājiem, tad to darīt.

Es, protams, neesmu tik drosmīga kā Makens un pavisam noteikti neaicinu palūkoties uz nomināciju radīto realitāti ar psihedēlisku skatienu. Tomēr arī man ir daži nākotnes noredzējumi un piedāvājums jaunai realitātei, kuru feisbuka ierakstā atļāvos noformulēt šādi: “Skatoties uz SN nomināciju nosaukumiem, gribas vaicāt, kāpēc profesijas rakstītas tikai vīriešu dzimtē – režisors, scenogrāfs, mūzikas partitūras autors, kostīmu, gaismu mākslinieks utt.

Varbūt jaunā žūrija kopā ar Teātra darbinieku savienību var ieviest mazliet precizētu SN kategorijas nosaukumu – “Labākā režija”, “Labākā scenogrāfija”, “Labākā mūzikas partitūra” utt.? Un iegūt superbrīvību, nominējot mākslinieci / -ku par viņa labāko darbu.”

Piedāvājums nominēt labākos profesionāli veiktos darbus, nevis mākslinieces un māksliniekus, feisbuka agoras laukumā palika nesadzirdēts, jo troksnis ap galotnēm bija pārāk liels. Ceru, ka varbūt šeit situācija būs citādāka. 

Šī raksta sākums ir daudz garāks nekā tā būtiskākā beigu daļa, jo man bija svarīgi parādīt ļoti dažādos iespējamo konfliktu virzienus, kuri izriet no tā, ka mēs jau sen vairs nedzīvojam noslēgtās viensētās un vienas vai divu valodu radītās pasaulēs. Atveras ne tikai valstu robežas, bet arī valodu un uzskatu sistēmu robežas, tāpēc latviešu valoda un tās lietojums mainās. Bet tas, kā mēs redzam, ir strīdu, apvainojumu, slēptas un neslēptas agresijas pilns process, no kura es vēlētos maksimāli izvairīties. 

Tāpēc esmu ļoti pateicīga latviešu valodai, kas šajā gadījumā piedāvā citu realitāti, kurā nav konflikta elementu un kura ietver, manuprāt, mākslas vides attīstībai auglīgāku un saprotamāku vērtību un vērtēšanas skalu. 

Atkārtošu savu vienkāršo piedāvājumu: nominācijas, kuras vērtē profesionālo veikumu, arī valodas līmenī aprakstīt no paveiktā darba, nevis autorības pozīcijām. Tas ļautu izvairīties no dažādām arī ar valodas lietojumu saistītām loģikas un klasifikācijas nepilnībām un izveidot skaidru un nepārprotamu sistēmu, kurā svarīgs ir tas, kas ir paveikts – labākā režija, labākais aktiera vai aktrises darbs, labākā scenogrāfija, dramaturģija, kostīmi, video darbs, mūzikas vai gaismas partitūra... Kas kopā summējas vai nesummējas labākajās izrādēs, dažādu labāko darbu rezultātā. Šāda pieeja nozīmētu to, ka vairs nebūtu iespējams līdzās nominēt darbu grupas un atsevišķus darbus. Tomēr, ja ir būtiski izcelt kādas mākslinieces vai mākslinieka darbības amplitūdu, kas no teātra zinātnes viedokļa varētu būt ļoti interesanti, var izvirzīt jaunu nomināciju kategoriju – piemēram, “Mākslinieciski nozīmīgākā darbības amplitūda”. Turklāt, citējot kādu kolēģi, – vairāk balvu, vairāk prieka! 

Savukārt situācija, kurā tiek salīdzināti un vērtēti tikai konkrēti darbi, nevis darbu grupas, ļauj daudz precīzāk noteikt to mākslinieciskās domāšanas un profesionalitātes temperatūru, kas raksturo katrā sezonā uz priekšu pasperto nozīmīgo soļu virzienu un spēku. Jaunajā realitātē es pilnīgi mierīgi varu iedomāties situāciju, kurā puse vai pat visi nominētie darbi pieder vienai autorei, autoram vai radošajai grupai. Tas tikai nozīmētu to, ka psihedēlisko pasauļu robežas ir bijušas atvērtas un kādai vai kādam ir palaimējies tur nokļūt, pēc tam mums pārliecinoši pastāstot par tur redzēto. (Labi, labi. Joks.)

Tas tikai nozīmētu to, ka mums pārējiem līdzās ir lieliska skolotāja vai skolotājs, kas ar savu darbu spēj iedvesmot un vest tālāk citus.

Man šķiet, ka tieši tas ir “Spēlmaņu nakts” un jebkuras citas profesionālās darbības izvērtēšanas mērķis – saprast, uz kurieni ar savu darbu ejam, kas šajā ceļā ir vērtīgs un vai tas mūs ved uz kādu jaunu, vēl neiepazītu pasauli vai turpina vadāt pa apli.

PUNKTS

P.S. Liels paldies “Spēlmaņu nakts” žūrijai par darbu sarežģītajos apstākļos, un no sirds apsveicu visas mākslinieces, māksliniekus un ārpus binārās dzimumu pasaules mītošos, kuru domas un jautājumi par mūsu realitāti ir pārvērtušies spēcīgos mākslas darbos! 

 

_________________________

Terenss Makena, “Psihedēliskā sabiedrība”, Rīgas laiks, 2020.gada septembris, 46.lpp
Koncentrētā veidā ieskatu valodas un realitātes attiecībās var gūt Maijas Kūles rakstā “Valoda un vara: filosofiskais, kultūras un psiholoģiskais aspekts” 1. daļa https://www.vestnesis.lv/ta/id/94578, 2. daļa https://www.vestnesis.lv/ta/id/94701
3 Andrejs Veisbergs, “Pārdomas par dzimti latviešu valodā”. http://www.vvk.lv/index.php?sadala=149&id=310
The Facts Institute pētījums “Best countries for gender equality – ranked”, https://www.factsinstitute.com/ranking/best-countries-for-gender-equality/
Anda Meistare, ““Sieviešu dzimuma gramatiskie rādītāji publicistikā”, https://www.hzf.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/hzf/petnieciba/8_Anda_Meistere_raksts.pdf
6 Tiem, kuriem raksta sākums tomēr likās svarīgāks par tā beigām un kas vēlas diskutēt par galotnēm, kā argumentu minot jēdzienu “cilvēks”. Es gribētu atgādināt, ka šis bija raksts par valodas lietojumu profesionālā situācijā. Man personiski nav problēmu domāt un runāt par sevi kā cilvēku, jo es varu specifiskās situācijās precizēt šo apzīmējumu un teikt, ka esmu sieviete. Bet man šķiet nepareizi teikt - esmu režisors. Iespējams, tāpēc, ka atšķirībā no būšanas par cilvēku profesija ir mana izvēle un ar tās palīdzību es runāju par pasauli, kurā ir dažādu dzimumu un starpdzimumu  ļaudis. Turklāt daru to nevis dzimumneitrāli, bet ar savu pieredzi, kurā ir dažādi būšanas par sievieti aspekti.
 

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Gita VGM 17.10.2020

    Profesija "māsa" vēsturiski nāk no (kristiešu) mūķenēm, kuras Kristus vārdā nodarbojās ar slimnieku vai grūtdieņu kopšanu, kā piemēram to darīja māte (nevis tēvs!) Terēze, kura savas ar Nobeli apbalvotās gaitas arī sāka kā "māsa".. Tāpēc, jā, vēsturiski tā ir sieviešu profesija! - - - Spēlmaņu Nakts nominācijās mulsina nevis profesiju nosaukumi vīriešu dzimtē, bet gan tas, ka par labāko sieviešu lomas tēlotāju nominēta Inese Kučinska par Ričarda trešā atveidojumu! Te situācija šķiet komplicētāka par Kristas nomināciju gada labākā režisora nevis režisores kategorijā, kas, jādomā ir pamatā šai satraukuma pilnajai apcerei par profesiju un amatu dzimtēm latviešu valodā...

  • GitaVGM 17.10.2020

    Un vēl - jēdziens "cilvēks" latviski ir vīriešu dzimtē; toties jēdziens "cilvēce" - sieviešu! Ir par ko aizdomāties, ne?

  • Szks 18.10.2020

    Ja sekotu raksta loģikai, tad būtu nominācija “labākais aktierdarbs”, arī nenodalot aktierus un aktrises. Tas gan būtu interesanti mēģināt salīdzināt, piemēram, Maiju Doveiku ar Andri Keišu...

  • GitaVGM 19.10.2020

    Tieši tā - nominācija "izcilākais aktierdarbs", kur tad salīdzināt aktieriskos VEIKUMUS, aktieriem gadās demonstrēt savu meistarību ne tikai pretējā dzimuma, bet arī dzīvnieku, augu, priekšmetu vai dabas parādību lomās.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt