Elīna Bojarkina 22.10.2020

AKTIERIS RUNĀ: Emīls Krūmiņš

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Elīna Bojarkina: Kā tu nolēmi iet brīvmākslinieka ceļu, un kāda, tavuprāt, ir atšķirība starp štata vietu teātrī un brīvmākslinieka statusu?

Emīls Krūmiņš: Man nekad nav piedāvāts būt štatā nevienā teātrī. Pirmais gads pēc studiju beigšanas bija smags, likās, ka esmu daudz strādājis, ieguldījis darbu un tagad tas tā vienkārši beigsies, jo man arī nebija daudz projektu neatkarīgajos teātros. Ja projekti būtu, man būtu vienalga par to, ka neesmu štatā. Nezināju, ko darīt. Piedalījos pilnīgi visās mūsu kursa diplomdarba izrādēs – “Trakās asinis” (2016, DT, rež. Mārtiņš Eihe), “Sapnis vasaras naktī” (2016, LNT, rež. Elmārs Seņkovs), “Zvēru stāsti” (2016, LKA “Zirgu pastā”, rež. Mihails Gruzdovs), “Labie bērni” (2016, VDT, rež. Reinis Suhanovs), “Ričards III. Aklā zarna” (2016, LKA “Zirgu pastā”, rež. Dāvids Džovanzana), “Vaņa” (2017, LKA “Zirgu pastā”, rež. Māra Ķimele – E. B.), izņemot vienu, kuru iestudēja Valmieras teātrī (“Pazudušais dēls”, 2017, VDT, rež. Reinis Suhanovs – E. B.). Pēdējais gads bija tik ļoti piepildīts ar darbiem, ka pat likās par daudz. Skrienot uz visām pusēm, var pazaudēt kvalitāti. Svarīgi ir tas, ka gribēju turpināt strādāt, bet piedāvājumu nebija. Divi pirmie iestudējumi pēc akadēmijas beigšanas bija “Pēdējā Ļeņina eglīte” (2017, JRT, rež. Uldis Tīrons – E. B.), kur ielēcu darba procesā, un “Eiridīke” (2017, VDT, rež. Māra Ķimele – E. B.), šeit man bija mini loma, turklāt vēl dublējos ar Oskaru [Florencu – Vīksni]. Pēdējā izrāde togad bija “Jūlijs Cēzars” (2017, ĢIT, rež. Andrejs Jarovojs – E. B.).

Skats no JRT izrādes "Pēdējā Ļeņina eglīte" (2017, rež. U. Tīrons) // Publicitātes foto

Kaut kur paralēli piestrādāji?

Nē, dzīvoju uz mātes kakla (smejas). Tā bija, ko man tur slēpt. Protams, par izrādēm jau kaut ko maksāja, un vienu brīdi Ģertrūdes ielas teātrim iznēsāju bukletiņus. Nedaudz piestrādāju pie māsas vīra, likām virtuves, bija vēl kaut kas, bet visi tādi gadījuma darbi. Tagad, atskatoties uz  to, ir apmierinātības sajūta, ka esmu brīvmākslinieks. Protams, daudzi ir teikuši, ka tev gribēsies stabilitāti un štats to piedāvā. Man patīk sajūta, ka varu izvēlēties – piedalīties vai nepiedalīties. Protams, ja tev nebūs par ko dzīvot, tā vai tā piedalīsies, taču es vēl joprojām kaut kā cīnos ar to – ja negribu, tad nepiedalos, pat ja trūkst līdzekļu, gan jau kaut ko izdomāšu, ierunāšu kādu multeni vai vēl kaut ko. Atsakot izrādi, man nav nekas pret režisoru, bet vienkārši nepatīk materiāls vai arī neredzu, ka varētu tādā darbā spēlēt. Baigās prakses atteikšanā man gan nav, jo piedāvājumi nekrīt kā no pārpilnības raga, bet vienu, divas reizes esmu pateicis “nē”.

Vai jau bērnībā sapņoji kļūt par aktieri?

Bērnības sapnis tas noteikti nebija, manā ģimenē neviens nav īsti saistīts ar mākslas lietām. Bērnībā gāju uz izrādēm, bet tās skatoties man nebija sajūta, ka tas ir tas, ko es dzīvē vēlētos darīt. 10. klasē audzinātāja uz lapiņām mums lika uzrakstīt atbildes uz jautājumu: “Ko jūs pēc trim gadiem, kad beigsiet vidusskolu, gribētu darīt tālāk?” Viena meitene piecēlās un pārliecinoši teica, ka vēlas būt aktrise. Es sēdēju pie lapiņas un domāju, jā, varbūt tā būtu interesanta profesija, taču ātri tās domas pārtraucu un uzrakstīju “mežzinis”. 12. klasē atcerējos par šo mirkli un ieraudzīju, ka uzņem kursu Rīgas Krievu teātrim, un jau atkal iespēju kļūt par aktieri nostūmu malā, jo krieviski nesapratu neko. Iestājos Latvijas Jūras akadēmijā, ko gandrīz pabeidzu. Studiju laikā četrus mēnešus biju praksē uz kuģa. Divas reizes esmu šķērsojis Atlantijas okeānu un pabijis Brazīlijā, Argentīnā un Irānā.

Trīs kursus biju pabeidzis, grūtākais jau bija aiz muguras: ķīmija, augstākā matemātika, fizika u. c. Šajā laikā sāku tusēt ar trim meitenēm, spēlējām ģitāru, dziedājām. Viena no meitenēm nolēma stāties režisoros, un atkal atcerējos to 10. klasi ar profesiju lapiņām, izstāstīju viņai, un sākās standarta stāsts, kas ir neskaitāmiem aktieriem. Mani pielauza, viņa izkrita pirmajā kārtā, es tiku līdz galam. Tiekot iekšā, sākās lielā domāšana par to, ko darīt, jo Jūras akadēmijā bija palicis viens gads, bija jābrauc praksē, tātad pirmo semestri es aktieros nevarētu apmeklēt. Gāju pie Elmāra [Seņkova] un mēģināju sarunāt, ka varbūt varu pievienoties, sākoties otrajam semestrim, taču tādas iespējas nebija. Vēlāk izradījās, ka tomēr viss būtu bijis kārtībā – es būtu nokārtojis praksi un mierīgi sācis mācīties aktieros, jo mums kursā bija puisis, kurš neapmeklēja nevienu lekciju, un viņu tik un tā pārcēla uz nākamo semestri, vēl lūdzās, lai viņš sāk apmeklēt studijas. 

Atceros iestājeksāmenus. Bija meitenes, kas saskrēja pie dēlīša, kad tur tika piesprausti rezultāti, un, sapratušas, ka nav tikušas tālāk, raudāja un teica, ka nezinot, ko dzīvē tālāk darīšot. Man bija vienalga, tiktu vai netiktu, viss būtu kārtībā. Otrā kārta bija aktiermeistarība, kurai tiku cauri, trešā kārta bija paredzēta kā dziedāšana, taču komisija bija izdomājusi vēl vienu aktiermeistarības kārtu, kurā mūs sadalīja grupās pa pieci. Biju atnācis vienpadsmitos no rīta, likās – visu ātri izdarīšu un došos uz regbija spēli. Mūsu piecu cilvēku grupa bija pati pēdējā. Pulkstenis bija pusčetri, un man bija jādodas uz spēli Juglā. Komisijai bija pauze, un es piegāju klāt Gundaram Āboliņam, izskaidroju situāciju, ka komanda uz mani paļaujas un man ir jādodas. Viņš atbildēja, ka jārunā ar Māru Ķimeli. Sāku skaidrot situāciju, nepaspēju tikt līdz beigām, kad viņa teica: “Nu, tad brauc prom, ja tev šo nevajag.” Prasīju, vai tikšu tālāk nākamajā kārtā, ja tagad aizbraukšu, uz ko viņa atbildēja: “Nē, tev nekas nav jādara, komanda taču tevi gaida, vienkārši brauc prom” – savā intonācijā, ar kuru sastapos pirmo reizi. Nākamajā dienā atnācu uz “Zirgu pastu” un ieraudzīju, ka man ielikts minimālais punktu skaits, lai es tiktu nākamajā kārtā. Tāds, lūk, bija mans ceļš.

Vai vēl spēlē regbiju?

Nē, iestājoties akadēmijā, nebija iespēja apvienot ar studijām.

Vai bērnībā nodarbojies ar kādu mākslas virzienu?

Ar mākslu necik nebiju saistīts, arī nevienā teātra pulciņā negāju, vienīgi žetonvakarā spēlēju piedzērušos vācieti, bet tā gluži neskaitās aktiermeistarība. Vēlākos gados patika muzicēt, kaut kas mani tajā visā saistīja.

Vai kādā no izrādes procesiem tev ir bijis jāapgūst kādas īpašas prasmes?

Valmieras teātra festivāla izrādē “Pagalms atdzīvojas” (2019, rež. T. Treinis – E. B.) nācās apgūt prasmes objektu mākslā, taču nekādus speciālus kursus neapmeklēju, apguvu praksē –mēģinot. Rihards [Zelezņevs] un Matīss [Budovskis], kuri beiguši leļļu kursu, teica, ka man esot ķēriens uz lellēm. (Smejas.) Caur ākstīšanos daudz kas sanāca. Biju arī izrādē “Aklā zona” (2018, DDT, rež. Māra Gaņģe – E. B), toreiz gan nezināju, uz ko parakstos. Izrāde īsti neaizgāja, tā nebija slikta, bet neiznāca tā, kā režisore bija iecerējusi. Es lelli kustināju, atdzīvināju, man bija interesanti, ka caur priekšmetu jāparāda, kas notiek tevī iekšā, koncentrējoties nevis uz sevi, bet uz lelli.

Skats no izrādes "Pagalms atdzīvojas" (VVTF, 2019, rež. T. Treinis) // Publicitātes foto

Tu mācījies apvienotajā režisoru un aktieru kursā. Vai esi domājis par iespēju teātra telpā kandidēt kā režisors?

Šobrīd noteikti ne. Neesmu gana izspēlējies, lai varētu teikt, ka tagad būtu laiks pamēģināt dzīvē darīt ko citu. Gribu sevi pilnveidot profesijā. Kaut kad vēlētos pamēģināt režisēt tieši kino laukā. Taču nezinu, cik tas ir reāli, tā vienkārši ir doma, nevis mērķis.

Kādas ir tavas attiecības ar teātra kritiku?

Varu atklāti teikt, ka par mani nav bijusi neviena kritika. Esmu šur tur pieminēts, piemēram: “Izrādē piedalījās aktieris Emīls Krūmiņš, un viņš tika līdzi jau pieredzējušam ansamblim.”

Bet tu taču spēlēji visās diplomdarba izrādēs, netika rakstīts ne par vienu?

Nezinu, neesmu lasījis (smejas). Varbūt tāpēc arī nekur neesmu ticis, neizlasīju. Tur noteikti bija rakstīts, ka Emīls ir vienkārši drausmīgs, kā var kaut ko tādu laist uz skatuves (smejas). Man, protams, ir ziņkārīga interese, kā jau visiem, vai par mani uzrakstīs vai ne, bet noteikti neesmu tas, kas skrien pirkt žurnālus. Kritiķi vienkārši dara savu darbu, labi vai slikti, tas ir viņu pašu ziņā, taču tur nav, ko apvainoties. Es gan gribu piekrist Mārai Ķimelei, kura ir teikusi, ka kritiķis ir visciešākā saistībā ar teātri, viņš to virza. Jocīgi ir tas, ka neviens kritiķis viņas karjeras laikā nav atnācis uz mēģinājumiem, kaut gan tie vienmēr ir atvērti. Uzskatu, ka kritiķim būtu noderīgi iedziļināties procesā, nevis tikai gala iznākumā.

Tu apmeklē daudzas izrādes kā skatītājs?

Nevarētu teikt, ka daudz, taču studiju laikā, kad strādāju par garderobistu JRT (Jaunais Rīgas teātris – E. B.), redzēju visas viņu izrādes. Noteikti, ka es varētu apmeklēt vairāk, bet vienmēr var arī mazāk (smejas).

Vai studiju laikā tev radās šaubas par to, ka šis nav tavs īstais ceļš?

Protams, vairākas reizes. Atceros konkrētu mirkli, kas salūzu un domāju viss, rīt es vienkārši aiziešu un pateikšu sorry, es vairs šajā visā nepiedalos. Tas bija otrā kursa otrajā semestrī.

Kā tu pārvarēji šo krīzi?

 Braucu ar mašīnu cauri Berģu mežam zem grādiem un asarainām acīm.

Bet kāds dzinulis tev lika palikt un neaiziet?

Gribēju sev pierādīt, ka es to varu izdarīt. Neviens cits tevi nevar virzīt uz priekšu, vienīgi tu pats. Nav arī jēga apvainoties uz citiem, piemēram, viņš man atņēma lomu, nē, lomu neviens atņemt nevar, tātad tu pietiekami labi sevi nepierādīji. Tas nenozīmē, ka jāiet ar elkoņiem pa priekšu, ir vienkārši jāstrādā, atnāks tas, kam jāatnāk. Ja nenāk, varbūt jādara kaut kas cits. Ļoti daudzi izmisīgi turas pie šīs profesijas, jo to glorificē, bet ja viņi paskatītos no malas, varbūt saprastu, ka turās pie šīs profesijas, jo tā dod iespēju pateikt: “Es esmu aktieris”.

Protams, dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk.

Šo profesiju vispār nevar darīt, ja nepatīk.

Vai tavas ekspektācijas, iestājoties akadēmijā, par to, kāda ir aktiera profesija sakrīt ar realitāti?

Mācību procesā es jau sapratu, kas tā ir par profesiju pēc savas būtības. Sākumā liekas, ka uzkāpt uz skatuves jau ir daļa no uzvaras, tā galīgi nav. Katru reizi, kad sākas jauns iestudējums liecies pieredzes bagātāks, ieguvis vairāk brīvības, kaut ko iemācījies, bet katru reizi sāc no nulles.  Tas ir gan drausmīgākais, gan foršākais. Pilnveidošanās notiek visu laiku. Mēģinot izlemt, vai palikt jūras akadēmijā vai mācīties aktieros, nolēmu par labu šim, jo nekur citur dzīvē negūtu šādu pieredzi, visu laiku kaut kas mainās: apstākļi, cilvēki, ar kuriem strādā utt. Vidusskolā matemātikas skolotāja teica, ka jāmācās no citu kļūdām, lai nepieļautu pats tādas kļūdas. Man tas likās stulbums, jāmācās taču no savām kļūdām. Taču šajā profesijā sapratu viņas teikto.

Manuprāt, šī laikmeta aktualitāte teātra vidē ir “universālais aktieris”, kurš pats var radīt dramaturģiju, būt režisors un arī pats nospēlēt. Kādas ir tavas domas?

No vienas puses, mani kaitina situācija, ja režisors saka, vienkārši izdari tā, kā es tev lieku. Kur tad ir mans pienesums, ja man visu pasaka priekšā, rāda intonācijas utt. Tad jau esmu kā marionete, manā vietā varētu būt jebkurš. Ir jājūt smalkā robeža. Nevar arī aktierim likt visu izdarīt pašam, un beigās kāds cits to sauc par režisoriski izcilu darbu. Aktierim var lūgt uzrakstīt monologu vai kaut ko citu, taču nedrīkst pārmest, ja tas neizdodas, tas nenozīmē, ka viņš ir slikts aktieris.

Ir atsevišķa profesija dramaturgs, viņš nekļūst par sliktu dramaturgu, ja nevar nospēlēt to, ko ir uzrakstījis. Ir izcili, ja aktierim ir šādas un vēl citas dotības, taču tas nav primārais. Katram ir savs uzdevums, galvenais, lai aktierim ir interese aizstāvēt savu lomu, vēlme iesaistīties un diskutēt par izrādi un lomu.

Skats no ĢIT izrādes "Vingrinājumi ar ābolu un loku" (2018, rež. A. Jarovojs) // Publicitātes foto

Tev atliek laiks kādam hobijam?

Bieži nesanāk, bet mēdzu izgatavot mēbeles no koka, man mājās ir paša radīts skapis un citi priekšmeti. Tad, kad ir brīvs laiks man patīk sportot, bet neesmu tāds cilvēks, kas to var darīt katru dienu, piemēram, skriet, īstenībā man skriet besī, bet ja to daru, tad tā kaislīgi un līdz galam, man patīk tā sajūta, ka esi pārguris līdz maksimumam.

Izrāde, kas Tev ir lielākais sasniegums.

“Pagalms atdzīvojas”. Šeit bija lieliska darba atmosfēra, laba atmosfēra arī bez darba, brīva, nepiespiesta, taču produktīva. Viss notiek organiski, bez piepūles.  Festivāla izrāde ir jārada ātri, taču mums tā bija gatava jau piecas dienas agrāk, likās, ka varētu vēl vienu izrādi paspēt uztaisīt. Tā nav izrāde, kas mani dzīvē būtu izsitusi uz priekšu, bet man bija kaifs spēlēt. Kā arī to pašu varu teikt par Andreja Jarova izrādi “Vingrinājumi ar ābolu un loku”. (2018, ĢIT, rež. A. Jarovs – E. B.)

Varbūt tev ir sapņu loma vai režisors, ar kuru gribētu strādāt?

Man pilnīgi noteikti nav sapņu lomas. Galvenais, lai lomai, kuru spēlēju ir jēga, nevis, jēga mūsdienu teātra kontekstā, bet jēga man, lai tas būtu dzīvs, piepildīts, godīgs, galvenokārt domājošs cilvēks. Protams, tur jāiegulda mans darbs, lai tas viss taptu. Es mēģinu un mēģināšu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas un aizstāvēt savu lomu līdz galam.

Ko tev nozīmē teātris?

Zinu, daudzi teiks, kā tā ir mana problēma un es viņiem pilnīgi piekrītu. Es teātri nekad neesmu cēlis slavas gaismā, ja citi ar lepnumu saka: “Es esmu aktieris”, es to pasaku vienkārši, tā nav mana vājā pašapziņa, bet tas, ka būt aktierim ir mans darbs un man šis darbs patīk.

 

Intervijas autore - LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt