Andris Siksnis 02.11.2020

AKTIERIS RUNĀ: Andris Gindra

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Andris Siksnis: Kāds bijis tavs ceļš līdz aktiera profesijai?

Andris Gindra: Tā kā nestrādāju šajā profesijā, tad īsā atbilde uz šo jautājumu būtu tāda, ka ceļš līdz galam nav noiets (smejas). Atceros, kā 16 gadu vecumā pirmo reizi uzkāpu uz skatuves. Tas bija Liepājas teātrī – piedalījos mūziklā ar nesen kā beigušo jauno aktieru kursu, kas tika apmācīts Lietuvā; dejoju masu skatos. Foršs projekts, kurā iepazinos ar daudz dažādiem teātra cilvēkiem, kurus tolaik uzlūkoju kā kaut ko tiešām ļoti īpašu un cēlu. Mani fascinēja un apbūra atmosfēra, kāda valdīja teātrī, smarža joprojām ir palikusi atmiņā. Tolaik, kad dzīvoju Liepājā un mācījos vidusskolā, mani interesēja literatūra, filozofija un kulturoloģija iepretim matemātikai, ķīmijai un fizikai. Absolvējot vidusskolu, mērķtiecīgi devos uz Rīgu, lai stātos aktieros. Biju pārliecināts par savu nākotnes ceļu, turklāt tajā laikā mani nekas cits neuzrunāja. Ar pirmo mēģinājumu arī tiku uzņemts.

Kas tevi vilināja teātrī, un vai piedzīvoji to, ko gaidīji? Kā pa šo laiku ir mainījies tavs priekšstats par teātri?

Vilinājumu noķēru savos 16 gados, absolūti nezinot un neizprotot realitāti. Mīti par aktieriem saistījās ar bohēmu un uzdzīvi, naudas trūkumu un citām blaknēm, tāpēc šāda profesijas izvēle, piemēram, manas topošās sievas vecmammai šķita laika tērēšana, jo “tas viss jau ir viens tingeltangels un balagāns”. Man liekas, ka profesija atbilda manam tā brīža emocionālajam stāvoklim, proti, neliela vieglprātība, uzdrīkstēšanās, brīvības sajūta, sava veida visatļautība u. c. Tas manā iztēlē asociējās ar aktiera profesiju. Sajūtu līmenī man likās, ka aktieri tādi ir – nu, līdzīgi man (smejas). Priekšstatu maiņa notiek paralēli augšanas un attīstīšanās procesam, tātad visu laiku. Jo vairāk uzzini, jo vairāk priekšstatu sabrūk un jo lielāka sapratne rodas par lietu kārtību. Normāls process.

Iestājoties aktieros, domāju – tā būs vieta, kur būs tikai tādi kā es – brīvdomātāji, labā nozīmē īpatņi un cilvēki, kuri ar kaut ko atšķiras no pārējiem. Tā arī bija, dodoties uz vienīgo vietu Latvijā, kur var iegūt akreditētu augstāko izglītību aktiera profesijā. Sastapos ar daudz un dažādiem interesantiem cilvēkiem. Iestājeksāmenu laika atmiņas ir lasāmas gandrīz ikviena aktiera intervijā, tādēļ neatkārtošos un teikšu vien, ka to nevar izstāstīt, ja pats personīgi to neesi piedzīvojis. Akadēmijā pavadītais laiks, tagad atskatoties, ir bijis gana raibs. Es teiktu, ka man personīgi tā bija ļoti vērtīga un noderīga dzīves skola, kurā nemitīgi nācās skatīties uz sevi un domāt par to, kāds esi, kas esi un ko dari. Ļoti vērtīgs psihoanalīzes seanss četru gadu garumā. Esmu sapratis, ko nevēlos un ko vēlos darīt, kas arī ir mans lielākais ieguvums.

Ar ko nodarbojies patlaban?

Turpinu studēt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kur apgūstu tiesību zinātnes. Tā ir sfēra, kas mani uzrunā un interesē, turklāt savas līdzības ar aktiera profesiju arī var atrast (smejas). Principā turpinu paplašināt savu redzesloku.

Andris Gindra - Zigfrīds Anna Meierovics filmā "Zigfrīds Anna Meierovics" (2018, rež. Tālivaldis Mirgēvičs) // Publicitātes foto

Atgriežoties pie teātra – kā tev šķiet, kāds ir ideālais teātris un kāda ir tā misija? Kas vispār ir teātris?

Kad stājos Audiovizuālajā un skatuves mākslas maģistrantūrā, man bija līdzīgs jautājums, uz kuru bija jārod atbilde. Neatceros, ko teicu toreiz, bet šobrīd varu droši apgalvot, ka nezinu, kāds ir ideālais teātris. Ideāli visu laiku mainās, un tie katram ir savi, tātad attiecīgi ideālais teātris ir tāds, kāds tas šķiet tam, kurš konkrētajā brīdī atrodas pozīcijā, lai to noteiktu. Pārējiem jāiemācās uzķert un saprast. Ļoti subjektīva padarīšana. Šī “subjektīvā padarīšana”, manuprāt, aktiera profesijā ir īpaši jūtama – bieži vien karjeras izaugsmē daudz kas atkarīgs no citu cilvēku laipnības un tā, cik ļoti tu kādam patīc vai nepatīc. Protams, ir izņēmumi, taču tie apstiprina likumsakarību.

Tie ir tikai mani minējumi un spekulācijas, taču, raugoties no aktieru skatupunkta, es domāju, ka ideālais teātris aktierim būtu tad, ja varētu spēlēt, spēlēt un vēlreiz spēlēt, nedomājot par finansēm un citiem faktoriem, kuri tieši vai netieši to ietekmē. Ja nebūtu šo problēmu, būtu tuvu ideālam, jo mīlestība pret teātri gan jau ir universāla vērtība ikvienam, kurš ar to nodarbojas.

Bet kas ir teātris? Labs jautājums (smejas). Ņemot vērā, ka tā pirmsākumi ir rodami Senajā Grieķijā apmēram 500 gadu pirms mūsu ēras, tad atbilde uz to varētu būt neviennozīmīga. Ja skatās no teorijas viedokļa, tad teātris ir kolektīva, rituālam līdzīga mākslas, izteiksmes forma, kam par pamatu kalpo dramaturģisks materiāls vai fantāzija. Ja skatās no filozofiskā viedokļa, tad, manuprāt, laiks un notikumi ir tie, kas definē šodienas teātri. Tas visu laiku mainās un ir dažāds.

Teātris manā izpratnē ir vieta, kur tu dodies, lai padomātu, atpūstos, pasmietos un paskatītos uz sevi no malas. Tas ir tāds antropoloģijas paveids, kur to vien dara, kā mēģina saprast, kas mēs paši esam.

Tomēr uz teātri var paskatīties arī no administratīvā viedokļa – tā ir iestāde ar savu iekšējo struktūru un pārvaldību, un visi Latvijas teātri, izņemot Liepājas, atrodas Kultūras ministrijas pārvaldībā. Un man tas liekas ļoti svarīgi – teātris nav tikai aktieri, gaismiņas un trallalā – tieši Kultūras ministrija nosaka teātru ikgadējo plānu, cik un kādām izrādēm ir jābūt un kādai auditorijai tās paredzētas. Attiecīgi, ja raugās no tāda skatupunkta, tad tā ir iestāde, kas veic noteiktu kultūrizglītojošu un sociālu funkciju. Problēmas diemžēl ir tajā, ka reizēm gada pārskatos, ciparos un tabulās mākslai vietas neatliek, tādēļ biežāk saturā dominē izklaide, pietrūkst vietas kam nopietnākam, mākslinieciski augstvērtīgākam. Domāju un ceru, ka vairums, kuri nodarbojas ar teātri, to dara misijas un aicinājuma, nevis naudas pelnīšanas dēļ.

Iespējams, katrs Latvijas teātra direktors uzdod sev šo jautājumu – kas ir teātris? Atbilde uz šo jautājumu pieprasa ilgstošu un neatlaidīgu darbu, ideju ģenerēšanu un neizsīkstošu enerģiju. Tas noteikti nav viegls uzdevums – pārliecināt šodienas patērētājus par to, ka teātris ir vajadzīgs un noderīgs. Tiešām – šodien teātrim spēt konkurēt ar to, ko var dabūt ātrāk, ērtāk, patīkamāk?! Grūti. Teātris noteikti būs spiests mainīties un meklēt jaunas formas, lai spētu pastāvēt kopējā izklaides tirgus platformā.

Skats no diplomdarba izrādes "Labie bērni" (VDT, 2017, rež. Reinis Suhanovs) // Foto - Matīss Markovskis

Kas palīdz aktierim? Vai ir kādas vēlamās īpašības, rakstura iezīmes?

Nezinu, kas palīdz aktierim, atkal – ļoti subjektīvi. “Vēlamās īpašības” aktierim atkarīgas arī no teātra, kurā spēlē, režisora un citiem aspektiem.

Kad studēju, kursa vadītāja Māra Ķimele teica, ka aktierim ir jābūt gudram, jo stulbus aktierus nevienam nevajag. Bet ko nozīmē – gudrs?

Jā, daudz jālasa, daudz jāskatās gan labas, gan sliktas izrādes, filmas, jāanalizē kļūdas utt. Tas viss noteikti ir svarīgi, taču aktierim noteikti būtu jāpiemīt arī spējai būt absolūti nekādam, caurspīdīgam, tādam, kuru var veidot un mīcīt pēc savas patikšanas un iegribas, jo aktieris ir viens no elementiem, kas veido kopējo izrādes formu un saturu. Attiecīgi, tā kā aktieris pārsvarā izpilda režisora dotās norādes, tad vispār man liekas, ka aizrauties ar gudrību varētu būt apgrūtinoši (smejas). Jo kā tad būs, ja aktieris un režisors būs vienādi gudri? Kādam jau beigās būs tā subjektīvā taisnība, redzējums par “lielo bildi”. Aktierim noteikti jābūt komandas spēlētājam, noteikti vajadzētu koptu valodu un leksiku – šeit lasīšana, pieļauju, noder. Aktierim jābūt tādam, uz kuru ir patīkami skatīties, tādam, kurš māk un spēj iepatikties, tādam, kura klātbūtnē gribas uzturēties. Šarms, harisma ir īpašības, kuras var izkopt, bet – līdz noteiktai pakāpei. Spējai ļauties, uz sitiena būt gatavam darīt jebko, bez aizspriedumiem.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku? Vai tev starp kritiķiem ir kādi viedokļa līderi?

Nekādas attiecības man ar kritiķiem nav, jo neesmu nonācis viņu redzeslokā, vai arī, ja esmu, tad neesmu tur ilgi uzkavējies (smejas). Viedokļa līderi laika gaitā mainās. Kritikai ir jābūt obligāti, pretējā gadījumā nav viedokļu dažādības, kas noved pie neobjektīviem slēdzieniem un spriedumiem. Manuprāt, kritika Latvijā nav pārāk analītiska. Kritikai vajadzētu spēt norādīt uz to, ko nav pamanījusi radošā komanda katrā konkrētā iestudējumā, lai spētu virzīt teātra procesus uz kvalitāti, tādā veidā nodrošinot ne tikai personīgu vēstījumu par to, kas patika vai nepatika, bet iet soli tālāk un skatīties uz teātros notiekošo plašāk. Manuprāt, kritika noteikti spētu dot vairāk, ja tai būtu konkrēti definēti mērķi un funkcija, ko tā veic. Nereti nākas lasīt kritiku, kas ir palikusi vai nu izrādes naratīva līmenī, vai arī ieskicējusi kādu spilgtu tēlojumu, kas, protams, ir labi, bet reizēm pietrūkst skatījuma uz izrādi caur globālākām kopsakarībām.

Kā tu salīdzinātu štata aktiera vietu ar brīvmākslinieka statusu?

Atkarīgs no paša aktiera – cits ērti jūtas, kad nav piesiets, cits – kad ir. No vienas puses, tā kā cilvēkiem ir nepieciešama drošība un stabilitāte, tad štata vieta, protams, ir daudz vilinošāka nekā neziņa par to, kā samaksāt komunālos maksājumus. No otras puses, ja par komunālajiem rēķiniem šādu vai tādu iemelsu dēļ nav jāuztraucas, tad, protams, lielāka mākslinieciskā brīvība ir projektu teātros un dažādās apvienībās, kurās realizēt savus mērķus un ieceres. Plusi štata teātrim – stabila mēnešalga un bonusi par spēlētajām izrādēm, piederības sajūta konkrētai vietai, paredzamāka darba slodze. Brīvmāksliniekiem – iespējas realizēt projektus un ieceres, kuras repertuāra teātris pie savas risku analīzes, iespējams, neatļautos.

Kādi ir svarīgākie pieturas punkti tavā līdzšinējā skatuves karjerā – režisori, lomas?

Man svarīgi šķituši visi iestudējumi, kuros esmu spēlējis un kuru režisore ir bijusi Māra Ķimele – pārsvarā studiju darbi un diplomdarba izrāde “Vaņa” (2017, rež. M. Ķimele – A. S.). Man šķiet, ka Ķimele ļoti brīnišķīgi spēj izvilkt no aktiera to, kas absolūti precīzi atbilst un trāpa materiālam. Par to viņai liels paldies.

Skats no diplomdarba izrādes "Vaņa" (2017, rež. Māra Ķimele) // Publicitātes foto

Vai tev ir kāda sapņu loma – kāds autors, režisors, ar kuru gribētu strādāt?

Man nav sapņu lomas vai sapņu režisora, nedomāju tādās kategorijās. Ir interesanti strādāt ar domubiedriem, ar kuriem ir iespējams saprasties un kopīgi iet uz mērķi. Ja es būtu aktieris, gribētu pastrādāt ar Dž. Dž. Džilindžeru, tā varētu būt interesanta pieredze. Atcerējos faktu – vienīgā reize, kad esmu sajutis tā saukto katarsi, bija tieši Džilindžera iestudētā izrāde “Hanana” Liepājas teātrī pirms vairāk nekā desmit gadiem. Neko tādu vairs sajutis neesmu.

Vai tev ir kāda īpaši tuva teātra “niša” – žanrs, spēles forma?

Jā, man patīk traģikomēdijas, kas, manuprāt, arī ir viens no vissarežģītākajiem žanriem, jo traģēdijas uztaisīt traģiski ir grūti, – nereti sanāk ļoti smieklīgi, tāpēc arī traģikomēdijas (smejas).

Vai tev ir nojausma, ko darīsi pēc desmit gadiem?

Nezinu, nav ne jausmas, kur dzīve aizvedīs pēc desmit gadiem. Dzīvos – redzēs!

 

 

Intervijas autors – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra moduļa 2. kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt