Liene Krūmiņa 16.10.2020

AKTIERIS RUNĀ: Anna Nele Āboliņa

No izrādes "Paldies sveiks, draugs!" (VDT, 2020). Anna Nele Āboliņa - Stella // Foto - M. Markovskis

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Liene Krūmiņa: Kā tev radās ideja par karjeras veidošanu teātra nozarē? Vai tevi kāds iedvesmoja pievērsties aktrises profesijai?

Anna Nele Āboliņa: Jā. Aktieru vidū un teātrī es vienmēr esmu jutusies diezgan patīkami un droši tāpēc, ka mana ome (Vera Singajevska – L. K.), tēta brālis (Gundars Āboliņš – L. K.), vectēvs (Tālivaldis Āboliņš – L. K.) bija aktieri, līdz ar to man šī vide nav sveša. Nevarētu gan teikt, ka bērnībā man jau bija skaidrs, ka gribu būt aktrise, ka tas ir vienīgais, ko savā mūžā vēlos darīt, bet bija interese un viss sanāca likumsakarīgi .

Vai bija kāds konkrēts moments, kad tu izlēmi stāties aktieros?

Ome teica, lai aizeju pamēģināt, pat ja es neizveidošos par aktrisi, tad mācības un zināšanas, ko iegūst studiju laikā, ir vispār ļoti noderīgas cilvēkam kā tādam. Mani, protams, interesēja aktiermeistarība un teātris, vienkārši tajā laikā vispār biju maz par ko pārliecināta – man bija izteikts pubertātes vecums, kā jau tajā vecumā mēdz būt – gribas visu un tad negribas neko! (Smejas.) Mani ļoti uzrunāja tas, ka kursu tajā gadā uzņēma Māra Ķimele. Tas man likās zīmīgi, jo tā ir personība, kuru es ļoti cienu, kurā ieklausos un kuras darbi mani interesēja toreiz un arī šobrīd, un tā bija tāda papildu motivācija iestāties šajā kursā.

Vai izglītības iegūšana akadēmijā ir galvenais pamats veiksmīgas aktrises karjeras veidošanai teātrī?

Nē. Domāju, ka galvenais, lai veidotu veiksmīgu karjeru aktiera profesijā, ir cilvēka fantāzija. Ja tās nav, tad ir jābūt vēlmei to attīstīt. Uzskatu, ka šajā profesijā bez tās vispār nevar strādāt.

Vai ir vēl kādas rakstura īpašības, kurām ir jāpiemīt, lai strādātu teātrī?

Jābūt ļoti, ļoti vērīgam. Par dzīvi ieinteresētam cilvēkam, drosmīgam, kurš vēlas iepazīt sevi, pasauli sev apkārt. No vienas puses, ir jābūt egoistam, no otras puses – tev ir jābūt ļoti ieinteresētam citos cilvēkos. Bet galvenais ir fantāzija un vērīgums.

Vai pēc akadēmijas beigšanas esi apmeklējusi kādus kursus vai meistarklases, lai turpinātu papildināt sevi profesionāli?

Iestājos Latvijas Universitātē maģistrantūrā (Silvijas Radzobes vadītajā HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes modulī – L. K.). Vispār, strādājot aktiera profesijā, es pētu pati sevi, vēlos pietuvoties sev un izprast, ko es šajā pasaulē esmu nākusi darīt un iemācīties. Un tāpēc es apzināti vai neapzināti izvēlējos šo profesiju, jo tas ir tas, kā es to varu darīt priekš sevis visinteresantākajā veidā. Nevaru teikt, ka universitātē iestājos speciāli, lai palīdzētu sev aktiera profesijā. Tas nav tik viennozīmīgi. Iestājos, jo man bija padziļināta interese par teātri arī no teorētiskā viedokļa.

Vai tev kā aktrisei ir svarīgs kritiķu novērtējums un teātra kritika?

Es pati esmu diezgan kritiska pret sevi. Mans mērķis nekādā gadījumā nav izdabāt kritikai vai darīt darbu tā, lai mani nekritizētu. Es gribu darboties tā, lai es kaut ko jaunu apgūtu, manis pašas aizrautība ir svarīgāka par to, ko par to saka citi. Protams, mani interesē palasīt kritiķu viedokļus, bet vai kritika mani ļoti ietekmē? Nē. Es pati zinu, ka bieži kļūdos, tikai manis pašas pieļautās kļūdas ir labākās skolotājas, kas man bijušas. Kritiķi par mani pagaidām daudz neraksta, bet, ja arī rakstīs, domāju, ka nekautrēsies norādīt uz manām kļūdām. Un tad jau mēs būsim tādi kā domubiedri. (Smejas.)

Skats no JRT izrādes "Process" (JRT, 2018). Anna Nele Āboliņa - Lēnija, Jozefs K - Toms Veličko // Publicitātes foto

Kāds ir tavs pašreizējais statuss darba tirgū?

Aizņemta. 10. martā man sākās attiecības ar Valmieras Drāmas teātri, aizgāju, tā teikt, labprātīgā dzimtbūšanā. (Smejas.) Un esmu par to priecīga!

Kādas ir problēmas un grūtības teātra nozarē, ar kurām nākas saskarties ikdienas darbā?

Reizēm piezogas slinkums. Es esmu laimīga, ka man blakus ir Toms (mākslinieks Toms Jansons – L. K.), kurš ir ārkārtīgi radošs un strādātspējīgs un ir gatavs palīdzēt, kā arī atbalstīt jebkurā situācijā... arī, ja ir grūtības teātra nozarē. (Smejas.) Reizēm gan ir sajūta, ka gaidi, kad tev kāds kaut ko piedāvās. Vai, ja tev kaut ko piedāvā, bet tas nav īsti tas, ko tu esi gribējis – tad atkal tev ir skumjas. Man liekas, ka vienkārši vajadzētu pārslēgt smadzenes.

Šobrīd teātrī vai vispār mākslā visi – aktieri, režisori, mākslinieki, tehniskais personāls – ir vienlīdz atbildīgi un vienlīdz darbspējīgi. Tā tam vajadzētu būt – uzņemties vairāk atbildības!

Mani pašu tracina tā pasīvā, gaidošā sajūta. Šķiet, tad dzīve paātrinājumā aizskrien tukšumā. Uzņemties vairāk iniciatīvas savas dzīves veidošanā, saprast, kas tevi pašu interesē, ko tu vēlētos nospēlēt, darīt, radīt, vadīt, – tā var būt jebkāda mākslas izpausmes forma! Atļauties, uzdrīkstēties un mazāk domāt par to, vai tas kādu interesēs, vai tas izdosies. Vairāk domāt, ko ES par to vai šo domāju, kas man patīk, kāds ir mans ES un kā es varu tam pietuvoties, kļūt laimīgs un piepildīts. Agrāk es maldīgi domāju, ka tā ir vientulība, baidījos no tās. Bet tagad saprotu, ka šis it kā vientulības ceļš patiesībā ir dialogs ar sevi, savu patību vai īpatnību... (Smaida) un tur jau tu vientuļš nemaz nevari būt.

Vai ir tāds darbs, loma, ko tu noteikti vēlies nospēlēt?

Es gribētu nospēlēt Salomi.

Tad jādodas ar šo iniciatīvu pie režisoriem!

Es sākšu ar to, ka varētu izdomāt vēl simt lomu, kuras es gribētu nospēlēt. Tas nemaz nav tik viegli, tas pieprasa daudz zināt, lasīt, domāt, skatīties, to es šad tad noslinkoju. (Smejas.)

Izstāsti, kāda tev ir tipiska darba diena izrādes tapšanas procesā?

Atkorķē vienu pudeli vīna, atkorķē otru… (Smejas.) Nē, nu, nav tādas lietas kā tipiska darba diena, jo katra diena ir citādāka. Tas atkarīgs no iestudējuma, pie kura strādāju konkrētajā brīdī, un no tā, vai man ir izrāde vai kādas citas lietas, kas ir jādara.

Varbūt ir kādas darbības, kas noteikti jāveic, lai izveidotu jauno lomu?

Jāļaujas fantāzijai. Saskaroties ar materiālu, dramaturģiju, protams, daudz kas atkarīgs no režisora un no tā, kā viņš izrādi redz un kā iecerējis iestudēt konkrēto darbu. Bet ļoti svarīgi ir arī, ka tev kā aktierim ir savas domas, jūtas, secinājumi, sava saprašana par konkrēto darbu. Tālāk attiecīgi, veidojot savu lomu, veidojas personīgā attieksme. Ļoti svarīgi ir pašam visu laiku domāt līdzi, iesaistīties un būt ieinteresētam, aktīvam.

Vai var strādāt bez iedvesmas?

Es domāju, ka var. Ir jādara, un darot jau iedvesma rodas. Atvainojos par banalitāti, bet, sēžot uz dīvāna, iedvesma neuzkrīt uz galvas no zila gaisa! Tikai strādājot un darbojoties var satikties ar savu iedvesmu. Iedvesma rodas arī, skatoties kolēģus, viņu izrādes, lasot darbu, skatoties kino, ejot uz muzeju, klausoties mūziku, aprunājoties ar draugu.

Skats no izrādes "Jūras vējš" (MČRKT, 2019). Anna Nele Āboliņa - Helēna // Foto - Inese Kalniņa

Kura ir tava līdz šim izaicinājumiem pilnākā loma?

Līdz šim lielākais izaicinājums bija Rīgas Krievu teātrī, kad Māra Ķimele iestudēja darbu “Jūras vējš” (2019). Grūtība bija tajā, ka izrāde ir krievu valodā, man bija diezgan daudz teksta – kārtīgs monologs, bet es krieviski nerunāju un neko nesaprotu, līdz ar to mēģinājumu process bija interesants. Paldies Mārai, ka viņa veltīja papildu laiku no mēģinājuma, lai vēlreiz atkārtotu visu iepriekš teikto latviešu valodā. Biju pārliecināta par to, kā darbojos aktieriski, bet baidījos, vai valoda mani nepievils, jo, ja es aizmirstu tekstu, ar citiem vārdiem nevarētu paskaidrot. (Smejas.) Izrādē spēlēju piecpadsmitgadīgu čigānu meitēnu, kas var arī nez ko atļauties, un tad es domāju tā – ja man uznāks melnais caurums, tad es vienkārši atļaušos un noiešu no skatuves! Joks, protams. (Smejas.) Es neatstātu savu partneri vienu pašu uz skatuves. Ja gadās kāda ķibele – jāķepurojas kopā ārā. Bet es, protams, esmu priecīga un pateicīga par visām izrādēm, kurās esmu piedalījusies.

Tomēr par spīti izaicinājumiem Helēnas loma izrādē “Jūras vējš”, lomas izrādē “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi” (2018) un Paulas Danielas loma izrādē “Mārtins Īdens” (VDT, 2019) atnesa tev pirmo nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”! Kā tu juties, kad uzzināji par nomināciju?

Es jutos tā, ka beidzot ir pareizi, godīgi izvirzītas nominācijas. Pelnīti. (Smejas.) Nu, protams, biju ļoti priecīgi pārsteigta, man tas bija patīkami un ļoti uzlaboja garastāvokli. Reizēm gan pavērojot kolēģu reakcijas un emocijas, saņemot “Spēlmaņu nakts” balvu vai nomināciju, šķiet, ka tas ir tāds kā laimests loterijā. Negaidīta veiksme, kad prieks mijas ar nespēju vēl noticēt! (Smejas.)

Vai ir nācies saskarties ar kādiem aizspriedumiem vai stereotipiem, kas attiecas uz aktrises profesiju un kurus tu gribētu gāzt?

Saskaros, bet vai es gribētu tos gāzt? Tas man nav tik svarīgi.

Kas šobrīd ir aktuāls tavā profesionālajā dzīvē?

31. jūlijā man bija pirmizrāde Krišjāņa Salmiņa iestudējumā “Paliec sveiks, draugs...” un 2. oktobrī – Ineses Mičules izrādē “Jaunākā brāļa vasara” pēc Gunāra Priedes lugas. Šosezon man ir paredzēti vēl vairāki iestudējumi, līdz ar to esmu patīkamās gaidās par turpmāko, gribas strādāt, jo man patīk šī profesija.

Kā tevi un tavu darbu ietekmēja ārkārtas situācija valstī?

Es, godīgi sakot, neko sliktu nevaru teikt. 10. martā es uzsāku darbu Valmieras Drāmas teātra štatā un divas dienas vēlāk viss aizgāja, kā aizgāja... Protams, man apstājās visi projektu darbi, bet teātrī darbu es dabūju, un par to esmu ārkārtīgi pateicīga gan teātrim, gan liktenim, ka viss tā sastājās. Un otrs… Es ļoti iemīlējos, neilgi pirms ārkārtas situācijas. Saprotiet paši – kas var būt labāks par to!

Tu dzīvo Rīgā, darbs ir Valmierā. Kā tu to menedžē?

Pārvietojos ar visādiem transportiem, bet man ir arī istabiņa Valmierā, kur varu palikt. Es par to neķeru kreņķi, patiesībā es pat izbaudu, ka varu padzīvoties pa Valmieru, tad pa Rīgu, man liekas forši!

Esmu jauna, man ir daudz spēka, mani daudz kas interesē, tāda vides nomaiņa ik pa laikam ir tikai pozitīva, visu laiku jūtos kā mazā ceļojumā.

Skats no izrādes "Mārtins Īdens" (VDT, 2019). Anna Nele Āboliņa - Paula Daniela // Foto - Matīss Markovskis

Kādas ir tavas aizraušanās ārpus teātra?

Varbūt tas saistīts ar braukāšanu, bet vairāk novērtēju laiku, ko varu pavadīt mājās. Man ir radusies interese par augiem (sveiciens manai kursabiedrenei Ilvai Centerei), esmu šo to sastādījusi, apkopju jau esošos augus un adoptēju arī augus no apkārtējiem kaimiņiem. Man ļoti patīk gatavot ēst. Mans krusttēvs ir teicis, ka teātris un ēst gatavošana pieprasa nepastarpinātu cilvēka klātbūtni. Klātesamība, tas notikums, kas no tā sanāks. Ēdienu un teātra izrādi, kaut vienu un to pašu, katru vakaru var tomēr mēģināt pagatavot kaut kā citādāk. Un beigās secināt, ka ne viens, ne otrs tāpat nekad nesanāks identisks iepriekšējam. Tur tas kaifs.

Mazliet par nākotnes perspektīvu, kāda ir tava vīzija karjeras attīstībai nākotnē?

Viss ir procesā. Konkrēts mērķis, piemēram, kļūt par teātra direktoru... nu, reizēm es aizsapņojos arī tik tālu. (Smejas.) Tagad tuvākais mērķis ir piepildīt un nostrādāt sezonu, lai ir gandarījums.

Kāds ir tavs padoms cilvēkiem, kuri vēlas savu dzīvi saistīt ar aktiera profesiju?

Attīstīt fantāziju, mīlēt sevi un būt vērīgiem..

Ja teātris neeksistētu, kas tu būtu?

Tas ir ļoti labs jautājums. Piedzīvotā ārkārtas situācija lika domāt par to, ko es varētu darīt bez teātra. Sapratu, ka vairāk gribas iet dabā un iepazīties ar to. Sadraudzēties un apzināt tos labumus, ko var gūt no dabas. Es varētu būt meitene–zālīte un uzstāties korporatīvajos pasākumos, stāstot par ceļmallapas maģiskajām īpašībām. Joks... varbūt, laikam. (Smejas.) Galvenais ir darīt.

 

 

Šeit Annas Neles Āboliņas profils VDT mājaslapā.

Intervijas autore - LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt