Kroders.lv 19.11.2020

Visstiprākā ticība Dailes spēkam

1920. gada pavasarī Eduards Smiļģis atgriežas Rīgā no bēgļu gaitām Pēterburgā. Un līdzās nesen, 1918. gada 18. novembrī, dibinātajai Latvijas valstij arī Smiļģis kopā ar domubiedriem būtībā dibina pats savu valsti – Dailes teātri, kas atklāts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” uzvedumu.

“Dailes teātris dzima kā jaunu ceļu meklētājs, pacēlās kā revolūcijas vilnis latviešu teātra mākslā – stājās darbā ar zināmu programmu, iepriekš pasludinādams savu māksliniecisko ticības apliecību jauna teātra stila meklēšanā,” 1930. gadā raksta Eduards Smiļģis. Kāds ir Dailes teātris šodien, 100 gadus pēc dibināšanas, un kādu tā nākotni saredz teātra kritiķi?

KrodersLV vēl Dailes teātrim daudz laimes jubilejā, publicējot kritiķu vēlējumus nākamajiem 100!

 

Ieva Rodiņa, kroders.lv

Dailes teātrim Latvijas teātra kartē vienmēr bijusi īpaša vieta. Dibināts kā izteikts vienas personības – izcilā režisora Eduarda Smiļģa – autorteātris, tas izaudzis par lielāko Latvijas repertuārteātri. Ideja par teātri kā templi, maģisku vietu, kur satiekas enerģija, domas, sapņi, ilgas, fantāzija, talants un smags, nesavtīgs darbs, – šī ideja suģestēja un vienoja domubiedrus gan Smiļģa laikā, gan arī vēlāk – līdz pat šodienai. Dailes teātris ir formas teātris – sava ceļa meklētājs, un šī smiļģiskā identitāte tam piemitusi visu 100 gadu garumā. Pat brīžos, kad šķitis, ka teātris vairāk iet publikas pavadā, Dailes teātra pamatu veidojusi Ideja. Šajos grūtajos laikos, kad pandēmijas ietekmē apdraudēta sāk šķist pati teātra kā klātesamības trauslumā balstītas mākslas formas eksistence, gribas novēlēt uzturēt ideju, nenodzēst Dailes uguni, lai teātris atkal varētu atdzīvoties, kad tam būs iespējams klātienē satikties ar savu skatītāju.

Ilze Folkmane, kroders.lv

Lai nākamā simtgade kā jauna lappuse stāstā – pilna potenciāla, talanta un vēl neatklātu pārsteigumu gan autoriem, gan stāsta lasītājiem. Lai izdodas!

Inta Balode

Dzimšanas dienā saviem mīļajiem parasti vēlu to, ko pati sev novēlētu. Lai Dailes teātrim izdodas realizēt lielisku rekonstrukcijas plānu! Tad varēšu iet uz Dailes teātri skatīties dejas izrādes! Dejai vajag māju, dailei vajag deju, Daile + Deja = Skaista jauna māja, kas arī Ertnerei un Smiļģim ļoti patiktu.

Vēsma Lēvalde

Pēc Ata Kronvalda ieteikuma latviešu literārajā valodā 19. gadsimtā ienāca vārds “daile” – aizgūts no lietuviešu valodas ar nozīmi “māksla”. Latvieši 20. gadsimta pirmajai pusei raksturīgajā ideālismā daili padarīja par skaistā sinonīmu, bet skarbā dzīve okupācijas režīmos gadsimta otrajā pusē vārdam piešķīra ironisku nokrāsu. 20. gadsimta izskaņā ironija pārauga sarkasmā, lai šajā gadsimtā pat sētu šaubas par vārdu “daile” un “teātris” saderību. Simtgades noskaņās novēlu teātrim turēties pie nosaukuma pirmatnējās, daudzšķautņainās dailes izpratnes – gan domās, gan darbos, gan formā, gan saturā!

Henrieta Verhoustinska

Dailes teātris vienmēr ir košs, skaļš un pamanāms. No Smiļģa slavenā moto kaislība pamanāma uzreiz jebkuros laikos. Ar vienkāršību un skaidrību gan mēdz būt visādi, tās abas novēlu vairot un kultivēt! Tāpat novēlu Dailes teātrim nepazust pretimstāvēšanā starp talantīgajiem cilvēkiem, kas veido visus tā cehus, aktierisko ieskaitot, un ikonisko ēku. Novēlu saskatīt priekšrocības, ko sniedz gan vieni (cilvēki), gan otra (ēka), un izmantot tās, lai teātris mazāk izskanētu kā skandālu, vairāk kā talantīgu, pat ģeniālu mākslas notikumu vieta!

Jānis Siliņš

Lai aizgājušo Dailes teātra 100 gadu mākslinieciskās virsotnes veido saskaņu ar pagātnes vērtībām, šodienas norisēm un nākotnes vīzijām! Lai ir intuīcija, gudrība, profesionālisms un radošs gars, kas ļauj atdzimt Dailes teātrim!

Ērika Zirne

Liec kaut Dievam pasmieties, bet laikā, kad Covid vīrusa elpa un tā nepanesami ilgie apskāvieni dara savu, Dailes teātris svin lielu jubileju. Kaut šajā laikā saglabāt optimismu un pietiekami labu (testosterona) līmeni ir tikpat kā neiespējamā misija, gribas visam Dailes teātra kolektīvam (dēliem, mātēm, tēviem, māsām) novēlēt, kaut monstrs reiz atkāptos un turpmākā nākotnē gluži kā kāršu spēlē tiktu aizvadītas neskaitāmas ļoti labas minūtes.

Pielūdzēja Nr. 1. un viņas Ārsts.

Toms Čevers

Formas, satura un šo mākslas izteicējumu ideālās attiecības meklējumos, laikmeta diktētā, likumsakarīgā un reizēm arī forsētā pilnveidē nepazaudēt seju – saglabāt vērienu iecerēs, izpildījumā un stājā, par ko arvien atgādinās badīgā skatuves mute, tūkstoš skatītāju, kas ik vakaru brīnuma gaidās vērs teātra durvis, un monumentālā fasāde, kas visus vējus laidīs garām.

Lai labākās izrādes joprojām būtu inscenējumi, kas aizrautībā skurbina un ļauj noticēt citādas dzīves iespējamībai. Griezties un virpuļot, nevairīties no smiekliem un uzspridzināt ikdienu. Un – lielas lomas lieliem aktieriem!

Normunds Akots

Smiļģis Dailes teātra paletei izvēlējās spilgtas krāsas, jo tikai ar tām viņš spēja savaldīt savu joņojošo fantāziju un radīt tos gleznainos inscenējumus, kuros atplauka tik daudz aktierisku talantu. Dažos teikumos pat nav iespējams uzskaitīt visus tos skatuves ziedus, kas, viņa ekspresīvās otas vadīti, uz laiku laikiem iegūla mūsu teātra mākslas audeklā un līdz ar viņu pārtapa leģendās. Lai cik piepaceltas arī reizēm tās nebūtu, no cilvēku atmiņām tās nav izdzēšamas, jo neviena liela māksla neiztiek bez savām leģendām par radošā gara cīņu ar materiālo pasauli un neapturamo laiku. Leģendās ir sakopota enerģija, kuru mākslinieks iztērē, slīpējot savu talantu un pārvēršot to dārgakmenī, kas spēj izstarot gaismu pāri laikam un dāvāt iedvesmu spēka izsīkuma brīžos. Man liekas, to zināja Smiļģis, zināja Pēteris Pētersons, apjauta vēl daži teātra režijas metri, un tāpēc Dailes leģendu krājums nav apsūbējis līdz pat šai dienai un simts gados ne reizi vien ir palīdzējis kolektīvam pārvarēt kritiskās situācijas.

Šodienas nomācošie izaicinājumi nav izņēmums, pēc rutīnā ieslīdējušā teātra krīzes jaunā vadība sevi pieteica ļoti enerģiski, un, spītējot drūmajam laikam, jau pamanījās izslāpušo publiku iepriecināt ar pāris mākslinieciski augstvērtīgiem iestudējumiem. Vispirms gribētos viņiem visiem lielajā jubilejā novēlēt izturību un gribu neapstāties pie sasniegtā, meklēt un atrast savas krāsas, kas papildinātu un turpinātu Smiļģa uzsākto gleznu. Būt radošiem un  nebaidīties saglabāt savus ideālus. Lai nākamajos simts gados rodas jaunas leģendas, par kurām kritiķi atkal lauzīs šķēpus, bet skatītāji paturēs savās sirdsatmiņās kā teātra dāvātus gaismas avotus.

Valda Čakare

Pirms simt gadiem Eduards Smiļģis “tandēmā” ar Jāni Munci Dailes teātrim pavēra apvāršņus un… iezīmēja robežas. Lai apvāršņi joprojām vilina un robežām allaž izdodas tikt pāri! Kuplas laimes, drīzas kovida ēras beigas un pilnas zāles skatītāju, Dailes teātri!   

Agnese Linka

Lai cilvēks tiktu pie ticības, iepriekš jābūt šaubām – tā kādā vēstulē Felicita Ertnere savulaik rakstījusi Smiļģim. Lai radošas šaubas vienmēr klātesošas, bet pāri visam – visstiprākā ticība Dailes spēkam!

Baiba Kalna

Dailes teātris savā simtajā dzimšanas dienā ir sācis jaunu attīstības un pārmaiņu loku. Lai šis ceļš aizrautīgām idejām, urdošiem meklējumiem un radošiem izaicinājumiem bagāts! Lai DT augsts lidojums, saliedējot Dailes savdabības tradīciju ar jauniem estētiskajiem apvāršņiem! Lai piepildās un top!

Guna Zeltiņa

Spēt mīlēt mākslu (teātri) sevī, nevis sevi mākslā (teātrī), kā to aicināja jau Staņislavskis. Šķiet tik vienkārši, bet ir tik ellišķīgi grūti to īstenot šajā laikā, kas raujas un rauj uz sevis izrādīšanu, slavēšanu un pašspoguļošanos. Ja tas izdosies, tad izdosies arī viss pārējais!

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lai Dailes uguns deg un svilina skatītāju sirdis nākamajos simt gados un mūžīgi! Un lai katrs, kas sevi var saukt par šai ugunij piederīgu un tās radītu, atrod savu radošuma dzīslu mākslas ceļā, no kuras smelt un audzēt, radīt un rādīt laikabiedriem būtisko!

Līga Ulberte

1925. gada 20. novembrī, kas arī bija piektdiena (tāpat kā šogad), Dailes teātris atzīmēja savu pirmo svinamo jubileju  piecu gadu pastāvēšanu. Laikraksts "Sprigulis" (27.11.1925) ziņo: "Savu jubileju Dailes teātrs bija kuplinājis ar dzīviem lauru kokiem, par kuriem pašiem jāmaksā īrēšanas nauda. Foijē bij greznota ar balti klātiem galdiem no apakšas un raibām papīru strēmelītēm  no augšas. Zālē patīkams jaunievedums tūlīt pie durvīm  svētku programma pa 2 Ls. Tāļāk valsts karogs augšā pār skatuvi un vidū teātra simbols  piecas liesmu mēles, kuras daži noturēja arī par roku ar pieciem pirkstiem. (..) Pēc izrādes atskanēja nedroši aplausi, jo D. teātrī nav pieņemts aplaudēt. Priekškars veras un visiem bij liels brīnums, jo 5 gadu laikā priekškars pēc izrādes bij vēries tikai fotogrāfa aparāta priekšā. Nāca apsveicēji. (..) Kādi trīs  četri solīdi lauru vainagi, droši vien spējīgi atsvērt kādus divus labus guļamdīvānus. Daudz puķu, viens skūpsts, vairāki silti, daži remdeni un daudz oficiālu rokas spiedienu. (..) Pēc apsveikumiem izsalkušajie negāja mājā, bet likās turpat foijē pie galdiem. Ja gribam ticēt "Jaunākām Ziņām", tad tas mielasts ieildzis vēlu naktī." Simtgades Dailes teātra jubilejā nebūs aplausu, skūpstu un rokasspiedienu, bet viss pārējais ir iespējams. Lai daudz īstu un godam pelnītu lauru koku tagad un turpmāk!

 

Kritiķu sveicienus apkopoja Paula Kļaviņa (LU HZF BSP 2. kursa studente)

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt