Agnese Linka 21.11.2020

Atgriezties pie neprātīgā teātra

Portreta foto – Oļegs Zernovs

Gada sākumā, stājoties amatā, jaunais Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs apsolīja interviju portālam KrodersLV, kas, piedaloties teātra direktoram Jurim Žagaram, notika marta sākumā. Tajā viņi raksturoja tobrīd tik neordināro situāciju – sezonas vidū mainījusies teātra vadība, priekšā strauja un izlēmīga jubilejas svinību plānošana un pārplānošana – un savu vīziju par teātra attīstību. Tostarp Juris Žagars bilda, ka abi nolēmuši – simtgades sezonā ne tik daudz atcerēties pagātni, kā svinēt nākotni. Saruna diemžēl palika nepublicēta, jo 12. martā izsludinātais ārkārtas stāvoklis un tam sekojošais apjukums pārņēma gan prātus, gan informācijas vietnes un pārvilka svītru daudziem plāniem. Taču tobrīd, visticamāk, neviens vēl tā īsti neapjauta, cik, maigi sakot, neordināri iesāksies Dailes svētku sezona. Tikko nepelnīti klusi aizvadīts 19. novembris – datums, kurā pirms apaļiem 100 gadiem savu darbību uzsāka Eduarda Smiļģa dibinātais teātris. Teātra radītājam un pirmo desmitgažu jaudīgajam vadītājam veltītajai izrādei “Smiļģis” Viestura Kairiša režijā bija jākļūst par centrālo svinību notikumu. Lai arī šobrīd visi plānotie notikumi Dailē līdz pat gada beigām atcelti, iestudējuma radošais kolektīvs mēģinājumus nepārtrauca. Par teātra neprātu, Smiļģa kodu un mākslu krīzes laikā – šajā intervijā ar Viesturu Kairišu.

Šodien svētku diena (intervija notiek 18. novembra pievakarē – A. L.), bet jums nupat beidzies mēģinājums. Kāpēc ir tik svarīgi pabeigt izrādi “Smiļģis” tieši tagad?

Tā bija iecerēts, un izrāde gan tehniski, gan visādā citādā ziņā briest uz to laiku. Būtu muļķīgi to apstādināt, tāpēc nolēmām – ja mūsu vidū nebūs neviena Covid-19 gadījuma, uztaisīsim izrādi gatavu. Ar cerību, ka janvārī vai, sliktākajā gadījumā, kaut kad vēlāk varēsim to atmēģināt un rādīt. Darbs ir izdarīts. Tā mistiski – rīt būs diena, un mēs to nospēlēsim tukšā zālē. Interesanti, tieši izrāde “Smiļģis” un tieši teātra simtgadē (sākotnēji iestudējuma “Smiļģis” pirmizrāde bija plānota septembrī – A. L.).

Patiešām tukšā zālē?

Būs daži cilvēki no teātra, pārsvarā izrādē iesaistītie. Tāds spocīgs pasākums, bet gribam pabeigt darbu, lai varam iesākt nākamos. Ražosim izrādes, lai izveidotu jauno programmu. Arī “Zemdegām” (rež. Dmitrijs Petrenko, Justīnes Kļavas scenārijs pēc Regīnas Ezeras tāda paša nosaukuma romāna – A. L.) vakar bija šāda iekšējā pirmizrāde. Ļoti jocīga sajūta, bet mēs strādājam. Kolektīvā gars ir možs un patīkams.

Vai domājat par to, ka Eduards Smiļģis, teātri dibinot, arī nemaz nebija tai vieglākajā situācijā un cauri laikiem piedzīvoja dažādas grūtības, sajūtat šīs kopsakarības?

Nezinu, vai ko jūtu, bet visu laiku par to domāju, ir ļoti jocīgi. Nemitīgi domāju, kāpēc šis ir ar tādiem sarežģījumiem. Man liekas, ka dzimšana ir grūta lieta, un varbūt ir kāda liela nozīme tam, ka tas (jubilejas sezona – A. L.) nav tāds vienkārši gluds, jauks, pompozs pasākums, bet nāk ar pretestību, grūtībām un kopējo apokaliptisko pasaules ainu, kāda tā tagad ir. Varbūt tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Protams, nevaru par to nedomāt, bet, paldies Dievam, ir darbs ar savu dunu. Varētu teikt, ka man ir ļoti noveicies, kolektīvam arī, jo – radot šo izrādi, varam daļu laika nedomāt par to, cik situācija kopumā ir nepatīkama. Glābjamies ar mākslas radīšanu, un tagad, beidzamajā brīdī, ir īpaši saspringti. Šī ir ļoti vērienīga izrāde, es pirmo reizi strādāju uz Dailes teātra Lielās skatuves, pirmo reizi strādāju ar trupu, arī aktieriem tikšanās tādā darbā ar mani ir liels notikums. Tas viss ir iekšēji ļoti nozīmīgi, bet mēs, protams, nepiešķiram nozīmi nozīmīgumam, tikai sadarbībai. Mēģinām uztaisīt labu izrādi, un tas ir aizraujoši un grūti. Darbs bija garš, visi ir pamatīgi noguruši. Īpaši sešiem aktieriem no fizisko darbību viedokļa tā ir gara un grūta izrāde.

Runājot par sešiem aktieriem, kas nupat publiskotajā izrādes reklāmas rullītī redzami kā viens vesels, – ko viņi simbolizē?

Brīnišķīgais ir tas, ka seši nesimbolizē neko. Kāds teica – varbūt seši mazi bundzinieki? Asociācijas ir katram skaitlim, bet tā zināmā mērā bija galvenā doma. Ciparam divi ir kaut kāda nozīme – labais, ļaunais, sievišķais, vīrišķais. Trīs ir miljoniem nozīmju – trīsvienības. Ir četras debess puses, septiņi elles loki, bet seši ir visvairāk brīvais no nozīmēm. Izrāde ir diezgan traka un neprātīga. Viena lieta būtu taisīt dokumentāli hronoloģisku iestudējumu par šī ievērojamā cilvēka dzīvi, bet, ja domājam par to, kas bija Smiļģis, – vai viņš ko tādu darītu? Man liekas, ka ne. Likās, ka šo izrādi jātaisa par radošumu, ģenialitāti, brīvību un teātra radīšanas trakumu. Tā ir viena cilvēka biogrāfijā balstīta radoša interpretācija par to, ko vispār nozīmē radīt teātri, kas ir tas trakums, domāšana, nemitīgā attīstība? Šīs personības daudzšķautņainība. Nenotverams daudzdabis.

Skats no Dailes teātra izrādes "Smiļģis" // Foto - Kristaps Kalns

Tie ir seši Smiļģi?

Jā. Vienlaikus – tas ir viens Smiļģis. Tur ir daudz lomu, mēs izmantojām to, ka Smiļģis pats ir spēlējis simts galvenās lomas. Šobrīd tiešām nevar pat aptvert, kā viņš režisēja divdesmit izrādes sezonā, kurās arī spēlēja divdesmit galvenās lomas? Tas ir vienkārši neprāts. Šeit viņš mums arī pats režisē un pats izspēlē izrādi par sevi un to, kā viņam ir gājis. Ir seši un seši – piedalās divpadsmit aktieru.

Lugas autore Māra Zālīte ir klāt mēģinājumos?

Autore ir daudz klāt mēģinājumos, un tas ir ļoti labi. Skaidrs, ka manas un mūsu komandas idejas ir negaidītas, radošas. Nevar saprast, kā autors, kurš strādājis pie lugas, to uztvers, bet Māra Zālīte, jāatzīst, ir ļoti iekšā procesā. Mēs visu laiku patiešām radām. Vakar vakarā vēl ilgi sēdējām uz Dailes tukšās skatuves, visi izteica viedokli, un es pa nakti... Tas viss dzimst.

Kopš 6. marta, kad pirmo reizi tikāmies, daudz kas ir mainījies un pat sagriezies kājām gaisā, bet tie ir ārējie apstākļi. Vai šo mēnešu laikā ir kā mainījusies jūsu iekšējā sajūta un vīzija par to, kāds Dailes teātris būs turpmāk?

Nē, īsti nav. Sākām ļoti piesardzīgi, ar nedaudz izaicinošiem, bet kvalitatīviem darbiem. Man bija tas gods un laime vērot, kā tas notiek, un saprast ko vairāk. Tagad pats esmu faktiski uztaisījis izrādi, kas man ir liels notikums, un vēl dziļāk saprotu to, par ko ilgi esmu domājis – kas ir tas Dailes gars, kas ir šī teātra būtība. Tiešām caur ansambli sajūtu šo Smiļģa tradīciju.

Dailes teātris ir atšķirīgs, un to var just. Varbūt tas līdz šim tika izmantots vienā vai citā veidā, un varbūt es to gribu izmantot citādi, bet caur ansambli un aktieriem jūtu, kas ir Daile, ka tas atšķiras no citiem teātriem.

Es par to nebeidzu brīnīties. Mēs taču dzīvojam visi vienā pilsētā, kāds aiziet uz blakus teātri nospēlē kādu lomu, un viss ir kārtībā, bet te tiešām var just, ka ir kaut kāds kopējs kaislības, radīšanas ārprāts un brīnums. Ar to es gribu strādāt un cenšos to darīt, un vienlaikus arī saprast. Gribu vēl vairāk atvērt to jaudu, lai ir kopējs kaifs un spēku tērēšana kopējās lietas labā. Man aizvien vairāk atklājās Dailes teātra noslēpums, un tas fascinē. Protams, ļoti nopietni jādomā, kā to attīstīt.

Šosezon mums bija ļoti ambiciozi plāni, pagaidām nevar saprast, ko izdosies realizēt. Priecājos, ka vismaz “Smiļģis” tīri formāli ir uztaisīts, un skaidrs, ka kaut kad mēs viņu palaidīsim. Tagad laižam ražošanā nākamos darbus un tiešām ceram, ka janvārī izdosies teātri atvērt. Joprojām ceram sezonu aizvadīt tā, kā esam ieplānojuši. Notiek ļoti nopietnas gaismas un skaņas pārbūves, pamatīgi pārveidosim Mazo zāli. Sākām plānot jauno sezonu, bija veiksmīgas sarunas ar vairākiem ārzemju režisoriem, kas ir ieinteresēti. Viss varētu būt konkrētāk, bet situācija ir tāda... Nu, skatīsimies. Darbs mani ļoti interesē, patīk vērot, skatīties, domāt, runāt ar aktieriem. Nekas slikts nav noticis, pandēmija ir ļāvusi mums mierīgi sākt cita veida repertuāra politiku. Ja būtu uzreiz jāpiepilda viss kases apjoms, skaidrs, ka tas nenāktos viegli. Savā ziņā laiks mums ir izrādījies labvēlīgs, nav jātrako uz pilnu jaudu. Uzskatu, ka katru situāciju vajag pavērst sev par labu – tev jābūt kā kaķim, kas vienmēr krīt uz četrām kājām.

Pastāv viedoklis, ka tās, ko tagad piedzīvojam, nemaz nav īstas grūtības, ja salīdzinātu, piemēram, ar laiku pirms simts gadiem.

Tam gan varu piekrist. Šīs ir vairāk psiholoģiskas grūtības. Protams, ja cilvēkiem ir jāzaudē tuvinieki, tas ir neapspriežami. Un arī tiem, kam ir naudas trūkums, tas ir traģiski. Bet kopumā jāskatās patiesībai acīs – šis nav karš, un es arī nekad neesmu domājis to salīdzināt ar kādām lielām grūtībām. Šī pārēdusies, sevī un savā apmierinātībā slīgstošā pasaule bija mazliet jāsatracina, citādāk jau viss bija pārāk chill (tulk. no angļu val. – mierīgi – A. L.).

Daļa mākslinieku dažādās krīzēs vai caur sāpīgām metamorfozēm kļūst radošāki, produktīvāki. ir jums?

Man ir tā laime, ka ir ļoti daudz darba. Turpinot strādāt pie “Smiļģa”, aizpildīju tukšuma laiku ar visintensīvāko darbu. Ir jātaisa filma, nezinu, vai filmēsim, bet to gatavoju. Gribu arī otru izrādi uz pavasara pusi uztaisīt. Savu kabinetu esmu pārcēlis uz teātri un faktiski tur dzīvoju. Ja mani nenopļaus vīruss, kad divas nedēļas jāsēž mājās – bet arī par to nesūdzos, jo no mājām varu ļoti labi strādāt –, tad šobrīd darba ir ļoti daudz. Tā vienkārši ir sakritis, neesmu to izvēlējies. Saistībā ar kino biznesu gan pasaule ir uzkārusies, šodien, piemēram, man vajadzēja būt Tallinā, atceltas vēl neskaitāmas ārzemju vizītes. Bet man tas pat patīk, jo pēdējo gadu realitāte bija tāda, ka pa nedēļu darbojos teātrī, vīkendos lidoju projām, atgriežos otrdienā un atkal turpinu teātrī – un tā būtu arī tagad. Bet ir superīgi, to izbaudu. Ja šis vilktos vēl kādu gadu, tad varbūt sāktu pietrūkt kustības. Taču daudzi zaudē kontraktus un darbus, un tas ir ļoti, ļoti nepatīkami. Ja tas (pandēmija – A. L.) vilksies ilgstoši, mēs visi nonāksim tādā situācijā. Pagaidām uzskatu, ka neesmu cietis, jo vienīgie darbi, ko esmu zaudējis, ir tie, no kuriem pats attiecos, uzņemoties jaunos pienākumus (Dailes teātra mākslinieciskā direktora amatu – A. L.). Vienmēr dzīvē ir tā, ka kādā brīdī tev ir vairāk iespēju, kādā mazāk, bet nevajag pārtraukt darbību! Var attīstīt jaunas lietas un tamlīdzīgi.

Ir arī skaidri jāsaprot, ka kultūra un izklaide tiek ļoti bieži jauktas. Domāju, ka ļoti daudz kultūras pabalstu šobrīd tiek novirzīti izklaides industrijā, un, manā skatījumā, tas nav labi. Visi tikai tā bailīgi par to runā.

Ir laba situācija – aktieriem pēkšņi nav haltūru, viņi var nākt pie manis uz mēģinājumiem un visu laiku strādāt, nav to grafiku – tad es netieku, tad es netieku. Šodien noteikti puse trupas netiktu, jo vadītu visās Latvijas malās pasākumus. Viņiem varbūt slikti, bet man labi – viņi nāk pie manis, strādā, un man nav jāraustās. Komercija ir ļoti apcirsta. Es kā mākslinieks ļoti reti esmu ar ko tādu nodarbojies, tāpēc neciešu. Tie, kuriem ir tāds piepelnīšanās motīvs, tagad cieš, jo viņiem jādzīvo no aldziņām, kas varbūt nu jau ir algas, sauksim lietas īstajos vārdos. Piemēram, saka, ka popmūzika ir apstājusies, jo viņi nespēlē vairs korporatīvajos pasākumos, – un to tad nosauc par kultūras nāvi? Ar kultūru tam nav nekāda sakara, būsim godīgi.

Skats no izrādes "Smiļģis" // Foto - Kristaps Kalns

Kāda sazobe jums izveidojusies ar Dailes teātra kolektīvu?

Grūti spriest. Esmu demokrātisks. Ir režisori, kas spriedzi būvē caur konfliktiem, un tad visi staigā drūmām sejām. Es to daru caur prieku, arī tad, ja visi paliek nikni, to prieku jāmēģina rast. Neuzstādīju sev uzdevumu – kā ieiešu šajā kolektīvā, kas man ir nepazīstams, un kā sevi pozicionēšu. Ja ar savu darbību un ikdienas dzīvošanu neatbildīšu, ja cilvēkiem liksies, ka tas ir nepieņemami, to jutīšu. Daru visu, ko parasti esmu darījis, komunicēju ar cilvēkiem, kā vienmēr esmu komunicējis. Manī ir daudz melnā humora, tiem, kas mani nepazīst, varbūt nav tik vienkārši, nezinu. Cenšos būt maksimāli jauks, bet, kad neesmu jauks, tad neesmu. Ja cilvēks ir godīgs un dabisks, tad viņš tāds ir visu laiku. Man pašam iet labi, ja satieku cilvēkus, es priecājos. Darbs ir stresa un māksliniecisko izaicinājumu pilns, mēs nemitīgi apspriežamies, nāk ārā izrādes, runājam par tām, pastrīdamies, diskutējam. Jūtu teātrī ļoti labu radošo atmosfēru, tas man ir vissvarīgākais. Par intrigām neko daudz nezinu, droši vien, ka aktieriem tur kaut kas savā starpā ir, un tam tā arī jābūt. Bet, kopumā jūtu aktieru pieslēgšanos, piemēram, “Smiļģa” procesam, arī citās izrādēs – cilvēki intensīvi strādā, viņi cepas, cīnās. Zināmā mērā pat varētu teikt – kā režisors jūtu tieši aktieru atbalstu, viņi grib, lai mums izdodas.

Tā tas varētu būt – ka Dailes teātra kolektīvam šis šobrīd ir ļoti, ļoti svarīgs darbs.

Ziniet, viņiem tas ir svarīgi! Pat neatkarīgi no tā, kas ir režisors. Jūtu Smiļģa un Dailes tēmas būtiskumu, bez liekuļošanas. Ne tikai aktieriem, bet visam teātra kolektīvam. Grima, rekvizītu darbiniekiem, visiem. Neticami vai ticami, bet es jūtu, ka viņiem tā nav kura katra luga, ko uztaisīsim labāk vai sliktāk. Smiļģis ir noslēpums. Lasi grāmatas – tur atmiņās valda tāda jautrība, vēl Olga Dreģe mums atstāsta, kāds viņš bijis… No ievērojamas dzīves paliek pāri arī ļoti daudz visādu anekdošu, un tās ir bezgala jautras, bet teātra maģija viņam laikam bija pieejama, to nevar noliegt. Tas ir tas, kas teātrī interesē arī mani. Sanāk tāda laba saslēgšanās ar Smiļģi.

Šķiet, ka Dailes teātris bija pirmais, kas tad, kad otro reizi valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, uzreiz izziņoja, ka atceļ visas izrādes līdz 29. decembrim. Tas bija ekonomiski un racionāli pamatots lēmums?

Mums likās, ka, visticamāk, ārkārtas stāvokli pagarinās. Turklāt cilvēki tagad neraujas pirkt biļetes, nezinot, vai kaut kas notiks. Mēs tomēr cienām savu skatītāju, nevajag viņu čakarēt. Nolēmām, ka labāk mierīgi sagatavosimies, veltīsim laiku darbam, izrāžu veidošanai. Decembris neizskatījās cerīgs, kaut gan tas teātriem ir peļņas mēnesis. Kas tikai tur nebija paredzēts – Rēzijas Kalniņas jubilejas koncerts Dāvja Sīmaņa režijā ar “Sinfonietta Rīga” un Aināru Rubiķi pie diriģenta pults. Nopietnas lietas mēs taisījāmies raut vaļā, bet sapratām, ka decembrī tas nevarēs būt.

Ja piepildīsies vislabākais no scenārijiem un janvārī mēs varēsim vismaz kaut kādā mērā atsākt normālu kultūras nozares eksistenci, – kas ir svarīgākie pieturas punkti Dailes teātra plānos nākamgad?

7. janvārī ir “Smiļģa” pirmizrāde, tad Dmitrija Petrenko “Zemdegu” pirmizrāde, un vēl pēc dažām nedēļām būs Intara Rešetina “Totālā izgāšanās” Lielajā zālē, kas ir melnā komēdija, veltīta slavenajai Dailes teātra 100. sezonai – teātrim ir jauna, ambicioza vadība, kas grib parādīt visiem, kā jātaisa teātri. Tā būs pašironija, lai jubilejas sezona nebūtu tik pompoza, pasmiesimies par sevi un teātra radīšanas procesu. Laura Groza-Ķibere iestudēs mūsdienu angļu lugu “Piekrišana”, kas bija plānota Mazajā zālē, bet mēs to spēlēsim Lielajā. Eižena Jonesko “Degunradžus” taisīs ungāru režisore Ildiko Gaspare. Netipiska lugas izvēle, ilgi runājām ar Ildiko, ko mēs gribētu, un, šķiet, Justīne bija pirmā, kas ieminējās par “Degunradžiem”. Tobrīd jau tuvojās pandēmija, un tas ir stāsts par sabiedrību, kas nepamana, ka sāk pārvērsties par degunradžiem. Man likās, ka tā absurda lieta ir sen beigusies, un es nekad neiedomātos iestudēt Jonesko, bet, izlasot lugu, konstatēju, ka tieši šodien tas varētu būt ļoti interesanti. Tad mums ir Boriss Frumins, izcilais kinorežisors, kas dzīvo Amerikā, viņš grib taisīt (Aleksandra Vampilova – A. L.) “Vecāko dēlu”. Un sezonu gribam noslēgt ar “Skroderdienām Silmačos” – divas reizes Dailes teātrī to ir iestudējis Smiļģis, un man pašam režija teātrī sākās ar “Skroderdienu” versiju Jaunajā Rīgas teātrī (1998). Tradicionālā klasika, visu cieņu, lai paliek Nacionālā teātra ziņā, tur nejauksimies, bet mēģināsim visu kaut kā sagriezt kājām gaisā, paskatīties no jauna. Justīne Kļava, visticamāk, to modernizēs, tomēr atceroties, ka tā ir viena no izcilākajām latviešu lugām. Tas ir kultūras fenomens un tiešām laba luga, kur beidzot latvieši parādīti kā vitālas būtnes, nevis tikai tādi sēru vītoli aizaugušos pagalmos, bet cilvēki ar miesu un dvēseli. Nezinu, kas tur sanāks. Beigās Mihails Gruzdovs varētu vēl Gogoļa “Degunu” uztaisīt.

Skats no izrādes "Smiļģis" mēģinājumu procesa // Foto - Kristaps Kalns

Ko novēlēt Dailes teātrim jubilejā?

Jūs noteikti varat novēlēt Dailes teātrim varenu 200-gadi, varenus nākamos simts. Domāju, ka tieši ar simts gadiem noslēdzam loku.

Kāpēc “Smiļģis” man bija tik svarīgs? Atgriezties pie Dailes saknēm, pie tā neprātīgā teātra, kāds tas bija, kāds tas ir iekodēts un kādam tam jābūt. Teātris tāds nevar būt vienmēr, tas aiziet pa labi, pa kreisi, augšā, lejā, bet, iesākot nākamo simtgadi, mēs gribam simboliski atgriezties pie tā Dailes gara, ko ir iekodējis Smiļģis.

Viņš uzlicis tādu kodu, ka, tiklīdz redzam, ka teātris tam īsti kaut kādu iemeslu dēļ neatbilst, tā uzreiz ir katastrofa. Tas ir tik spēcīgi, ka šim teātrim ir jābūt ārkārtīgi radošam, izaicinošam, vitālam – īstai mākslas simbiozei. Ne velti Smiļģis bija pirmais, kas Latvijā taisīja Gesamtkunstwerk (no vācu valodas – totālais mākslas darbs, kas apkopo vairākas mākslas formas – A. L.). Dailes teātris vienmēr ir bijis tāda sintētiskā māksla, kur savijas dažādi žanri. Gribam to vienkārši atgriezt uz Dailes ceļa. Es noteikti gribētu, lai tas mums visiem izdodas.

Teātra neprāts mūsu prātīgajā, izrēķinātajā pasaulē ir ambiciozs mērķis – lai jums izdodas!

Paldies, un piekrītu, tas ir ambiciozi.

 

Intervija tapusi VKKF mērķprogrammas “Kultūras nozares dokumentēšana” ietvaros

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt