Agnese Linka 27.10.2020

Jaunais bohēmas formāts

Portreta foto no personīgā arhīva

Oktobra sākumā noslēdzies 11. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Programmā šogad īpaši daudz kvalitatīvu un spēcīgu studentu darbu, un arī šoreiz vienam no tiem pasniegta tradicionāli par galveno balvu uzskatītā Pētera Pētersona petrolejas lampa. To no festivāla patroneses Karinas Pētersones rokām saņēma mūzikla “Rent” režisors Mārtiņš Kagainis. Ar pieredzi amatierteātrī, televīzijā un koncertuzvedumu rīkošanā, viņš nevilcinās atzīt, ka nāk no izklaides industrijas un uzskata, ka kvalitatīvai izklaidei Latvijas teātrī nepamatoti ierādīta otršķirīga loma. “Rent”, ko tā autors Džonatans Lārsons radījis, iedvesmojoties no Pučīnī “Bohēmas” motīviem, jau kļuvis par žanra klasiku, kas stāsta par Ņujorkas radošo aprindu problēmām. Pirmizrādīts 1996. gadā, tas kļuvis par vienu no Brodveja ilgdzīvotājiem, apbalvots ar Pulicera prēmiju dramaturģijā un teātra balvu “Tony Award”. Savu maģistrantūras studiju noslēguma darbu Jūrmalas teātrī Kagainis veidojis kopā ar Rīgas Doma kora skolas jaunās profesionālās vidējās izglītības programmas “Vokālā mūzika – Mūziklu dziedātājs” absolventiem un audzēkņiem un pauž cerību, ka viņiem vēl pavērsies kopīgas iespējas šī žanra kopšanai Latvijā.

 

Intervijas audio versija klausāma KrodersLV kontā Soundcloudhttps://soundcloud.com/kroders/intervija-kagainis

KrodersLV · Intervija ar rež Mārtiņu Kagaini

 

 

Nupat esat ieguvis maģistra grādu un diplomu teātra režijā. Kā pie tā nonācāt, kāds ir bijis dzīves un profesionālais ceļš līdz tam?

Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās absolvēt šajā piegājienā, jo tagad (intervija notiek 16. oktobrī, kad nupat pieņemti stingrāki piesardzības mēri un pulcēšanās ierobežojumi saistībā ar Covid-19 izplatību – A. L.) tas varbūt nemaz nebūtu iespējams. Skolas gaitas uzsāku Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, un jau tur man patika veidot priekšnesumus, rīkot pasākumus un iesaistīties ne tikai kā dalībniekam, bet būt tam, kas domā, ko darīt. Pēc tam studēju Multimediju komunikācijas programmā Rīgas Stradiņa universitātē. Biju viens no studentu raidījuma “RunāTV” izveidotājiem, ar laiku biju redzams arī “Re:TV” ēterā. Daudzus gadus darbojos Jūrmalas teātrī kā aktieris. Lielāko daļu savu zināšanu esmu apguvis tieši tur, darbojoties praktiski. Lielu paldies varu teikt režisoriem Aigaram Balulim un Imantam Jaunzemam, kā arī teātra vadītājai Guntai Mīlenbergai, katrs no viņiem ir daudz devis manā izaugsmē. Pēc RSU absolvēšanas gan kā dalībnieks, gan kā montāžas režisors esmu strādājis TV projektos. Tad sāku strādāt kā projektu vadītājs Jūrmalas teātrī. Izlēmu, ka jāiet solis uz priekšu un jākļūst no izpildītāja par to, kas domā, ko un kā darīt – jāattīsta sevi. Metu sev izaicinājumu, mēģinot stāties Latvijas Kultūras akadēmijā. Pēdējās iestājpārbaudījumu pārrunās Māra Ķimele man jautāja, vai es, kas nāku no izklaides industrijas, varēšu akadēmijā ko iegūt. Uzskatu, ka daudz esmu ieguvis gan es, gan akadēmija, jo viss ir vainagojies ar mūziklu. Tas ir darbs izklaides žanrā, bet ar pavisam citu pievienoto vērtību un kvalitāti.

Kas ir tas, ko par spīti Māras Ķimeles paustajām šaubām esat ieguvis studiju procesā?

Ķimeles teikto jau pašā sākumā uztvēru pozitīvi. Biju strādājis koncertaģentūrās, taisījis koncertuzvedumus, un skaidrs, ka Kultūras akadēmija ir orientēta uz cita veida žanru attīstīšanu. Domāju, ka viņa to teica pamatoti, jo tiešām nebija zināms, vai programma saturiski spēs man sniegt tās kvalitātes, kas nepieciešamas tālākai profesionālai darbībai. Varu teikt akadēmijai paldies, jo tas bija izaicinājums – savu robežu un priekšstatu laušana. Bijām pirmie, kurus uzņēma apvienotā kursā – filmu un teātra režisorus, dramaturgus, teorētiķus, horeogrāfus un operatorus vienā maģistratūras programmā “Audiovizuālā un skatuves māksla”. Bija iespēja apgūt dramaturģiju, laikmetīgo deju, filmēšanu, kā arī montāžu, ko jau biju praktizējis, bet te – no cita rakursa. Dažādas laikmetīgās mākslas meistarklases, bagātīga programma un svarīgākais – ļauties, nevis likt robežas, ka man kaut ko nevajadzēs, jo es taču gribu darboties kaut kā citādi.

Par diplomdarbu – kāpēc tieši mūzikls un kāpēc tieši “Rent”?

Stājoties maģistratūrā, bija jāsagatavo tēmas, kas varētu būt diplomdarbā. Jau tad viena no trim idejām bija mūzikls – konkrēti “Hamlets”. Tā bija vēl ambiciozāka iecere nekā tā, ar ko absolvēju, un, protams, mācību process ieviesa korekcijas. Pirms gada bija tā laime noskatīties vairākus mūziklus Vestendā – Londonā, tad sapratu, ka ko tādu noteikti kaut kad gribu uztaisīt. Kā man akadēmijā visu laiku tika teikts – šeit ir tā vieta, kur tu vari uzdrīkstēties eksperimentēt, nebūs tādu sankciju kā īstajā dzīvē. Vasarā, pirms studijām, Baltijas muzikālo strūklaku šovam “Divdesmit piecās dziesmās apkārt pasaulei” kā solisti bijām uzrunājuši Anniju Putniņu, kas ir Rīgas Doma kora skolas Mūziklu programmas vadītāja. Pēc šī koncerta viņa jautāja, vai es negribu atnākt un intereses pēc apskatīt nodaļas jauniešus. Tas, ko ieraudzīju, mani ļoti pozitīvi pārsteidza. Sapratu, ka tieši ar šiem cilvēkiem es būtu gatavs riskēt. Viņi bija sagatavojuši un dziedāja vairāku mūziklu fragmentus, un pāris bija tieši no “Rent”. Atlika tikai pārliecināt visas pārējās iesaistītās puses, ka ir vērts to darīt un ka tas mūsu kultūras videi ir nepieciešams.

Kāda izveidojās sadarbība ar kursa darba vadītāju Elmāru Seņkovu?

Domāju, ka veiksmīga. Pirmoreiz tikāmies, kad prezentēju savu ieceri. Iepazīstināju ar sevi un ideju, un, neskatoties uz tādu avantūru, viņš noticēja tai un teica: darām. Uzskatu, ka maģistratūra ir tas līmenis, kad tev diendienā pasniedzēju blakus nevajag – ir jāapliecina prasme patstāvīgi strādāt un visu organizēt. Elmārs sniedza tiešām vērtīgus padomus pašā finiša taisnē, kad svarīgākais ir mest nost liekās lietas, visu satīrīt, sakārtot un pamanīt tās lietas, kurām es nevarēju pievērst uzmanību darba procesā. Protams, arī no teorētiskā pētījuma viedokļa viņš palīdzēja saprast, kurā virzienā labāk iet. Esmu pateicīgs Elmāram par to, ka viņš man noticēja un iedrošināja mesties šajā avantūrā. Domāju, ka sadarbība bija abpusēji izdevīga, jo arī viņš teica paldies, ka esmu pavēris citu skatu uz mūzikliem.

Jūs sakāt, ka tas bija eksperiments, bet cik lielā mērā mūzikla – un tieši šī mūzikla – izvēle bija uzdrīkstēšanās un cik – paredzama, droša veiksme? Jo tā ir laba mūzika, kas jau desmitgadēm piedzīvo veiksmi uz pasaules lielākajām skatuvēm, un tie ir talantīgi, profesionāli izpildītāji, lai arī skolēni, bet viņiem ir visai augsts sagatavotības līmenis.

Kā teicu pēc pirmizrādes – tas viss vairākas reizes varēja nenotikt. Ja tajos brīžos, kad man kāds uzdeva konkrētus jautājumus, raugoties uz reālo situāciju, es būtu atbildējis tā, kā tas bija, viss varēja arī nenotikt. Bet es teicu: viss būs kārtībā, tas mums ir, ja arī nebija. Es pats it kā sevi apzināti mānīju, bet tas ļāva visiem pārējiem noticēt, ka viss būs, un beigās arī bija. Protams, varēju ieberzties.

Vispār iestudēt mūziklu un jo sevišķi iestudēt to tagad ir drosmīgi, bet sapratu, ka nebūtu bijis ne uz pusi tik drosmīgs, ja man nebūtu šie brīnišķīgie izpildītāji, kas no pirmās dienas to gribēja darīt un noticēja.

Tā ir lielākā uzvara – ka visi iesaistītie, jaunie, trakie, dullie, bija tikpat traki kā es un ticēja arī tajos brīžos, kad es varbūt iekšēji kaut kā pašķobījos. Viņi to gribēja, un tas man deva spēku un jaudu iestāties par šo visu un virzīt šo projektu līdz galam tā, lai mēs uztaisītu mazu, mazu sprādzieniņu Latvijas kultūras vidē un apgāztu priekšstatus par mūziklu. Galvenais – parādām, ka Latvijā ir resursi – izpildītāji, kas spēj ļoti augstā līmenī izpildīt šāda žanra mūziku. Ne tikai atražot, bet iedot tam arī savu pievienoto vērtību.

Skats no mūzikla "Rent" // Foto - Una Stade

Kas ir tie priekšstati par mūzikliem, kas Latvijā būtu jāmaina?

Manuprāt, vārdam izklaide Latvijā ir negatīva konotācija. Tiklīdz kāds pasaka – ai, nu, tā jau ir izklaide, mums uzreiz šķiet, ka tas ir kaut kas slikts, nekvalitatīvs, lai gan vēsturiski, teātra pirmsākumos, viens no teātra pamatmērķiem bija izklaidēt. Ja aizbraucam uz mūzikliem Anglijā vai Amerikā – tā ir augsta līmeņa labas kvalitātes izklaide. Tēmas šajā izklaides žanrā var būt sarežģītas. Arī mēs runājam par smagām tēmām, sarežģītām attiecībām. Cilvēki pēc mūzikla ir paraudājuši, pasmējušies, viņi ir bijuši aizkustināti, varbūt par kaut ko ir mainījies viedoklis, bet viņi jūtas pacilāti, ne, kā saka, nogruzīti. Savā teorētiskajā darbā rakstīju, ka mūzikls kā žanrs pieprasa dabisku teatralitāti. Tas ir liels izaicinājums izpildītājiem, pat profesionāliem aktieriem. Kā sevī šo dabisko teatralitāti dabūt? Tas bija mans izaicinājums, strādājot ar aktieriem – kur ir tā robeža, lai tas ir teatrāli, izklaidējoši? Lai nepazūd šī naturālā sajūta, kad no stāstījuma viņi pāriet dziedājumā. Cik mēs uz ielas esam redzējuši cilvēkus, kas pēkšņi pieturā sāk dziedāt vai dejot? Tā ir tā nesamākslotā realitāte, ko iestudējot jāmēģina kaut kā risināt. Un tad ir nelineārā stāsta uztvere, kas latviešu auditorijai nav ierasta prakse. Es pludināju kopā ainas, liekot aktieriem paralēlās darbības un tādējādi skatītājam radot nepārtraukta vēstījuma ilūziju, – skatītājs spēj izsekot līdzi visam, kas notiek, viņš jau redz aktieri, pirms tas sāk darboties konkrētajā ainā, un nerodas šī fragmentārā uztvere, kas atgrūstu.

Vai var vilkt kādas paralēles starp 90. gadu Ņujorkas radošo aprindu problēmām un jaunu mākslinieku skatu uz dzīvi šodien, 2020. gadā, Latvijā? Vai pasaules izjūtā toreiz un tagad, 30 gadus vēlāk, ir kas kopīgs?

Kad sākām strādāt pie mūzikla, pirmās nodarbības veidoju kā meistardarbnīcas, lai mēs būtu uz viena sapratnes horizonta par tiem jēdzieniem, prasībām, ko es no savas puses izvirzu gan aktiermeistarības ziņā, gan par tēmām, kas šajā darbā ir galvenās. Mēs rīkojām tādus kā sektantu apļus, un es jauniešiem liku iepriekš sagatavoties runāt tieši par tām tēmām, kuras ir mūziklā – HIV/AIDS problemātika, drag* subkultūra, viendzimuma attiecības, mīlestība un, protams, bohēma, kā arī – ko nozīmē būt jaunam māksliniekam šeit, Latvijā, un ko tas nozīmē viņiem? Uzreiz atcerējos to, kas mani iedvesmoja, kad aizgāju un pirmoreiz viņus satiku. Neskatoties uz to, ka Latvijā nav perspektīvas mūziklu izpildītājiem – vienīgā perspektīva ir, ja viņus uzņem Anglijā, Amerikā vai kur citur –, viņi iet un dara to, kas viņiem ir svarīgi – to, ko viņi grib darīt. Tā ir liela drosme un uzdrīkstēšanās. Tas ir līdzīgi kā mūzikla varoņiem – neskatoties uz to, kas notiek apkārt, viņi mēģina ticēt saviem ideāliem, savai mākslinieka būtībai, sūtībai, kaut ko mainīt, parādīt, ka ir iespējams dzīvot citādāk.

Priekšplānā izvirzījās arī viendzimuma attiecību problemātika, kas ir ļoti aktuāla. Šajā stāstā mīlestība un attiecības ņem virsroku, un tas, kā runāt par šīm tēmām, manuprāt, ir nevis – kā bieži vien to dara pasaulē un arī Latvijā – kaujinieciski, ar karogu pa priekšu, bet gluži pretēji.

Mēs parādījām vienkārši brīnišķīgu divu cilvēku mīlestību neatkarīgi no tā, kāds ir dzimums, orientācija vai kādi citi apstākļi. Nevis mēģināt kaut ko panākt, skaļi bļaujot, bet ar darbu, piemēru, ar cilvēcību. Cik nav dzirdēti gadījumi, arī manā draugu lokā, ka cilvēki dzīvo viens otram blakus, nenojaušot, ka draugs ir citādi orientēts, un tajā brīdī, kad to uzzina, pēkšņi draugu attiecībās kaut kas mainās. Tas man liekas ļoti aprobežots skats uz dzīvi. Vai mēs vispār varam un drīkstam runāt, kas ir citāds un kas ir normāls? Man prieks, ka jauniešiem bija svarīga šī tēma, kas pirms 30 gadiem bija aktuālā tur. Latvijā viss notiek bišķiņ lēnāk. Piemēram, līdz šim šāda veida drag kultūras pārstāvja atainojums Latvijā īsti nav bijis. Tas nav izkāpināts, nav izkariķēts, bet pēc iespējas patiesāks. Pozitīvā reakcija no skatītāju puses bija vislabākā atzinība.

Skats no mūzikla "Rent" // Foto - Una Stade

Runā, ka tagad jauni cilvēki un jauni mākslinieki vairs tik ļoti neaizraujas arī ar bohēmu. Visi ir tik kārtīgi un tik ļoti kapitālisma žņaugos ievīstīti, ka tādai bohēmai vairs nav iespējas.

Es neteiktu, ka tās ir kapitālisma sekas. Ir mainījies laiks – ja kādreiz bija stilīgi piekopt rokenrola dzīvesveidu, šobrīd ir stilīgi būt veselīga dzīvesveida piekritējam. Šajos jauniešos tiešām varēja novērot, ka viņi ir ļoti ieinteresēti tajā, ko viņi dara. Nezinu, vai tas ir audzināšanas dēļ, bet viņiem ir liela pietāte pret savu darbu. Mūzikls pats par sevi it kā sākumā propagandē bohēmas dzīvesveidu, bet pēc tam parāda, ka tas nav tas, kā būtu jādzīvo. Ar jauniešiem runājām arī par priekšstatu, ka māksliniekam ir jābūt nedaudz nosalušam, nepaēdušam, ar cauriem apaviem. Tas laiks ir beidzies. Ja ar darbu, neatkarīgi, ko tu dari, nespēj nodrošināt savas primārās vajadzības, ļaut sev dzīvot, tad kaut ko tu dari nepareizi.

Bet, runājot par darbaspējām, kas ir Rīgas Doma kora skolas jauniešos – tas ir apbrīnojami, cik agrā vecumā viņi paši saprot, ka ir jāieguldās, ka tas ir nepieciešams pašiem, nevis skolotājam vai kādam citam. Tas man bija kultūršoks, atceroties sevi – mums nav tik liela vecuma starpība ar viņiem, bet tomēr tik mērķtiecīgi un ambiciozi tajā vecumā saprast lietas, ko un kā vēlos, man nebija raksturīgi. Arī visi projektā iesaistītie mūziķi ir jauni, un tas, ar kādu atdevi viņi izpilda šīs sarežģītās partitūras, ir apbrīnojami!

Jaunais bohēmas formāts – negulēju trīs naktis nevis tusiņa, bet kāda darba, projekta dēļ?

Jā, ļoti labs rezumē. Emocijas un neviltotais prieks, ko redzēju gan izpildītāju acīs, gan, protams, skatītāju zālē pēc katras no izrādēm, tiešām ir tā vērts. Viņi saprot, ka un ko viņi iegūst. Te varam runāt par sava veida mākslinieka mazohismu – par visām pūlēm tu iegūsti to vienu brīdi – būt uz skatuves, darīt to, kas tev patīk. Būsim atklāti, kādreiz izpildītāju loks bija diezgan šaurs, bet šobrīd gandrīz katrs dzied, kaut ko spēlē. Taču viņi var to izdarīt tādā līmenī, ka saproti – neviens cits šobrīd to tā nevarētu. Tas dod gandarījumu. Teicu jauniešiem – izbaudām mirkli, kurā varam būt uz skatuves, jo būt uz skatuves ir laime un privilēģija, tā iespēja nav dota ikvienam, tā ir baigā ekstra, uzdrīkstēšanās un īpaša sajūta.

Pieminējāt, ka šobrīd strādājat pie tā, lai mūzikls būtu redzams vēl kaut kur. Vai ir iespējas tam atrast kādu pastāvīgu mājvietu, lai turpinātu iestudējuma dzīvi?

Ir plāns par trīs četru izrāžu ciklu. Strādājam pie finansējuma piesaistes, ir dzirdīgas ausis, tostarp cilvēki, kas bija uz pirmizrādi un papildu izrādēm. Atbalsts mums ir, kārtojam licences. Plānojam, ka tas notiks Rīgā, vai nu līdz valsts svētkiem, vai pēc tiem. Ir īpaši jāpadomā par vidi, ko man veiksmīgi izdevās radīt Jūrmalas teātrī. Bija komentārs no skatītājiem – sajutos kā mazā Ņujorkas teātrī. To teica daži, kas Ņujorkā dzīvojuši – ka atmosfēra, ko mēs uzburam, ir tieši tāda. Es tur neesmu bijis, bet laikam tā ir tā režijas māksla, ka, iedarbinot fantāziju un saliekot kopā puzles gabaliņus, spēj radīt ko tādu, ko pats īsti nekad neesi piedzīvojis.

Jūs pats bijāt arī iestudējuma scenogrāfs.

Jā, bet man ļoti palīdzēja Didzis Jaunzems (starptautiski atzīts jauns latviešu arhitekts, arī scenogrāfs – A. L.), par to saku lielu paldies. Viņš lielāko tiesu strādā ārzemēs, kur ir daudz projektu, tomēr atrada laiku vienu dienu atbraukt uz Jūrmalas teātri un pēc tam vēl atsūtīja pāris rasējumu, lai es varētu visu sakārtot. Sākotnējā iecere nāca no manis – ka scenogrāfija sākas, jau ienākot teātrī, lai nedaudz lauztu vidi – dažādi plakāti ar uzrakstiem par tēmām, kas mūziklā būs. Tie ir angļu valodā, lai cilvēki lēnām pārslēdzās uz to, kas notiks zālē.

Skats no mūzikla "Rent" // Foto - Una Stade

Izrāde ir viscaur angliski. Jūs pieņemat, ka publika ir spējīga pilnīgi saprast visu, vai turpmāk kaut kā risināsiet problēmu tiem skatītājiem, kas varbūt brīvi nepārvalda angļu valodu?

Kad ejam uz operu un tā skan itāļu, spāņu vai vēl kādā valodā, mēs baigi neiespringstam. Protams, būs daļa, kas teiks, ka tur ir titru mašīna, par to būtu jāpadomā, jā. Bet mūsu programmiņā ir nodrošināts detalizēts notiekošā apraksts, un bija arī QR kodi, kurus varēja nofotografēt un telefonā iegūt visu libretu. Tiem, kuri ar telefoniem nav uz tu, uz sienām bija izlīmēti plakāti ar sižeta aprakstu latviešu valodā. Uz mūziklu bija atbraukuši arī mūsu vecāki, vecvecāki, citi vecāka gadagājuma cilvēki, un ne no viena mēs nesaņēmām komentārus, ka viņi nebūtu sapratuši to, kāds ir vēstījums.

Teksts ir ļoti ātri un ritmiski izrunājams, kas arī bija liels izaicinājums. Strādājot ar aktieriem, teicu – lūdzu, liekam zālē sēdošajiem saprast, ko jūs no tās dziesmas gribat, kādas ir jūsu savstarpējās attiecības. Domāju, ka mums izdevās to atrisināt veiksmīgi. Vēl mēs ņemam vērā to, ka jaunā paaudze ir ar tādu angļu valodas līmeni, ka nav problēmu uztvert mūziklu, kas nav dzejas formā, teksts nav pilns ar frazeoloģismiem, metaforām, tas ir sarunvalodā balstīts materiāls. Es neesmu pret latviešu valodu, pat ļoti par to iestājos, bet, kamēr mums nav resursu radīt aizvien jaunus mūziklus latviski, jāmēģina meklēt alternatīvas, kā varam šo žanru sākt kultivēt ar jau esošu materiālu. Kad saņemsim pietiekami daudz finansējuma, lai izstrādātu savu mūziku, mums būs bāze – gan cilvēkresursu, gan tehniskā ziņā. Jācer, ka mūsu darbu novērtēs un parādīsies cilvēki, kas gatavi to finansēt, lai varam strādāt, veidot latviešu mūziklus vai muzikālās izrādes.

Ar ko saistās jūsu mākslinieciskās, profesionālās intereses? Kur redzat savu vietu tagad, ar režisora diplomu kabatā?

Ir jāturpina strādāt un darboties. Būšu priecīgs, ja, piemēram, reizi divos gados varētu strādāt pie muzikālas izrādes. Bet nevaru šajā brīdī vienkārši sēdēt un nedarīt citas lietas. Tuvākie darbi – nākamgad ir Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus” Lietuvā, latviešu programmu tajos veidoju es. Jūrmalas teātrī pavasarī plānoju iestudēt jaunu bērnu izrādi. Ja nāks vēl kādi piedāvājumi, izvērtēšu un labprāt piekritīšu. Ir padomā pāris mūzikli, ar kuriem vajadzētu strādāt pie libretu izveides tieši latviešu valodā, bet tam nepieciešams ilgāks laiks un atkal – ieguldījums.

Jāsaka paldies pandēmijai, ka šie jaunieši, ar kuriem sadarbojos, joprojām ir Latvijā, citādi tagad jau mācītos kaut kur ārzemēs. Redzot, kāds mūsu izrādei bija rezultāts, viņi pat apsver domu – varbūt šeit varam aizsākt ko jaunu. Viņi sāk noticēt tam, ka šeit Latvijā var kaut kas notikt. Jādomā par to, kā neatkarīgi no telpām varam šo žanru kultivēt un darboties muzikālā teātra virzienā, kas iekļauj gan mūziklus, gan operetes, gan muzikālas izrādes, gan monoizrādes ar mūzikas elementiem, gan dejas izrādes ar dzīvo mūziku. Nezinu, kā to definēt šobrīd, bet jāsāk ar to, ka mēs nevis mēģinām pieprasīt konkrētu vietu, telpas, līdzekļus un tad domāt, ko ar to darīt, bet jāsāk veidot dažāda veida un stilistikas muzikālos uzvedumus, izrādes, performances. Tad, kad būsim sasnieguši kaut kādu kopumu, varēsim sākt domāt, vai spējam rentabli nodrošināt vienas telpas vai ēkas uzturēšanu. Ja ar vienu izrādi ir jāuztur vesela ēka, tas nevienam nav izdevīgi. Nevajag pazaudēt samērīgumu starp mākslinieciskajām vēlmēm un realitāti.

Palicis prātā reiz dzirdētais – režisora darbs ir mūžīga atteikšanās no kaut kā. Es varu gribēt visu ko, bet realitāte ir tāda, ka man jāakcentē enerģija un spēja to, kas man ir, padarīt pēc iespējas saistošāku, nevis jādomā, ko es varētu darīt tad, ja man būtu tas un tas.

Skats no mūzikla "Rent" // Foto - Una Stade

Kādu jūs redzat mūzikla režijas specifiku? Kāda ir režisora loma tieši mūzikla radīšanā?

Režisoram ir jāsaprot arī muzikālais materiāls, jāiedziļinās horeogrāfijā, jāmēģina aptvert dziedāšana, saprast, ko izpildītāji var vai nevar izdarīt dziedot. Ir vairāk mainīgo elementu, kuri darba procesā jārespektē. Sarežģītākais ir tas, ka šeit mēs strādājam fragmentāri, kā tādā puzlītē – tiklīdz muzikālais numurs ir gatavs, sākām to iestudēt, nezinot, vai nākamais vai iepriekšējais posms arī būs gatavs. Es to salīdzinu ar darbošanos kādā stratēģijas spēlē, kur katrs nākamais gājiens ietekmē vēl citus. Darbs ir ļoti komplicēts. Ja es gaidītu brīdi, kad visi iemācās repertuāru no pirmās līdz pēdējai dziesmai, un tad sāktu secīgi strādāt, procesu nevarētu pusgada laikā pabeigt. Ņemot vērā, ka cilvēki šajā konkrētajā gadījumā dara lietas paralēli – mācās, strādā –, man ir jāpielāgojas un jāspēj tas viss savilkt kopā.

Aktieriski jāpievērš uzmanība jau pieminētajai dabiskajai teatralitātei. Mans uzdevums bija padarīt aktierspēli saprotamāku latviešu skatītājam, kurš ir pieradis pie reālpsiholoģiskā teātra. Strādājot pie parastas izrādes, drīkst un vajag kādu daļu teksta, kādu ainu izmest ārā, darboties brīvāk. Šeit tomēr ir noteikumi, ar kuriem ir jāmāk spēlēt, jāmēģina saprast, kā to izdarīt sev par labu. Tas ir izaicinošāk. Izskanēja arī viedoklis: kāpēc jāņem kaut kas jau esošs un jātaisa vēlreiz? Kāpēc “Kaija” tiek iestudēta katru gadu? Ej un atrodi to jauno jau esošajā materiālā! It īpaši mūziklā, kur vēl muzikālais materiāls diktē savu. Man šķiet, ka mums izdevās atrast ko savu – ja paskatās oriģinālos iestudējums vai citus studentu iestudējumus, mūsu darbs ir pavisam citādāks.

Jums bija jāievēro ar autortiesībām un licencēm saistīti ierobežojumi.

Jā, mēs saņēmām materiālu – gan nošu partitūras, gan libretu, tur bija savi nosacījumi. Par laimi, mums bija studentu licence, un tas, kas attiecās uz mizanscēnām, bija salīdzinoši viegli maināms. Zinu, ka ir mūzikli, kuriem pat horeogrāfijas soļiem jābūt tādiem pašiem. Mums ierobežojumi nebija tik strikti. Tāpat bija savi nosacījumi izpildītāju vokālajām spējām, ieteikumi scenogrāfiski, bet tā bija brīvāka iespēja interpretēt, ko mūziklā var darīt – ir akcenti, uz kuriem strādājām. Mēs izvirzījām priekšplānā cilvēciskās attiecības, otrajā plānā atstājot HIV/AIDS problemātiku, šo jauno mākslinieku mērķu sasniegšanu, kas oriģinālajā mūziklā ir izteiktāka. Manuprāt, to mūsu sabiedrībai bija vairāk nepieciešams ieraudzīt. Režisora vēstījuma ziņā.

Ko jums nozīmē tas, ka saņēmāt “Patriarha rudens 2020” galveno balvu?

Bija ļoti patīkami. Četrus vakarus pēc kārtas, tai skaitā ģenerālmēģinājumā, publika aplaudēja un bija neviltotas ovācijas, pēdējā dienā cilvēki cēlās kājās, un tas nebija tāpēc, ka zālē būtu tikai savējie. Liela daļa bija pieaicinātu viesu, kultūras pārstāvju – teātru direktori, producenti, cilvēki, kas atbalsta kultūru, un viņiem tiešām patika tas, ko viņi redzēja. Bet vēl svarīgāk ir, ka “Patriarha rudens” žūrija atzinīgi novērtēja mūsu ieguldīto darbu. Tas ir svarīgi man personīgi kā Kultūras akadēmijas absolventam. Tā ir spēja pierādīt un apliecināt, ka ar savu darbu esi Latvijas Kultūras akadēmijas cienīgs, ka esi Latvijas kultūrvides cienīgs. It īpaši, ja pirms tam šo balvu ir saņēmis Elmārs Seņkovs, Kārlis Krūmiņš, Toms Treinis. Tas dod cerību, ka šis ir mazs, bet ļoti svarīgs solis kaut kam tālākam.

Šogad “Patriarha rudenī” bija īpaši daudz spēcīgu darbu. Elmārs Seņkovs teica, ka darbi bija ļoti dažādi un augstas kvalitātes, uzreiz ir grūtāk salīdzināt. Tāpēc vēl jo vairāk liels prieks un gandarījums, ka tieši mūzikla žanrs ieguva galveno balvu. Arī Pētersones kundze, balvu pasniedzot, teica, ka sākumā, izlasot sižetu, viņai licies – ārprāts, uz ko viņa ir atnākusi, bet, noskatoties izrādi, bijusi vairāk nekā iepriecināta. Savā ziņā arī šeit notika viedokļa vai uzstādījuma maiņa. Cilvēks kaut ko lasa, domā, rodas priekšstats, un ir liels gandarījums, ka ir iespēja lauzt šo priekšstatu. Tas bija viens no maniem mērķiem. Pirmkārt, uztaisīt mūziklu, un, otrkārt, lai ne tikai tēmas, par ko runājam, bet mūzikls pats par sevi kļūst par aktualitāti. Ir jūtams pieprasījums – mums raksta no skolām, ka gatavi braukt. Manuprāt, tas jau ir notikums, tikai jāturpina strādāt. Ceru, ka mums būs labvēlīga vide, apstākļi un neapsīks griba turpināt darboties žanra attīstībā.

_______________________

* Drag kultūras pārstāvji izmanto apģērbu un aksesuārus, lai pārtaptu pretējā dzimumā tēlos un dara to, pārspīlējot un izceļot stereotipus, vēloties tos lauzt vai pret tiem iebilst. Tas tiek darīts lielākoties performatīviem mērķiem, tāpēc drag uzskatāma par mākslas formu. Kustība aktīvi cīnās par LGTB tiesībām, tāpēc to bieži saista ar netradicionālu seksuālo orientāciju, taču tai pievēršas arī heteroseksuāli cilvēki (A. L.).

 

Intervija tapusi VKKF mērķprogrammas “Kultūras nozares dokumentēšana” ietvaros

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt