Agnese Linka 11.11.2020

Turēt roku uz pulsa

Portreta foto - Edijs Pālens

Jau otro reizi valstī izsludinātais ārkārtas stāvoklis licis aizvērt visu Latvijas teātru durvis. Kāda ir situācija, salīdzinot ar pavasari, kas satrauc nozares ļaudis, vai 23. novembrī izpaliks “Spēlmaņu nakts” ceremonija un kā brīdi pirms stingrāku ierobežojumu ieviešanas Rīgā noticis Baltijas Drāmas forums –  par to intervijā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāju Daigu Gaismiņu-Šiliņu.

Atkal izsludināts ārkārtas stāvoklis un teātri sktītājiem slēgti, šoreiz līdz 6. decembrim – kā jūs situāciju vērtējat no savām profesionālajām un arī Teātra darbinieku savienības vadītājas pozīcijām?

Visi esam tikai cilvēki, visi varam saslimt vai pakļaut riskam savus tuviniekus. Ja speciālisti uzskata, ka tas ir nepieciešams, tad tā ir jārīkojas. Varbūt pat šo vajadzēja darīt jau kādas nedēļas agrāk, lai ar saslimstības kāpumu tiktu galā ātrāk. Bet arī tas lai paliek speciālistu ziņā. Skaidrs, ka teātra nozarei tas ir smags trieciens, būs jādomā, kā izdzīvot. Jācer uz valdības izpratni un atbalstu šajā situācijā. Mūsu darbs ir saistīts ar cilvēku klātbūtni.

Teātrī strādājošo interešu aizstāvība ir viens no jūsu darbības virzieniem. Kas ir tas, par ko tagad šai ziņā satraukties?

Ir bažas gan par teātru kopējo situāciju, gan pašnodarbinātajiem māksliniekiem, kuru mūsu nozarē ir pietiekami daudz. Tie ir gan aktieri, gan režisori, gan scenogrāfi, arī citu jomu speciālisti, kuru darbs nav saistīts tikai ar vienu teātri, bet kas darbojas dažādos projektos. Vai viņiem arī šoreiz būs kāds atbalsts, un kā tas izpaudīsies? Vai tas būs tikpat sarežģīti, kā bija pavasarī, vai tomēr būs izdarīti kādi secinājumi un būs vieglāk pretendēt atbalstam? Es ceru, ka jā, bet pagaidām – tikai ceru, nekādas skaidrības mums vēl nav.

Mums ir iespēja salīdzināt ar pavasari – kāds tad būtu tas labākais variants, kādus noteikumus pieņemt un kā šo atbalstu sniegt?

Dažādās uzņēmējdarbības formas bija tas, kas pavasarī radīja lielāko sajukumu, iespējams, ka daudzi tās jau ir daļēji likvidējuši. Daļa mākslinieku strādāja un maksāja nodokļus mikrouzņēmumos, SIA, bija patentmaksātāji. Grūti pateikt, vai cilvēki ir paguvuši kaut ko krasi mainīt. Tikai tagad, saistībā ar gaidāmo nodokļu reformu, sākās diskusijas, ko un kā vajadzētu darīt citādāk, nekas vēl dzīvē nav īstenots. Ir radīta neskaidrība un sajukums, bet nav parādīts ceļš, kādu iet. Domāju, ka teātra nozarē neviens līdz galam nav sapratis, vai vari, piemēram, strādāt kā mikrouzņēmuma darbinieks vai ne.

Vai jūs kā organizācija varat vienoti iet un iestāties par savu biedru interesēm?

Jā, ir bijušas konsultācijas un sarunas tad, kad pavasarī šī situācija eskalējās. Ceru, ka tā būs arī šoreiz. Droši vien būs izdarīti kādi secinājumi valdības pusē, viņi nāks ar priekšlikumiem un būs jāizskata, vai tie reāli aptver to cilvēku loku, kuriem palīdzība nepieciešama. Pavasarī pašnodarbinātie tika daļēji nostādīti noziedznieku lomā, bet viņi taču tikai izmantoja iespējas, ko valsts piedāvāja, tas bija diezgan skarbi. Tikai ar Kultūrkapitāla fonda programmām, domāju, daļēji tika kompensēti zaudējumi, ko šie cilvēki cieta un patiesībā dēļ ierobežojumiem cieš vēl joprojām.

Teātra darbinieku savienības galvenais uzdevums ir turēt roku uz pulsa procesiem, kas notiek mūsu nozarē, un tad mēģināt iejaukties, reaģēt un izvērtēt to, ko valdība var piedāvāt. Mums nav resursu, lai algotu vairākus juristus un grāmatvežus, atbalsta modelis būs jāizstrādā valsts pārvaldei. Tad varēsim to apspriest.

Parasti no mums prasa apkopot informāciju par nozari, ja tiek piemērotas tādas vai citādas normas. Pavasaris pierādīja to, ka vienam, neatkarīgam cilvēkam ir grūti, viņam būtu jābūt savienības biedram un organizācija jāatbalsta, jo viens nekad nav karotājs. Parādījās tas, kāda ir šādu savienību nozīme, miera laikos to visi varbūt nemaz nenovērtē.

Vai sajūtu līmenī kaut kas ir citādāk nekā martā?

Gribētu teikt, ka ir gan. Pavasarī viss likās cerīgāk, šķita, ka būs strauji labāk, satiksimies “Skroderdienās” un viss notiks. Šobrīd, domāju, lielākajai daļai ir skaidrs, ka 6. decembrī nekas nebeigsies, labi, ja 6. janvārī kas atsāksies. Un kas būs pēc tam? Ir smagāk, varbūt pat dēļ laika apstākļiem – ir rudens, tumšs, drūms un ir grūtāk un bezcerīgāk. Arī tas, ka mēģinājām šādas tādas idejas pārbaudīt un sapratām, ka teātra vislielākā vērtība tomēr ir un paliek būt klātienes pasākumam. Protams, tiešsaistes izrādes ir interesantas un ļoti darbietilpīgas, bet ekrāna joma ir cita specifika. Izcils režisors teātrī nenozīmē to, ka viņš būs izcils šajā, var teikt, kino jomā. Tie ir citi uzsvari, kā runāt ar publiku caur ekrānu. Tas ir izaicinājums, un var mēģināt un eksperimentēt, bet nu… Tāpat arī mēs, aktieri, visērtāk jūtamies tur, kur esam ieraduši strādāt. Šī atgriezeniskā saite un enerģijas apmaiņa ar publiku, kas notiek teātra izrādē, – to ekrāns nevar aizstāt.

Daiga Gaismiņa, Romāns Bargais, Ainārs Ančevskis un Agnese Cīrule NT izrādē "Puika, kurš redzēja tumsā" // Foto - Kristaps Kalns

Kas būs ar drīzumā gaidīto “Spēlmaņu nakts” ceremoniju?

Teātra nozares cilvēki ir pelnījuši sava darba novērtējumu. Tie ir mūsu vienīgie svētki. Ir pilnīgi skaidrs, ka pasākums nevar notikt tā, kā tas ir bijis ierasti, bet šobrīd radošā komanda strādā, lai atbilstoši visiem nosacījumiem tiktu izveidots interesants TV raidījums, kas būtu pagodinošs visiem nominantiem un interesants visiem teātra cienītājiem. Komanda, kas strādā jau kopš pavasara, ir spiesta nepārtraukti mainīt plānus. Vasarā, kad bija cerība, ka visiem kopīgs pasākums varēs notikt, bija viens scenārijs. Kad jutām draudus, ka droši vien tas tā nevarēs būt, tika izstrādāts nākamais. Pirms divām nedēļām, kad bija pilnīgi skaidrs, ka klātienē nekas nevarēs notikt, tika izstrādāts vēl trešais vai jau ceturtais variants. Šobrīd viss tiek salāgots un saskaņots ar institūcijām, lai visas darbības, kas ieplānotas, atbilstu spēkā esošajiem nosacījumiem.

Tas būs raidījums vai pasākums tiešsaistē?

Tas būs raidījums gan televīzijā, gan radio, gan internetā, bet nevaru neko vairāk stāstīt, nevaru atklāt scenāriju. Katrā ziņā situācija šobrīd ir tik smaga, ka 23. novembrī vispār neatgādināt to, ka mums Latvijā ir augsta līmeņa teātris, būtu vienkārši traģiski. Tāpēc atbilstoši tam, kā tas šobrīd ir iespējams, mēs šo raidījumu organizēsim. Protams, tas nebūs tāds, kā ierasts, bet nosaukt šim formātam kaut kādu apzīmējumu nevaru. Mēs visi meklējam, kā pielāgoties.  

Uz skatuves neviens nekāps un balvas nesaņems?

Nebūs skatuves. Tas būs vairāk televīzijas raidījums, laikam tomēr tā var visprecīzāk pateikt.

Vai varam palūkoties arī uz to, kā noritēja Baltijas Drāmas forums un kādas ir galvenās atziņas, kādā situācijā atrodas mūsu teātris, salīdzinot ar kaimiņiem?

Priecājos, ka Baltijas Drāmas forumu tomēr varējām realizēt. Iespēju, kas mums dota reizi trijos gados, pārcelt uz nezināmu nākotni likās nereāli. Bija ieguldīts liels darbs un mēs izlīdām pa pēdējo durvju šķirbiņu (Baltijas Drāmas forums Rīgā norisinājās no 4 līdz 8. novembrim – A. L.). Latvija parādīja sevi pietiekami spilgti gan teātra, gan teātra zinātnes jomā. Visos parametros un meklējumos, kādus šis laiks pieprasa gan domāšanā, gan iespējās. Uz Baltijas fona mēs teātra nozarē izskatāmies ļoti, ļoti labi. Žēl, ka klātienē varējām uzņemt tikai septiņus igauņu viesus.

Normālos apstākļos būtu bijis klāt vairāk citvalstu kolēģu.

Kādi 40-50! Apmeklējums vienmēr ir bijis ļoti labs, parasti 15 cilvēki no Lietuvas, 15 no Igaunijas un vēl tikpat no vairākām citām valstīm, lai konference un diskusijas veidotos plašākas. Mēs jau tā šogad koncentrējāmies uz Lietuvu un Igauniju, tā saucamo Baltijas burbuli, bet laika gaitā, protams, tapa skaidrs, ka arī šeit Covid būs sava ietekme.

Kāpēc svarīgi, ka šāda veida teātra procesu analīze notiek Baltijas līmenī?

Tāpēc, ka mums ir gan diezgan līdzīga vēsture, vēsturiskā pieredze, tajā pašā laikā lielas atšķirības gan domāšanā, gan sasniegumos. Ik pa laikam ir svētīgi paraudzīties un salīdzināt, kas tepat blakus notiek. Ir izrādes ar kontekstu, kas mums šķiet ārkārtīgi izcilas, bet atbrauc cilvēki no kaimiņvalstīm un nenolasa tādus kodus kā mēs.

Ir derīgi saprast, kā uz ārpusi izskatās tas, kas mums šķiet labi. Un otrādi – mēs varbūt kaut ko nenovērtējam, bet kāds no malas saka – paskatieties, tā taču ir liela vērtība! Ir vajadzīga informācijas apmaiņa, lai mēs nedzīvotu pašpietiekamā dīķītī.

Igauņi bija ļoti priecīgi par to, kā forums bija organizēts, 5 dienās viņi redzēja 10 izrādes, un īpaši uzteica arī nule izdoto grāmatu “Contemporary Latvian Theatre 2010-2020” (apgāds “Zinātne”, sast. Lauma Mellēna-Bartkeviča – A. L.), sacīja, ka viņu teātra dekāde arī tādu būtu pelnījusi. Igauņi plāno rīkot līdzīgu konferenci nākamajā rudenī Tartu, bet skaidrs, ka šādu izdevumu radīt nepaspēs. Mums šī krājuma sastādīšanai bija vajadzīgs gads, un tas ir neticami ātri paveikts. Tāpat Baltijas Drāmas foruma viesi bija pārsteigti par vairākiem mūsu tiešsaistes projektiem, viņiem tādā apjomā un kvalitātē tas laikam vēl nenotiek.

Skats no Baltijas Drāmas foruma laikā LKA Teātra mājā "Zirgu pasts" notikušās teātra ekspertu diskusijas // Foto - Aija Melbārde

Vai zināt, kuras no izrādēm, kas šogad viesiem tika rādītas, viņus iespaidoja?

Protams, teātri ļoti gaida atsauksmes un viedokļus no šiem skatītājiem, kas iebrauc no kaimiņvalstīm, tāpēc rīkojām diskusiju, kurā eksperti izteica savus viedokļus par redzēto (diskusijas video ieraksts pavisam drīz būs skatāms KrodersLV Youtube kontā – A. L.). Tāpat piedāvājām izteikt atzinību par redzēto – vienu no atzinības rakstiem igauņu teātra pārstāvji pasniedza izrādei “Puika, kurš redzēja tumsā”, ar otru uzteica izrādes “Finlandizācija” (abas izrādes LNT, rež. Valters Sīlis – A. L.) aktieru trio – Ivaru Kļavinski, Gundaru Grasbergu un Uldi Anži, tieši par ansambļa darbu. Tik somisks kā Kļavinskis spējot būt reti kurš no cittautiešiem.

Varens kompliments – ko tādu dzirdēt no igauņiem.

Es tā domāju gan, jā! (Smejas.)

 

Intervija tapusi VKKF mērķprogrammas “Kultūras nozares dokumentēšana” ietvaros

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt