Inga Tormane 10.11.2020

AKTIERIS RUNĀ: Elīna Hanzena

runa
Portreta foto - Gvido Zilūzis

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

 

Jauno aktieru interviju cikla #AKTIERISRUNĀ pašreizējo posmu noslēdz saruna ar Valmieras teātra jauno aktrisi Elīnu Hanzenu. Intervija notiek vēl vasarā, kad Rīgas centra kafejnīcas terasi silda saule, čivina zvirbuļi, garām iet tramvajs. Elīna uz sarunu atnāk gaiša un mierīga. Mēs runājam, un pāri visam ir Elīnas patiesums, iekšējā enerģija, gaišums.

Inga Tormane: Kas noteica tavu profesijas izvēli? Kāpēc gribēji kļūt par aktrisi?

Elīna: Man nebija skaidras vīzijas par to, kas būšu. Pirmais ceļš, ko gribēju mēģināt, bija medicīna, bet netiku uzņemta. Manas labākās draudzenes māsa ir Anta Aizupe, kura arī ir no Alūksnes. Mēs pie viņas braucām uz Rīgu, gājām uz teātri, “Zirgu pastu”, un nodomāju – kāpēc nepamēģināt stāties aktieros. Tas nebija mūža izlolotais sapnis, vienkārši dzīve ievirzīja tādās sliedēs. Es ļaujos savam ceļam, un šodien jo īpaši daudzi plāni kļūst bezjēdzīgi (nopūšas). Kaut kā viss sakrīt, un, ja nebūtu lemts, tad nebūtu lemts. Uzņemšana aktieros vispār ir tās dienas zvaigžņu stāvoklis. Domāju, ka bieži vien aiziet garām ļoti talantīgi cilvēki. Uzņemšanas nedēļā vajag daudz veiksmes – lai sakrīt žūrijas un tavs noskaņojums, ar kādu enerģiju tu ienāc. Jāatceras – ja esi bijis kastingā un tevi neizvēlas, tas nenozīmē, ka esi slikts. Tas sev ir jāatgādina.

Šodien liekas, ka cilvēks ir noteikumu, punktu, standartu apkopojums, lai gan tieši standarts ir garlaicīgs.

Cilvēki teātrī grib redzēt dzīvi, un to nevar ielikt standartos.

Pasniedzēji grib redzēt zināmus tipāžus vai individualitāti?

Mums, par laimi, bija Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs, un Māra Ķimele vienmēr teica, ka tev ir jābūt individualitātei, tev ir jābūt īpašam. Viņa nemēģināja mani padarīt par to, kas neesmu, mēģināja virzīt manā ceļā. Nereti var redzēt kursu, kurā visas meitenes ir vizuāli līdzīgas. Domāju, ka dažādība ir veiksmes atslēga. Teātrī būtu jābūt īsai, resnai, tievai, garai [aktrisei] – tā, kā dzīvē! Protams, saka, viņa neizskatās pēc aktrises – bet kāda izskatās aktrise? Ir tādas, kurām nepiemīt klasiski pieņemtie standarti, bet, ja viņa ir lieliska savā profesijā, tad tam nav nozīmes.

Manuprāt, darbs un talants vienmēr uzvarēs. Ārējais skaistums aizies, to nevajag aizmirst.

Skats no VDT izrādes "Klusa nakts, dzēra nakts" (2017, rež. Regnārs Vaivars) // Foto - Matīss Markovskis

Tev Valmieras teātrī diezgan daudz ir gaišo meiteņu lomu, bet tu biji ļoti laba Rozes lomā izrādē “Klusa nakts, dzēra nakts” (2017, rež. Regnārs Vaivars), arī “Mazajās traģēdijās”(2017, rež. Sergejs Ščipicins). Vai tu esi mazliet huligāns?

Jā!

Pēdējā izrāde, kur tevi redzēju, bija Vara Braslas “Ardievas ieročiem” (2019). Dzirdēju arī sarunu pirms izrādes, kurā tu teici, ka darbu nenes līdzi uz mājām.

Protams, nevaru pilnībā aizmirsties, fons saglabājas, jo tas nav darbs, ko izdara un vienkārši aiziet mājās. Tas ir darbs, kas velkas līdzi. Ikdienā meklēju kādas īpašās iezīmes, ko var ielikt konkrētajā lomā, bet pēc sliktākas izrādes nesēžu pie vīna un nelamājos, man arī vīrs neļauj. Pasaule turpina griezties. Un to šobrīd īpaši var redzēt.

Atgriežamies pie studijām. Teici, ka tev tās nebija apzināti izvēlētas studijas, tad arī ilūzijas pirms tam nebija?

Nē, ilūzijas man tiešām nebija. Es vienkārši ņēmu, ko man deva. Īstenībā mēs saņemam augstāko izglītību, pilnveidojot sevi. Man ir bakalaura grāds, bet esmu tikai un vienīgi pulējusi savu iekšējo pasauli, tā ir necerēti laba iespēja. Četrus gadus tu kop sevi – lasi, skaties, tā ir izglītība sev.

Redzēju tevi “Zirgu pastā” izrādē “Kuražas māte un viņas bērni” (2015).

Jā, tā bija traka izrāde! Bertolts Brehts ir īpašs autors, kam piemīt izteikts spēles veids. Mums gāja jautri.

Vai jūs studiju laikā spēlējāt izrādes, kā tagad to dara Jaunā Rīgas teātra jauno aktieru kurss?

Mēs nebijām konkrēta teātra kurss. Savas izrādes spēlējām “Zirgu pastā”, kur arī studējām. Pēdējā gadā mēs kā kurss Nacionālajā teātrī spēlējām “Sapni vasaras naktī” (2016, diplomdarba izrāde, rež Elmārs Seņkovs – I. T.).

Kāda realitātē ir attieksme pret vīriešiem – aktieriem, vai studiju gados juti, ka pasniedzēji pret zēniem ir saudzīgāki?

Mums tas neparādījās. Bija situācijas, kad puišus vilka vairāk, bet konkrētus, jo viņi atbilda kādiem etaloniem, līdz ar to par viņiem cīnījās, lai viņi paliktu. Tomēr rezultātā tie, kas strādājuši visu laiku, aiziet pa priekšu, jo seguma jau nav. Protams, vīrietis teātrī un mākslā ir lielāks retums, to redz arī, paskatoties uz teātra publiku.

Kāds bija tavs patīkamākais mirklis studiju gados?

Mums bija izrāde “Liesmojošā tumsa”(2016, rež. Elmārs Seņkovs). Izrādes vajadzībām mums bija jātrenējas staigāt pa līdztekām. Man tas galīgi nesanāca. Biju tik nogurusi, ka mans Alūksnes dvēseles kliedziens runāja manā vietā, un es teicu: “Elmār, mums vairs nav spēēeeeka! (ir jāsadzird izteiksmīgs Alūksnes ēeee – I. T.). Tikai tad viņš saprata, ka šim vakaram pietiks.

Taisnība, ka pasniedzēji lamājas?

Jā, studenti arī. Un dusmojas un kliedz, bet ja citādāk dažreiz nesaprot? Tas ir tāpat kā skolā – vienu vajag sarāt, lai kaut kas iznāktu, otru vajag samīļot. Tikai galvenais ir atšifrēt, ko kuram vajag.

Kā biji iztēlojusies savu aktrises nākotni studiju gados, vai tev bija kāds konkrēts teātris, kurā sevi redzēji?

Daudzi jaunie aktieri skatās uz Jauno Rīgas teātri, es nebiju izņēmums. Mēs bijām tāda grupiņa bez štata piedāvājuma, jo dažiem bija konkrēti zināms – Dailes vai Nacionālais –, bet man tā nebija. Mēs domājām paši braukt pie Evitas (VDT direktore Evita Ašeradena – I. T.) un teikt, ka esam gatavi strādāt. Bet Evita pati mani uzaicināja. Sapratu, ka Valmierā viņa jau bija sastādījusi nākamās sezonas konkrētu plānu ar lomām. Piekritu, jo nevarēju laist šādu piedāvājumu garām, jau tika sarunāts arī par Ofēliju “Hamletā”(2019, rež. Indra Roga).

Kas būs tālāk – nezinu. Mani gaida cits pienākums (laikā, kad notiek saruna, Elīna gaida meitu Hannu, kas pasaulē nākusi 5. augustā – I. T.). Tagad viss ir uz pauzes, un arī es esmu uz pauzes. Valmieras teātris man ļoti simpatizē, es tur jūtos labi. Lokācija man varētu sākt traucēt, kad būs bērns, bet tad objektīvi izskatīšu un sapratīšu. Jūtos tur ļoti pieņemta, ir sajūta, ka esmu tur ļoti ilgi.

Piebildīšu, arī man kā skatītājam liekas, ka tu vienmēr Valmierā esi bijusi, esi savējā.

Jā, es nekādas intrigas nejūtu. Un kas ar [Rihardu] Jakovelu un [Mārtiņu] Meieru ko nespēlēt, tādi partneri! Ar partneriem man patiešām ir veicies. Valmieras ceļš arī lomu ziņā man ir ļoti veiksmīgs. Esmu pateicīga Evitai par lomām, jo citādāk izaugt nav iespējams.

Valmiera – tas ir ieguldījums nākotnē. Vērtīgi spēlēt ar tādiem partneriem, kuri ir profesionāļi un kuri nepieļauj to tavu es tikko beidzu. Kuru tas interesē? Nevienu.

Skats no VDT izrādes "Hamlets" (2019, rež. Indra Roga) // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Attālumi palīdz vai nogurdina?

Bieži vien es atslābinos un uzlādējos, bet dažreiz pēc sarežģītāka mēģinājuma doma par pusotru stundu ceļā nemaz nav iepriecinoša. Bet laiks visu skarbi noliks savās vietās.

Jā, laiks visu noliks vietās. Tagad pat pašam nav īpaši jāpiepūlas. Kura līdz šim tev ir visnozīmīgākā loma – kas paceļ jaunā līmenī, iedod jaunu apvārsni? Vai tāda ir bijusi?

“Klusa nakts, dzēra nakts” man bija pirmais sitiens jaunā līmenī. Tagad pēdējā varētu būt Ofēlija, tieši tas, ka partneru ziņā varu eksperimentēt, jo zinu, ka uz viņiem var paļauties. Un tāpēc arī “Ardievās ieročos” mēs ar Jakovelu esam tik labi sastrādājušies, ka mums ir jau cita brīvības pakāpe.

Māra Ķimele vienmēr teica: “Jums ir jāmāk pašiem veidot savas lomas!” Bieži ārēji nevar redzēt aktiera attīstību, liekas, ka atkal tas pats. Bet mani tas neinteresē, ka neredz, vienkārši jūtu – es sevi tik labi kontrolēju šajā lomā, ka varu darīt jebko un tas strādās. Tā ir mana izaugsme.

Labi kolēģi ir atbalsts?

Jā, man patiesībā ir ļoti daudz labu draugu Valmieras teātrī, bet vislielākā tuvība uz skatuves un līdz ar to arī uzdrīkstēšanās ir bijusi ar Mārtiņu Meieru un Rihardu Jakovelu. Ar šiem diviem cilvēkiem mēs spēlējam un runājam vienā valodā.

To arī var just – gan “ Hamletā “, gan “Ardievās ieročos”.

Silvija Radzobe [par izrādi “Ardievas ieročiem” – I. T.] rakstīja, ka sen nav redzēts tāds mīlas pāris uz skatuves. Mēs ļoti ļaujamies viens otram, un tad arī ir rezultāts. Mēs to panākam iekšēji, bez ārējiem līdzekļiem. Man vispār teātra būtība ir iekšējā pasaule, iekšu kustināšana. Mēs tur to tik darām.

Izrāde nav viegla jums abiem – tuvplāni un spriedze.

Izrāde tika veidota par 20. gadsimta pirmo pusi, kur sievietes loma sabiedrībā ir pavisam atšķirīga no šodienas. Šī laikam bija visgrūtākā tēla pieņemšana, kāda bijusi, bet rezultāts ir iepriecinošs. Tuvplāni un spriedze ir tiešām izaicinoša gan mums, gan skatītājam. Mēs principā visi esam uz skatuves, un tas nemaz nav viegli. Ar Rihardu Jakovelu runājām – bliežam vai nu pa īstam, vai nemaz. Jo tā atsaldēti jau neuzrunā, tas nav īsti un zaudē jēgu, jo vajag tā, ka smird pēc mīlestības.

Skats no VDT izrādes "Ardievas ieročiem". Elīna Hanzena - Ketrina Bārklija, Rihards Jakovels - Frederiks Henrijs // Foto - Matīss Markovskis

Kas tev palīdz veidot lomu?

Režisors, jo man ir vajadzīgs virziens. Es pati varu izdarīt daudz, bet virzienu man vajag. Mums tāpēc vajag režisorus, lai izceļ no sevis ārā. Mēģinu skatīties filmas, kā arī vērot, meklēt, skatīties dzīvē. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka man apkārt jau ir visi tēli. Tas ir dzīvais cilvēks. Iemācīties klausīties. Nevis dzirdēt, bet reāli klausīties, sakoncentrēties uz konkrēto runātāju. Un tas tevi baro. Ikdienā gatavojos lomā, šad tad arī pie sevis ko pamēģinu. Bet, kā īsti aktiera profesijā ir jādara, neviens nevar izskaidrot, jo katram tas notiek citādāk.

No malas skatoties, salīdzinot ar citām kursa aktrisēm, tev ļoti ātri bijuši panākumi. Trīs darba gados Valmierā vienpadsmit lomas.

Tiešām daudz, nevaru sūdzēties.

Kā ar rutīnu?

Nē. Ar mani viss kārtībā. Un arī mentāli esmu vēl diezgan sakarīga (smejas).

Par turpmāko aktrises ceļu – vai tev ir vēlme pēc kādas īpašas lomas?

Nē, laikam nav. Es vienkārši ļaujos, neko daudz neceru un negaidu. Es arī nekad nebūtu domājusi, ka man kāds piešķirs Ofēlijas lomu, kas ir gandrīz katras jaunas aktrises sapnis. Mani nominēja [“Spēlmaņu nakts 2018/2019” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks – I. T.] , un tā tiešām ir veiksme. Daudzi gan nevarēja pieņemt, jo tā ir citādāka Ofēlija.

Tava interpretācija bija interesanta. “Hamletu” biju redzējusi Stokholmā, Dramaten teātrī, un Ofēlija tur bija “nekāda”. Tavas Ofēlijas aiziešanas aina – dziļa bez vārdiem.

Tur vārdus nevajag, jo viss ir saprotams un uztverams.

Jā, bieži vārdus pat nevajag. Izrādi redzēju divas vai trīs reizes, un katrā izrādē tava Ofēlija bija mazliet citādāka.

Vai ne? Aktieris tomēr citādāk jūtas katrā spēlēšanas reizē. Grib atrast to šodienas ceļu.

Kāds tev šodien ir skats uz aktiera profesiju, vērojot no malas, kad teātris apstādināts?

Noklausījos interviju ar Armandu Puči – sporta žurnālistu, viņš skarbi teica: “Tagad mēs redzam, kas ir vajadzīgs, kas nevajadzīgs. Nevajag profesionālo sportu, nevajag mākslu, nevajag kultūru, nevajag teātri.” Es tam nepiekrītu, jo teorētiski mums nevajag neko. Mums vajag ēst un gulēt, jā, un tualeti.

Cilvēkiem vajag teātri gan Latvijā, gan ārpus tās. Cilvēki nevar bez kultūras. Es arī nevaru. Galvenais ir atrast to, kas mūs katru konkrēti iedvesmo, palīdz un attīsta.

Skats no VDT izrādes "Pigmalions" (2018, rež. Varis Brasla). Elīna Hanzena - Elīza Dūlitla // Foto - Matīss Markovskis

Arī es vairāku gadu garumā Latvijas teātrī esmu atradusi atbildes uz man svarīgiem jautājumiem, par to esmu pateicīga. Tas ir kaut viens teikums izrādē.

Jā, un ne vienmēr vajag meklēt kādas jaunas peripetijas, īpašos materiālus, jo klasikā – Blaumanī, Čehovā, Tolstojā – tur visur ir atbildes, kuras cilvēkam vajag dzirdēt un atgādināt. Mums skatuve ir kā mācītājam kancele, un no tās mēs sludinām un dodam savu vēstījumu.

Dažreiz ir patīkami baudīt vienkāršu stāstu.

Visu vajag – īpaši dažādību. Neviens teātris nevar izdzīvot tikai ar siera kūkām – vajag lauku torti, šokolādes torti un vajag kūku no dažādiem gabaliņiem, jo mēs arī esam dažādi cilvēki. Vienkāršībā bieži vien slēpjas izcilība. Izrādes ir labākas un sliktākas, bet no jebkuras izrādes var paņemt kaut vienu teikumu un vienu sentenci. Tā ir iespēja atkal padzeries, jo teātris ir tāds dvēseles kliedziens.

Kāda aizraušanās ārpus teātra tev sagādā prieku?

Pirms grūtniecības daudz skrēju, man tas labi palīdzēja atslēgt smadzenes starp mēģinājumiem. Skrēju ziemā, vasarā, visu laiku. Patīk dekorēt, esmu ļoti pedantiska, man vispār patīk darboties ar rokām. Tas ir kaut kas, ko es gribētu darīt paralēli teātrim. Man vispār patīk veidot pasākumus. Uzskatu, ka ir jāsvin dzīve.

Vai ir kāds pasaules mēroga aktieris vai aktrise, kas tevi īpaši iedvesmo?

Džiliana Andersone “Ilgu tramvajā” (Londonas Young Vic Theatre iestudējumā, kas pavasarī pandēmijas laikā bija redzams National Theatre Live Youtube kontā – I. T.). Izrāde bija ļoti laba. Iedvesmas vērts sniegums.

Kas tev dzīvē pašlaik pats svarīgākais?

(Smaida.) Šobrīd būt mierīgai un nesatraukties. Iekšēji jau esmu tāda taisnības cīnītāja. Bet vajag sevi sargāt. Tas jāatceras.

 

Elīnas Hanzenas profils VDT mājaslapā - šeit.

Intervijas autore - bijusī LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt